— Autors ārpus robežām

 

Dmitrijs Kuzmins ir krievu dzejnieks, tulkotājs, literatūrkritiķis un izdevējs, mūsdienu literatūras interneta žurnāla Vavilon.ru dibinātājs, literārā žurnāla Vozduh un portāla Textonly.ru redaktors. Viņš ir Andreja Belija balvas laureāts (2002), kā viesprofesors strādājis Prinstona Universitātē ASV 2014. gadā Kuzmins emigrēja uz Latviju, neatbalstīdams Krievijas politisko virzību. Šobrīd dzīvo Ozolniekos, kur izveidojis literātu un tulkotāju rezidenci, radījis izdevniecību Literature Without Borders, kas veicina starpvalstu dialogu un cīnās pret kultūras stagnāciju. „Īpašu uzmanību pievēršam krievu literatūrai, kam jāizdzīvo šodienas politiskajā katastrofā un jāturpinās pēc totalitārisma,” teikts projekta mājaslapā.

Kuzmins ir ievērojama figūra „neformālās” literatūras popularizēšanā gan Krievijā, gan šobrīd arī Latvijā, iniciējot tulkojumu un oriģinālliteratūras izdošanu, kas, iespējams, citādi nesasniegtu lasītājus. Latviešu auditorijai nozīmīga bijusi Eināra Pelša dzejas grāmata Mīļākais tētis pasaulē, savukārt krieviski lasošajiem izdevniecība piedāvā krievvalodīgu autoru darbus, „kuri nav tie krievi, kuri lasa Vestji un skatās Pirmo Krievijas kanālu. Es jūtos atbildīgs biežāk par to atgādināt pasaulei.”

Lai arī latviešu valodā Kuzmins vēl nelasa, tomēr, sadarbojoties ar tulkotājiem, viņam radies priekšstats par Latvijas mūsdienu dzejas ainu, kurā saskata kopīgas formālas tendences un līdzīgu tēmu motīvus.

Laura Brokāne un Jeļena Glazova

 

Foto: Igors Gubenko

 

Jeļena Gazova: Raksturojiet, lūdzu, Krievijas mūsdienu dzejas divas nometnes – oficiālo un to, kuru pārstāvat jūs.

Šajā ziņā Krievijā ir diezgan sarežģīta vēsturiska situācija. Pirms simts gadiem pašsaprotamu iemeslu dēļ krievu literatūra sadalījās padomju un emigrantu literatūrā. Protams, padomju autoru vidū biju arī iekšējie emigranti, kuri ar grūtībām publicējās, bet citus atklāj tikai tagad – ironiski, piemēram, ka pirms dažiem gadiem ASV izdeva Ļeņingradas blokādes laika krievu dzejas antoloģiju, kādas Krievijā nav joprojām. Tā noteikti nav padomju literatūra, tā ir dzeja par cilvēka psihes robežstāvokļiem, protams, bada un aukstuma apstākļos, par sastapšanos ar nāvi ikdienā, ļoti tāla no realitātes un patosa, patiešām baisa. Vēl viens potenciālais lauks bija „pagrīdes” literatūra, kuru noteikti nevar ieskaitīt padomju literatūrā. 50.–60. gados sāka veidoties trešais lauks – necenzētie autori, kuri dzīvoja Padomju Krievijā, bet publicēties necerēja. Viņi strādāja saskaņā ar citiem estētiskiem principiem, turklāt veidoja neatkarīgas grupas, kurās veidojās atšķirīgas estētiski un filozofiski idejiskas platformas. 20–25 gadu laikā izveidojās diezgan stabils un noturīgs necenzētās literatūras virziens. Kad noteikumi sabruka, iestājās neizpratnes laiks, kas noskaidrojās 90. gadu laikā. No vienas puses, ir padomju literatūras pēcteči estētiskā un idejiskā un, ne mazāk svarīgi, – materiālā un organizatoriskā ziņā. Lēnas un sarežģītas rotācijas ceļā viņi nonāca kopš padomju laikiem saglabāto žurnālu redakcijās un mēģina neveikt revolucionārus soļus. Viņi nošķīrušies patriotiskā un tā sauktā „liberāli demokrātiskā” virzienā – ja pirmie pārstāv konservatīvu ideoloģiju un šiem darbiem nav nekādas estētiskās vērtības, jo viņi raksta tāpat kā tēvi un vectēvi, tad otrs virziens ir niansētāks – viņi ātri saprata, ka bez emigrācijas un samizdata literatūras integrācijas viņu pozīcija ir nolemta. Tā kā necenzētā literatūra bija ļoti daudzveidīga, tā viegli varēja sevī uzņemt kaut ko jaunu. Taču literatūras žurnālus vadīja padomju literatūras pēcteči, kuri, lai arī sāka izdot samizdata autorus, apzināti falsificēja viņu kontekstu. Konteksta deformācija ir slikti ietekmējusi krievu literatūras ainu pēdējos 25 gados. Un šobrīd samizdata pēcteči un „liberāli demokrātiskā” virziena pārstāvji ir sakabināti diezgan lielā pārklājuma zonā – daudzi autori publicējas gan pie vieniem, gan otriem.

Jāpiemin arī masu, uz tirgu orientētas, literatūras rašanās, kas padomju laikā tikpat kā nebija. Tagad šādu grāmatu ir daudz un visas briesmīgā kvalitātē, tām ir sava pasaule un dzīve, kas gandrīz nesaskaras ar pārējiem literatūras virzieniem. Pretēji Rietumu literatūrai, kurā nav tik krasa nošķīruma starp masu un elitārās literatūras žanriem. Krievu valodā faktiski nav normālas kvalitātes masu literatūras, kuru sevi cienošs cilvēks varētu izlasīt un nodomāt – normāla grāmata, nekas īpašs, pēc tam nevemjot atejā.

 

Laura Brokāne: Arī Latvijā pietrūkst šādas literatūras.

Iespējams, tā ir postpadomju telpas problēma. Lai uzrakstītu šādu grāmatu, ir vajadzīgas noteiktas tehniskas iemaņas, būtībā tas ir amats, kas jāiemācās. Smieklīgs stāsts ir par Krievijas „interneta literatūru”, kas pati sevi dzemdināja 90. gadu beigās. Tagad apzīmējums samizdats jau kļuvis starptautisks, bet, kad krievu literāts Nikolajs Glazkovs to izdomāja 30.–40. gados, viņš tā nosauca savas grāmatiņas, kuras pats arī sacerēja un ilustrēja futūrisma garā. Šis termins nozīmēja – pats sev izdevējs. Kad 70. gados radās institucionalizēts krievu samizdats, tā vairs nebija paša rakstnieka sevis izdošana, redaktori izvēlējās un strādāja ar autoriem. Toties „sevi izdot” varēja internetā. „Interneta literatūra” drīzāk ir Krievijas, nevis postpadomju parādība, jo Rietumu autors vairāk rēķinās ar to, ka viņa tekstu pirks vai kādu tas ieinteresēs.

Mana vieta šajā sarežģītajā sistēmā ir vienkārša – piederu pirmajai krievu literatūras paaudzei pēc 20. gadsimta trijotnes struktūras. Es un mani vienaudži debitēja 80. gadu beigās, kad šie trīs virzieni sāka izirt un varēja dažādi pašnoteikties. Es izvēlējos ieņemt necenzētās literatūras turpinātāja pozīciju, pēdējos 25 gadus strādājot kā redaktors, izdevējs, antoloģiju sastādītājs, arī kritiķis. Kā dzejnieks, tulkotājs un filologs nodarbojos ar dažādām lietām, bet aptuveni tajā pašā kultūras perspektīvā.

 

Laura Brokāne: Vai Latvijas literatūras dzīve jums šķiet pietiekami intensīva un dažāda, lai būtu interesanti?

Diemžēl nevaru uzņemties atbildību vērtēt Latvijas literatūras ainu, šajā ziņā esmu atkarīgs no tulkojumiem. Varu restorānā izlasīt ēdienkarti latviešu valodā, bet dzeju gan ne. Pārzinu to, ko šeit raksta krievu valodā. Nav nemaz tik daudz autoru, kuri ir pelnījuši būt zināmi – kādi seši vai septiņi. Tie, kuri tulko uz krievu valodu, ir šejienieši – tas ir labi, jo viņi ir tuvāk materiālam, taču šāda iesaistītība arī ierobežo. Paradoksāli, bet radies iespaids, ka jaunie Latvijas autori ir biežāk pārstāvēti tulkojumos. Turklāt šie autori – vecumā līdz kādiem 35 gadiem – raksta diezgan līdzīgi. Es, piemēram, zinu Ulža Bērziņa vai Jāņa Rokpeļņa darbus, un man nav skaidrs, kā no tiem varēja nonākt līdz tam, kas ir aktuāls tagad. Acīmredzot ir notikusi radikāla paradigmu maiņa, un jaunie kādā brīdī vairs neņēma vērā šejienes skolotājus, bet skatījās, piemēram, angļu vai amerikāņu dzejas virzienā. Būtu interesanti saprast, kā šī tendence ir konstruējusies.

 

Laura Brokāne: Šeit varētu būt kāda kopīga izjūta par to, ko nozīmē rakstīt laikmetīgi?

Nezinu. Skaidrs, ka ir iespējami dažādi priekšstati par to, kas ir mūsdienīgums un kā ar šo konceptu dzejniekam strādāt… Taču, jā, Latvijā redzu diezgan homogēnu dzejas ainu. Vēlreiz uzsveru – tas ir cilvēka, kurš lasījis nelielu daļu tulkojumu, iespaids. Varbūt no iekšienes tā nemaz nešķiet, varbūt tas ir „visi ķīnieši ir vienādi” efekts.

Tomēr, iespējams, tas liecina par kādu noteiktu kultūras pieprasījuma raksturu, kas īsti neļauj rakstīt kaut ko citu. Un autori, kas tajā neiekļaujas, meklē izpausmes iespējas marginālās formās – lasa repu vai tulko viduslaiku autorus (Krievijā sastopams literātu eskeipisma veids). Varbūt tas ir arī horizontālas komunikācijas efekts – nekad līdz šim paaudzēm nav bijusi tik liela iespēja komunicēt savstarpēji, nevis ar vecākiem, un tas rada vienotas valodas izstrādes priekšnosacījumu.

 

Brokāne: Kādi, jūsuprāt, ir šie kopīgie aspekti Latvijas dzejā?

Lielākoties forma netiek eksplicēta, nav idejas par to, ka tā varētu rasties nevis konkrētā dzejoļa mērķim, bet no teksta uz tekstu, ienesot autoru individualitātes konstrukciju. Protams, ir arī teksti, kas izstrādāti noteiktā formālā koncepcijā, bet tāds visbiežāk bijis uzdevums. Piemēram, kad Kārlis Vērdiņš raksta par trim sivēntiņiem, izmantojot trīs savstarpēji saistītas rindiņas, viņš izmanto šo struktūru tāpēc, ka to paredz tēma.

Otrs stāsts ir par līdzīgu montāžas pieeju. Vispirms kino paņēma no dzejas dažus – kompozīcijas un sižeta attīstības – principus, bet pēc tam otrādi – dzeja pārņēma noteiktus montāžas principus – plānu maiņu, garas un īsas epizodes. Latvijas dzejā montāža ir drīzāk saskaldīta, bez gariem plāniem. Varbūt iemesls ir pašreizējās informācijas plūsmas struktūra. Protams, šādas lietas vislabāk būtu apspriest, ja priekšā ir konkrēti teksti. Bet, raugoties vispārīgi, šādi sajūta rodas, jā.

 

Glazova: Vai Krievijas literatūrā ir mazāk homogēna aina?

Domāju, ka, jā. Sākot ar jaunāko paaudzi (autori, kas dzimuši 90. gados), var daļēji sākt runāt par paaudzi, kurā veidojas līdzīga mākslinieciska valoda.

 

Glazova: Jūs domājat politizēto dzeju?

Tas ir viens no aspektiem, jā.

 

Glazova: Pastāstiet par savu izdevniecību Literature Without Borders, kas Latvijā darbojas jau divus gadus.

Maskavā kopš 1993. gada izdevu dzejas grāmatas, almanahus, literatūras žurnālus. Esmu slikts politiskais emigrants, jo ar vienu kāju vēl stāvu Krievijā – mani līdzšinējie projekti daļēji turpinās. Kad pārcēlos uz Latviju, man vajadzēja izdomāt, kā šo darbību varu pārorganizēt šeit. Sapratu, ka varētu veidot projektu, kas ietvertu (ne tikai valstu, bet arī valodu un estētisko) robežu pārkāpšanu. Pirmā ideja bija par krievvalodīgu dzeju, kurai nav obligāti jābūt krievu dzejai. Nemaz nerunājot par to, ka tai nav jāasociējas ar Krieviju kā valsti un tās ideoloģiju.

Pirmo izdevām Linoras Goraļikas dzejas krājumu. Autores dzimtā valsts ir Ukraina, viņai ir Izraēlas pilsonība, raksta krievu valodā. Runa nav tikai par viņas māksliniecisko individualitāti, bet arī par rakstniecības kā daudzpusīga profesionālisma ideju, kuru viņa pārstāv – tā nav raksturīga krievu kultūrai. Rakstnieks nevis kā ideologs, bet profesionālis, kurš šodien izdod dzejas grāmatu, rīt – romānu, parīt – interviju krājumu ar citiem rakstniekiem, bet aizparīt, piemēram, lasa lekciju ciklu par modes vēsturi. Rakstnieks kā noteikta veida publiska figūra. Otrs stāsts ir par valstu robežu pārkāpšanu. Savukārt trešais svarīgais aspekts viņas gadījumā ir krievu kultūras šībrīža pašsajūta, kas līdzinās vācu (protams, neoficiālās) kultūras pašsajūtai Otrā pasaules kara laikā. Autors nevar nedomāt par to, kā mēs to nenovērsām. Varbūt tas nemaz nav kultūras pienākums, bet par to nedomāt nav iespējams. Tu esi savas valodas, savas nācijas dzejnieks, bet nācija ir sajukusi prātā. Goraļikai ir raksturīgi dzejā runāt par kolektīvo atbildību, kas diemžēl nav realizējama.

Otrs izdevniecības virziens ir tulkojumi krievu valodā. Šobrīd ir divas grāmatas – amerikāņu dzejnieka Jevgeņija Ostaševska un ukraiņu dzejnieka Serhija Žadana dzejas grāmatas. Arī šo autoru darbiem ir papildu konteksts. Ostaševskis 10 gadu vecumā no Krievijas pārcēlās uz ASV, kur vēlāk rakstīja angliski un tulkoja no krievu valodas. Cilvēks starp divām kultūrām. Viņa dzeja angļu valodā ir arī stāsts par krievu kultūras reāliju transplantāciju amerikāņu kultūras ainā. Savukārt Žadanam kā rakstniekam – publiskai figūrai Ukrainas dzejas ainā nav konkurences. Turklāt viņš ir no valsts austrumiem, no tā rajona, kuru Krievija grib atraut Ukrainai gan militāra, gan kultūras kara ceļā. Es teiktu, ka pats Žadans iemieso iemeslus, kāpēc to nevar izdarīt. Viņš ar savu gatavību veidot dialogu ar Rietumu kanonu, sākot no Brehta un beidzot ar Cēlanu, ir ļoti eiropeisks ukraiņu valodā rakstošs personāžs. Cilvēks ārpus robežām. Man gribētos šo virzienu turpināt, jo šādu autoru ir daudz. Šobrīd stāv sagatavots Hertas Milleres dzejas krājums, kurā ir specifiski vizuāli risinājumi. Izdošana prasītu lielus finansiālus līdzekļus, kādu pašlaik man nav. Protams, arī viņa ir ārpus robežām esoša autore. Šis fenomens stāv pretī nacionālo kultūru iekūņošanai konservatīvās ideoloģijās. Turklāt nav mazsvarīgi to darīt vietā, kur Krievijas varas cīņa neaizsniedzas. Šādu punktu pasaulē ir ļoti maz – pārsvarā visi padomju laikā emigrējušie krievi, kuri organizēja izdevniecības vai redakcijas, pēc padomju varas sabrukuma ērtības labad atgriezās Krievijā.

Arī rezidences ideja kalpo šim nolūkam. Mēs vēlētos, lai rezidencē cilvēki strādātu pie konkrētiem projektiem, kurus varētu izdot. Pie mums viesojās dzejnieks no Kazahstānas Anuars Duisenbinovs, kurš, izrādās, pārvalda kazahu valodu – tas intelektuāļu aprindās Kazahstānā ir retums. Viņš rezidencē šajā valodā tulkoja Andreja Sen-Seņkova un Sergeja Timofejeva darbus, būtībā tā bija izdevība pirmoreiz iniciēt mūsdienu tekstu telpas rašanos šajā valodā. Kultūru sadarbības virziens ir ļoti svarīgs – ne tikai tulkojumu ziņā, tās var būt, piemēram, arī rakstnieku esejas citam par citu. Esmu novērojis, ka Latvijā ar sadarbību kultūras jomā viss ir kārtībā – notiek dažādi starpdisciplināri projekti, bet mani, protams, visvairāk interesē literatūra.

Ņemot vērā, ka pats nelasu latviešu valodā, nebiju domājis izdot grāmatas šajā valodā. Taču Eināra Pelša grāmata ir īpašs gadījums. Viņš mani pārliecināja ar to, ka ir labs tulkotājs krievu valodā. Ja reiz cilvēks tik labi pārzina dzejoļa mehāniku, gan jau pats arī jēdzīgi raksta. Cik nu varēju palasīt recenzijas, nojaušu, ka Latvijas ainā šī bijusi vajadzīga grāmata. Taču es nekādā ziņā negrasos jaukties to cilvēku kompetencē, kas šeit izdod dzejas grāmatas latviešu valodā. Par tulkojumiem no krievu uz latviešu valodu gan varētu padomāt, jo diez vai šejienes izdevējiem par to ir liela interese.

 

Glazova: Kādi ir izdevniecības tuvākās nākotnes plāni?

Novembrī iznāks Pēterburgas dzejnieka Igora Bulatovska, ASV dzīvojošās krievu dzejnieces Poļinas Barskovas, Lielbritānijā dzīvojošā krievu dzejnieka Staņislava Ļvovska grāmatas. Plānots izdot arī jau minēto Hertas Milleres grāmatu, vēl – Jāna Kaplinska dzejas krājumu, kurš šobrīd daļēji pārgājis uz rakstīšanu krievu valodā, amerikāņu dzejnieka Deivida Šapiro un kanādiešu dzejnieces Ennas Kārsones grāmatas. Gandrīz gatavs ir Goraļikas krājums latviešu valodā.

Domāju arī par jaunu dzejas festivāla projektu. Pagaidām ieceres līmenī ir, ka tas varētu būt trilingvāls – latviešu, krievu un katru gadu kādā citā valodā, lai rastos tulkojumi, kurus pēc tam varētu izdot grāmatās.