punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Jūra

Alba Dedeu

16/11/2016

 

20160410_142431

Foto: No personīgā arhīva

 

Alba Dedeu (1984) ir katalāņu tulkotāja un prozaiķe, divu godalgotu īso stāstu krājumu – Gats al parc (Kaķi parkā, 2010) un L’estiu no s’acaba mai (Vasara nekad nebeidzas, 2012) autore. Katalāņu valodā tulkojusi Džeinas Ostinas, Džona Stjuarta Milla, Alberto Moravias un citu rakstnieku darbus. Viņas stāsts Ziemassvētki Viļa Kasima tulkojumā publicēts portālā Satori. Piedāvājam stāstu no krājuma Vasara nekad nebeidzas.

 

Stiprākie viļņi atplūst līdz mūsu kāju pēdām, pārklāj tās ar smiltīm un putām, un, kad tā gadās, Hana skaļi smejas un šļakstās, šķiežot ūdeni uz visām pusēm. Viņas mīļā sejiņa, apaļīga un bezzobaina, nepagurst smaidīt, un katru reizi, kad viņa grib man kaut ko parādīt, viņas mazā, smalkā roka rausta manus pirkstus. Vai pludmale, uz kuru tu brauksi, ir uz to pusi? Jā, bet tālu, tālu. Un ūdens, kam es tagad pieskaros, varēs tikt līdz turienei? Protams, Hana, to aiznesīs straume; saki, tu man arī šoreiz rakstīsi vēstuli? Protams, protams! Straume to aiznesīs pie tevis, vai ne? Hana iegremdē pēdas mitrajās smiltīs un jau sajūsminās, domājot par visu, ko man izstāstīs savā vēstulē; viņas kleita ir samirkusi, bet tas nekas, ir karsts. Kad saule riet, ūdens, debesis, Hanas mati un kleita aizdegas un viļņiem parādās zeltainas sekstes. Drīz mums būs jābrauc pakaļ mammai. Iesim? Pagaidi, es viņai salasīšu dažus gliemezīšus. Palīdzēsi man? Skraidīdama šurpu turpu kā pārsteidzoši veikls zvērēns ar neizsīkstošu enerģiju, Hana izzvejo gliemežvākus un sažņaudz tos saujā; kad viņa pieliecas, viņas bizes pieskaras smiltīm. Ik pa brīdim viņa satraukti iesaucas vai uzvaroši iesmejas: šis gan ir smuks, vai ne?, mammai ļoti patiks!

Tās būs tikai divas nedēļas, kā parasti. Viņas to jau zina, taču tā ir viena no tām lietām, ko pirms aizbraukšanas nevaru viņām nepateikt, citādi man nebūs miera. Kad atgriezīšos, man trīs dienas būs brīvas un mēs brauksim uz jūru, un, kad mammai beigsies darbs, savāksim arī viņu, vai ne, Hana? Bet, tēti, tu atcerēsies nolikt savu fūri un aiziet uz pludmali sameklēt manu vēstuli? Es to jau uzrakstīju, un svētdien mēs atbrauksim iemest to jūrā, labi? Marija smaida. Jā, svētdien; nedomāju, ka mēs tiksim uz jūru agrāk… Bet svētdien noteikti. Sākumā vārdi skan ar pūlēm, bet tad vēl mazliet piepūles tos atkal padara priecīgus. Tieši tā, liekot lietā smaidīgu laipnību un gribasspēku, Marija aizvadīs visu nedēļu. Līdz svētdien, tikai svētdien, pludmalē, prieks plūdīs bez piepūles, plūdīs pats no sevis, un tikmēr pirms brīža ūdenī iesviestā pudelīte nogrims un atkal uzpeldēs, no jauna nogrims un beigu beigās paliks šūpojamies, sasvērusies uz sāniem, un attālināsies no krasta. Mammu, tu zini, ka pudeli projām jūrā aiznes straume? Tu redzēsi, ka arī šoreiz tā tiks līdz galam. Un Marija piekrītoši palocīs galvu, viņa arī tam grib ticēt, un varbūt šajā sakāpinātās lētticības, paļāvības un cerību mirklī viņa atļausies domāt par mani, skaitīt dienas un naktis, atcerēties glāstu, no kura joprojām uzmetas zosāda, nē, tas nav no vēja; ūdens apskalos viņas kājas, viņa atgulsies uz muguras smiltīs un iegrims dārgākajās atmiņās, taču tikai īsu brīdi, dažas minūtes, ilgāk tām ļauties būtu neapdomīgi, bet tad viļņi šīs atmiņas aiznesīs prom jūrā, tāpat kā viltus pudelīti, jo pārējās nedēļas dienās viņa tās negrib, viņai ir pārāk daudz darba un tām nekur neatrodas vieta.

Patiesībā tā ir labāk. Es esmu greznība, ko var atļauties brīvdienās, tāpat kā jūra un viļņi, un, ja es uzdrošinos parādīties kādā otrdienā vai pirmdienā, ja izmantoju vājuma mirkli, lai ielauztos viņas domās, tās man liegs visus pagātnes un nākotnes glāstus, mani uzņems ar naidīgu klusēšanu vientulīgajā gultā, kur aizliegts raudāt un iekārot un kur miesa sāpēs saraujas čokurā un apskauj pati sevi, un melo sev, neilgojas pēc manis, neilgojas pēc manis, negrib domāt, cik daudz nakšu vēl atlicis; no rīta jāceļas sešos, tas arī viss. Viņa ciešāk apskauj sevi stīviem pirkstiem, nodur galvu, klusi šņukstēdama grozās pa gultu, nekas nav noticis, drīz vien pārgurums visu šo nemieru apremdēs, bet, ja tas nebūs iespējams, jo es ietiepīgi centīšos sagrābt nabaga Mariju, kas pūlas apvaldīt asaras, ja spiedīšu viņu domāt, viņš ir tālu prom, es esmu šeit, abi divi vientuļi, tad viņai vairs nebūs citas iespējas, viņa raudās, un pēc tam rokas slīdēs pa auksto augumu, mānīs viņu, nemaz neņemot talkā atmiņas, izslēgs viņu ātri, lietišķi, bez vārdiem un bez sejām; viņa jau nopūšas, jau ir mierīga, viņa grib tikai ātrāk aizmigt.

Tātad tās būs tikai divas nedēļas; un tagad ir pienācis brīdis, kad jābrauc prom, kad jāsaņem Hanas apskāviens un sirsnīgās bučas, Marijas klusais skūpsts, smaids, kas tā arī nepakāpjas augšup līdz viņas acīm. Viņa gribētu man pateikt, ka ļoti pēc manis ilgosies un ka vēlas, kaut šīs divas nedēļas aizlidotu nemanot, taču viņa nespēj un tāpēc klusē. Viņa nodur skatienu, uzliek rokas Hanai uz pleciem un, kad es apskauju viņas abas reizē, stāv klusa, klusa. Pulkstenis nosit deviņi: man patiešām ir laiks braukt. Diena jau dziest; šī ir atvadu diena, bet krēsla tik un tā ir ļoti skaista, pilna ar oranžīgiem atspīdumiem, kas izblāv pelēki un tad satumst melni. Saku sveiki, joprojām skatīdamies uz viņām. Tikai pēc tam, kad esmu aizbraucis, mājā iedegas gaisma.

Pirmās divas vai trīs dienas vienmēr ir visļaunākās, tās, kuras joprojām pilnībā pieder viņām, un es tās aizvadu, atcerēdamies ikdienas paradumus, kas man vienmēr ir tikai izņēmumi. Acis cieši pievērsis šosejai vai nespodrajai rītausmas ainavai, es sadzirdu griezīgo modinātāja zvanu. Tagad Marija to apklusinās un izlēks no gultas, un, izdzērusi tasi kafijas, dosies uz savu darbnīcu ar dziesmiņu lūpās, jo viņa vienmēr pieceļas labā omā. Tikai labu brīdi vēlāk kaimiņiene – nekad neatceros, kā viņu sauc – atnāks pakaļ Hanai, lai aizvestu viņu uz skolu reizē ar savu meitu. Es spēju iztēloties miegaino māju, bez viņām tik nelabojami tukšu, ka mana klātbūtne vien – kad es tur uzturos – nekad nespēj to pilnībā piepildīt: stīvas aizkaru krokas, pulksteņa nepacietīgie tikšķi, ledusskapja klusā dūkšana virtuvē, divu medību suņu skumjās gaudas blakus pagalmā.

Braucot es skaitu dienas, un domāju, un atceros. Reizēm man šķiet, ka varbūt nomodā es patiesībā esmu vienīgi tad, kad sēžu pie stūres, bet viss pārējais ir tikai patīkams, taču allaž gaistošs sapnis. Tieši pie stūres sēžot, apjēdzu, ka pēdējās dienās, kad modos Marijai blakus, viņa no mājas izgāja klusa, nedziedot. Vai viņa tiešām smaidīja, kad mani pirms aiziešanas noskūpstīja? Nespēju atcerēties. Radio tagad skan jauka dziesmiņa itāliski, un aust saule: pagaidām tā ir tikai sarkans disks, ko pa pusei aizsedz dūmaka. Šis ir dienas labākais brīdis: šosejas stiepjas garas un tukšas, gaiss ir svaigs, bāla, rožaina gaisma mudina fantazēt, un atmiņas ir visdzīvākās. Tējkarotes dzinkstoņa tasītē un kafijas smarža. Slāpēts klepus, lai netraucētu tos, kuri vēl guļ. Lēni un piesardzīgi soļi. Kurpes, kas reiz bijušas skaistas, potītes, kas skaistas joprojām ir, baltas un smalkas, smalku asinsvadiņu klātas. Atslēga, kas pagriežas slēdzenē. Klusums. Durvis, kas atveras un bez trokšņa aizveras, atkal soļi, tagad tie attālinās pa grantēto celiņu. No jauna klusums. Patiesībā apjēdzu, ka nemāku pateikt, vai šī bija vienīgā reize, kad nedzirdēju viņu no rītiem dungojam. Uz brīdi šī neskaidrība liek man sažņaugt stūri ciešāk, un piepeši radio dziesmiņa izklausās tik neciešama un ņirdzīga, ka esmu spiests nogriezt skaņu līdz tik tikko sadzirdamai murdoņai.

Vienaldzīga pret visiem satraukumiem un ceļojumiem, saule nestāv uz vietas un rāpjas augstāk debesīs. Gaiss kļūst dzidrāks, asfalts uzkarst. Mājās šai rīta stundā gaisma, kas slīpi iespiežas pa žalūziju spraugām, ir dzeltena un bieza, tā mani apžilbina, kad grozos pa gultu. Ja tā ir darba diena un Marija jau ir aizgājusi, tieši šajā brīdī viņas prombūtne kļūst vissāpīgākā, vēl izteiktāka nekā visos tajos rītos, kad pamostos kabīnes gultiņā, arī viens, simtiem kilometru tālu prom no viņas. Iespiežu seju viņas spilvenā, pārlaižu lūpas saņurcītajiem palagiem, kas pieskārušies viņas ādai, un ieelpoju viņas smaržu, un tikmēr visu pārplūdina gaisma. Atkal iezvanās modinātājs: šoreiz tas modina Hanu. Neveikli, miegaini basu kāju soļi tuvojas, lai pateiktu labrīt, viņa uzspiež man buču uz vaiga. Hana berzē acis, nez ko murminādama iet uz vannasistabu, skaidrs, ka viņa gribētu palikt gultā ilgāk, taču labi zina, ka nedrīkst, viņa ir ļoti apzinīga meitene, ārkārtīgi paklausīga; pat pārāk, es sākumā domāju, atcerēdamies, kā man savulaik vajadzēja kliegt uz saviem brāļiem. Hana staigā šurpu turpu, gatavojas iešanai uz skolu; viņa neatceras, ka šis ir izņēmuma gadījums: tēvs ir mājās, viņa to ir atradusi gultā, kas parasti ir tukša, un varējusi iedot tam buču. Hana apģērbjas, apsēžas pie virtuves galda, ieslēdz radio, gaida, lai kāds sapin viņai bizes (tēvs, māte, kaimiņiene, vienalga: bizes viņai pin katru rītu, un viņa ļauj to darīt, sēž aizvērtām acīm). Kamēr gatavoju viņai brokastis, viņa atspiež galvu plaukstā un žāvājas. Kad kaimiņiene piezvana pie durvīm, Hana pirms promiešanas man vēlreiz uzspiež buču uz vaiga. Nu viņa vairs nav tik miegaina, tagad jau spēj pasmaidīt. Taču apskāvienus un smieklus viņa pietaupa satikšanās un atvadīšanās reizēm un pludmalei, līdzīgi kā Marija savus smaidus.

Kabīnes dziļumos plauktā uz paplātes es turu mazo pudelīti ar vēstuli, ko man paredzēts atrast izskalotu kādā pludmalē. Brauciena laikā es bieži redzēšu jūru, redzēšu tālumā, tumši pelēku, neko daudz vairāk par dūmaku. Līdz pat pēdējam autostrādes posmam pirms galamērķa es netikšu jūrai tuvāk vai tā netiks tuvāk man, un tikai tad es patiešām sajutīšu tās klātbūtni, tā pletīsies man līdzās, zila un līksma kā mūsējā, un es varēšu nojaust tās smaržu, tās viļņošanos, vientuļas buras kustību, sīciņu tankeri pie paša apvāršņa. Un šis visa mana brauciena laikā būs tas brīdis, kad būšu jūrai vistuvāk. Patiesībā (nabaga Hana!) es nesperšu kāju pludmales smiltīs ātrāk kā pēc divām nedēļām, kad atkal atgriezīšos mājās.

Pārradīšos svētdienā. Tur būs Marija, mēs visi trīs apsēdīsimies smiltīs un vēlreiz izpētīsim pudelīti, šo bezbailīgo ceļotāju, un mīļo vēstuli tajā. Tā aizpeldēja prom pa jūru un pārbrauca atpakaļ pa šoseju, kā tev tas patīk, mammu? Marija vainīgi pasmaidīs. Kādu dienu tā tomēr varētu noklīst, Hana… Ko tu runā? – skatiens ir skarbs un aizvainots: kā gan māte var būt tāda pesimiste! Hana paskatīsies uz mani, un es pievienošos viņas taisnajām dusmām. Skaties, skaties, vai tad tu nesaproti, kā tas notiek? Un mēs abi ar Hanu, cik labi vien varēdami, smiltīs uzzīmēsim jūru, krastus un zemes. Par salām kļūs plakanie un spicie gliemežvāki, un Hanas pirksts ievilks straumes un viļņus, kas nekļūdīgi nes vēstis visiem tēviem, kuri nomaldījušies iekšzemē, aiz šosejām: līksms noslēpums starp noslēpumiem, kurus saprot tikai mazas meitenes un jūra. Mammu, vai tu redzi? Marija atkal pasmaidīs, padosies acīm redzamai patiesībai, nekam citam nav nozīmes. Un, kad viņa atgulsies man blakus, ūdens pār kājām, sāļš vējš matos, es viņu noskūpstīšu. Varbūt tad viņa sev jautās, kurā mirklī laimīgās atmiņas kļūst par skumjajām un kāpēc.

 

No katalāņu valodas tulkojusi Dace Meiere

Dalies ar šo rakstu