— Dilana sintēzes laikmets

 

Viedokļi par Nobela prēmijas literatūrā piešķiršanu amerikāņu dziesminiekam Bobam Dilanam

 

Vilis Kasims, rakstnieks un Boba Dilana autobiogrāfijas Hronikas. Pirmā grāmata  tulkotājs:

ASV tautas mūzikas vēsture nesākas un nebeidzas ar Bobu Dilanu. Taču viņš bija viens no galvenajiem tās personāžiem, kas pārņēma līdz tam lielākoties tikai mutvārdu kultūrā izkaisītos tēlus, stāstus un simbolus – jebkura literāra darba stūrakmeņus – un, izmantojot masu saziņas laikmeta iespējas, desmitgadēm ilgi atdzīvināja tos aizvien jaunos veidolos. Tas viņam izdevās tik iedarbīgi, ka miljoniem klausītāju paši uz savas ādas pārliecinājās par šīs kultūras spēku un nereti arī ieinteresējās par tās izcelsmi. Vēl joprojām visā pasaulē top romāni, stāsti un dzejoļi, kas iedvesmojas vai vienkārši izmanto šīs, tiem bieži vien svešās kultūrzīmes, visbiežāk „caur Dilanu”, nereti pašiem autoriem to neapzinoties. Un tāpēc nav viegli nosaukt daudzus citus cilvēkus, kuru ietekme uz 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma literatūru būtu lielāka nekā Dilanam.

Jā, šogad (tāpat kā vienmēr) bija daudzi rakstnieki, kuri Nobelu bija pelnījuši ne mazāk par uzvarētāju. Jā, Dilana dziesmu teksti kā dzeja mūsdienu izpratnē ir diezgan viduvēja. Taču balvu viņam piešķīra nevis „par baigi dzejiskajiem tekstiem un foršo ermoņikas spēli”, bet gan „jaunu poētisko izpausmju radīšanu amerikāņu dziesmu tradīcijā”, kuras mantinieka godu Dilanam būtu grūti atņemt. To pavadīja arī nozīmīgas savas tautas literārās kultūras daļas atdzīvināšana un izsēšana visas pasaules autoru prātos. Un par to, manuprāt, tiešām ir vērts piešķirt Nobela prēmiju – arī literatūrā.

 

Dmitrijs Kuzmins, dzejnieks, literatūrzinātnieks un izdevējs:

Mani kā cilvēku, kurš tiecas uz strukturālu vai pat strukturālisma domāšanu, mulsina metodoloģijas jautājums. Tiek uzskatīts, ka šo balvu piešķir par literatūru. Savukārt dziesma ir sinkrētisks žanrs, kas sastāv no verbālās, muzikālās un izpildījuma daļas. Autordziesma ir būvēta tā, ka šajā mākslas darbā katru elementu transformē un deformē citi elementi, tāpēc no veseluma nedrīkstētu izvilkt tikai vienu. Jājautā, kāpēc dziesmu autoriem tiek piešķirtas literatūras balvas? Tad jau nākamreiz varam dot literatūras balvu kinorežisoram, kurš uzņēmis labu filmu, jo arī tās pamatā ir verbāli elementi. Vai šis lēmums mēģina pateikt, ka nav svarīgi, ko autors tur piespēlē uz ģitāras; svarīgi, ka viņam ir labi teksti, neatkarīgi no tā, kā viņš tos reprezentē… Tā, protams, būtu dīvaina ideja, jo kā literatūru Dilana tekstus nav iespējams apspriest nopietni. Kad Nobela balvas komisija saka, ka arī Homērs savā veidā izdziedāja savus nemirstīgos sacerējumus, nevaru saprast, vai viņi nesaprot vai vienkārši ņirgājas – mākslas darba morfoloģija trīs tūkstoš gadu laikā ir pamatīgi mainījusies.

Cita lieta, ja komisijas pamatojums būtu, piemēram, ka ir iestājies jauns mākslas sintēzes laikmets; ka izolētu mākslas veidu pastāvēšana ir beigusies un sākas sintētisku un sinkrētisku mākslas veidu laiks. (Sintētiski – post factum salikti no līdz šim neatkarīgiem veidiem, sinkrētiski – uzreiz veidoti kā neatdalāmi.) Ka jaunās tehnoloģijas ir pavērušas iespējas mākslas veidus apvienot un tradicionālie nošķīrumi izzūd. Taču Dilans ir pārāk nostalģiska figūra, lai iemiesotu šo ideju. Tad jau pilnā nopietnībā izskatīsim kā balvas kandidātus cilvēkus, kuri raksta datorspēļu scenārijus vai tamlīdzīgi. Nav runa par to, ka Dilans būtu nemīlams, tikai komisijas vēstījums ir dīvains. Daži kolēģi sociālajos tīklos raksta, ka tas ir atzinības žests mākslai, kas ir saprotama un pieejama publikai. Ja runa ir par masu mākslu, tad jau atbilstošāks kandidāts būtu Džastins Bībers vai reperis Snoop Dogg.

Arī pagājušogad bija apbrīnojama situācija ar [Nobela prēmijas laureāti, baltkrievu rakstnieci Svetlanu] Aleksijeviču. Arī, godīgi sakot, absurds. Komisijas vēstījums varētu būt, ka tiek apbalvots dokumentāls teksts, jo iestājusies daiļliteratūras krīze, taču atkal – pat ja šāds vēstījums būtu, Aleksijeviča ir ļoti neveiksmīgs izvēle, jo viņa pārstāsta gluži kā svešus un neizdomātus daudzu dažādu cilvēku stāstus vienā un tajā pašā balsī, ar vieniem un tiem pašiem vārdiem un pamatā – ar vienu emocionālo dominanti. Tas, ka viņas grāmatās nav fiction, vēl nepadara tās par labu dokumentālu prozu.

Kā redzams, ar visu manu noslieci uz strukturālismu nevar izvairīties no šāda veida simulakru ražojumiem un izrādes sabiedrības.

 

Inga Gaile, rakstniece

Forši. Man kaut kas patīk arī šī fakta huligāniskajā pieskaņā. Man šķiet, tas ir forši arī tāpēc, ka šķīdina hierarhiju un jauc to pareizs/ nepareizs būšanu, kuru Latvijā grib ielikt pat likumdošanā. Un vēl – es iedomājos, ka varbūt Nobela komisijai arvien biežāk nācās saskarties ar to, ka tika izvirzīti vai ieteikti autori, kuri citē Dilanu.

 

Jāks Jeerīts, rakstnieks:

Ikviena kultūras balva ir un vienmēr būs dažādu gaumju cīņas rezultāts. Mēs varam vienīgi teikt: „Let it be!” – frāzi no labi zināmas dziesmas, kuru nav sarakstījis Bobs Dilans. Ja tas būtu mans lēmums, es šodien, iespējams, apbalvotu Hāledu Hoseīni. Bet es nevaru pateikt, kāds būtu mans lēmums rītdien – vai ir sastapts tāds, kurš jau ir izlasījis visas grāmatas?

 

Inga Žolude, rakstniece:

Mani gluži tāpat kā daudzus citus pārņēma mulsums, uzzinot, ka šā gada Nobeli literatūrā saņēmis Bobs Dilans. Bet pēc brīža es jau iesaucos vu-hū! Jo tas ir Bobs Dilans. Paaudzes ir uzaugušas ar Bobu Dilanu – ne tikai ar viņa dziesmām, bet arī ar dzīves filosofiju… Boba Dilana skaņdarbi noteikti ir varējuši pieskarties daudz vairāk cilvēkiem nekā jebkurš „nopietnais rakstnieks” – pat skolu programmās iekļautie Dikenss un Šekspīrs vai megazvaigzne Roulinga. Izvērtēt, kurš no „nopietnajiem rakstniekiem” būtu pelnījis vienu vai otru balvu vienmēr ir sarežģīti – tie ir apauguši ar kontekstiem un mītiem, viņus salīdzina ar citiem, viņus salīdzina ar viņiem pašiem, bet Bobs Dilans ir perfekta atbilde mākslas, šajā gadījumā  – literatūras – institūcijai, kārtīgs spēriens pa pakaļu, lai mēs atjēgtos, un neuztvertu ne sevi, ne sevis radīto, ne tā potenciālo ietekmi tik nopietni. Tomēr tas ir arī atgādinājums par patiesumu pret sevi kā cilvēku un patiesumu attiecībā uz sevis pierakstīto. Ikviens, kurš šo balvu saņem, to ir pelnījis, tomēr ik reizi to tiklab būtu pelnījis arī kāds cits. Manu dzīvi neietekmē ziņa par to, kas saņem Nobeli literatūrā.