— Vectēvs

 

Stāsts nolasīts Punctum rosinātajā Prozas lasījumu 2016 noslēguma pasākumā Dzejnieku proza, autors par to saņēmis žūrijas un žurnāla Domuzīme veicināšanas balvu.

 

Mani vecāki iepazinās deviņdesmito gadu sākumā. Tēvs no Anglijas, piedzīvojumu dzīts, bija atkūlies uz svaigi pieejamo Baltijas reģionu, kur Rīgā satika Mammu. Sākās vētrainas attiecības. Tad piedzimu es, un pusotru gadu vēlāk arī Māsa. Pēc mūsu dzimšanas vecāki apprecējās.

Deviņdesmitie nebija skaistākais brīdis, lai iepazītos ar Latviju, un arī ekonomiskā situācija nebija pārāk labvēlīga. Rūpnīca, kurā strādāja Mamma, beidza pastāvēt, un Tēva kā angļu valodas skolotāja ienākumi arī nebija lieli. Tika nolemts, ka labāk būtu pārcelties uz Apvienoto Karalisti. Apmēram gadu mēs dzīvojām Londonā, Bārnetā, bet, kad Tēvs zaudēja darbu, kādu laiciņu dzīvojām pie vecvecākiem Altonā. Tā es iepazinos ar savu Vectēvu.

Vectēvs ir Anglijas imperiālisma produkts. Dzimis militāristu ģimenē tagadējā Pakistānas teritorijā. Savukārt vecvectēvs bija īrs, kurš dzīvi veltīja armijas karjerai, alkoholam un bērnu sišanai. Talantīgs visās trīs nodarbēs. Vectēvam ir daudz stāstu no šī perioda, viņam vispār ir daudz stāstu. Pirmais, ko atceros, bija par to, ka vietējais maharadža esot viņu iemīlējis, vēlējies adoptēt un vadājis ar personīgo ziloni. Bērnībā Vectēvs ar vietējiem zēniem ķēris kobras, lai nopelnītu kabatas naudu, un bieži devies arī tīģeru medībās. Vēlāk uzzināju, ka Vectēva ģimene atgriezās Anglijā, kad viņš bija tikai divus gadus vecs. Reizēm gan viņš stāstīja, ka ir dzimis Afganistānā un vismaz dažas reizes – arī Indijā.

Vectēvs strādāja par šoferi līdz brīdim, kad avārijā salauza abas rokas, un pēc tam kļuva par auto instruktoru. Salauzto roku periodā viņš esot iemācījies adīt. Un pārmaiņas pēc tā patiešām bija taisnība.

Mūs ar Māsu Vectēvs mēdza saukt par mazajiem bastardiem, jo bijām dzimuši ārlaulībā. Man tas vienmēr ir licies visnotaļ normāls vārds. Pateicoties sava tēva pārliecībai un dunkām, Vectēvs, protams, bija katolis. Baznīca viņu neinteresēja, bet viedoklis bija, un tas bija konservatīvs katoļa viedoklis. Viņam nepatika geji, aborti un protestanti. Tiesa, šīs kategorijas bija mainīgas un, atkarībā no situācijas, varēja pabīdīties vienā vai otrā virzienā. Viņam nepatika arī viesstrādnieki, leiboristi un mana māte. Lieki teikt, ka gaisotne mājās bija saspīlēta. Lai mazinātu spriedzi, Vectēvs situāciju risināja, uzsūtot mums imigrācijas dienestu. Viņam par sarūgtinājumu, mūs ne tikai neizsūtīja no Anglijas – turpinājām krist viņam uz nerviem vēl veselu gadu. Pateicoties Vectēva gādībai, mājās bieži ciemojās arī sociālie darbinieki. Tik bieži, ka vēl tagad varētu uz ielas atpazīt dažus no tiem. Reizēm viņš no mums slēpa savus tējas cepumus. Mēs to uzskatījām par spēli, tāpēc meklējām. Viņa kliegšana gan skaidri liecināja par pretējo. Māsa reiz teica, ka viņas pirmā Anglijas atmiņa ir par Vectēvu, kas kliedz, pieliecies tuvu viņas sejai.

Tomēr savā ziņā viņam patika doma par mazbērniem, vismaz kā ideja, kas tieši neiedarbojas uz viņa ikdienu.

Mēs pārvācāmies atpakaļ uz Londonu un turpmākos gadus tikāmies reti. Viņš mēdza atsūtīt pa kādai vēstulei, kurās stāstīja par saviem pagātnes piedzīvojumiem. Stāsti aptvēra dažādas pasaules vietas – bieži tā bija Pakistāna, Panama, Honkonga, kur viņš esot bijis dienesta laikā. Protams, šo laiku viņš patiesībā vadīja visīstākajā Anglijas pakaļā – Norfolkā, un Velsa bija eksotiskākā vieta, kur večuks tolaik devās.

Abi ar Māsu reizi gadā Ziemassvētkos no Vectēva saņēmām aploksni ar naudu. Summa bija aprēķināta, ņemot vērā apmeklējumu un vēstuļu skaitu iepriekšējā gadā, un tur bija ietverta arī dzimšanas dienas dāvanu nauda. Nereti mums ar Māsu bija pavisam atšķirīga biezuma aploksnes. Viņš bija izveidojis kontroles žurnālu, kurā atzīmēja katra mazbērna apmeklējumu, vēstuļu un kartiņu skaitu. Žurnālu viņš nekautrējās aizpildīt pat mūsu klātbūtnē retajās viesošanās reizēs. Mēs nebijām viņa vienīgie mazbērni, tādēļ, lai katrs saņemtu pēc nopelniem, žurnāla aizpildīšana bija ne tikai vēlama, bet pat vajadzīga, viņš mēdza teikt.

Pēc skolas vēlējos studēt arheoloģiju Kembridžā, atzīmes man bija labas, bet diemžēl dažu punktu dēļ netiku šajā universitātē. Vectēvs jau paguva izstāstīt nedaudzajiem radiem, kas ar viņu vēl runāja, ka būšu pirmais ģimenes loceklis, kurš studēs Kembridžā. Viņa sarūgtinājumu man nenācās redzēt klātienē, bet pat piezīmes Ziemassvētku kartiņās skaidri liecināja, ka esmu zudis cilvēks. Iestāšanos Londonas Universitātes koledžā viņš neuzskatīja par panākumu. Mūsu attiecības atkal pārtrūka.

Dažus gadus starp mums valdīja klusums, bet tad Vectēvs atklāja feisbuku. Viņš uzskatīja par vajadzīgu pievienoties gandrīz visām domubiedru grupām, kurās biju pieteicies, un kurš gan pat privātās un mazās grupās atteiks dalību mīlīga paskata sirmam kungam. Profila bilde – viena no retajām fotogrāfijām, kurā Vectēvs smaida. Viņš nenoliedzami mācēja būt arī apburošs. Viņam bija viedoklis par visu. Gan par pediņu laulībām, gan sūda imigrantiem, gan jaunākajām arheoloģijas metodēm. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš no gaisa fotografējis Stounhedžu un ne vien piedalījies Karaļa Ričarda III kapa atrakšanā, bet arī kā šoferis bieži pārvadājis mūmijas. Arheoloģijas lapas moderators jautāja, vai mani saista radniecība ar šo senilo kungu. Protams, es viņu noliedzu. Viņam uzlika banu, un vismaz vienā grupā es varēju justies brīvi.

Lai arī nesaņēmu ne Ziemassvētku apsveikumus, ne ierasto naudas aploksnīti, man tomēr radās iespaids, ka mūsu attiecības pamazām uzlabojas. Sākām sarakstīties e-pastā. Arheoloģijas studijas man deva iespēju piedalīties izrakumos dažādās pasaules vietās. Stāstīju viņam par saviem piedzīvojumiem Izraēlā, Krievijā un Turcijā. Mani izklaidēja Vectēva atbildes uz pastkartēm, kuras viņam sūtīju no savām ceļojumu vietām. Viņš esot piehalturējis kā Eifeļa torņa krāsotājs, dzēris ar jūrniekiem Oslo ostā, Sarkanajā laukumā sitis milici un ar vecmammu dejojis pie Vāgnera kapa. Bija grūti ko piebilst. Sapratu savu lomu šajās attiecībās.

Pēc ilga pārtraukuma Ziemassvētkos mani gaidīja pārsteigums – tā bija aploksne no Vectēva. Iekšā bija divdesmit mārciņas, apsveikums un neliela vēstulīte:

„Sveiks, mazais bastard,
diemžēl ņemot vērā vājo apmeklējumu, nevaru Tev nosūtīt neko vairāk par minimālo summu!

Mīlu
Vectēvs”.