— Čārlzs Bukovskis

„Rakstīt, tas ir klusībā runāt. Un otrādi: runāt, tas ir rakstīt balsī. Šajā grāmatā es izjautāju autorus, gluži kā mehāniķis izjautātu profesionāli par veidu, kā labāk nomainīt blīvi. Es gribēju atšifrēt viņu metodi, izprast viņu darbarīkus, nozagt viņu ražošanas noslēpumus. Ārprāts, cik laba sajūta, klausoties pēdējās inteliģentās personas uz zemes!” Tā savu jaunāko grāmatu Gadsimta bērna sarunas (Conversations d’un enfant du siècle, 2015), ko laida klajā izdevniecība Grasset, komentē tās autors Frederiks Beigbeders. Grāmatā apkopotas Beigbedera intervijas ar rakstniekiem, kas tapušas laika posmā no 1999. līdz 2014. gadam. Divdesmit septiņu intervēto autoru vidū ir Filips Sollers, Mišels Velbeks, Fransuāza Sagāna, Džejs Makinernijs, Umberto Eko, Brets Īstons Eliss, Frānsiss Skots Ficdžeralds un citi, tostarp arī pats Beigbeders.

Neskatoties uz nemainīgi delverīgo stilu, Beigbeders paļaujas uz samērā izglītotu lasītāju. Viņa pieeju varētu dēvēt par smalku vandālismu.

Daļa no grāmatā piedāvātajām intervijām ir pārpublicētas no preses, bet dažas no sarunām ir fiktīvas. Kuras tās ir? Sapratīsiet paši.

Tulkotāja

Nu jau vismaz stundu ellē zvanīja telefons. Šķiet tā bija pēcpusdiena, bet vieta, kur atrodos, ir ārpus laika. Nāve ir draņķīga autoceļa malā pamests vēmekļu spainis. Beidzās ar to, ka es atbildēju, kas gan cits man atlika? Čurāt, drāzties, rakstīt – viss man ir aizliegts.

– Labdien, mani sauc Frederiks Beigbeders.

– Izsaku līdzjūtību, es atbildēju. Bet paldies par informāciju.

– Eh… es jūs tur iztraucēju?

Mans sarunbiedrs runāja angļu valodā ar vieglu franču akcentu.

– Skaidri zini, ka neesi Moriss Ševaljē?

– Jā, es esmu franču rakstnieks…

– Nabags, tas noteikti nav viegli. Izsaku līdzjūtību. Noceltu cepuri, ja man tāda būtu.

– Eh, redziet: mēs gribējām jums pasniegt Dovilas festivāla¹ balvu literatūrā. Līdz šim to ir saņēmuši Gors Vidals, Normans Millers, Džims Harisons, Viljams Stīrons, Edmunds Vaits, Džejs Makinernijs, Beds Šulbergs…

– Pag, pag, pag! Ne tik ātri, draugs. Ir viena problēma. Esmu miris.

– Ak tā? Pagaidiet, es pārbaudīšu Vikipēdijā. (Klusums.) Tiešām, jau kopš 1994. gada marta. Esmu apjucis… Žūrijas locekļi būs gribējuši mani izjokot. Nožēlojamie parazīti, pazudušie atpalicēji, netīrie krāpnieki, sapuvušais salašņu bars. Es viņus novākšu vai arī, nē, vēl ļaunāk, pateikšu Dominikam Dezēņam, lai anulē viņu viesnīcu rezervācijas Normandijā!

– Wow, wow, wow! Necepies, Fredī, tas nenāk par labu tavam kuņģim. Un vispār, kas tie par ākstiem?

– Citi franču rakstnieki, mazāk talantīgi par mani, protams. Viņu vārdi jums neko neizteiks: Andrē Alimī, Žans Klods Lamī, Žils Martins Šovjē, Eriks Nehofs, Gonsāgs san Brī.

– Tev taisnība, vecīt. Es pazīstu Bodlēru, Kamī un Selīnu, bet šitie – izņemot to, ka ņirgājas par tevi, likdami zvanīt mironim, – neredzu, kāda no viņiem jēga.

– Es viņus iznīcināšu! Labs ir, ak dievs, piedodiet, ka iztraucēju, man tagad jāatvadās no jums, jo jāatrod cits laureāts. Sakiet, Filips Rots vēl dzīvs?

– Klīniski, jā. Bet literāri, tā jau ir cita problēma.

– Okei.

– Hei, hei, hei! Neliec nost, mazais. Man nezināmu iemeslu dēļ savienojums starp dzīvo un mirušo pasauli strādā, būtu muļķīgi to pārtraukt, vai nav tiesa, Fred?

– Varbūt.

– Tad pastāsti man par to festivālu. Dovila, tas ir Normandijā? Gribi teikt, tas ir tur, kur mēs iebrukām 1944.?

– Jā, un tas turpinās vēl līdz 2008. Tas ir festivāls, kurā rāda tikai amerikāņu filmas. Nav tik jet-set, cik Kannas, bet filmas ir daudz foršākas.

– Gribi teikt: ne tik draņķīgas? Es sarakstīju nesliktu grāmatu par kino, saucas Holivuda.

– Zinu, es dievinu to grāmatu! Pēc tās uzņemta Barfly. Nabaga Mikijs Rurks, ko jūs viņam nodarāt!

– Šons Pens man patīk labāk.

– Žēl, ka esat miris, jums būtu patikusi Dovila: mēs dzeram baltvīnu, ēdam austeres, skatāmies neatkarīgā kino filmeles ar dīvainām otrā plāna lomām un dialogiem Vesa Andersona stilā. Pat tad, ja filma nav laba, kinorullītī vienmēr ir viena vai divas labas dziesmas, un viss beidzas kazino ap četriem rītā vai arī luksus viesnīcas bārā, dziedot tās pašas dziesmas pie klavierēm kopā ar Nikolu Kidmenu. Šogad tur būs Uma Tūrmane…  Ja man izdosies viņu piedzirdīt, viņa varbūt piekritīs uz tvista sacensībām ar mani…

Es vairs nesapratu neko no tā, ko viņš teica, bet ļāvu lai mazais Frenchy runā man ausī visu nakti. Viņa balss kliedēja manu vientulību kā bezgalīga mūzikas lādīte. Viņa dūdošana man uzdzina slāpes, bet velns ir viens nolādēts bārmenis: līdzko es atvēru savu alus bundžu, tā bija pilna ar smiltīm. Normandijas smiltīm. Goda vārds, es jums galīgi neiesaku mirt.

2008

No franču valodas tulkojusi Justīne Janpaule

1. Amerikāņu kino veltīts festivāls, kas kopš 1975. gada ik septembri norisinās Normandijas piejūras pilsētā Dovilā.  (atpakaļ uz rakstu)