— Fragments no darba „Ievads metafizikā”

 

Pēdējā laikā ierasts runāt par visdažādākajām nebūšanām – bēgļiem, breksitiem, trampiem, putiniem u. tml. Var rasties iespaids, ka ar būšanu tad jau viss ir skaidrs. Bet varbūt tieši tad arī plaukst gvelšana, vāvuļošana, baumošana? Jo par būšanu pat neiedomājas. Varbūt šajā ziņā var palīdzēt būtaizmirstības atgādinātājs Martins Heidegers? Šim nolūkam arī piedāvāju dažas pasāžas no viņa 1935. gadā tapušā darba Ievads metafizikā. Vienlaikus tas var palīdzēt arī iespējai par to visu runāt latviski, nevis ļauties vaide(mono)loģijai.

Tomēr ne jau tikai terminoloģiskais aspekts ir nozīmīgs. Runa ir par metafiziku, kuru gluži tāpat iemanās dažādi gānīt. Varbūt tieši tās trūkums vairo dažādās nebūšanas? Varbūt tieši ir vajadzīga metafiziska domāšana, saprašana? Nemetafiziski pasauli laikam tver dzīvnieki, bet dzīvnieks „cilvēks” to dara metafiziski. Varbūt nemetafiziska domāšana, kaut arī ierasta, nemaz nav domāšana. Popers reiz izteicies, ka no amēbas līdz Einšteinam ir viens solis. Atceļš laikam pat ir īsāks. Un tas atvieglina „domāšanu”. Savukārt metafiziskajā tvērumā vajadzētu arī sniegt norēķinu par veicamo. Heidegers tiek uzskatīts par pirmatnēju, sākotnīgu domātāju. Uz to vedina arī bieži lietotie vārdi Ursprung, ursprünglichkeit. Taču tajos ietveras arī norāde uz pirmreizējo lēcienu un lecīgumu, uz ko Heidegera gadījumā ir norādījis Pjērs Burdjē. Spīlīguma pārņemtais Heidegers savu risinājumu ir piedāvājis, un no tā var šo to mācīties, ja nepalaiž garām iespēju domāt un saprast metafiziski, proti, cilvēkam atbilstīgi, bet varbūt gluži pretēji – neļaujoties cilvēciskā varai.

Tulkotājs

 

[..]

Tikai nevajag ļauties pārsteidzīgu teoriju pavedinājumam, lai patvaļīgi tuvākajā iepazītu lietas tādas, kādas tās ir. Šis krīta gabals šeit ir garena, relatīvi cieta, noteikti izveidota pelēkbalta lieta un, neraugoties uz visu to, turklāt vēl lieta rakstīšanai. Tikpat droši šai lietai piederas atrasties šeit, un tikpat labi tai piederas tas, ka tā var neatrasties šeit un nebūt tik liela. Iespēja, ka ar to vilks pa tāfeli un tā tiks nolietota, nav nekas tāds, ko lietai tikai piedomājam. Tā pati kā šis esošais ir šajā iespējā, citādi nebūtu krīta kā rakstāmrīka. Tādējādi jebkura veida esošajam dažādi pastāv šī iespēja pašam sevī. Šī iespēja piederas krītam. Tam pašam piemīt noteikta piemērotība noteiktam lietojumam. Mēs gan esam pieraduši un, uzmeklējot šīs krīta iespējas, sliecamies teikt, ka neredzam un netveram tās. Taču tas ir aizspriedums. Tā novēršana arī iederas mūsu jautājuma izvēršanā. Tikai tagad tam jāatklāj esošais tā zvārīgumā starp nebūšanu un būšanu. Iekām esošais pretojas galējai nebūšanas iespējai, tikām tas pastāv būšanā, un tomēr tas nekad nav pārsniedzis un pārspējis nebūšanas iespējamību.

Pēkšņi mēs te runājam par esošā nebūšanu un būšanu, neko nepasakot, kā šādi nosauktais pats saistās ar esošo. Vai abi ir viens un tas pats? Esošais (Seiende) un tā būšana (Sein)? Atšķiršana! Kas, piemēram, šajā krītā ir esošais? Jau šis jautājums ir divnozīmīgs, jo vārdu „esošais” var saprast divos aspektos, gluži ka grieķu τὸ ὄν. Vienā aspektā esošais nozīmē to, kas ikreiz ir esošs, piemēram, šī pelēkbaltā, šādi izveidotā, vieglā, trauslā masa. Taču „esošais” nozīmē arī to, ka tas „padara” to, ka šis nosauktais ir esošais, nevis neesošais, to, kas esošajā, ja tas ir esošais, ir tā būšana. Atbilstīgi šai divkāršajai vārda „esošais” nozīmei grieķu τὸ ὄν visai bieži ir otrā nozīme, proti, nevis pats esošais, kas ir esošs, bet gan esīgais, būtesošais, būšana. Turpretim pirmajā nozīmē „esošais” nosauc visas vai atsevišķās lietas, ņemot vērā tās pašas, nevis to esīgumu, οὐσία.

Pirmā τὸ ὄν nozīme ir τὰ ὄντα (entia), otrā – τὸ εἶναι (esse). To, kas krītā ir esošais, esam uzskaitījuši. To mēs arī varējām relatīvi viegli izdarīt. Turklāt it viegli varam saprast, ka nosauktais var arī nebūt, ka šim krītam nepavisam nevajag būt šeit un būt vispār. Bet kas gan, atšķirībā no tā, kas var pastāvēt būšanā vai atkrist nebūšanā, kas atšķirībā no esošā ir būšana? Vai būšana ir tas pats, kas esošais? Tā jautājam no jauna. Tikai iepriekš mēs būšanu nepieskaitījām, mēs tikai nosaucām: vieliska masa, pelēkbalts, viegls, tā veidots, trausls. Kur slēpjas būšana? Tai taču jāpiederas krītam, jo tas, šis krīts, ir.

Esošais mūs sastop it visur, tas mūs aptver, nes un uzveic, apbur un piepilda, paceļ un viļ, bet kur un iekš kā tā visa ir esošā būšana? Var iebilst: šai esošā un tā būšanas atšķiršanai reizumis ir nozīme valodiski, kā arī nozīmes ziņā; šo atšķiršanu var īstenot tikai domāšanā, t. i., priekš-statīšanā un uzskatā, taču šajā esošā atšķiršanā nekas neatbilst esošajam. Un pat šī tikai domātā atšķirība ir apšaubāma, jo nav skaidrs, kas tad būtu domājams ar nosaukumu „būšana”. Ir jau gana pazīt esošo un nodrošināt kundzību pār to. Atšķirt vēl būšanu — tas ir māksloti un ne pie kā neved.

Par iecienīto jautājumu, kas rodas šādā atšķiršanā, šis tas jau ir ticis atzīmēts. Patlaban tikai pārdomāsim mūsu nodomu. Mēs jautājam: „Kāpēc vispār ir esošais, nevis nekas?” Šajā jautājumā, šķiet, mēs tikai arī turamies pie esošā un novēršam tukšu prātuļošanu par būšanu. Bet ko gan īsti mēs vaicājam? Kāpēc esošais kā tāds ir? Mēs taujājam pēc pamata tam, ka esošais ir un kas tas ir, nevis ir nekas. Principā mēs taujājam pēc būšanas. Bet kā? Mēs taujājam pēc esošā būšanas. Mēs iztaujājam esošo saistībā ar tā būšanu.

Taču, ja paliekam jautāšanā, mēs jau iepriekš jautājam par būšanu saistībā ar tās pamatu, kaut arī šis jautājums netiek izvērsts un tajā netiek izšķirts, vai pašā būšanā jau nav un nav gana pietiekami pamata. Ja šo jautājumu par būšanu izvirzām kā ranga ziņā pirmo, vai tas jāizvirza, nezinot, kā ir ar būšanu un kā tā ir savā atšķirībā no esošā? Bet kā lai mēs vispār to uzdibinām esošā būšanas pamatu, nerunājot nemaz par to, kā varam to atrast, ja neesam pietiekami aptvēruši, sapratuši un apjēguši pašu būšanu? Šim nodomam nebūtu nekādu izredžu gluži tāpat, ja kāds gribētu izperināt ugunsgrēka cēloni un pamatu, paziņojot, ka viņam nav jāraizējas par ugunsgrēka gaitu, ugunsgrēka vietu un tās pārbaudi.

Tādējādi jautājums „Kāpēc vispār ir esošais, nevis nekas?” mums liek izvirzīt priekš-jautājumu „Kā ir ar būšanu?”.

Tagad mēs taujājam pēc tā, ko tik tikko aptveram, kas mums ir tikai tukša vārdskaņa un rada briesmas, ka, turpinot savu jautāšanu, tikai kritīsim par upuri vārdelkam. Tāpēc jo nepieciešamāk pašā sākumā tikt skaidrībā, kā mums ir ar būšanu un mūsu būšanas sapratni. Turklāt pirmām kārtām ir svarīgi vienmēr no jauna apzināties, ka esošā būšanu mēs neiespējam nepastarpināti aptvert nedz pie esošā, nedz esošajā, nedz vispār kur citur.

Dažiem piemēriem ir jāpalīdz. Tur, pāri ielai, atrodas reālvidusskolas ēka. Kaut kas esošs. Mēs varam pārmeklēt no ārienes ēku no visām pusēm, izstaigāt to no pagraba līdz jumtam un konstatēt visu, kas tur sastopams: gaiteņus, trepes, klašu telpas un to iekārtojumu. It visur mēs atrodam esošo, turklāt vēl pavisam noteiktā sakārtojumā. Kur tad ir šīs reālskolas būšana? Tā taču ir. Ēka ir. Ja kaut kas šim esošajam pieder, tad tā ir tā būšana, kaut arī esošajā to nekur neatrodam.

Būšana nepastāv arī iekš tā, ka aplūkojam esošo. Ēka tur stāv arī tad, ja to neaplūkojam. Mēs varam to sastapt tikai tāpēc, ka tā jau ir. Turklāt šķiet, ka šīs ēkas būšana ne jau visiem ir viena un tā pati. Mums, aplūkotājiem vai garāmbraucējiem tā ir kas cits nekā skolēniem, kas tajā sēž, un ne jau tālab, ka viņi to redz tikai no iekšpuses, bet gan tāpēc, ka viņiem šī ēka ir tas un tā, kas un kā tā ir. Šādu ēku būšanu it kā var saost, un bieži vien vēl pēc gadu desmitiem nāsīs ir smarža. Šī esošā būšana ir daudz nepastarpinātāka un patiesāka, nekā to var sniegt kāds apraksts vai apskate. Tomēr šīs ēkas pastāvīgums nesakņojas arī šajā kaut kur virmojošajā smaržvielā.

Kā ir ar būšanu? Vai būšanu var redzēt? Mēs redzam esošo, šeit šo krītu. Bet vai būšanu redzam tāpat kā krāsu, gaismu un tumsu? Varbūt mēs būšanu dzirdam, saožam, izgaršojam, sataustām? Mēs dzirdam motociklu, tā drāšanos pa ielu. Mēs dzirdam planējam medni, kas laižas pa kalna mežu. Taču īstenībā mēs dzirdam tikai motora parkšķēšanas troksni un troksni, ko izraisa mednis. Turklāt mums ir grūti un neierasti aprakstīt tīro troksni, jo tas jau nav tas, ko parasti dzirdam. Mēs vienmēr dzirdam vēl ko. Mēs dzirdam lidojošu putnu, kaut gan, stingri ņemot, būtu jāsaka: mednis nav nekas dzirdams, neviens no trokšņu veidiem, kas būtu ierindojams toņkārtā. Un tā ir arī ar citām maņām. Mēs taustām samtu, zīdu; mēs tūdaļ pat to redzam kā tā un tā esošo. Vienu citādi esošu nekā citu. Kur atrodas un no kā sastāv būšana?

Taču mums vēl dažādīgāk jāpārlūko tuvākā un plašākā apkārtne, kurā ik dienu un stundu, zinoši un nezinoši uzturamies, apkārtne, kura nemitīgi pārvirza savas robežas un pēkšņi tiek pārrauta.

Kalnos uznākošais spēcīgais negaiss „ir” vai, un tas nozīmē to pašu, „bija” naktī. Kas ir tā būšana?

Tāla kalnu grēda zem klajas debess. Kaut kas tāds „ir”. Iekš kā pastāv tā būšana? Kad un kam tā atklājas? Ceļotājam, kas bauda landšaftu, vai zemniekam, kas no tā un tajā veic savu dienišķo darbu, vai meteorologam, kam jāsniedz laika ziņas? Kurš no viņiem tver būšanu? Visi, un neviens. Vai arī tas, ko nosauktie cilvēki tver, skatot kalnu grēdu zem klajās debess, ir tikai noteikti tās skati, nevis pati kalnu grēda, kāda tā kā tāda „ir”, nevis kaut kas tāds, iekš kā pastāv tās būšana? Kam tā jātver? Vai arī jautāt par to, kas ir aiz tiem skatiem pats par sevi, ir bezjēdzīgi, kaut kas tāds, kas vērsts pret būšanas jēgu? Vai būšana sakņojas skatos?

Agrīnas romānikas baznīcas portāls ir esošais. Kā un kam atklājas būšana? Mākslas zinātniekam, kas to aplūko un fotografē ekskursijas laikā, vai abatam, kurš svētku dienā kopā ar saviem mūkiem dodas cauri portālam, vai bērniem, kuri kādā vasaras dienā spēlējas tā ēnā? Kā ir ar šī esošā būšanu?

Valsts ­– tā ir. Iekš kā ir tās būšana? Vai tajā, ka policija apcietina aizdomās turamo, vai tajā, ka ministrijā pēc valsts sekretāru un ministru padomnieku diktāta klab tik un tik rakstāmmašīnas? Vai arī valsts „ir” vadoņa pārrunās ar Anglijas ārlietu ministru? Valsts ir. Bet kur slēpjas tās būšana? Vai tā vispār kaut kur slēpjas?

Van Goga glezna: raupju zemniekkurpju pāris, nekā vairāk. Principā glezna neko neattēlo. Taču ar to, kas tur ir, ir tā, it kā vēla rudens vakarā, izgailot pēdējiem kartupeļlakstu ugunskuriem, noguris, ar kapli pār plecu pats dotos no lauka uz mājām. Kas te ir esošs? Audekls? Otu triepieni? Krāsu pleķi?

Kas tajā visā, ko nupat nosaucām, ir esošā būšana? Kā gan mēs savā dumjajā iedomībā un pārgudrībā dzīvojam un esam pasaulē?

Tas viss, ko nosaucām, taču ir, un tomēr, kolīdz gribam tvert būšanu, vienmēr ir tā, it kā mēs ķertu tukšumā. Būšana, pēc kā te taujājam, ir gandrīz kā nekas, kaut arī ik mirkli mēs vēlētos atgaiņāties, iebilstot pret pieļāvumu, ka viss esošais tā nav.

Taču būšana nav atrodama, gluži kā nekas, vai beigu beigās pilnīgi tā. Galu galā tad vārds „būšana” ir tikai tukšs vārds. Tas nenozīmē neko īstu, tveramu, reālu. Tā nozīme ir neīsts tvaiks. Tādējādi Nīčem beigu beigās ir taisnība, kad viņš šādus „augstākos jēdzienus” kā būšana dēvē par „satvaikotās realitātes pēdējo dūmu” (Dievekļu mijkrēslis VIII, 78). Kurš gan vēlētos dzīties pēc šāda tvaika, kura vārdapzīmējums ir tikai nosaukums lielam mānam! „Patiesi, nekam līdz šim nav piemitis lielāks pārliecināšanas spēks kā būšanas mānam.” (VIII, 80).

„Būšana” — tvaiks un māns? Tas, ko še Nīče saka par būšanu, nav nekāda nejauša piezīme, kas izmesta darba skurbumā, gatavojot savu īsto, tā arī nekad nepabeigto darbu. Gluži pretēji, tas ir viņa virzošais uzskats par būšanu kopš pašām pirmajām viņa filosofiskā darba dienām. Tas principiāli nosaka un virza viņa filosofiju. Taču šī filosofija arī patlaban vēl ir labi paglābta no rakstošās tautas lempīgās un muļķīgās uzmācības, tautas, kura tagad ap viņu kļūst aizvien daudzskaitlīgāka. Visļaunākais darba nelietīgajā izmantojumā, šķiet, vēl nav garām.

[..]

Tie ir jautājumi, kurus nepavisam neizvirzām nejauši un nepavisam jau nu ne dvēselei un pasauluzskatam, tie ir jautājumi, kurus mums liek izvirzīt no pamatjautājuma nepieciešami izrietošais priekšjautājums „Kā ir ar būšanu?” — iespējams, tas ir prozaisks, taču pavisam droši – arī ļoti nederīgs jautājums. Un tomēr tas ir jautājums, tieši jautājums: vai „būšana” ir tikai vārds un tā nozīme ir tvaiks, vai arī Vakarzemes garīgais liktenis?

Šī Eiropa, nedziedināmā aklībā vienmēr gatava nodurt pati sevi, patlaban ir milzu spīlēs starp Krieviju un Ameriku. Krievija un Amerika, skatoties metafiziski, ir viens un tas pats; tā pati atsvabinātās tehnikas izmisusī plosīšanās un normālcilvēku neizmērojamā organizēšana. Ja tehniski iekarots visnomaļākais zemeslodes nostūris un tas kļuvis saimnieciski ekspluatējams, ja jebkurš atgadījums jebkurā vietā jebkurā laikā ir kļuvis gana strauji pieejams, ja atentātu pret Francijas karali var „piedzīvot” vienlaikus ar simfonisko koncertu Tokijā, ja laiks ir tikai ātrums, acumirklīgums un vienlaicīgums un ja laiks kā vēsture ir izzudis no visu tautu tebūšanas (Dasein), ja bokseris tiek uzskatīts par tautas dižāko vīru, ja miljonīgās masu sapulces ir triumfs, tad, jā, tieši tad aizvien vēl kā rēgs pār visu šo jezgu stāv jautājums: kam? kurp? un ko tad?

Pasaules garīgais pagrimums ir tik ļoti progresējis, ka tautām draud zust pēdējie spēki, kas vēl ļautu saskatīt pagrimumu un kā tādu to novērtēt. Šī vienkāršā konstatācija nepavisam nav saistīta ar kultūrpesimismu, tiesa, tā nav saistīta arī ar optimismu, jo pasaules aptumšošanās, dievu aizbēgšana, Zemes postīšana, cilvēku masificēšanās, nīstošās aizdomas pret visu radošo un brīvo visā pasaulē ir sasniegušas tādus apmērus, ka tādas bērnišķīgas kategorijas kā pesimisms un optimisms jau sen ir kļuvušas smieklīgas.

Mēs esam spīlēs. Mūsu tauta – ar kaimiņiem bagātākā un tāpēc arī visapdraudētākā tauta, un turklāt vēl pati metafiziskākā tauta – kā vidū stāvošā spīļu spiedienu izjūt visspēcīgāk. Taču no šīs misijas, par kuru esam droši, šī tauta gūs likteni tikai tad, ja tā pati sevī radīs atbalsi, atbalss iespēju šai misijai un radoši aptvers tā tradējumu. Tas viss paredz, ka šī tauta kā vēsturiska tauta izliks pati sevi un līdz ar to arī Vakarzemes vēsturi no savas nākamības norises vidus sākotnējajā būšanas spēku jomā. Ja lielā izšķiršanās par Eiropu nenotiks kā tās iznīcināšana, tad tā notiks tikai jauno, vēsturisko garīgo spēku izvērsumā no vidus.

Jautāt „Kā ir ar būšanu?” nenozīmē neko mazāk kā at-kārtot mūsu vēsturiski garīgās tebūšanas sākumu, lai to pārvērstu par citu sākumu. Tas ir iespējams. Tā pat ir vēstures noteicošā forma, jo aizriežas pamatnorisē. Taču sākums netiek atkārtots, ieskrūvējoties tajā kā kaut kāda tādā, kas reiz bijis, bet nu ir pazīstams un tikai atdarināms, tas tiek atkārtots, sākot vēl sākotnējāk ar visu to svešatno, tumšo un nedrošo, ko izraisa patiess sākums. Atkārtošana, kā mēs to saprotam, ir viss kas cits, tikai ne uzlabojoša līdzšinējā turpināšana ar līdzšinējiem līdzekļiem.

[..]

Kas savas vārdformas pēc vispār ir vārds „būšana”? „Būšana” – tam atbilst: iešana, krišana, sapņošana utt. Šie valodiskie veidojumi izceļas gluži tāpat kā maize, māja, zāle, lieta. Tomēr saistībā ar tiem, kas nosaukti pirmie, tūdaļ pat pamanām atšķirību, ka tos it viegli attiecināt uz darbības vārdiem (verbiem) iet, krist …, savukārt kā otrie nosauktie, šķiet, to nepieļauj. Tiesa, vārdam „māja” ir forma „mājošana”: „viņš mājo mežā”. Tomēr gramatiski nozīmīgās attiecības starp „iešana” (gājums) un „iet” atšķiras no „māja” un „mājošana”. Pastāv arī vārdveidojumi, kas precīzi atbilst tiem, kuri nosaukti kā pirmie („iešana”, „lidošana”) un kuriem vārda raksturs un nozīme ir kā vārdiem „maize”, „māja”, piemēram, „vēstnieks rīkoja mielastu”, „viņš mira no nedziedināmām ciešanām”. Šeit mēs nepavisam vairs nepievēršam uzmanībai piederībai pie verba. No tā izveidojies substantīvs, nosaukums, turklāt verba (darbības vārda) noteiktas formas ceļā, ko latīniski dēvē par modus infinitivus.

Tās pašas attiecības mēs atrodam arī mūsu vārdā „būšana”. Šis substantīvs ir atvedināms no infinitīva „būt”, kas pieder pie formām: tu esi, viņš ir, mēs bijām, jūs esat bijuši. „Būšana” ir radusies kā substantīvs no verba. Tāpēc mēdz teikt: vārds „būšana” ir „verbālais substantīvs”. Minot šo gramatisko formu, ir sniegts vārda „būšana” valodiskais raksturojums. Tās ir zināmas un pašsaprotamas lietas, ko mēs te detalizēti stāstām. Taču teiksim labāk un piesardzīgāk: tās ir nodeldētas un populāras valodiski gramatiskās atšķirības, jo tās nepavisam nav „pašsaprotamas”. Tāpēc uzmanīgi jāielūkojas gramatiskajās formās, par kurām te tiek jautāts (verbs, substantīvs, verba substantivēšana, infinitīvs, particips).

It viegli redzam, ka, veidojot vārdformu „būšana”, izšķirīgā priekšforma ir infinitīvs „būt”. Šī verba forma tiek pārcelta substantīva formā. Līdz ar to verbs, infinitīvs, substantīvs ir trīs gramatiskās formas, kas nosaka mūsu vārda „būšana” vārdraksturu. Tātad iesākumā vajadzētu izprast šīs gramatiskās formas to nozīmē. No trim minētajām formām verbs un substantīvs pieder pie tām formām, kas, rodoties Vakarzemes gramatikai, tika izzinātas pašas pirmās un kas arī patlaban tiek uzskatītas par vārda un vispār valodas pamatformām. Tāpēc līdz ar jautājumu par substantīva un verba būtību mēs nokļūstam tieši pašā jautājumā par valodas būtību. Jo jautājums, vai vārda pamatforma ir nomens (substantīvs) vai verbs, pārklājas ar jautājumu, kāds vispār ir teikšanas un runāšanas sākotnējais raksturs. Šis jautājums ietver arī jautājumu par valodas izcelsmi. Patlaban tieši tajā nevaram iedziļināties. Mums jāierīko pagaidu ceļš. Aprobežosimies iesākumā ar to gramatisko formu, kas verbālā substantīva izveidē veido pāreju, proti, infinitīvu (iet, nākt, krist, dziedāt, cerēt, būt utt.).

Kas ir infinitīvs? Termins ir pilnā nosaukuma modus infinitivus saīsinājums, neierobežotības, nenoteiktības veids, proti, veids, kādā verbs vispār īsteno un pauž savas nozīmes veikumu un virzienu.

Šis latīniskais nosaukums, līdzīgi visiem pārējiem, ir cēlies no grieķu gramatiķu darba. Arī šeit mēs atkal sastopamies ar  tulkošanas procesu, kas pieminēts saistībā ar vārda φύσις iztirzājumu. Šeit nav vietas iedziļināties jautājumā par grieķu gramatikas rašanos, tās romisko pārņemšanu, tālāknodošanu viduslaikos un jaunajos laikos. Līdz šim vēl nav īstas ietiekšanās šajā norisē, kas ir tik fundamentāla visa Vakarzemes gara pamatošanai un izveidei. Trūkst pat šai apjēgsmei nepieciešamās jautājuma nostādnes, kura kādu dienu vairs nebūs apejama, lai cik neparasts viss šis process izskatītos priekš tagadējām interesēm.

Tas, ka Vakarzemes gramatika veidojusies no grieķiskās grieķu valodas atminēšanās, piešķir šim procesam visu tā nozīmi. Jo šī valoda (ņemot vērā domāšanas iespējas), līdzās vācu valodai, ir visvarenākā un vienlaikus pati garīgākā valoda.

[..]

 

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs