punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Variācijas

Rūdolfs Milliņš

21/10/2016

 

I

Esmu līdz kaklam ierakts smiltīs pie jūras. Ap galvu saslieti sprunguļi, lai mani nevarētu ieraudzīt. Bet lieki, vieta ir nomaļa, un diena apmākusies. Tik var redzēt caur šaurajām spraugām. Vai arī mēs paceļamies no neliela lidlauka, pārlaižamies pār tīrumu un mežu, līdz zem mums ir tikai jūra. Es teicu mēs un mums, bet atskārstu, ka neviens nevada lidmašīnu. Dzinējs apklust, un kabīnē nav nekā, nevienas sviras vai kā tamlīdzīga, tā ir gluda un noslēgta. Un tā tālāk. Variācijas par vienu un to pašu. Vai tas jau ir nomodā, kad dzirdu ķērcam kaijas?

Bērnībā es bieži mēroju autobusa braucienu kopā ar vecākiem. Turp agri no rīta, atpakaļ vēlu vakarā. Tās dienas pie jūras bija garas. Es peldējos un raku sazarotus kanālus, kas apūdeņoja vienīgi smiltis, noguru un gulēju saulessarga ēnā. Kad pamodos, saule bija turpat augstu debesīs. Cik vienā tā laika dienā varētu satilpināt šī laika dienu? Kas paiet nemanot. Es tikai stāstu, kā man šķiet. Reiz mēs no tukšām pudelēm uzbūvējām plostu, lai dotos uz Gotlandi vai Sāremā. Mēs netikām tālāk par trešo sēkli. Izdevība bija slikti izraudzīta, jo viņi atradās turpat pludmalē. Tā bija mana piedzīvojumu gara virsotne.

Mēs kļuvām par labiem draugiem. Es viņu bieži apciemoju. Viņš dzīvoja zemnīcā netālu no jūras. Man nevajadzēja pieteikt šos apciemojumus. Viņš vienmēr bija mājās vai pie jūras. Šķita, ka viņš pieder ainavai tādā pašā mērā kā smiltis un ūdens. Mēs iepazinām piekrasti garās pastaigās, pietuvojāmies pilsētai un redzējām ostas siluetu. Un lielos kravas kuģus, kas turp devās vai to pameta. Bet mēs palikām pietiekami tālu, lai tam visam piemistu brīvprātīgas mirāžas neticamība. Mums patika apmākušās dienas, kas vērta krāsas mierīgas.

Apciemojumi kļuva reti un izkliedēti. Pēdējos šķīra ilgs laiks. Mēs vairs neturpinājām sarunas no iepriekšējā reizē pamestā pusvārda. Viņš bija mazrunīgs. Lielākoties es uzdevu jautājumus, un viņš centās atbildēt. Bet jautājumi izskanēja lieki, aiz vēlmes pārtraukt klusumu. Lietas un virsmas klāja putekļu patina. Mūziķu un sportistu plakāti pie sienas bija zaudējuši spilgtumu, atstājot teju melnbaltu iespaidu. Ar tikko manāmu aizrautību viņš man parādīja no jūras izskalotus, ūdens slīpētus koka gabalus. Un tomēr mēs mēģinājām svinēt šo tikšanos. Kad es atceros mūsu smieklus, kas tobrīd šķita tādi paši kā kādreiz, man liekas, ka tie nojauš nogurumu un rīta tuvošanos, izskanot kā veltīgas piepūles pēdējā saraustītā elpa.

Viņi ir uzbūvējuši jaunu ceļu. Brauciens ir ātrs un ērts. Es pat saķēru iesnas, kaut ārā ir vasara. Pirms katra līkuma man šķita, ka ceļš beigsies strupceļā. Esmu bijis pilsētā, esmu redzējis, kā izkrauj kuģus, varbūt tos pašus. Vairs nav neitralitātes pakta. Pludmales, ar katru gadu arvien šaurākas starp stāvkrastu un jūru, vairs tikpat kā nebija. Bet esmu dzirdējis, ka citviet tā atgūstot zemi. Es ilgi paliku ūdenī un aizvēru acis, peldot pret sauli, sārtumam plakstiņu iekšpusē atgādinot par saulrietu. Līdz kam bija ilgi, tikko bija aizvadīti saulgrieži. Es vēlējos atrasties kādā no variācijām, zem ūdens, vērojot piekrasti caur periskopu.

Viņi aplēja zemnīcu ar betonu. Tagad tur ir kafejnīca. Ja nebūtu stikla verandas, to varētu noturēt par bunkuru. Es tur aizgāju pasēdēt, vairoties no negaisa.

 

II

Korporācija saistīja savus pirmsākumus ar šajā pilsētā savulaik notikušajām defenestrācijām. Kad es biju sevi apliecinājis vairākos rautos, viņi mani aicināja pievienoties. Uzvilkuši korporācijas dzeltenās cepures ar nagu, viņi pulcējās dzīvoklī netālu no vecpilsētas. Man apnika šīs cepures, pirms man apnika to valkātāji. Sākumā viņi bija draudzīgi, bet pamazām kļuva vēsi un aizdomīgi, kad es vilcinājos pievienoties korporācijai. Bet es turpināju iet uz dzīvokli aiz ieraduma. Neviens mani nedzina prom. Nereti es ierados un aizgāju, nepārmijis neviena vārda.

Sanāksmes sākās mierīgi, gandrīz miegaini; viņi sarokojās, kāds nolasīja apspriežamo jautājumu sarakstu, un visi, izņemot mani, sastinga fotogrāfijai, kurā daži jau izskatījās aizdomīgi piesārtuši. Tad sekoja tosti, runas, uzsaukumi, grīda kļuva lipīga, un griesti gandrīz neredzami aiz dūmiem. Viņi centās pārkliegt cits citu, strīdējās, tūlīt salīga un atkal strīdējās, drudžainiem žestiem mēģinot kompensēt vārdus, kas arvien biežāk sāka pievilt, līdz notiekošais atgādināja pantonīmu. Visā apmierināti nolūkojās ūsains vīrs, kas vienmēr sēdēja labākajā vietā, noplukušā ādas imitācijas klubkrēslā. Viņa cepure bija augstāka un izšūta ar zelta diegiem. Kad viņš sita dūri pret galdu, apgāžot pudeles un glāzes, visi iecietīgi smējās, it kā viņš būtu kāds palaidnīgs, bet patīkams puišelis.

Ziemas gaismas stundas bija īsas un īgnas; aizmirstas, vakariem nemanāmi pāraugot naktīs. Tik daudzās un līdzīgās; stāstīt par vienu ir kā stāstīt par visām. Galu galā atstājot vien iespaidu par pašu laiku, gausu un pamatīgu. Kāds koridorā bija atstājis cepuri, un es to paņēmu, ejot ārā. Biju dzirdējis, ka par cepures pazaudēšanu draud bargs sods. Izgājis pagalmā, es redzēju viņu siluetus kā ēnu teātrī caur nespodro logu. Pienācis pie vārtiem, es izdzirdēju slāpētu šāvienu. Es zināju, kas notika, kādam pie auss tika izšauts spēļu revolveris. Viņi sēdēja siltajā, piesmakušajā gaisā un gaidīja, kad kāds neizturēs un aizmigs, lai izspēlētu tamlīdzīgus jokus. Revolvera joks bija viens no iecienītākajiem, tik bieži atkārtots, ka daudzi nemaz nemodās vai bija spiesti tēlot izbīli, lai uzjautrinātu klātesošos. Es pazinu šos spēļu revolverus, reiz man tādu gadatirgū bija nopircis tēvs. Jau tolaik man šāviena troksnis šķita nīkulīgs un to pavadošie dūmi pašķidri. Un es taču ar to nevarēju nevienu nošaut. Es sašķaidīju revolveri pret asfaltu. Kad vakarā tēvs man smiedamies jautāja, lielceļa laupītāj, kur ir tavs ierocis, es to nožēloju.

Es uzliku galvā korporācijas cepuri un tūlīt to noņēmu, jo pieturai tuvojās tramvajs. Tā nebija mana cepure, un tas nebija mans tramvajs, tas devās gluži pretējā virzienā. Bet es iekāpu, es jutos noziedzies cepures dēļ, un gaišais salons solīja patvērumu. Vagona aizmugurē, zemu noslīdzis sēdeklī, gulēja kāds vīrs. Mēs bijām vienīgie pasažieri. Tramvajs šķērsoja tiltu pār upi, kas rāmi atspoguļoja pamestā krasta blīvās gaismas, ceļam tālāk vedot augšup pauguros gar izkliedētām savrupmājām un apskatei slēgtu pili. Tramvaja lukturi tumsā tuvredzīgi taustīja sliedes. Es nolēmu, ka jābrauc līdz galam, naktī var doties tikai līdz galam. Es redzēju savu atspulgu salona gaismas apspīdētajā stiklā, tam rēgaini slīdot gar ietvi un žogiem. Un es sevi redzēju kā no malas, citā laikā, vasarā, kad tikko biju ieradies pilsētā un mēģināju to aptvert garās, bezmērķīgās pastaigās. To pieprasīja mans mīts, kurā pilsētai bija jākļūst par vienīgo pilsētu, asimilējot visu, kas notika un notiks ārpus tās robežām. Paguris no staigāšanas, es iesēdos metro, atvilku elpu un uz labu laimi izkāpu kādā stacijā, turpinot klejot. Ja nebija vēlmes nekur doties, es paliku stacijā, vērojot metro pienākšanu, tam iznirstot no tuneļa tumsas. Atrašanās pazemē un klusie cilvēki man atgādināja kādu rituālu, kurā man bija liegts piedalīties. Es vienmēr noslēdzu savas pastaigas pauguros, ļaujot skatienam pārslīdēt pār noieto, un turpat tagad pienāca arī tramvaja pēdējā pietura. Vīrs vēl aizvien gulēja, un es viņam uzliku galvā korporācijas cepuri. Es izkāpu no tramvaja, vadītājs izkāpa no savas kabīnes. Pāri ielai bija parks, un es pārlīdu tā slēgtajiem vārtiem, aiz sevis dzirdot vadītāju, esam galā, lūdzu, izkāpiet. Bet laikam vīrs necēlās, jo frāze vairākkārt atkārtojās, pavadot manu ceļu augšup. Tad virsotne, blakus aiz kailajiem kokiem panorāmas rats, lejā pilsētas Potjomkina fasādes, nemanot neviena cilvēka. Brīdis miera, brīdis privātas nakts, tai neko nesolot un nedraudot. Jutu, ka gaiss ir manāmi atmaidzis. Varbūt ziema drīz būs galā. Iešalcās attāla šoseja, un parkā aiz muguras ierējās suns. Mājas bija tālu pretējā krastā. Bija laiks tur doties iedegt savu lampu un pievienoties pilsētas gaismām.

 

III

Es nezinu, kā es saslimu. Man teica, ka es vairs nevaru strādāt. Es strādāju kantorī. Es nekad neaizmirsu sveicināt. Reizēm pēc darba mēs pat gājām iedzert duļķainu alu, es un mani kolēģi. Varbūt viņi mani sevišķi necienīja, bet viņi mani pacieta. Es neatceros neko daudz no tā, par ko mēs runājām. Manis pēc mēs būtu varējuši klusēt. Pietika sēdēt pie galda un skatīties laukā, kur viss turpinājās, stiklam mūs nošķirot trausli, bet pietiekami. Tad kāds pajautāja, kuros posmos upe ir kuģojama? Un tamlīdzīgi. Es dzirdēju viņu balsis kā no tāluma.

Mājās es neko nedarīju, bet vienmēr biju nodarbināts. Reiz es, piemēram, ievēroju, ka pie lampas karājas zirnekļa tīkls. Un tīklā pats zirneklis, neliels pat šejienes apstākļiem. Neizskatījās, ka viņš kaut ko notvertu savā tīklā. Tāpēc es nositu un ieliku tīklā mušas. Man bija viņa žēl. Man par lielu prieku, mušas tika lēnām notiesātas. Es bieži un ilgi skatījos uz šo zirnekli. Tā mēs kādu laiku sadzīvojām. Līdz es viņu aizmirsu, tīrot istabu ar putekļu sūcēju. Kad es to atskārtu, man vairs nebija viņa žēl.

Brīvdienās es gulēju līdz pēcpusdienai. Uz vēdera, seju iespiedis spilvenā, es jau kopš agras rīta stundas nebiju ne aizmidzis, ne lāga pamodies; kaut kur pa vidu tīkamās iedomās tālu no īso brīvdienu tirānijas un atgriešanās kantorī. Tad diena bija notriekta, un es atvieglots pagāju gar upi, vērojot makšķerniekus un cilvēkus ar suņiem. Atceros, ka netālu viens vīrs audzēja suņus. Klīda runas, ka viņš gadiem ilgi mēģina izaudzēt suni, kura spalva līdzinātos viņa bijušās sievas matiem. Bet viņam neizdevās, un suņi tika par velti atdoti vietējiem cilvēkiem. Šķirnes suņi, es atceros kādu uzsveram. Un tiešām, pastaigās sastaptie suņi bija ļoti līdzīgi.

Reizēm es apciemoju savus vecākus. Un tad es pavisam atgriezos pie viņiem. Man par to nebija teikšanas.

Drīz pēc tam pie mums ievācās viena radiniece. Man pateica, viņai sāp mugura, tev būs jāatdod sava gulta. Es pārvācos gulēt koridorā uz saliekamās gultas, ko nonesu no bēniņiem. Bēniņos es redzēju, cik daudz mantu viņa ir atvedusi. Bet viņa sūdzējās, ka viņai klājas grūti. Es lavījos pa un ap māju zaglīgiem soļiem, uzglūnot pusvirus atstātām durvīm un neaizvilktiem aizkariem. Reizēm radiniece nopirka šokolādi un viena pati to aprija manā istabā, aizbāza ietinamo papīru aiz matrača un gāja uz virtuvi gausties mātei par to, cik es esmu nederīgs. Viņa teica, tā tas nevar turpināties, kaut kas ir jādara. Viņa vienmēr vērsās pret mani. Bērnībā es viņai sasitu stikla siltumnīcu. Laikam jau tādus gadījumus nemēdz aizmirst. Kāpēc viņa te ieradās? Viņa teica, ka nevarēja uzturēt māju. Patiesībā viņa to izīrēja vietēja tehnikuma studentiem, visu līdz pēdējam pieliekamajam, par to saņemot labu naudu.

Kas attiecas uz mani, sākumā es nevarēju pierast, ka vairs nestrādāju kantorī. Es uzvilku savu pilsētas mēteli, paņēmu portfeli un devos pastaigāties, izliekoties svarīgs un aizņemts. Tad es noguris attapos ārpus mazpilsētas, uz gaiša ceļa, pļavā vai pie svešas mājas vārtiem, portfelim smagi karājoties rokā. Mazpilsētā visi par mani zināja. Ziņas bija izplatījušās, kā tas mēdz notikt šādās vietās. Bet viņi to nelika manīt. Vismaz es neko neievēroju. Varbūt viņi par mani viebās un smējās, kad es neredzēju un nedzirdēju.

Es redzēju dažus, ar kuriem kādreiz kopā mācījos, uzblīdušus un ar bērniem. Viens no viņiem pat atnāca ciemos. Domāju, ka nevajadzīgs žests. Mēs pat nebijām draugi. Viņš atnesa kūku, kas palika neaiztikta. Viņš runāja ar māti, jo es klusēju, izmantojot slimības ieganstu. Bija labi tevi atkal redzēt, viņš teica, ejot prom. Bija labi viņu redzēt ejam.

Viendien vasaras sākumā mēs aizgājām uz tuvējo ezeru. Es peldējos pēdējo reizi. Pēcāk man neļāva. Pa ezeru traucās motorlaiva. Es redzēju smejošus, jau iedegt paspējušus jauniešus. Es biju rūgušpiena krāsā. Braukdama garām, laiva sacēla zemus, gausus viļņus. Es uz muguras gulēju ūdenī. Viļņi mani nedaudz pacēla un noplaka pret krastu. Tas bija patīkami. Radās iedoma, ka es varētu pavisam palikt ūdenī. Cilvēki man mestu baltmaizes gabalus. Es jau iztālēm viņus redzētu nākam un cerīgi peldētu pretī. Bet reizēm viņi tikai nāktu aplūkot ainavu, un es paliktu izsalcis. Es nezinu, kas notiktu ziemā.

Dalies ar šo rakstu