— Cilvēks no Rostokas

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Andrejs Ivanovs dzimis 1971. gadā, dzīvo Igaunijā, raksta krievu valodā. Ilgu laiku dzīvojis Dānijā, Norvēģijā — bēgļu nometnēs, skvotos, hipiju komūnā. Saņēmis Igaunijas Kultūrkapitāla fonda balvu par romānu Hanumana ceļojums uz Lolandi, arī vairāku Krievijas literāro prēmiju un konkursu laureāts. 2016. gadā viņam piešķirta Igaunijas Valsts prēmija par nopelniem kultūrā.

Viņa prozai raksturīga īpatna stilistika, metaforu pārpilnība, teicama vārda izjūta. Pats A. Ivanovs kādā intervijā saka: „Rakstnieks ir spiests censties sevi pārdot, ņemot vērā masu pieprasījumu un izdevniecību prioritātes. Tas ir pretīgi. Māksliniekam ir jārada tikai tas, ko viņš vēlas, neuztraucoties ne par izdevēju, ne par lasītāju, ne par ko!”

Šogad viņš ir viens no festivāla Prozas lasījumi 2016 ārvalstu viesiem.

 Tulkotājs

 

 

Noslēpt Hermani no citiem bija vienkārši; neielaist haosu ezera rāmajā spogulī, gar kuru viņš pastaigājās, izklaidīgi smaidot. Lūk, kāds bija izaicinājums: savelkot domas nabassaiti, līdz asinīm kodīt lūpas, izmirkt sviedros, vaidēt, bet neielaist! Tā smagi slimajam nepasaka slikto vēsti, atstājot pļāpīgos idiotus otrpus durvīm. Es piegāju pie viņas ar paplāti rokās, sacīju: „Mammu, tavas zāles,” — un smaidīju ar lūpu kaktiņiem (tajās dienās es izvairījos lūkoties viņas acīs). Man vēl nebija divdesmit, taču jau pratu norīt Klusā okeāna vējbrāzmas tikpat viegli, kā norij nodevību vai miegazāles; ar plaukstu piesedzis žāvāšanos, tēloju miegainību, izlikos, ka neesmu sadzirdējis, esmu aizmirsis, sapinies sīkumos, kuram gan negadās… Galu galā, labāk izskatīties pēc muļķa un nezināt precīzu laiku, liekot visiem apkārtējiem sajukt prātā no neizbēgamā nenoteiktības, bet pa to laiku iedobe tevī aizvelkas ciet kā brūce, un tu, uzklājot smīna plīvuru, lietišķi ar pirkstu bungo pa grāmatas muguriņu. Palikt cilvēkam vienmēr ir vienkāršāk, nekā atdoties straumei.

Viņš negribēja iet uz Višegradu. Vakars smacēja. Krastmalai nebija gala. Viņam nepatika tilti, droši vien tāpēc, ka atgādināja Varnemindi. Katru gadu turp brauca visa ģimene — uz gadatirgu, pamakšķerēt, piknikā: mašīnā neizturami smirdēja ēdiens, kas bija paspējis karstumā uzblīst, tēva cigaretes, mātes smaržas, porolons un benzīns, pie katras bedres dobji šķindēja alus pudeles.

Prāgā viņu ik uz soļa klupināja pagātne: akāciju šalkoņa, laukumi, baznīcas, vējš no upes, pulksteņa sitieni priekštelpā furšeta laikā izsauca paniku (vectēvs, bordo krāsas samts, vecu skaņuplašu vāciņu čaukstoņa).

Prāga ir tāda pati kā Rostoka, vien trūka ostas; ja būtu jūra un osta, visu šo gotisko ārišķību vienkārši nepamanītu. Prāgas kuranti — tā pati Marienkirhe, bet Hermanis manī — kūniņa gaidās, kad viņu pamodinās.

Līdz tiltam viņš neaizgāja. Tur bija kaut kādi cilvēki. Balsis. Papēdīšu klaudzoņa. Aizsmēķēja, lūkodamies upē. Sagriezās galva. Viņš spēji atkāpās. Gāja prom.

Šī pilsēta ir ļoti mānīga — man šeit rādās dīvaini sapņi. Ik nakti viss sākas ar pūli: caur mani gausi plūst cilvēki, viņi dzied, smejas, vicina rokas, runā visdažādākajās valodās. Viņi aizrauj mani sev līdzi, es padevīgi ļaujos straumei, arī man ir jautri. Mūs visus gaida svētki. Mēs ejam cauri naktij nakts demonstrācijā. Mani pārņem bezrūpība. Virs mums zvaigznes. Lēkšķēm lido pūkains, dāsns sniegs. Mēs soļojam no Alter Markt garām Svētā Pētera baznīcai, nezinot kurp. Deg spilgtas, augstas laternas, kādas tur savu mūžu nav bijušas. Es dzirdu melodiskas zvanu skaņas, spēlē kaut kāda brīnišķīga mūzika. Ļaudis dejo. Pēkšņi no pūļa iznirst kāds sens paziņa, saķer mani aiz elkoņa, solās parādīt Svētā Jēkaba baznīcu — „Kā, vai nezināji, ka tā ir restaurēta?” — un ieved mani neticamā daudzkrāsainā sapnī…

Man sen nav rādījušies daudzkrāsaini sapņi…

Miglā lēnām iepeldēja kuteris — tāds prāvs mēbeles gabals ar deju laukumiņu, soliņu rindām atpūtniekiem un vietiņu muzikantiem, kas klusītiņām spēlēja kaut ko folklorīgu, — it īpaši izcēlās vijole uz mundrās ermoņikas fona — bet ne vairāk kā ūdens šļaksti un pilsētas neslīkstošie trokšņi. Apkarināts ar lukturīšiem, puķu vītnēm, ietīts kaut kādu lāpu dūmos, kuteris slīdēja upē kā sapņa fragments.

Cik aplama un bezjēdzīga bija mana dzīve, līdz manī pamodās gaisma! Tā uzvirmoja sajūtas potzarā un izspraucās kā zieds, kura kausiņā pumpuractiņas pērlīte — cilpiņa, caurumiņš — sauc, kā vēlies, ienirsti, un, lūk, viņš: sēž krēslā kāda priekšā, kaut ko runā (sākumā es nesaklausīju skaņas, dzirde uzradās vēlāk), nesteidzīgi visu noskata un nežestikulē. Kāds atklājums! Viss pārējais — atklātnīšu un pogu kolekcija, murmināšana miegā, sagulētas gultas dziļums, meitiņas pūtītes — ir esības mimikrija, aizkara krokas, putekļains teātris, kurā badakāši iestudē manu lugu, diegi stiepjas uz visurieni, uz tiem kūļājas netīros palagos ievīstījušies rēgi, mietpilsoņi čīgā vijoles kā tie antiņi uz kutera, un pēkšņi visi šie krāmi ieguva jēgu. Viegla gaita, prospekts rīta miklumā, safrānoranžs gaiss un gadatirgus gaisma, piesūkusies ar skaņām no aizejošiem svētkiem, tiem pa vidu baltajās smiltīs kā hieroglifi izlikti nokautie dzīvnieki (vārnas jau salaidušās, bet pagaidām stāv kā pieturzīmes). Attaisnojumu sev rodu vienīgi minūtēs (ja tas ir laiks vispār!), kad paveras esības noslēpumainās durvis un mani visu pielej siltums, čivināšana, lakstīgalu treļļi, zem ādas vējš traucas kā pa smiltīm, saceļot matiņus (grīšļi čab, mežrozīšu krūmā sitas notverta avīzes lapa), ķermenis izstiepjas krampjainā sajūsmā, un klusums kā nāve ar vara monētiņām nospiež plakstus, vasks aizpilda ausis ar pulksteņa tikšķiem, un Hermaņa (es nosaucu viņu par Hermani) sirdspuksti noskaņo manējos kā toņdakša, viss mans ķermenis san kā bite, uzsūcot dubultās dzīves nektāru, tā lāso caur mani (reizēm man šķiet, ka izstaroju gaismu kā ķīniešu papīra lampa un uz mani skatās, pieceļos, nokāsējos, aizeju).

Cik aplama… cik bezjēdzīga…

Es nosaucu viņu par Hermani.

Nezinu, kāpēc.

Iespējams tāpēc, ka man vienmēr paticis šis vārds.

Es gribēju, lai tā sauktu mani.

Bērnībā man bija draugs, vārdā Hermanis. Viņš… — te var izdomāt tik daudz un visu ko, visādas daudzkrāsainas blēņas…

Kuteris aizpeldēja. Cigarete nodzisa. Velku, velku — sauss, — sāku meklēt sērkociņus (kā vienmēr, ne tajā kabatā). Uguntiņa uzliesmoja, bet to neviens nepamanīja.

Šodien kafejnīcā Zelta ābols es ļaužu barā ieraudzīju savu draugu. Norēgojās, it kā sēžu Weinwirtschaft, tajā kafejnīcā, norēgojās Jaunais tirgus, Neuer Markt, un piepeši skatos — Hermanis! Tūlīt pat saprotu, ka tas nav viņš, bet tā, tikai rēgs; es esmu Prāgā, es esmu cilvēks no Rostokas, taču neesmu Rostokā, un Hermaņa šeit nevar būt (mans bērnības draugs sen jau kā miris; noslīka upē — nekad neiemīlēšos un tā tālāk). Bet kaut kas manī sagriezās. Nelādzīgs. Nelaba zīme. Gribēju piecelties un aiziet, taču nespēju — sēdēju kā pielīmēts; nodomāju, ja piecelšos un iešu, nenoturēšos — sākšu skriet, nokritīšu, piemeklēs lēkme. Paliku un sēdēju, dzēru vīnu, sajūtot sevi kā toreiz, tur, sēžot Weinwirtschaft, kad pēkšņi sapratu, ka saikne ar dzimto pilsētu pārtrūkusi, Rostoka vairs mani netur… ne ar ko, ne ar kādām važām nenoturēs. (Gan kāds sapratīs.)

Nē, neesmu pozētājs, neesmu arī liekulis, tā nav izlikšanās. (Cilvēks smēķē un meklē savu uguntiņu melnajā ūdenī — rau, tur pazibēja — re, esmu tāds, nekas cits!) Es tikai sargāju kosmosu no izkapts pitekantropa caurajās rokās. Es šeit neesmu tāpēc, ka biju nobijies vai noticēju tam, kurš viltoja tās drausmīgās vēstules, kas nogalināja māti, un arī pat ne tāpēc, ka viņa nomira (izgāju no viņas istabas… atgriezos, turpinot viņai kaut ko stāstīt, un sapratu, ka viņa ir mirusi, un, kad sapratu, ka esmu palicis viens, satumsa). Nevienam neko negribu pierādīt (jebkura doma — iepriekšējās attaisnojums, bet tā vai citādi tuvumā neviena nav); es tikai vēlos atsvabināties no māņiem, noberzt mistikas apsūbējuma kārtiņu no sarūsējušas monētas, atklāt vienkāršu lietu: šīs vēstules viltojis nelietis, kurš, garlaicības mākts, uzjautrinās par mani (es pat negribu zināt, kas viņš tāds: viņš ir nekas!). Quant à Hermann¹: noslēpumam jāpaliek noslēpumam.

Viņa gaišzilās acis un jo bālā āda, iestērķelētā apkaklīte, no kuras viņš tik negribīgi atsvabināja tievo kaklu. Pirksti drebēja, steidzās, bet pats viņš nevēlējās šķirties no stingrā, iestīvinātā auduma, cietā apkaklīte iegriezās kaklā kā nazis — sajust tā asmeni pie artērijas Hermanim bija ļoti svarīgi — kā es to zinu? Zinu, un zinu pavisam droši! Viņš it kā turēja pats sevi ķīlniekos.

Hermani, kāds kaķis pārskrēja ceļu tavai gaidībās esošai mātei?

Vai tev vispār bija māte?

Viņa arī mirusi? Guļ savā istabā. Nāve — kad tu nespēj tikt laukā no savas istabas.

Maigā miglas dūmakā peldēja pazīstamas melodijas lauskas; kā uzbrieduši slīkoņi, kā papīra gabaliņi, no kuriem vairs neko nenolasīt; skaņas kā daudzkrāsaini stikliņi plūsmoja pāri krastmalai un tiltam, vijās starp laternu stabiem, izslīdēja caur akāciju zariem, aplaizīja statujas, virmoja, urdzēja, iešķindējās. Savienot savrupus audus monolītā rakstā ir praktiski neiespējami; skaņu tīmekļa sarežģītība savalgoja dvēseli.

Hermanis… Būtu viņš uzradies kaut pāris dienu agrāk, viss būtu citādi — un nebūtu vairs sievas, meitiņas, brauciena uz kalniem, ogles, kas sadega tajā liktenīgajā piknikā Ertzā, būtu pārtapušas nevis oglēs no pirmā strīda ar sievieti, kura man dziļi vienaldzīga (nekad neesmu raudājis, nekad neesmu izjutis ciešanas), bet signāluguntiņās kādā citā vietā, dusmu pilnie strīdi sīkumu dēļ neplosītu nervus, tajā idiotiskajā Jaungada naktī es nedzertu šampanieti, bet gan kāda asinis. Nakts, diena — un kaut kas starp šiem abiem, kāda starpība, kas?! Bet tagad par vēlu — man jādreifē adresanta virzienā, man jādreb bailēs un jānēsā miesa, kura zina par monstra eksistenci. Man, kas aizslēpies kā suns blakus tīģera krātiņam, jāievēro noteikumi… ne ar ko neatklāt sevi… uzvesties kā nākas… tēlot inerci ķermenim, kas ievēro kustības noteikumus starp citiem ķermeņiem. Zīmes, nepiemirstiet sūtīt man zīmes!

 

***

Viņš brauca ilgi, līdz saprata, ka iekāpis nepareizā tramvajā: aizveda nezin kur. Izkāpa, pastāvēja pie kaut kāda parka lieliem, melniem vārtiem. Vārti bija ar baroka izrotājumiem. Turpat aiz tiem iesākās taciņa ar balteglēm un kaut kādiem ērmīgiem augiem lielos podos gar malām. Miglā varēja nojaust statujas aprises. Parks bija pilns palāšu skaņām. Ieskanējās kāda putna miegainā balss. Bet varbūt vienkārši kaut kas iečirkstējās…

Gāja gar ohras dzelteno sienu, turoties blakus tramvaja sliedēm. Soļi. Sanervozējās un skrēja uz labu laimi, gandrīz vai pakļuva zem automašīnas riteņiem. Apšļāca ar ūdeni un nobīli.

Apstājās pie pieminekļa. Izvilka cigareti. Tiho Brahe un Keplers rokrokā soļo pretī bronzā kaltajai mūžībai tāpat kā Mocarts un Saljēri. Sērkociņi — kā jau vienmēr. Tiho Brahe ar garajām valzirga ūsām, ar kvadrantu, no kura nav šķīries pat pēc nāves; taču ar degunu, šķiet, viss kārtībā.

Lai cik uzmanīgi aplūkotu degunu, anekdotisko plāksnīti neatrada.

Iebāza sērkociņus atpakaļ. Tā, protams, ir smieklīga, kaut kādā mērā pat nožēlojama ziņkārība. Piegāja pavisam tuvu. Šī ziņkārība atmasko mani pilnā mērā, bet tomēr, tomēr… Vai neuzkāpt tur augšā pie viņiem? Novaldījās. Būtu par traku. Divreiz turpat uz vietas palecās. Vai uz dāņa deguna ir metāla plāksnīte? Nē, no lejas nevar saredzēt.

Sērkociņi, nolāpītie sērkociņi…

Rostokā viss iesākās ar anekdoti par Tiho Brahes degunu: dzīve, izglītība, dzīvesgudrība un skats uz esamību. Īpaši centās ķīmijas, vēstures, fizikas un astronomijas skolotāji, katrs uzskatīja, ka bijis pirmais vai stāstījis aizraujošāk nekā pārējie.

Nē, pilnīgi noteikti, nekādas plāksnītes uz statujas deguna nav. Kaut gan kāds kaut kur bija rakstījis, ka Brahe prasmīgi izmantojis īpašu paša pagatavotu grimu, un rapiera cirsto brūci bijis neiespējami pamanīt, bet tomēr: uz mazā Rostocker Volks- und Raiffeisenbank bareljefa Tiho Brahe bija attēlots ar plāksnīti uz deguna.

Kepleru varēja uztaisīt ar klāt pieliktu dzīvsudraba pudelīti.

Kāds es esmu nelga! Pat tagad… šajā mirklī, kad esmu jau sevī visu izlēmis galīgi!

 

***

Es iemācījos izlikties, ka par kaut ko domāju (ieganstu tik daudz, par tik daudzām lietām var domāt mūsu pasaulē, te var nemitīgi rosīties un uztraukties), — ieslēdzos kabinetā un, galvu atgāzis, tēloju, ka strādāju, daru kaut ko; vai nav vienalga, ko? Prātoju par lekcijām: studenti neapdāvināti; par stundām skolā: skolnieces nerātnas. Dārgā, tas viss mūsu dēļ.

Mūsu dēļ… neesmu pat iztērējis sekundi, bet tas burvīgais laiks, kad manī trīsuļoja cita dzīve — pūkaina, salta, piesātināta — nevienam ne malciņa neiedotu, pat mirstošam!

Kinoteātrī neredzošām acīm…

Apkārt dīķim — nemitīgi… vēršot bezgalībā kaut kādu triviālu pastaigu… Bet pa to laiku Hermanis…

Stāvu virs upes, manas acis kā zivtiņas izlec no acu dobumiem un aizpeld, luncinot asiņainās astītes…

Tā vilkās gadiem ilgi: pazibēs stacijā un iegāzīsies nebūtības šahtā uz gadiem, — tomēr, lai cik gadu jau nebūtu pagājis, es tik un tā ikreiz atkārtoju: ja viņš būtu uzradies kaut pirms dažiem gadiem… būtu uzradies kaut minūti agrāk… Es tolaik vēl dzīvoju tajā vecajā namā, otrajā stāvā virs manis kā nemierpilna žurka dzīvoja puika, kurš meta ūdensnotekas caurulē tenisa bumbiņas, un tās traucās ar dārdoņu, noārdot manu pasauli, bet es biju laimīgs, vientuļš, neatkarīgs, slaistījos bez vainas sajūtas, caurām dienām tupēju balkonā — kafija, garāmgājēji, dīķis —, no mana dzīvokļa varēja redzēt dīķi, kur es bērnībā izmēģināju savus kuģīšus, un parku, tā čīkstošos vārtus noslēdza ar ķēdi, jā, jā, vecais sētnieks karināja ķēdi… Tagad tur nekādu vārtu nav, taču milzīgās peļķes palikušas (laika gaitā sarāvušās), atceros, kā zēns būdams, izprasījis tēvam nedaudz benzīna, gāju pie pašas lielākās peļķes — pašļaksti no burciņas un vēro, kā izplūst varavīksnes mākonis, lēnītēm, paildzinot baudu, pielādē pistoli ar sērkociņu… Es pastaigājos parkā, stāstīju sievai par sevi, par tēvu, par to, kā atrada sētnieku — viņš gulēja, izpletis rokas, raudzīdamies debesīs (itin kā vēlēdamies tās apkampt), atiezis zobus… „Viņš bija gluži kā krustā sists,” — es stāstīju, bet pa to laiku kaut kur manī Hermanis uzvilka savu veco mēteli, izgāja no mājām… Tolaik man vēl bija grūti aptvert, kas tā bija par pilsētu. Es aplūkoju metāla laternas, kaltos nožogojumu pinumus, bruģēto ielu, kaut kādas arhitektoniskas detaļas: jūgendstils mijās ar pseidoromānismu — es redzēju pilsētu kā fragmentus —, karājoties virs tās pleca kā baloniņš, kuru tā diedziņā vilka sev līdzi.

 

***

Tramvajs — līdzeni izgriežoties, nosveroties, mirdzinot stiklus. Uz sekundes daļu no mijkrēšļa iznira stabs, nosvītroja vienu lukturi, un viņš atcerējās, ka bērnībā vēl bija paspējis redzēt tramvaju ar vienu lielu lukturi, atminējās pat, ka to dēvēja par ciklopu. Tas kursēja tikai vakaros un vienmēr tikai pa vienu maršrutu: Nr. 3, Dierkow – Neuer Friedhof. Maršrutā tas bija vienīgais, brauca reti un ar spalgu troksni; tajā viss bija maziņš un aizlaicīgs; pašā vagona galā bija kaut kāds pedālis un pat kloķi, neviens nespēja paskaidrot, kam tie paredzēti. Braukāties ar to bija jautri, izjūtas kā atrakciju parkā. Bet pēc tam tramvajs pazuda, neviens pat nepamanīja… Tikai tagad atcerējās.

Sēžot pie loga, raugoties gaismas receklī, kas ieskāva tramvaju, rāpjoties arvien augstāk kalnā, ar skatienu izraujot no tumsas nejaušus garāmgājējus, nolaizot afišas no afišstabiem, kas līgani tīstījās mijkrēslī, viņš atminējās, kā ar to pašu veco, lēno tramvaju Nr. 3 viņi ar tēvu brauca uz zoodārzu. Tēvs bija iedzēris. Viņš pūta ūsās un šķobīja seju, kad tramvaju spēcīgāk sakratīja. Pēc tā vien varēja nekļūdīgi pateikt, ka tēvs bija pamatīgi nokaitināts. Viņa ūsas bija kuplas (taču kļuva cietas kā birste, kad bučoja) un mazlietiņ rūsganas, gluži kā apsvilušas, jo viņš daudz smēķēja un vienmēr ilgi zelēja papirosu, īstas ugunsdzēsēja ūsas, taču viņš bija tikai krāvējs ostā.

Es dievināju tos brīžus, kad tēvs strādāja naktsmaiņā vai arī, kad ostā kaut kas atgadījās: ugunsgrēks, avārija, zādzība… Taču tas notika reti. Vēl retāk, nekā braucieni uz zoodārzu vai Varnemindi. Gadu gaitā tēvs niknojās arvien vairāk. Pēc Berlīnes sienas nopostīšanas — tieši tā viņš teica: „Lūk, kad visu nopostīja,” — viņš neteica „apvienošanās”, neteica „atkalapvienošanās”, viņš teica „nopostīja!”, lūk, un kopš tā laika, kad nojauca sienu, tēvs ātri novecoja un sāka pārmest visiem, ka viņam ir slimi zobi, visu laiku čīkstēja, pūta un vaidēja, it kā visi citi būtu vainīgi pie tā, ka viņš nekad nav ārstējis zobus. Bet tagad, kad viss tik krasi bija sadārdzinājies, viņam pēkšņi savajadzējās zobārstu, taču naudas nebija. Tāpat kā nebija arī darba. Bija tikai alus bāri, pilni ar tādiem pašiem krāvējiem un krastā norakstītiem jūrniekiem. Viņš staigāja pa bāriem un visiem stāstīja: „Vajadzēja ielikt metāla zobus, kad tie vēl neko nemaksāja!” Visi smējās, rādot viņam metāla zobus, un piekrītoši māja: „Jā, palaidi garām brīnišķīgu iespēju iegūt vēsturisku suvenīru!”

Paģiru laikā tēvs izpaudās šaušalīgi. Es reti iegriezos pie viņa un mātes. Tuvojoties briesmīgajam 1992. gadam, tas jau līdzinājās psihiatriskās slimnīcas apmeklējumam. Viņi mani tikpat kā nepazina. Es biju kļuvis par studentu, kurš lasa dīvainas grāmatas, biju kļuvis par svešu cilvēku, kuram nevar būt ne tēva, ne mātes; šis cilvēks valkāja klasisku angļu uzvalku, franču mētelīti un itāļu zābakus, šis cilvēks vakaros mācīja skolā, pasniedza angļu un franču valodas privātstundas, brauca uz konferencēm Berlīnē, Minhenē, Ķelnē, viņš bija svešinieks, kas vienkārši mazliet līdzinājās viņu dēlam; viņš deva priekšroku Wohngemeinschaft² ar kādu somu puisi pie vecmeitas Gugheles kundzes, kura, pretēji visām citām vecmeitām, nebija briesmīga un ļaunīga, bet ļoti jauka un labsirdīga, turklāt viņai mājās bija milzīga bibliotēka, un viņas mājiņa atradās blakus nelielam, mežonīgam parkam, caur kuru kā koša lentīte vijās upīte, bet pa to šūpodamās peldēja laiviņas ar meitenēm, viņu smiekli piepildīja upītes krastus, cēlās virs parka kā varavīksne. Man patika, ja mani nepazina vai nevarēja atcerēties manu vārdu. Man gaužām patika kā tūristam aizbraukt uz Rostoku, apmesties viesnīcā Steigenberger un vērot dzimto pilsētu no viesnīcas loga numurā, kas maksāja pusotru simtu eiro diennaktī, zinot, ka baumas vien par tik ekstravagantu rīcību spēj nogalināt tēvu. Diemžēl tēvs nomira krietni pirms brīža, kad es pirmoreiz varēju atļauties apmesties viesnīcā Steigenberger, kad es jau pa īstam biju kļuvis par „cilvēku no Rostokas”. Cilvēks no Rostokas. Tas bija viss, ko par mani zināja, kaut gan būtībā es neesmu sevī noslēdzies. Priekš kam vajadzīgs kaut kas lieks? Vēl jo vairāk, tas viss nepieder citiem. Kāpēc tas viss jāizgāž pār svešu ļaužu galvām? Man patīk sarunāties ar svešiniekiem, neko viņos neatklājot, — lai viņi tā arī paliek kā ēnas, kā plaisas sienā.

 

***

Tramvajs apstājās un aizdomājās. Cilvēks piecēlās un steidzīgi izgāja tumsā. Neviens nezināja, kurp viņš gāja.

 

***

Kad es biju maziņš, baidījos no gariem, barga paskata vīriešiem. Tievas, garas kājas pelēkās biksēs ar iegludinātām asām vīlēm. Ķīļbārdiņa. Caururbjošs skatiens. Viņi man bieži gadījās ceļā: slimnīcas, bibliotēkās, kinoteātros, sabiedriskajā transportā. Tāds cilvēks varēja uzrasties jebkur un jebkad, visbriesmīgākais — neparedzamība, taču es iemācījos nojaust, tāpat kā var nojaust epilepsijas lēkmi vai nakts murgus.

Visi vīrieši manī raisīja aizdomas par vardarbību, visas vīriešu kārtas personas bez izņēmuma man bērnībā šķita kā monstri, bet tieši šis cilvēka tips manās fantāzijās pārtapa idejas iemiesojumā, moku kambara dizainerī, katastrofu režisorā, slimību izraisītājā, nāves sūtnī.

Krietni vēlāk, kad lasīju vēsturiskus romānus, — ja tie vēstīja par inkvizitoriem, hugenotiem, jezuītiem, templiešiem, manā apziņā izpeldēja tieši tāds cilvēks; tas pats ar Stasi, CIP, VDK, FIB u.c. Man šķita, šie cilvēki ir kaut kādā veidā saistīti viens ar otru vai arī strādā vienā organizācijā. Iespējams, manas bailes bija pamatotas, jo visvairāk es nobijos, ja tādam cilvēkam bija portfelis ar apkaltiem stūrīšiem (varbūt man kādreiz iesita ar tādu portfeli?).

Laika gaitā kaut kas notika — visi ir pakļauti neredzamu spēku iedarbībai — un es, aizmirsis savas bērnības bailes, pārvērtos tieši tādā vīrietī. Vienreiz palūkojos uz savu portfeli un mirklī atcerējos savas bērnības demonoloģiju, paskatījos uz sevi spogulī un ar šausmām sapratu, ka zemapziņā biju centies kļūt tieši tāds. Tagad es valkāju brūnu lietusmēteli, kas pagarina augumu, ja pienācīgi sapogājas un uzsit apkakli (man patīk slikts laiks), nēsāju platmali, man ir bikses ar vīlēm kā asmeņiem un man ir ķīļbārdiņa. Iespējams, ka tagad arī es biedēju kādu zēnu (kaut kur dzīvo puisēns, kurš, mani ieraudzījis, nobīstas).

Kaut gan, kāda starpība, kas ir tur ārpusē, manī taču ir gaisma. Un vispār, es esmu tikai cilvēks no Rostokas, nekas vairāk.

Saulainās dienās cilvēks no Rostokas mīlēja sēdēt uz palodzes, izkāris kājas ārā pa logu. Viņš dzīvoja pirmajā stāvā. Nereti viņš izslīdēja pa logu tāpat, čībās, tieši zālītē, novilka tās un basām kājām devās uz upīti. Cilvēks staigāja ar grāmatu padusē, valkāja smieklīgas cepures, deva priekšroku itāļu virtuvei un teica visiem ciao! Viņš brauca uz Berlīni. Viņš bieži brauca uz Berlīni. Vilcienā viņš pārstāja būt cilvēks no Rostokas. Viņš atvēra grāmatu un pārstāja eksistēt. Viņam iekšā kaut kas urdzēja, kāds lasīja dzeju (tobrīd vēl nesaprata, kurš). Viņš aizvēra acis. Saule spieda uz plakstiņiem. Riteņi klaudzēja. Vilciens brauca, bet viņš palika nekustīgs. Rostoku atminējās reti. Nerakstīja vēstules. Iemīlējās un brauca uz Ķelni vai klejoja pa Greisfaldes kafejnīciņām, mēģinot nedomāt par vecākiem. Sēdēja bibliotēkās lasīdams skandināvu dzejnieku atdzejojumus, nemanot neko apkārt, apklusinot domas par vecākiem: nav taču mana vaina, ka viņi brīvprātīgi izvēlējušies tumsu un, reiz ieslīguši tumsonībā, tagad tai atdevušies pilnībā. Bibliotēkās pavadītais laiks bija vistīkamākais. Tur arī viņam paziņoja par tēva nāvi, kad sēdēja Alte Bibliothek³, turpat viņš arī savā iztēlē iemūrēja tēvu. Soļojot gar sienas izciļņiem, pleciem skaroties pie egļu zariem, viņš izgāja trokšņainā krustojumā, paskatījās uz Svētā Nikolaja baznīcas pakausi, pēdējo reizi palūkojās uz veco, masīvo bibliotēkas ēku un skaļi sacīja:

„Vecais Gropiuss⁴ uztaisīja ne tikai bibliotēku, tēt! Viņš uzcēla tev mauzoleju!”

Pagriezās un aizgāja. Kopš tā laika pat ne reizi nepaskatījās Vecās bibliotēkas virzienā. Tas bija 1993. gada 16. maijā; kaut gan oficiālais nāves datums bija četrpadsmitais, viņam tēvs pa īstam nomira sešpadsmitajā.

 

***

Viņš pārvarēja sevi un sāka iet pa tiltu. Lēni, domās iegrimis…

 

***

Hermaņa dzīve ritēja citādi: šeit pagāja daži gadi, tur — ne vairāk kā nedēļa. Ievēroju, ka man kaut kas paslīd garām, manas neziņas laikā arī tur pagāja dienas! Kaut kādā veidā manu dienu plūdums bija saistīts ar Hermaņa dzīvi. Neizprotami, bet viņš bija atkarīgs no manis un es no viņa. Man šķita — vai arī biju to izdomājis —, ka viņš nojauš par manu esību un cenšas dzīvot tā, lai man nekaitētu.

Ko man izdarīt ar sevi, lai atvieglotu tavu nastu?

Cik ilgi gan biju dzīvojis mijkrēslī (cik bezjēdzīga… cik aplama…).

Es redzēju svešiniekus; viņi runāja par visu ko; es nesapratu, kas ir šie ļaudis, kuri uzradās Hermaņa istabā un ko tie vēlējās no viņa, līdz — pēc septiņu gadu ilgiem novērojumiem — ieslīgu jo dziļā sapnī, kurā es atrados viņa istabā un, kā varēju noprast mazliet vēlāk, kad pamodos, — viņa miesā.

Likteņa valodu tu sāc saprast pārāk vēlu. Ar mani tas notika šādi: biju neziņā, līdz aizvilkos līdz tiltam un ieraudzīju viņu upē. Viņš stāvēja tur lejā un smaidīja, šūpodamies. Pret mani pastieptā viņa roka bija izlocījusies kā serpentīna lente. Klusi šalkoja akācijas zari. Neviens nespēs mūs izšķirt! Čīkstēja neredzami duļļi. Slimīgi bālgans lukturis noliecās pār mani, ielūkojoties Hermaņa sejā pār manu plecu.

Gaismas plankums pārvēlās pār margām. Bez skaņas ieslīdēja ūdenī. Neviens neko neizdzirdēja.

 

No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis

1. Attiecībā uz Hermani (fr. val.)   (atpakaļ uz rakstu)
2. Divu vai vairāk studentu kopdzīvošana no saimnieka īrētā dzīvoklī.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Vecā bibliotēka (vāc.val.)   (atpakaļ uz rakstu)
4. Arhitekts, Greisfaldes Vecās bibliotēkas projekta autors  (atpakaļ uz rakstu)