— Sievietes, dzīvnieki un citi noderīgi ķermeņi

 

Foto: Jo-Anne Mcarthur

 

Filosofijas un reliģiju profesore Liza Kemerere (Lisa Kemmerer) no Bilingsas universitātes Montānā, ASV novembrī viesojās Rīgā ar lekciju Ecofeminism: Bitches and Bollox – par saiknēm starp sieviešu tiesību, dzīvnieku aizstāvības un citām sociālā taisnīguma kustībām. Viņa ir autore un sastādītāja deviņām grāmatām par ētiku un ekoloģiju, līdzcietību reliģijās, valodas ideoloģisko lomu un vienojošo starp dažādām apspiešanas un diskriminācijas izpausmēm.

Sieviešu un dzīvnieku tiesību aizstāvība ir saistīta vismaz kopš 19. gs. otrās puses, kad agrīnās sufrāžistes rīkoja pirmās aktivitātes pret nežēlību pret dzīvniekiem vivisekcijā, un tika izsmietas un nosodītas par abām savam laikam neierastajām prasībām. Lizas Kemereres pārstāvētā ekofeminisma aizsākumi meklējami 1970. gados, kad savijās visdažādākās feminisma un ekoloģijas pieejas. Lai gan īsti nevar runāt par vienu ekofeminismu, tā virzienus vieno, pirmkārt, nostādne, ka starp sieviešu, dabas un dzīvnieku pakļaušanu pastāv cieša saistība un, otrkārt, centieni izjautāt sociālās struktūras, kurās tas izpaužas. Šādu apsvērumu gaismā skatāma arī Kemereres pievēršanās kultūras simbolisko formu, varas un sabiedrības vērtību analīzei.

Sandris Ādminis

 

 

Jūs sevi dēvējat par filosofi-aktīvisti, kas daļai cilvēku var šķist iekšēji pretrunīgs apzīmējums.

Patiesībā, manuprāt, ir neiespējami būt filosofam, neesot arī aktīvistam – tās ir nenovēršami saistītas lietas. Filosofs ir kāds, kas domā, un ja domāšanai ir jēga, tad tas paredz, ka tu arī rīkojies saskaņā ar to. Tātad tas nozīmē vienkārši to, ka man rūp lietas, par ko es domāju, un galu galā tas ietekmē to, kā es dzīvoju.

 

Kādēļ izvēlējāties kļūt par akadēmiķi, profesori un aizstāvi?

Vairums cilvēku, kas kļūst par filosofiem, uzreiz pēc studijām iesaistās akadēmiskajā darbā. Bet es vairākkārt pārtraucu studijas, jo mani neapmierināja tradicionālā izglītības sistēma un es nolēmu ceļot brīžos, kad nestudēju, jo domāju, ka ceļojot varēšu iemācīties visu to, ko nemācījos skolā, bet vēlējos uzzināt. Par pasauli, cilvēkiem un to, kā dzīvojam un to cik dažādi mēdz būt uzskati. Un kā mēs pašos pamatos esam vienādi. Ceļojumi iedvesmoja mani domāt par tik daudziem jautājumiem, ka vēlējos atgriezties skolā, lai uzzinātu, ko par to visu varu iemācīties no grāmatām.

Es saskāros arī ar aizspriedumiem – it īpaši kā sieviete. Tas nostiprināja apņemšanos palīdzēt tiem, kas tiek apspiesti, ieskaitot pārējos dzīvniekus. Mana dzīve kā domājošai, jūtošai personai radīja vēlmi kļūt par skolotāju, jo tā mēs varam mainīt pasauli. Es kļuvu par akadēmiķi ne tādēļ, ka tas bija nenovēršami vai karjeras dēļ, bet tāpēc, ka man likās, ka tas ir tiešākais veids, kā aiz sevis atstāt pasauli labāku.

 

Viena no jūsu galvenajām interesēm ir ekofeminisma teorija, kas norāda uz līdzībām starp sieviešu, dzīvnieku un dabas pakļaušanu. Kādas ir šīs līdzības?

Man galvenā līdzība ir bijusi tas, ka esmu uztverta kā kāda cita interešu objekts. Sievietes uzlūko kā kaut ko iegūstamu un lietojamu. Es zinu, ka dzīvoju pasaulē citādi nekā vīrietis, kas mūsu kultūrā ir daudz vairāk sev piederošs. No sievietēm daudz vairāk gaida, ka viņas rūpēsies par savu izskatu un izniekos laiku un naudu apģērbam un kosmētikai. Sievietes arī smaida daudz vairāk – jo mums jābūt patīkamām vīrieša skatam. Piemēram, studiju laikā es dziedāju korī un tur bija paredzēts, ka man jābūt kleitā. Es nespēju izvairīties no sajūtas, ka man jāvalkā zīme, kas norāda manu piederību sievietēm. Vienalga, kas ir šī zīme – tetovējums uz rokas, dzeltena zvaigzne, kas piešūta drēbēm. Tu esi sieviete? Tātad jāvalkā kleita. Es arī labi apzinājos citus dzīvniekus un viņu statusu sabiedrībā kā priekšmetus, ko patērē apēdot vai ekspluatē viņu reproduktīvo spēju dēļ.

Sievietei grūtniecība mēdz iestāties arī tad, kad viņa tam nav gatava vai nevēlas bērnu. Esmu piedzīvojusi, ka manas draudzenes no tā cieš un redzējusi, cik sāpīgi un sarežģīti tas var būt. Un es redzēju citus dzīvniekus, kuru ķermeņi tika izmantoti, pakļauti piespiedu grūtniecībai, viņu mazuļi aizvesti prom un viņu zīdāmais piens nozagts. Vai kā viņu reproduktīvā bioloģija tiek izmantota nemitīgai mazuļu ražošanai – kā tas notiek ar cūkumātēm, lai viņu mazuļi tiktu apēsti. Es apzinājos, cik sāpīgi tas viss ir. Es dzīvoju Montānas štatā ASV, kur redzu govis un dzirdu viņas maurojam un brēcam, kad viņu mazuļi tiek atņemti. Mātes dienām ilgi sauc pēc viņiem. Kā domājoša, jūtoša būtne – kā gan es varu nesaskatīt šo saikni starp māti un bērnu, un to, ka šos bioloģiskos procesus izmanto ārkārtīgi kaitējošos un sāpīgos veidos? Vienalga, vai tu esi cilvēks vai pārtikai audzēts dzīvnieks, uz tevi var skatīties kā uz mazuļu ražošanas objektu. Arī sievietes grūtniecību nereti uzlūko kā svarīgu valsts un kultūras turpināšanai, neatkarīgi, vai to balsta vēlme pēc vairāk cilvēkiem baznīcā vai kareivjiem armijā. Tā kā mūs ar citiem dzīvniekiem vieno šī reproduktīvā bioloģija – iznēsāt mazuļus, dot dzīvību un radīt pienu – ar mums arī apietas līdzīgos un līdzīgi nežēlīgos veidos.

 

Jūs lekcijā minējāt, ka sieviešu kārtas dzīvniekus tur nebrīvē un izmanto daudz ilgāk un mokošākos apstākļos nekā vīriešu kārtas dzīvniekus. Tas nav acīmredzami, ja neiedziļinies, kas notiek mūsdienu lopkopībā.

Šis ir viens no iemesliem, kādēļ seksisms un sudzisms ir saistīti. Ja nesaskatām problēmas cilvēku gadījumā, tad kā var gaidīt, ka to saskatīs pārējo dzīvnieku gadījumā? Ja kultūrā nav izpratnes par ciešanām, ko piedzīvo sievietes… Strīdos par abortu, tas viss ir par dzīvību dzemdē, kam it īpaši agrīnajā periodā pat nepiemīt spēja just. Vienlaikus sešpadsmitgadīga sieviete, kas ir stāvoklī, ārkārtīgi cieš satraukumā par savu situāciju un nākotni. Ja nespējam būt smalkjūtīgi pret ciešanām, ko pārdzīvo sievietes, mēs nespēsim izprast līdzīgas ciešanas, ko piedzīvo, piemēram, cūkas, govis un vistas.

 

Reizēm par ekofeminismu saka, ka tas ir pārlieku romantizēts skatījums.

Tā ir daļa no pašreizējās pasaules, kurā jebkas saistībā ar vārdu „feminisms” tiks uzlūkots no augšas. Filosofija pastāv jau 2500 gadus, bet ekofeminisms ir jauna teorija. Turklāt to lielākoties izstrādājušas un veicinājušas sievietes. Pētījumos ir noskaidrots, ka vismaz Rietumu kultūrās sievietes domā atšķirīgi un risina problēmas atšķirīgi. Tas viss ir rosinājis uzlūkot feminismu noraidoši no tradicionālās balto vīriešu pasaules puses, kurā filosofija attīstījusies. Tas nav par ekofeminismu kā tādu, bet visu apspiešanas sistēmu, par ko šī teorija runā. Protams, ja tu esi baltais vīrietis filosofs, tu būsi mazāk ieinteresēts to uztvert nopietni. Pat neapzināti tu mēģināsi atrast veidus, kā apkarot vai neņemt vērā šādu skatījumu. Tas arī prasa laiku un darbu – kā jebkurā jaunā filosofijā, tās idejas tiek apspriestas, kritizētas, pārveidotas, atkal kritizētas, pārveidotas un ekofeminisms ir šī procesa pašā sākumā.

 

Jūs runājat arī par nepieciešamību pārskatīt valodu un lietojat vārdu „anymal” atšķirībā no „animal“. Ko šis vārds nozīmē un kāpēc jāizgudro no jauna tas, kas mums it kā jau ir?

Valoda ir logs uz pasauli un arī veids kā atskatīties pašiem uz sevi, tā vietā, lai vienkārši skatītos ārā pa logu, ignorējot stiklu, caur kuru skatāmies. Ja aplūkojam vārdus, ko lietojam, tad redzam, ka tie pauž kaut ko dziļāk kultūrā esošu, ko, iespējams, nepamanām, un kas palīdz nostiprināt konkrēto kultūru. Es lietoju vārdu anymal, lai izvairītos no vārda animal lietošanas, kura ierastā nozīme paredz, ka cilvēki neskaitās dzīvnieki. Bet, protams, cilvēki arī ir dzīvnieki. Vārda animals lietošana ar domu, ka netiek runāts par cilvēkiem, liecina par mūsu aizspriedumiem par to, cik mūsuprāt esam pārāki un atšķirīgi no pārējiem dzīvniekiem. Lai gan arī mēs esam zīdītāji, primāti, arī mēs esam daļa no dzīvnieku pasaules. Vārds anymal ir taisnīgāks un godīgāks, kā arī tas ļauj izvairīties no citādošanas (otherising) – es nesaku „dzīvnieki, kas nav cilvēki” (nonhuman animals) vai „citi dzīvnieki”, bet tā vietā lietoju anymals un tas nozīmē ikvienu dzīvnieku, neskaitot sugu, ko pārstāvu es.

 

Franču filosofs Žaks Deridā rakstīja, ka pirmais noziegums pret dzīvniekiem bijis jau tas, ka mēs viņus visus – gan ziloņus, gan skudras un citus – sākām apzīmēt ar vienu vārdu „dzīvnieki”, nošķirot no cilvēkiem kā kvalitatīvi atšķirīgas kategorijas.

Tas nāk no izteikti balto vīriešu pasaules, kurā mēs kategorizējam. Aristotelis aizrāvās ar to – viņš vāca dzīvnieku paraugus un bija ļoti ieinteresēts kategoriju ieviešanā un attiecās pret citām dzīvām būtnēm kā pret lietām, nevis kā indivīdiem. Mums nevajadzētu citādot pārējo dzīvnieku pasauli, bet apzināties, ka esam daļa no tās un vārds anymal tieši piedāvā šādu risinājumu, automātiski neizslēdzot no tā cilvēkus.

 

Viena no ekofeminisma idejām ir, ka, uzzinot vairāk par pasauli un dzīvniekiem, tas ļautu atjaunot saikni ar kaut ko vērtīgu, ko esam pazaudējuši. Līdzīgi domāja Renesanses dabas pētnieki, lai gan viņi saglabāja skaidru distanci starp cilvēkiem un pārējo pasauli.

Tā drīzāk ir blakne – šī saiknes atjaunošana ar to, kas mēs esam – daļa no dzīvniekiem un dabas. Ekofeminisma filosofija pievēršas līdzīgajam starp apspiešanas formām. Balto vīriešu pasaulē ir vesela virkne ar būtnēm, kas ir apspiestas – sievietes, dzīvnieki, kā arī daba, „krāsainie cilvēki” (people of color) – būtībā visi, kas neatbilst kategorijai „baltais vīrietis”, nonāk pakļautas, priekšmetiskotas un izmantotas būtnes kategorijā. Ekofeminisms ļauj to pamanīt un sākt nojaukt barjeras, kas uzceltas starp mums un pārējo pasauli. Tas nav centrāls nolūks, taču tā ir brīnišķīga un ļoti svarīga blakusparādība.

 

Jūs runājat par viltus vērtību pretstatiem (false value dualisms). Kas ir to pamatā?

Viltus vērtību pretstati uzrāda saiknes starp rasismu, sudzismu, seksismu un citām apspiešanas formām, pamanot, ka viss, kas nesaskan ar „balto vīriešu pasaules” vērtībām, tiek uzlūkots kā pilnībā atšķirīgs un pretējs. Piemēram, tie nostāda vīrišķo un sievišķo kā pretēju, lai gan patiesībā pastāv visdažādākie genotipi. Cilvēki pat bioloģiski ir daudz dažādāki, nekā šie viltus pretstati ļauj mums domāt. Arī cilvēki ir dzīvnieki, tātad arī tas ir viltus pretnostatījums. Tas pats ar cilvēku un dabu. Šie duālismi, kas nostāda un salīdzina „izredzēto” – balto vīrieti pret visu pārējo, pauž uzskatu, ka visi, kas ir „ne-A” pusē – „krāsainie cilvēki”, sievietes, dzīvnieki ir ar mazāku vērtību, salīdzinot ar tiem, kas ir pie teikšanas, salīdzinot ar „A” pusi. Es to tabulas formā rādu cilvēkiem: „A” pusē ir baltais, vīrišķais, civilizācija, gars, Dievs, saprāts – viss, par ko mums ir mācīts kā par brīnišķīgu un svarīgu cilvēces daļu. Līdz ar to sievietes ir devalvētas kā neracionālas, mazāk tuvas dievišķajam un tuvākas dabai, kas arī tikusi devalvēta kā nošķirta no saprāta un dievišķā. Caur šo pieeju var daudz skaidrāk redzēt ne tikai visas apspiesto kategorijas, bet arī to saistību.

 

Kāda būtu ideālā pasaule ekofeminisma skatījumā?

Ak vai… Ideālā pasaule būtu bez apspiešanas, un šobrīd ir grūti iztēloties pasauli, kurā mēs neizmantotu citus cilvēkus, dzīvniekus vai dabu. Savā ziņā mums nākas to izmantot, jo nevaram izdzīvot bez ēšanas, neņemot no dabas, bet ja nepastāvētu hierarhiskā paradigma un viltus pretstati, mēs varētu dzīvot bez nežēlīgas labuma gūšanas no citiem. Dzīvojot zemāk barības ķēdē, mums vajadzētu būt vegāniem, jo nav nepieciešams nogalināt dzīvniekus, lai izdzīvotu – ja vien kādam patiešām tas nav bezizejas jautājums. Ideālā pasaule būtu tāda, kurā ir tikai absolūts minimums izmantošanas un apspiešanas. Un, ja kaut ko tev nākas darīt izdzīvošanai, patiesībā to nemaz nevar saukt par ekspluatāciju un apspiešanu – tādēļ govs apēšana, salīdzinot ar kukurūzas vai cita auga, ko barojam viņām, tiešu ēšanu, ir uzskatāma par ekspluatāciju un priekšmetiskošanu. Mēs izturamies pret viņām tā it kā viņas būtu nesvarīgas, mēs ēdam viņas, lai gan nav tādas vajadzības, mēs atņemam, nozogam viņu zīdāmo pienu, lai gan bez tā varam iztikt. Ekofeminisms paredz, ka neņemam vairāk kā mums vajadzīgs un ka dzīvojam, nekaitējot citiem, piemēram, neēdot viņus, kad pēc tā nav vajadzības.

 

Vai ir kāds viegls risinājums mazāk sociāli aktīvām sabiedrībām? Pēcpadomju valstīs pēc ilglaicīgas apspiestas pilsoniskās aktivitātes mēs joprojām skatāmies ar aizdomām uz cilvēkiem, kas cenšas īstenot sociālas pārmaiņas, kā sakot: „viņi visticamāk ir uzpirkti”.

Man tik ļoti atvēra acis tas, ka nonācu šajā pasaules daļā un uzzināju par tās vēsturi un politiku. Tas ir viens no iepriecinājumiem, apciemojot šo vietu. Es gribētu aicināt cilvēkus padomāt par dzīves jēgu. Tik bieži mēs nonākam līdz dzīves beigām un sākam sev jautāt: kur gan paskrēja laiks, ko esam paveikuši? Būt aktīviem, iestāties par pārmaiņām un pārveidot savu dzīvi saskaņā ar mūsu ideāliem ir viens no veidiem, kā piešķirt tai jēgu, lai, sasniedzot mūža nogali, nav jāatskatās ar nožēlu. Jēgpilna dzīve ir pārdomāta dzīve, un godīgums pret sevi ir svarīgs mūsu mentālajai un emocionālajai veselībai. Savu uzskatu un rīcības saskaņošana veido dzīvi, kas galu galā sniedz visvairāk gandarījuma.

Intervijas pilns ieraksts pieejams Radio NABA raidījumā Zootehnikums.