— Kārtīgas vīriešu sarunas

 

Par Jāņa Tomaša debijas dzejoļu krājumu Melnie darba cimdi (Pētergailis, 2016).

 

Jāņa Tomaša debijas krājums tiek pieteikts kā tīrradņa debija, uzsverot viņa atšķirību no pārējās mūsdienu latviešu dzejas un minot viņa maizes darbu Rīgas Pašvaldības policijā un dalību MTB maratonā, kā arī lepni piezīmējot, ka Smiltenes Valsts tehnikumā apgūtajā pavāra profesijā viņš „nav strādājis ne dienu”. Šāds maskulinitāti izstarojošs pieteikums uzreiz silda lasītāju sirdis – portālā lsm.lv dzejas mīļotāja Margarēta 2016. gada 29. novembrī iekomentējusi: „Patīkami pārmaiņas pēc redzēt literātu, kam ir regulārs un pat sabiedrībai noderīgs darbs. Nevis kārtējo veģetētāju uz valsts finansētiem projektiem, naudas kļaņčītāju un „profesionālo” literātu.” Viņas naivā jūsma, iespējams, noplaktu uzzinot, ka arī Tomaša grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu un arī citi literāti strādā „noderīgos” maizes darbos, taču šajā gadījumā tas nav svarīgi: Tomašs ienāk latviešu dzejā kā tīrs un nesamaitāts vīrišķās enerģijas avots, gandrīz vai mūsu Majakovskis, kura dzejas pievilcības pamatā ir tēli un motīvi, kas tradicionāli marķēti kā maskulīni.

Viena no Tomaša dzejas galvenajām tēmām ir attiecības ar pretējo dzimumu, un šo attiecību pamatā ir dzimumdiferences uzsvērums: vīrieši un sievietes ir atšķirīgi, šie dzimumi viens otru nekad nesapratīs, komunikācija jebkurā gadījumā būs apgrūtinoša un neveikla, labākajā gadījumā „kailos debesu ķermeņus” izdosies „ievilkt gultā” (19. lpp.), sliktākajā – „tavi krūšu gali tā arī paliek par mūžam neiekarojamu virsotni” (8. lpp.). Šajā krājumā sievišķības simbols ir spilgti sarkanas lūpas – tēls, kas daudzviet parādās grāmatā un uz dzejas balsi iedarbojas kā trauksmes signāls, vēstot par steidzamu iesaukumu dzimumu karā. Šī dzeja nestāsta „hei, mazā, es tevi saprotu, es atbalstīšu visu, ko tu darīsi” – viens no mūspusē izplatītiem vīrišķības atribūtiem ir arī neprasme pārāk daiļi artikulēt savas domas un jūtas, drīzāk skopos, aprautos vārdos likt dzejoļa adresātei nojaust, ka tās viņai nebūs lemts uzzināt un saprast nekad, taču nav arī nekāda iemesla apšaubīt šo jūtu dziļumu un patiesumu. Runājot feminisma kategorijās, Tomaša dzejas varonis necenšas sevi pasniegt kā transcendentālu, objektīvu dzejas balsi – viņš reprezentē „tikai” savu dzimumu, emocionāli precīzi raksturodams tā paradumus, sevišķi tos, kas attiecināmi uz deviāciju.

Līdzās attiecību lirikai Tomaša dzejas balss vairākkārt reflektē par patērētāju sabiedrības, masu kultūras un dzeltenās preses bezjēdzību – šeit sastopamas naktskluba durvis kā trūdošas zivs pavērtas žaunas (37. lpp.), trūdēt sākušie ziņu portāli (53. lpp.), žurnāls Kas Jauns kā mūsdienu Bībele (24. lpp.) un citi patērnieciskumu noraidoši tēli. Nekādu alternatīvu dzejas balss pagaidām, šķiet, nav atradusi – cita nozīmīga tēlu grupa attiecas uz alkohola lietošanu, trulu nīkšanu pie televizora, sociāli atstumto sabiedrības daļu un ikdienas atsvešinātību.

Margarēta, iespējams, būs sarūgtināta atrodot, ka krājumā nav dzejoļu par autora noderīgo maizes darbu. Savulaik dzejnieks Pēteris Jurciņš debijas krājumā „Smagums” (1968) iztirzāja savā maizes darbā – kriminālajā meklēšanā – piedzīvoto:

„Es sevi nodzenu, es sevi triecu,
es tevi purinu, es tevi liecu,
es tevi vēroju, es tevi pētu:
kas tevī nelietīgs, kas tevī svētums?”
(dzejolis Izmeklētāja šaubas)

Tomašs, lai arī ir lieliski informēts par sociālo realitāti, necenšas tai pacelties pāri ar moralizēšanu. Drīzāk šai dzejā jūtams tāds kā reinkarnējies un modificējies Valža Grēviņa vai Jāņa Ziemeļnieka pesimistisks romantisms, kas visas negācijas skata kā vidēji nepatīkamu, vienmēr klātesošu lāstu, kurš vaļā nelaiž, tomēr nav arī gluži mirstamā vaina, bet drīzāk kalpo par iedvesmas avotu: visintīmākā un godīgākā saruna pašam ar sevi ir pieskaršanās iracionālajam un drūmajam.

Taču patiesībā jārunā par kaut ko citu: lielākā Tomaša grāmatas vērtība ir autora precīzie, mazliet brutālie tropi, kuri izmantoti maksimāli blīvi un iepriecina ar fantāziju, kura neizirst haotiskā visatļautībā, bet gan visai stingri turas metaforu un metonīmiju ķēdēs („tukšas kabatu bedres”, 7. lpp., „asinis skrien pa mazo ķermeņa stadionu”, 9. lpp., „no skapjiem izlaist lupatu zarnas”, 12. lpp., „lamu vārdu izmeši”, 19. lpp., utt.). Lai par cik svarīgu lietu mūsdienu dzejas kritika uzskatītu dzejoļu saturu, īstā dzejnieka meistarība tomēr slēpjas prasmē strādāt ar poētiskajiem būvmateriāliem, un Tomašs šo prasmi ir apguvis labi – daudzi tēli ir tik spilgti, ka, piemēram, otrreiz sastopot „sniegpārslu juku laikus”, lasītājs sadusmojas, jo šis tēls palicis košā atmiņā jau no pirmās reizes.

Tādēļ esmu pārliecināts, ka Tomašam vēl ir daudz iekarojamu teritoriju, kurās ganīt savu tropu pulku – sieviete ar krāsotām lūpām un šņabi dzerošs vīrietis pie televizora, protams, ir klasiskas vērtības, taču dzīve piedāvā vēl daudz ko uzmanības vērtu. Prasme ielaist dzejā jaunas tēmas un situācijas būs jaunā dzejnieka meistarības pārbaude, tādēļ jau tagad esmu ieintriģēts – kāda gan varētu būt Tomaša otrā grāmata?