— Pārvarot kautrību

 

Pētījuma autori Kārlis Vērpe un Haralds Matulis

 

Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs, tulkotājs un kritiķis Haralds Matulis kopā ar filozofu un publicistu Kārli Vērpi izveidojuši pētījumu par kultūras periodikas finansējumu Latvijā, atklājot ainu, kuru pieņemts akceptēt kā „normālu” nepietiekama finansējuma apstākļos – kultūras publicisti par savu darbu bieži saņem neadekvāti mazu atalgojumu un dažkārt pat strādā par brīvu. Tas rada draudus kvalitatīvas diskusijas nodrošināšanai, kas ir svarīga ne tikai kultūras nozarēm, izvērtējot to ieguldījumu, bet visai sabiedrībai kopumā.

Pētījuma autori piedāvā gan praktiskus risinājumus – panākta vienošanās ar kultūras medijiem par „labo praksi” maksāt lielākus honorārus nekā vairumā izdevumu līdz šim, ieteikts veidot atsevišķu VKKF mērķprogrammu Pētnieciskā kultūras žurnālistika –, gan diskusiju veicinošus secinājumus, kas jaunā skatpunktā ļauj uzlūkot autoru un redakciju komunikāciju, abu pušu pašvērtējumu un paštēlu, kā arī citas sakarības, kas nebūt nav pašsaprotamas tālab vien, ka par tām nav pieņemts runāt publiski.

Trešdien, 9. novembrī, pulksten 18.00, pusdienu restorānā Aleksandrs (Skolas iela 21) autori aicina kultūras publicistus un citus interesentus uz pētījuma prezentāciju un diskusiju.

Laura Brokāne

 

Kā radās ideja par pētījuma nepieciešamību un kāds bija tā mērķis?

Kārlis Vērpe: Pētījuma mērķis bija iepazīt pašreizējo Latvijas kultūras publicistikas situāciju, uzsverot finansējuma aspektu. Tajā pašā laikā apdomājām ar to saistītas lietas: piemēram, publicistu paštēlu, kā viņi uztver un skaidro savu darbu, kā arī viņu sadarbību ar redakciju pārstāvjiem un mediju uzskatus par pašreizējo situāciju. Otrs pētījuma aspekts bija secinājumu un rekomendāciju formulēšana – nevis jābūtību formā kā obligāti izpildāmas, bet drīzāk kā vadmotīvi, kas ļauj turpināt darbu pie noteikto problēmu risināšanas. Viens no tiem ir „labā prakse” ar ieteicamajiem honorāru apmēriem, kas būtu adekvāti Latvijas situācijai. Ņemot vērā, ka šobrīd par normālu tiek uzskatīts 50 eiro honorārs par recenziju vai nelielu rakstu, mēs ieteicām ievērot praksi par šādu darbu maksāt amplitūdā no 70 līdz 100 eiro pēc nodokļu nomaksas. Kā vēlamo honorāru plašiem pētnieciskiem rakstiem izvirzījām no 200 līdz 400 eiro. Vienošanos par šīs prakses apliecināšanu parakstījuši 15 no 20 aptaujātajiem kultūras medijiem.

Haralds Matulis: Es jau sešus gadus strādāju Radošo savienību padomē, kuras galvenais mērķis ir radošo personu – no institūcijām neatkarīgu mākslinieku, kuriem nav regulāras algas – interešu aizstāvība. KM ir pieejams pārskats par darbinieku atalgojumu valsts finansētās institūcijās, taču par neatkarīgiem radošajiem cilvēkiem viņiem informācijas nav. Sākotnējā nojauta bija, ka kultūras nozarēs šajā ziņā situācija ir atšķirīga un dažās jomās ļoti slikta. 2015. gada rudenī sarīkojām astoņas diskusiju fokusgrupas atsevišķās kultūras nozarēs, un secinājām, ka katrā jomā uzskata, ka naudas viņiem ir ļoti maz, bet, raugoties skaitļos, patiesībā situācija ir ļoti dažāda. Kultūras periodikā tā ir dramatiska. Ir gadījumi, kad cilvēki par savu darbu saņem 20 – 30 eiro vai nesaņem vispār. Izplatītais intervāls – no 40 līdz 50 eiro – ir tik mazs, ka grūti pateikt, vai tas vispār tiek uzskatīts par darbu. Tāpēc pētījumā koncentrējāmies tieši uz kultūras periodiku un papētījām šos mehānismus dziļāk.

 

Vai jūs vadīja arī personisks nemiers?

Matulis: Personīgā pieredze, protams, ietekmē, varbūt dod labāku izpratni par to, kā jūtas kultūras publicists. Šī joma ir visbēdīgākajā stāvoklī, citās tomēr neizskanēja, ka neapmaksāts darbs ir izplatīta prakse, tikai reti izņēmumi.

Vērpe: Tas ir arī saistīts ar paštēla aspektu; ka periodikā ir izplatīts uzskats par rakstīšanu kā hobiju, ka tas ir brīvā laika pavadīšanas veids…

 

Bieži vien arī redaktori savu darbu uzskata tikai par hobiju.

Vērpe: Haralda secinājums – tāpēc, ka redaktori ir bijuši vai joprojām ir arī rakstošie autori. Tā ir pārmantota pieredze, kas šobrīd šķiet normāla prakse. Piemēram, mūziķi parasti ļoti precīzi novērtē, par cik var atļauties uzstāties, savukārt kultūras publicistikā autors jau rakstot bieži vien nojauš, ka saņems maz. Tā ir ne tikai redaktoru, bet arī pašu autoru atbildība, jo viņi reproducē status quo. Runa ir par domāšanas mantojumu, kas nav pārskatīts pārējā uz tirgus ekonomiku. Ir jāmainās domāšanas valodai – tirgus loģika pieprasa citus priekšstatus, tāpēc nepieciešama diskusijas veicināšana.

Atgriežoties pie jautājuma par personīgo iesaisti, es ar lielu prieku pieslēdzos Haralda iniciatīvai, redzot, ka kāds pamazām mēģina kaut ko mainīt praktiskā līmenī, jo bija sajūta, ka Latvijā cilvēki dažādu, nereti saprotamu iemeslu dēļ nav gatavi uz kaut vai nelielām izmaiņām, lai uzlabotu situāciju. Tas bija viens no motivācijas iemesliem – paralēli situācijas iepazīšanai vērst to auglīgākā gultnē.

Matulis: Mēs runājam par autoru un redaktoru attiecību spriedzi, bet ir vēl trešā puse – pati kultūras nozare, kas ražo mākslu un kurai publicistu darbs ir ļoti nepieciešams. Cik nav dzirdēts, ka bijusi laba izrāde vai izstāde, bet parādījusies tikai viena recenzija vai sliktākajā gadījumā – apraksts vikipēdijas formātā. Pētījums parāda, ka publicisti nepētīs par neadekvātu samaksu. Ja, piemēram, izstādes veidošanā ir ieguldīti desmit tūkstoši, tad pašas kultūras nozares interesēs ir samaksāt, lai par to būtu arī kvalitatīvs atspoguļojums. Pieļauju, ka liela daļa sabiedrības nemaz nezina, cik maz maksā kultūras periodikā. Mērķis bija plašākai publikai pastāstīt, kāda ir situācija, un likt domāt, vai viņiem tiešām šo autoru darbs nav vajadzīgs.

 

Pētījumā minat, ka redaktoru un autoru attiecībās pastāv arī komunikācijas problēma.

Matulis: Autors, kurš raksta eseju vai recenziju, bieži jūtas kā mākslinieks, kuram ir svarīgāk izpausties, nevis uzkaulēties. Viņš kautrējas runāt par šķietami tik triviālu lietu kā atalgojums, savukārt redaktori varbūt nemaz nezina to melno mākoni, kas autoriem darās galvās. Viņi domā – ja autori neprasa, tad jau nevajag. Varbūt mediji nemaz neuzzina, ka tas ir neadekvāti. Individuālo profesiju lāsts ir, ka jābūt ļoti labam sevis menedžerim. Tas, ka atlīdzības ir tik mazas, ļauj cilvēkiem teikt, ka tas ir hobijs, un demotivē mainīt situāciju.

Vērpe: Ir viens elementārs mehānisms, kas jau šobrīd var uzlabot medija un publicista attiecības – maksāt vairāk tiem autoriem, kuri raksta kvalitatīvi un ar kuriem redakcijai izveidojusies ilgstoša sadarbība. Tas tīri psiholoģiski autoriem radītu lielāku entuziasmu.

 

Iespējams, autors arī kautrējas runāt par to, ka viņa darba atlīdzība un tātad savā ziņā novērtējums ir tik zems.

Matulis: Tie autori, kuri paprasa lielāku samaksu, biežāk arī to saņem. Tādējādi atbildība ir ne tikai valsts pusē, kas naudu dod, un redakcijām, kas to sadala, bet arī autoriem, kas noklusē, ka atlīdzība ir neadekvāta. Pat, ja viņi uzreiz nedabūs vēlamo honorāru, tikai atklāti runājot, situācija var sākt mainīties. Ceru, ka „labās prakses” vadlīnijas ļaus autoriem pārvarēt kautrību un sajūtu, ka viņi personīgi strīdas ar redaktoru, jo tagad ir vienošanās, uz ko atsaukties.

 

Runājot par rekomendācijām, jūs ieteicāt arī VKKF veidot jaunu pētnieciskās kultūras publicistikas mērķprogrammu.

Matulis: Ja recenziju var uzrakstīt salīdzinoši ātri, pētnieciskiem rakstiem vajag vismaz mēnesi laika, bet atlīdzība ir tā pati: 50–100 eiro. Ir utopiski iedomāties, ka par šādu atalgojumu autors atļausies sniegt dziļāku analīzi, tāpēc radās ideja par pētnieciskās publicistikas mērķprogrammu KKF, kas būtu orientēta uz autoriem. Principā pozitīvi pret to izturas gan VKKF, gan KM, jāskatās, vai var paspēt to sagatavot uz nākamo gadu. Jāsaprot, kā uztaisīt mehānismu, lai būtu vēlamais rezultāts.

 

Kādi ir jūsu secinājumi par kultūras periodikas saturu? Vai tiek aplūkotas visas kultūras nozares, veicināta nepieciešamā diskusija, veidotas arī starpdisciplināras refleksijas?

Matulis: Runājot par daudzveidību, normāla situācija būtu tad, ja katrā kultūras nozarē būtu vairāki mediji – gan drukāti, gan interneta, katrs ar savu redakcionālo politiku un auditorijas daļu. Tad ir iespējams izvērtēt, kurš no šiem trim četriem darbojas vislabāk, kuram kaut kas vēl pietrūkst. Bet šobrīd katrā jomā ir viens vai gandrīz divi mediji, un uzskats, ka tie daži ir jāsaglabā, kaut arī aizkulisēs izskan, ka varbūt saturs ne vienmēr ir tāds, kāds nepieciešams. Piemēram, vizuālajā mākslā ir trīs mediji – Studija, Arterritory un Echo Gone Wrong, bet no vizuālās mākslas ekspertiem dzirdams, ka vienalga pietrūkst satura daudzveidības vai nozares noklājuma. Lielākā valstī un tirgū varētu prasīt, lai ir vairāk mediju, kas konkurē gan par saturu, gan auditoriju, bet Latvijā katra joma cenšas sev paturēt vismaz kaut kādu ruporu, kas pastāsta, kas notiek nozarē – ja vēl sanāk iedziļināties, pavisam labi.

 

Domāju, ka kultūras publicistikā ir nepieciešams saglabāt arī drukātus izdevumus, jo tas paredz citādu pieredzi nekā internetā – īpaši vizuālās mākslas vai literatūras jomā.

Matulis: Būtiski arī, ka drukāto mediju saturs atrodams Nacionālās bibliotēkas arhīvā, bet, ja slēdz interneta mediju, nav skaidrs, vai tā arhīvs kaut kur tiek saglabāts.

 

Vai ir nozares, kurās kvalitatīvu mediju trūkums ir ļoti izteikts?

Matulis: Es atļaušos atbildēt kā lietotājs, ka gribētu lasīt kaut ko tādu kā astoņdesmito gadu beigās Literatūra un Māksla vai Avots. Apkopojošu izdevumu par dažādām kultūras nozarēm un sabiedriskām tēmām. Šāds medijs kultūras nozarei būtu spēcinošs. Šobrīd lasītāju ziņā ir diezgan liela segmentācija – tie, kas lasa par vizuālo mākslu, varbūt nemaz nezina, ka ir tāds literatūras portāls, vai arī tie, kas strādā arhitektūrā, iespējams, ir dzirdējuši par mūzikas žurnālu, bet nekad to nav lasījuši. Kulturālam, izglītotam cilvēkam nav ne laika, ne spēka iedziļināties citas nozares specializētos izdevumos, tāpēc noderētu pārnozarisks izdevums, kas spētu uzrunāt gan eliti un inteliģenci, gan plašāku sabiedrību, runājot par aktuālām tēmām interesantā veidā. Jautājums, vai pēc tā ir pieprasījums un valsts var atļauties to finansēt… Skaidrs, ka kvalitāte maksātu naudu. Vienkārši kaut kas pārpublicēts un samests kopā vēl neuztaisa mediju.

Vērpe: Tā ir arī atbilde uz jautājumu par starpdisciplinaritāti. It kā dzīvojam laikā, kad ir stipra dziņa uz starpdisciplināru sadarbību un nozaru nošķīrumu laušanu, bet medija par to nav. Protams, ir arī konkurence – lasītājam ir iespēja savu dienu aizpildīt ar kvalitatīvu materiālu, lasot  citu valstu medijus angļu valodā.

Matulis: Plašai sabiedrībai interesants kultūras žurnāls, kas ilgus gadus turpina pastāvēt, ir Rīgas Laiks. Šaubos, vai visi to izlasa, bet vismaz patur uz žurnālgaldiņa kā statusa zīmi. Tā kā nav cita piedāvājuma, cilvēki pavelkas uz augsta līmeņa filozofiskiem tekstiem, bet šaubos, vai viņi visi to tiešām saprot. Vienam pārnozariskam kultūras medijam Latvijā būtu vieta.

 

Vai salīdzinājāt Latvijas kultūras mediju situāciju ārvalstu kontekstā?

Vērpe: Ņemot vērā dažu autoru atbildes, kas sadarbojas arī ar ārvalstu kultūras medijiem, var secināt, ka situācija ir ļoti dažāda, taču publicistikas devalvācija ir raksturīga ne tikai Latvijai.

Matulis: Kultūras žurnālisti un publicisti nav nošķirami no Latvijas mediju kopējās situācijas, kad no tevis prasa arvien vairāk, biežāk un saprotamāk, tāpēc krītas gan satura sarežģītība, gan kvalitāte. Bet vai mēs kultūras izdevumos gribam redzēt tikai īsas ziņas un apstrādātas relīzes? Iespējams ir grūtības ar teksta kvalitātes novērtēšanu, jo gandrīz ikviens prot rakstīt. Cilvēki domā: „Es droši vien nevaru uzgleznot gleznu vai sacerēt simfoniju, bet uzrakstīt taču var jebkurš.” Tāpēc nav viegli pierādīt, ka kvalitatīvs teksts ir kas vairāk nekā teksts bez gramatiskām kļūdām.

Vērpe: Tā arī ir tikai spekulācija, bet internetā brīvi pieejamais saturs šo priekšstatu, iespējams, tikai padziļina. Interneta ideja ir utopiska, bet mēs nedzīvojam utopijā, kur visi ir paēduši, tāpēc pašiem medijiem vajadzētu sākt pieradināt cilvēkus pie interneta žurnālu abonēšanas maksas – piemēram, pāris eiro gada maksājuma, kas lasītājiem nesit pa kabatu, bet medijam var nozīmēt ļoti daudz. Protams, tu vari lasīt bezmaksas ārzemju interneta žurnālus, bet ikvienā vietējā kultūrā būtiska loma ir pašizziņai. Tikai vietējie mediji sniegs iespēju vislabāk saprast to, kas notiek tur, kur atrodies.

 

Kultūras publicistikai ir arī liela nozīme kultūrpolitikas procesu ietekmēšanā.

Vērpe: Latvijā politika joprojām ir atrauta no reālās dzīves. Mēs ar Haraldu mēģinām parādīt kultūrpolitiku kā veselīgu lietu, ar ko jānodarbojas, lai kaut kas mainītos. Tradicionāli gan šeit kultūru nošķir no „netīrās politikas”. Bet, piemēram, pretošanās propagandas miglai ir būtisks uzdevums, kurā publicistikai vajadzētu spēlēt lielu lomu. Bieži vien Latvijā apspriež un strīdas par lietām, kad tās jau notikušas, apstiprinātas vai uzbūvētas. Publicistika var nodrošināt, lai diskusijas notiek laikus.

Matulis: Es ceru, ka ar laiku sabiedriskā medija pasūtījumā būs runa ne tikai par televīziju un radio, bet arī interneta un drukātajiem medijiem. Ir mainījusies situācija, un šobrīd arī citos medijos ir iespējams saņemt neatkarīgu, kvalitatīvu un kritisku saturu. Mēs nevaram atļauties, ka pazūd kultūras publicistika, tāpēc jābūt citam veidam, kā to atbalstīt, ne tikai VKKF komisiju situatīva lēmuma noteiktam. Tā vietā, lai atstātu pašplūsmā un pēc tam līdzīgi kā ar aizbraukušajiem tautiešiem veidotu „atgriešanās programmas”, vajadzētu jau tagad domāt, kā palīdzēt kultūras medijiem, kamēr tie vēl pastāv. Tas nav viegli izdarāms, bet, domāju, turpmāko 5–10 gadu laikā līdz tam nonāksim.

 

Vai nepietiekamais finansējums kultūras publicistikas jomā varētu apdraudēt mediju redakcionālo neatkarību un, piemēram, veicināt tendenci par recenzijām uzdot reklāmrakstus?

Vērpe: Nepietiekams finansējums jebkurā gadījumā ietekmē mediju neatkarību vai iespēju daudz maz brīvi modelēt un īstenot specifisku un noturīgu vīziju. Tas ietekmē arī, teiksim, kultūras kritiķu, analītiķu neatkarību, kas savukārt atsaucas uz mediju saturu. Reklāmraksti drīzāk varētu būt tikai viens no neatkarības trūkuma simptomiem un šobrīd, šķiet, ne tas bīstamākais. Vismaz tik, cik skatāmies uz kultūras publicistiku, kura līdz šim ir visai labi turējusies pret reklāmas vilinājumu un spiedienu, atturoties no līdzekļiem, kas šādā veidā būtu iegūstami. Līdz ar to būtiskāks šķiet jautājums par neatkarību domāšanā un brīvu iespēju publicēties tādā kvalitātē, kā liekas atbilstoši.

 

Vai kultūras mediju vidū, jūsuprāt, pastāv konkurence?

Vērpe: Domāju, ka, jā. Ir iespēja izvēlēties, kur rakstīt. Nepiekrītu viedoklim, ka nav, kur rakstīt, tāpēc autori tekstuāli neattīstās. No manas perspektīvas spriežot, izvēle ir. Patiesībā Latvijā ir daudz cilvēku, kuri prot labi rakstīt, bet nav atklāti un ieaicināti apritē. Tā ir mediju redakcijas atbildība, kas palīdzētu arī audzēt auditoriju. Autoram ir svarīgs novērtējums, ir nepieciešams zināt, ka tas, ko uzraksti, ir vajadzīgs un atzīts.

 

Intervija sākotnēji publicēta Echo Gone Wrong.