— Nebijušo sajūtu nezūdamības likums

 

Par izdevumu Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš (Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2016, sastādījušas Ieva Astahovska un Māra Žeikare).

 

Atminoties alternatīvo Raiņa un Aspazijas gada versiju, ko 2015. gadā par godu Hardija Lediņa 60 gadu jubilejai organizēja Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, kā svinību noslēguma dāvana izdots NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcai) veltīts izdevums. Atceres, piemiņas un gadadienu stimulēti kultūras pasākumi kļūst arvien biežāki, liekot domāt, ka par Latvijas kultūras galveno mērķi tiek padarīta dažādu vēsturisku motīvu un notikumu interpretēšana – ar Hardija Lediņa gada palīdzību par šādu „atmiņu kultūrpolitiku” vismaz daļēji ironizēja arī Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Tiesa, Lediņa gads apliecināja, ka piemiņas formāta pasākumi spēj būt arī jaunradoši un efektīvi, jo mākslinieka vārds tika pamatīgāk ierakstīts ne vien tā dēvētajā kultūras kanonā, bet arī nejaušas, ar neseno kultūras vēsturi nesaistītas publikas apziņā.

Grāmata Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca. Juris Boiko un Hardijs Lediņš, bez šaubām, ir gaidīts notikums kultūras pētniecībā – joprojām būtiski iztrūkst padomju perioda oficiālo, pusoficiālo un neoficiālo mākslas norišu daudzpusīgas un padziļinātas izpētes. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs principā ir vienīgā institūcija, kas konsekventi un pārliecinoši darbojas šajā jomā un caur dažādiem starpdisciplināru sadarbību tīkliem veido nozīmīgu profesionālo platformu nesenās pagātnes kultūras parādību apzināšanai un turpmākajai pētniecībai. Šo pozīciju apliecina arī NSRD veltītais izdevums, tomēr skaidrs, ka, ilgstoši nepastāvot pētnieciskajai „konkurencei” un no tās izrietošajai dialogu dinamikai, nenotiek arī daudzpusīga zinātniskā attīstība vismaz reģionālā mērogā. NSRD radošais mantojums, kā to vēl uzskatāmāk pierāda konkrētais izdevums, ir viena no oriģinālākajām Latvijas kultūras parādībām, kas ir pelnījusi ne vien tostus un svinību ga(l)dus, bet arī iespēju kļūt par zinātniskas izpētes priekšmetu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra izdevumu nevarētu dēvēt par visaptveroši padziļinātu NSRD darbības aplūkojumu, jo daudzi intriģējoši jautājumi tiek tikai pieteikti, nevis iztirzāti, piemēram, par NSRD krīzi, saskaroties ar Rietumu institucionālismu, taču kopumā tas ir pirmais nopietnais mēģinājums skaidri iezīmēt gan turpmāko iespējamo pētījumu virzienus, gan atsegt jaunas šķautnes NSRD daiļradē.

Izdevuma saturu veido četras daļas – hronoloģisks NSRD darbu un darbības pārskats, arhīva materiālu pārpublicējumi, esejas par dažādiem NSRD aktivitāšu aspektiem, kā arī Hardija Lediņa un Jura Boiko radītie teksti, kas tiek pieteikti kā teorētiskie raksti, taču par to piederību teorijas vai publicistikas žanram vēl varētu diskutēt. Žanriskās piederības ziņā izdevumu varētu definēt kā dažādu ar NSRD saistītu arhīvu materiālu izlasi un apkopojumu, ko papildina (bet vai padziļina?) esejiskas interpretācijas – izdevums drīzāk ir informatīvu materiālu avots, nevis svētdienas lasāmviela. Lai arī apzinos, ka NSRD daiļrade savā daudzpusībā ir komplicēta un tādēļ ierastajiem izklāsta veidiem grūti pakļaujama tēma, grāmatas uzbūves struktūra tomēr nešķiet līdz galam veiksmīga. Nepārliecina sastādītāju izvēlētā nodaļu secība – dinamiskākā izdevuma daļa, proti, esejas un raksti, atstāta grāmatas beigām, kā pirmo piedāvājot NSRD hronoloģiju, kurā secīgi un detalizēti aplūkota apvienības radošās darbības vēsture, apskatu turpinot lielākos projektus pietuvinošās apakšnodaļās. Šāda struktūra ir nepateicīga gan laiskai lasīšanai (jo nogurdina faktoloģiskā informācija un pārlieku biežā nepieciešamība „pārslēgt” uzmanību uz dažādajām tēmām), gan arī rūpīgākām materiālu studijām, jo informācija tiek fragmentēta un izkliedēta, sarežģījot orientēšanos tiem grāmatas lietotājiem, kas to izmantos, teiksim, kāda konkrēta NSRD aspekta vai motīva pētniecībā. Proporcionālais uzsvars uz arhīva materiāliem apliecina, ka tieši kultūras pētnieki, nevis nejauši interesenti ir grāmatas primārā mērķauditorija, tādēļ šīs sadaļas pasniegšanas formāts varēja būt nedaudz pārdomātāks un pārskatāmāks. Vēl viena šādas „dramaturģijas” blakne ir tāda, ka informācija pārāk bieži atkārtojas. Reizēm šī dublēšanās raisa nejaušus, bet spraigus dialogus, piemēram, jautājumos par postmodernisma un avangarda ideju ietekmi, kas tiek aplūkoti no pietiekami dažādiem skatpunktiem, taču tikpat bieži atkārtošanās uzrāda arī nelielas redakcionālas kļūmes, kurām, ņemot vērā izdevuma jau uzsvērtās informatīvā materiāla funkcijas, būtu vajadzējis pievērst pastiprinātāku uzmanību nekā ierasts. Piemēram, 1983. gada Bolderājas gājiens vienā teksta fragmentā tiek norādīts kā martā noticis, citviet – aprīlī; rodas jautājums, vai grupas Dzeltenie Pastnieki albuma nosaukums patiešām bijis Bolderājas dzelzsceļš, konceptuāli izmantojot nepareizrakstību, vai arī tā ir tikai nejaušības kļūda? Arī e. e. kamingss grāmatā parādās vismaz trijās dažādās pseidonīma pieraksta versijās, daiļliteratūru mazāk pārzinošam lasītājam, iespējams, nepamanot, ka runa ir par vienu un to pašu autoru. Tāpat salīdzinājuma „starp dzen un Kalifornijas high-tech” autors Mikijs Rēmans parādās kā dažādu profesiju pārstāvis. Paredzams, ka izdevums vismaz tuvākajā laikā būs autoritatīvākais NSRD pētniecības avots, tādēļ šādas, it kā nejaušas neprecizitātes, ir pietiekami svarīgas.

Vispārējo NSRD hronoloģiju problemātiskumu uzsver mākslas zinātniece Māra Traumane, kuras eseja NSRD pieturas punkti starptautiskajā mākslas un teorijas ainā vērtējama kā būtiskākais grāmatas teksts – tas gan ir likumsakarīgi, jo Māra Traumane savā zinātniskajā darbībā jau ilgstoši pievērsusies NSRD pētniecībai. Autore meklē un cenšas iezīmēt NSRD vietu plašākā Austrumeiropas un Padomju Savienības pēckara avangarda kultūrtelpā, vienlaikus izvairoties no „pie mums” vēl ierastajiem postkoloniālismam radniecīgiem interpretatīvajiem rāmjiem, kas lokālo parādību vērtējumos pārlieku cieši turas pie Rietumu mākslas kanoniem. Māras Traumanes esejā NSRD idejas un mākslinieciskās izpausmes atainotas kā pašvērtīgas, nenoliedzot paralēles ar starptautiskajām norisēm un strāvojumiem, kas atskaņojas arī Hardija Lediņa un Jura Boiko projektos. Citi izdevuma publikāciju autori atskaites punktu meklējumos izmanto laika un telpas ziņā izvērstāku kultūras parādību tīklu, ko nevarētu saukt par neprecīzu, tomēr kopumā tik augsta vispārīguma pakāpe padara abstraktākus arī konkrētos secinājumus. Filozofs un mākslas kritiķis Jānis Taurens romānam ZUN veltītajā tekstā Vēberns, Kenzo Tange un postmodernisms atsaucas uz lietuviešu kultūrfilozofu Arūnu Sverdjolu, norādot uz izdevuma galveno varoņu ilgošanos pēc „turienes” strāvojumiem kā intelektuālu ilgu mērķi un atdarināšanas objektu. Arī arhitekts Jānis Lejnieks, aplūkojot Hardija Lediņu kā arhitekta un arhitektūras teorētiķa devumu rakstā Arhitektūra. Kopšana un mēslojums, radniecību meklē Rietumu virzienā, salīdzinot Lediņu ar Frīdensraihu Hundertvaseru un Lisjēnu Krollu. Šāda pieeja, iespējams, ir lieliski piemērota, lai ar NSRD iepazīstinātu ģeogrāfiski un idejiski attālu auditoriju, kas nepārzina lokālos kontekstus un kultūras kodus, tāpēc apvienības poētiku spēj saprast tikai caur salīdzinājumiem ar, piemēram, absurda literatūru un Daniilu Harmsu.  Šādi salīdzinājumi nav neprecīzi, tomēr mulsina, ka tie joprojām tiek uztverti kā pašsaprotams argumentācijas instruments, tāpēc lasītājam var rasties jautājums, vai NSRD kultūrvēsturiskā vērtība mazinātos, ja viņu darbošanās nebūtu ierakstāma lielākajos 20. gadsimta mākslas naratīvos? Salīdzinošais aspekts līdz ar to padarīts par svarīgāko NSRD izziņas metodi, kalpojot arī par eseju izejas pozīciju.

No teoretizējošām pozīcijām savos tekstos attālinājusies dzejniece Liāna Langa un Ilmārs Šlāpins, meklējot NSRD un Hardija Lediņa saskares punktus ar Austrumu mācībām. Abi teksti ir saistoši, tomēr tie piedāvā lasītājiem drīzāk literāras impresijas par tēmu, kas, piemēram, disonē ar Jāņa Taurena veikto ZUN analīzi, kura nesagatavotam un ar konkrēto darbu nepazīstamam lasītājam varētu būt grūti saprotama lasāmviela. Tas noteikti nav Jāņa Taurena esejas trūkums, taču tekstu atšķirīgās sarežģītības pakāpes padara izdevumu intelektuāli nevienmērīgu. Kaut kur starp abām galējībām labi balansē Pētera Bankovska raksts NSRD 80. gadu vizuālas mākslas un kultūras ainā, kurā personiski pietuvinājumi Lediņa un Boiko personībām mijas ar saistošiem spriedumiem par tā laika mākslas procesiem. Disproporcijas liek atgriezties pie jautājuma par izdevuma mērķauditoriju – rakstu krājums iecerēts kā daudzpusīgs materiāls, kas NSRD aplūko no dažādiem skatpunktiem un izmanto dažādus stāstījuma modeļus un intonācijas. Lai arī kopiespaids riskē kļūt pārlieku eklektisks, šķiet, ka Latvijas kultūras pētniecībā kopumā trūkst nepieciešamo intelektuālo resursu, kas ļautu sagatavot „intelektuāli vienmērīga līmeņa” izdevumu, saglabājot arī daudzšķautņainību. Pašu Hardija Lediņa un Jura Boiko teksti šķiet aizraujošākā izdevuma daļa, kas lasītājiem ļauj iepazīties ar abu autoru neparasto un visnotaļ pamatīgo domāšanu – viņu raksti apliecina plašus intelektuālos apvāršņus un spēju precīzi uztvert un analizēt visdažādāko laiku un kultūrtelpu sistēmas.

Nedaudzās izdevuma nepilnības attaisno gan materiāla komplicētība un lielais apjoms, gan Latvijas laikmetīgās kultūras pētniecības epizodiskais raksturs. Taču  ar NSRD arhīvu paveiktais darbs ir ļoti nozīmīgs, un katrs NSRD entuziasts grāmatā spēs atrast kaut ko intriģējošu. Intriģējoši ir arī tas, ka NSRD brīnišķīgā un grūti izskaidrojamā harizma ir sajūtama ne vien viņu darbos, bet arī izdevumā par viņiem, it kā pastāvētu kāds pārpasaulīgs NSRD radošās enerģijas nezūdamības likums.