— Proza 2016. gadā: Arvja Kolmaņa izvēle

 

Rakstnieks un tulkotājs Arvis Kolmanis izvēlas piecas pagājušā gada ievērojamākās grāmatas, kas izdotas latviešu valodā.

 

Selīns Ceļojums līdz nakts galam  (Jāņa Rozes apgāds)

Pirmoreiz šo grāmatu izlasīju pirms daudziem gadiem, pagājušogad vēlreiz — jau latviskotu. Viens no retiem gadījumiem, kad nepiemeklē vilšanās, lasot otrreiz. Selīns pelnīti ir gan nolādēts, gan debesīs celts, viņa rakstītajā slīgsti kā purvā. Kaut arī grāmata tikpat tumša kā autora personība, domāju, tā nespēj samaitāt normālu cilvēku. Droši vien Selīnu nekad nelasīs ļaudis, kas ilgojas pēc pozitīvā varoņa vienmēr un visur, un apgalvo, ka drūmākas realitātes atainošana nojauc labā un ļaunā līdzsvaru pasaulē. Viņi daudz ko zaudē. Selīna stils un interpunkcija vien spēj iedzīt nirvānā. Tomēr nav ieteicams šo tekstu lasīt priekšā nimfetēm pirms gulētiešanas.

 

Mišels Velbeks Pakļaušanās  (Jāņa Rozes apgāds)

Velbeka kaitinājumam pakļaujas gan liberāļi, gan nacionāļi. Sastopami arī tādi konservatīvie, kas sajūsmā jūk prātā par Bībeli ultralabējiem — Raspaja Svēto nometni — un Velbeka gabalā saskata vien tās vārgu atblāzmu. Viena no daudzajām labas literatūras pazīmēm varētu būt identificēšanās. Diemžēl Raspaja brošūrā nav atrodams neviens personāžs, ar kuru varētu identificēties, tāds nešķiet pat ideālais Beļģijas konsuls, kurš tik simboliski pārtop nelaiķī. Turpretī Velbeka varonis dāsni piedāvā man iespēju iemiesoties viņā. Biedējoši, bet pretoties grūti, ja iedomā, ka beigu galā miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. Tāda vilinoša tumsa, nekā gaiša tur tomēr nav. Jāpiezīmē, Velbeka sakarā kādā dīvainā diskusijā soctīklos daži cilvēki mēģināja apgalvot, ka grāmatas varoņa pasaules uzskats nav nošķirams no paša autora, bet lai tas paliek uz viņu sirdsapziņas.

 

Alesandro Bariko Misters Gvins  (Zvaigzne ABC)

Ļoti burvīgs, skaists, liriski izskaitļots stāsts it kā par rakstnieku, kurš izdomā vairs nerakstīt ne rindiņas. Jāsaka, stāsti par rakstniekiem nav nekas oriģināls, interesants gan ir veids, kādā rakstnieks Džaspers Gvins, tomēr nespējot neradīt, mēģina izkļūt no strupceļa, kuram pats sevi nolēmis. Taču vēstījums nav par rakstnieku. Manuprāt, Bariko — nezinu, ir vai nav viņš to vēlējies, — īstenībā ir uzrakstījis tekstu par sievieti, to pašu, kura no sākotnēji nenozīmīga otrā plāna personāža pēkšņi izvirzās stāsta centrā. Lai nu kā, bet vismaz kopš tā brīža rakstnieka tēls aiziet klusā paēnā, tiesa, saglabājot intrigu līdz pašām stāsta beigām. Darbs ierauj gluži kā trilleris un lasāms ar baudu.

 

Terijs Heizs Es esmu Svētceļnieks  (Zvaigzne ABC)

Žanra ietvaros labprātāk būtu minējis kādu Lī Čailda, Žana-Kristofa Granžē vai Le Karē grāmatu, bet pagājušogad neviens no šiem autoriem nav izdots, un, ja nekļūdos, Granžē, latviski lasošajam lasītājam vispār svešs. Arī slavenos skandināvu krimiķus, kas tik mīļi mūsu izdevniecībām, neesmu lasījis, un nekas cits neatliek, kā pieminēt Terija Heiza sarakstīto ķieģeli. Man patīk labi trilleri, un īpaši siltas jūtas vienmēr izraisījuši romāni, kuros darbojas spiegi, specdienestu darbinieki, aģenti utt. Heizs noteikti nepārsit pušu nedz Le Karē, nedz Ādama Hola klasisko Berlīnes memorandu, kas tālā atmiņā palicis kā šedevrs. Taču viņš pratis tik neslikti sabāzt tekstā visu, ko vien var vēlēties spriedzes patērētājs, ka šis apjomīgais „viss vienā” mikslis uz kādu laiku lasītāju garantēti atslēgs no ārpasaules. Tiesa, pēcgaršas nav.

 

Ērvins Velšs Porno  (Dienas Grāmata)

Puritāņu prieks — pie mums šo grāmatu droši vien nekad neiekļaus skolu ieteicamās literatūras sarakstos. Neteikšu, ka tas būtu pasaules gals, vidusskolēniem noteikti mīļāka varētu būt Vilcienvakte, bet tai lemts līdzīgs liktenis. Porno ir Vilcienvaktes turpinājums, varoņi novecojuši par desmit gadiem un sajutušies dzīvesgudrāki, kāds pat domā atteikties no heroīna par labu kokaīnam. Viņi visi, katrs pēc sava prāta un patikšanas, turpina nemeklēt dzīves jēgu, alkst pēc laimes un maitā dzīvi sev un cits citam, apliecinot, ka morāle katram sava vai tāda vispār neeksistē. Tomēr, iespējams, ka cilvēks, piedaloties pornofilmu festivālā Kannās, vismaz uz mirkli gūst tikpat lielu morālu piepildījumu kā tas, kurš sarakstījis ko līdzīgu Karam un mieram, — viss atkarīgs no skatpunkta. Salīdzinot nesalīdzināmo, Porno reālisms piesaista tikpat spēcīgi kā Bariko smalki uzkonstruētās intelektuālās pasāžas, bet Velša totāli pagrimušo varoņu dzīvesstils ne tuvu nav tik liekulīgs kā rakstnieka Džaspera Gvina ego pašapmierināšanās.