— Pasaules atgūšana

 

Foto: Žaņa Lipkes memoriāla arhīvs

 

Ieejot Polijas ebreju muzejā POLIN, kas atrodas bijušajā Varšavas geto, pārņem sajūta par kaut kā monumentāla klātbūtni, kam līdzi nāk arī zināmas bažas – vai es nepazudīšu zem grandioziem faktu krāvumiem? Taču drīz vien kļūst skaidrs, ka šīm raizēm, kas radušās no negatīvas pieredzes citos vēstures muzejos, šoreiz nav pamata. POLIN ekspozīcijas stāstījuma hronoloģiski tematizējošā metode apvienojumā ar veiksmīgiem mākslinieciskajiem risinājumiem palīdz neapjukt vēsturiskā vēriena priekšā – no viduslaikiem līdz mūsdienām, gaumīgi skarot neizsakāmos holokausta notikumus. Lai gan ekspozīcija piedāvā arī izmērāmas zināšanas, galvenais apmeklējuma rezultāts tomēr ir īpaša, tikai muzejā pieejama pieredze. Tas ir Polijas ebreju unikālais stāsts, turklāt izstāstīts no viņu perspektīvas (pretstatā sausam, viszinīgam redzējumam).

Pērnā gada novembrī Rīgā ar lekcijām uzstājās POLIN galvenā kuratore, Ņujorkas Universitātes profesore, folkloras zinātņu doktore Barbara Kiršenblate-Gimbleta, kuru aicinājām uz sarunu par darbu pie Polijas un Austrumeiropas vēsturei tik būtiskās ekspozīcijas, kas vienlaikus aktualizē vispārīgākus jautājumus par nemateriālās kultūras reprezentāciju un muzeja lomu mūsdienu sabiedrībā. Ar profesori tikās kultūras žurnālists Ivars Šteinbergs.

Artis Ostups

 

Latvijā viesojaties pirmoreiz. Kādi novērojumi un iespaidi līdz šim radušies?

Nezinu, kāpēc agrāk šurp neatbraucu. Noteikti atgriezīšos. Neesmu šeit pietiekami ilgi, bet uzreiz varu teikt, ka jūsu galvaspilsēta ir īsts dārgakmens. Mani šajā vietā iedvesmo tas, ka Latvija, Lietuva un Igaunija ir mazas valstis ar lielām vēsturēm. Domājot par Latviju, es to uztveru kā Austrumeiropas ebreju pieredzes paplašinājumu. Es to identificēju ar būtiskiem cilvēkiem, kas nopietni ietekmējuši Austrumeiropas ebreju kultūru. Piemēram, Kurzemē dzimušais valodnieks Makss Vainraihs (citos avotos – Maksis Veinreihs), kurš 1925. gadā bija viens no Ebreju Pētniecības institūta (Institute for Jewish Research, YIVO) dibinātājiem Viļņā.

Austrumeiropas ebreju stāsts ir starptautisks stāsts, kurā Latvijai ir īpaša nozīme. Man ir ļoti savdabīgs skatījums uz Austrumeiropu, jo es uz to raugos caur starpnacionālo ebreju kopienas klātbūtni. Mans skatījums veltīts galvenokārt cilvēkiem, kuri veidojuši to, ko mēs varētu dēvēt par Austrumeiropas ebreju kultūru.

 

Kas, cik saprotu, ir arī POLIN muzeja uzmanības centrā.

Pilnīgi pareizi.

 

Kopš 2006. gada esat muzeja galvenā kuratore. Kāds ir muzeja stāsts?

Ideja par POLIN Polijas ebreju vēstures muzeju radās 1993. gadā – tikai četrus gadus pēc komunisma krišanas. Tā bija nevalstiskas Polijas ebreju organizācijas iniciatīva. Runa ir par lielāko un vēsturiski senāko ebreju filantropisko organizāciju pēckara Polijā – Polijas Ebreju vēstures institūta asociāciju (Association of the Jewish Historical Institute of Poland), kas tika dibināta 1951. gadā. Šīs nevalstiskās organizācijas pārstāve Gražina Pavlaka (Grażyna Pawlak) 1993. gadā devās uz Vašingtonu, lai piedalītos Amerikas Savienoto Valstu Holokausta Memoriālā muzeja atklāšanā. Viņa atgriezās un teica – ja Vašingtonā ir Holokausta muzejs, tad Varšavā jābūt muzejam par poļu ebrejiem. Daudzi viņu iedrošināja šo ideju īstenot, Pavlaka ļoti daudz strādāja, un 20. gadsimta 90. gadu vidū asociācija piekrita uzņemties muzeja izveidi. Par projekta līderi kļuva Ježe Halberštats (Jerzy Halberstadt), kurš muzeja izveidi vadīja piecpadsmit gadus, kļūdams par tā pirmo direktoru.

Jāuzsver, ka 90. gadu vidū tas bija tikai projekts. Nebija muzeja, nebija kolekcijas, nebija vēsturiskās ēkas. Vieta, kurā šobrīd atrodas muzejs, ir bijušais Varšavas geto – pirmskara laikā tas bija ebreju kopienas rajons. Pēc tam, kad Vācija apspieda Varšavas geto sacelšanos, viņi šo rajonu nolīdzināja. Tas bija drupu okeāns. Tur nekā nebija. 

 

Kā tika pieņemts lēmums muzeju veidot tieši tur? Vai vietas vēsturei bija izšķiroša nozīme?

Jā. 90. gados Varšava piešķīra muzejam teritoriju, tas ir, ja notiktu brīnums, un muzeju izdotos izveidot. Tā ir teritorija, kas atrodas Varšavas geto varoņiem veltītā pieminekļa priekšā. Piemineklis atklāts 1948. gadā par godu sacelšanās dalībniekiem. Tas atradās lielā laukumā, kur bija arī parks. Komunistu valdība šo laukumu atstāja atvērtu, dzīvojamās ēkas tika celtas tam apkārt, būtībā radot tādu kā piemiņas laukumu, piemiņas telpu. Un daļu šīs telpas Varšava piešķīra muzejam, kas, kā jau teicu, bija diezgan pārdroši, jo radīt Polijas ebreju vēsturei veltītu muzeju vien dažus gadus pēc komunisma krišanas tolaik bija kā naiva fantāzija. Bija grūti noticēt, ka tas varētu notikt, bet, ja tiešām notiktu, tad Varšava tam bija atvēlējusi tieši šo teritoriju. 

No 90. gadu vidus līdz 2005. gadam Halberštats palīdzēja radīt ekspozīciju. Lai arī asociācijai nebija jaunas ēkas un kolekcijas, tai bija stāsts. Ļoti agri tika pieņemts lēmums, ka šis stāsts tiks izklāstīts kā multimediāla ekspozīcija, kas balstīta naratīvā. Tika nolemts, ka objektu oriģināli ekspozīcijā būs iekļauti, bet tā nebalstīsies esošā vai pat jaunā kolekcijā, jo, kā varat iedomāties, tādējādi nav iespējams iedarbīgi izstāstīt tūkstoš gadu ilgu vēsturi. Mūsu mērķis bija izstāstīt šo stāstu kā atmiņā paliekošu, emocionālu un pārdomas raisošu. Daži kolēģi ir teikuši, ka mums šajā ziņā paveicies – „labi, ka jums nebija ēkas, jo tad jums nāktos tajā ietilpināt ekspozīciju, un labi, ka jums nebija kolekcijas, jo tad jums gribētos to izrādīt” (smejas). Bet mēs, protams, gribētu vairāk objektu oriģinālu, bet tā nav liela problēma.

Savukārt 2000. gadu sākumā Halberštats un viņa vēsturnieku komanda sadarbojās ar britu dizaina uzņēmumu Event Communications, radot pamatplānu ekspozīcijai, bet arī tolaik vēl nebija muzeja ēkas un telpu. Tad 2005. gadā viņiem izdevās nodibināt unikālu publiskā un privātā sektora sadarbību. Lai durvis vērtu šī nozīmīgā Polijas kultūras institūcija, kopā sanāca jau minētā ebreju nevalstiskā organizācija, Varšavas pilsēta, kā arī Kultūras un Nacionālā mantojuma ministrija. 2005. gadā trīs puses parakstīja vienošanos par muzeja nodibināšanu. Muzejs dzima tikai tajā brīdī. Ēkas vēl nebija, bet tajā pašā gadā tika sarīkots pirmais veiksmīgais starptautiskais arhitektu konkurss publiskas ēkas celtniecībai Polijā. Mēs saņēmām vairāk nekā 200 pieteikumu, izvirzīja, šķiet, 11 finālistus, un uzvarēja somu arhitekts Rainers Mahlameki. Tātad 2005. gada beigās bija gan muzejs, gan iecere par celtni. Visa šī procesa laikā – kopš 2002. gada – es biju pieaicināta, lai novērtētu projektu, es konsultēju muzeja veidotājus saistībā ar vēsturisko programmu, pamatplānu, materiālu datu bāzi. Tad 2006. gadā es kļuvu par galvenās ekspozīcijas izveides vadītāju. 

 

Minējāt objektu trūkumu – muzeju ekspozīciju veidotāji, it īpaši tie, kas strādā ar nemateriālo kultūru, nereti jūtas kā priekšmetu, šajā gadījumā – priekšmetu trūkuma, gūstekņi. Kā jūs ar to cīnāties?

Pirmkārt, es teiktu, ka muzejos, kas balstās objektos, nemateriālais mantojums ir stāsta noklusētā daļa. Respektīvi, materiālajai kultūrai bez nemateriālās kultūras tāpat kā materiālajam mantojumam bez nemateriālā mantojuma nav nozīmes. Šai gadījumā „kultūra” un „mantojums” ir divas dažādas lietas, bet tā jau ir cita saruna. Piemēram, tāds pieticīgs objekts kā atslēgas. Mēs izstādīsim atslēgas. Kāpēc? Tās ir atslēgas, kas atraktas no sabrukušas kūts Jedvabnē, kur poļu kaimiņi nogalināja un sadedzināja savus ebreju kaimiņus. Ja nav šī stāsta, nav jēgas atslēgas izstādīt. Un stāsts ir nemateriāls. Tas, protams, ir sasaistīts ar materiālu vēsturi, bet attiecības starp materiālo un nemateriālo ir vienlīdz svarīgas gan muzejiem, kuros ir objektu oriģināli, gan tādiem, kur priekšmetu nav vispār vai ir maz. Priekšmeti kļūst jēgpilni tikai, pateicoties jēgpilniem stāstiem.

Otrkārt, nemateriālā kultūra (ar ārkārtīgi daudz piemēriem) poļu ebreju vēsturē ir centrāla. Tādu mēs to arī parādām ekspozīcijā. Proti, viens no fenomeniem, ko vēlamies pasniegt, ir saistīts ar to, kā Polijas–Lietuvas ūnija kļuva par aškenazi ebreju pasaules centru. Kādēļ aškenazi ebreju pasaule pārcēlās no vāciski runājošajām zemēm uz Centrālaustrumeiropu? Un kas to raksturo? Pirmkārt, rabīnisma un rabīnu autoritātes un ietekmes pieaugums – mācību, studiju, pētniecības iestāžu un reliģisko akadēmiju – Ješivu – attīstīšana. Otrkārt, ebreju tautu pašnoteikšanās, pašvaldības. Šīs lietas ir ļoti abstraktas! Tāpēc rodas jautājums – kā tās izpaudās fiziski? Rabīnu pieaugošās autoritātes gadījumā – pārsvarā grāmatās. Ebreju sabiedriskās autonomijas gadījumā – arī grāmatās. Bet muzejs nav bibliotēka. Ko iesākt? Mēs prasījām – ko šīs grāmatas simbolizē? Tās būtībā ir kulturālu un sociālu prakšu materiāla izpausme. Prakses ir daudzējādas – izpildvaras ievēlēšana, likumu un noteikumu izstrāde, tiesas prāvu dokumentēšana. Grāmatas to visu gan kodē, gan arī fiksē. Tātad būtībā vēlamies vēstīt par kulturālām un sociālām praksēm. Praksēm, par kurām uzzinām no tekstiem. Runa ir par tajos ierakstītajām zināšanām, kā tās izplatījās, cirkulēja, tika drukātas un ietekmēja cilvēku dzīves. Respektīvi, mūsu uzdevums nav tikai parādīt grāmatas, jo apmeklētāji tās tāpat nesapratīs – grāmatas ir senebreju valodā ar ezoterisku saturu, tās nav domātas piecpadsmitgadīgiem poļu zēniem, bet gan pārsvarā rabīniem. Mūsu mērķis ir pastāstīt par šiem fenomeniem un piepildīt ar jēgu avotus, no kuriem varam uzzināt par agrāko laiku Polijas ebreju dzīvēm, domāšanu, vērtībām, emocijām un pieredzēm. Ja mēs rādām tikai grāmatu, apmeklētājs paies tai garām. Kā viņu noturēt? Ir jārāda materiālā izpausme tam, par ko vēlies pastāstīt. Rabīnisma attīstības fiziskā izpausme ir grāmatu spiestuves. Grāmatu iespiešana Polijas-Lietuvas ūnijā nodrošināja to pieejamību lielākam cilvēku skaitam. Grāmatu izplatība 16. gadsimtā nozīmēja, ka reliģiskās studijas transformējās no manuskriptiem par grāmatām, respektīvi, notika autoritātes maiņa. Tolaik autoritāte sašķēlās – bija gan dzīvi cilvēki-autoritātes, gan autoritātes-grāmatas. Tāpēc muzejā izlikām grāmatu spiestuves. Sākumā gribējām tikai vienu, bet beigās uztaisījām veselas četras. Galvenokārt domājām par jaunākajiem muzeja apmeklētājiem, bet izrādījās, ka spiestuves aizrauj arī pieaugušos. Apmeklētāji paši var izmantot mūsu grāmatu preses.

 

Ko ar tām iespējams izveidot?

Trīs dažāda veida spiestuvju zīmes, kas ir ļoti skaistas. Būtībā tās ir tā laika logo jeb ebreju spiestuvju zīmoli. Vēl ir iespējams izveidot titullapu jūdaisma likumu kodeksam – Šulhan aruh – kopā ar, iespējams, svarīgākā poļu rabīna – Mozus Iserlīza (Moses Isserles) – pierakstiem. Daži cilvēki šīs iespiestās lapas ņem uz mājām un ierāmē. Es varu galvot, ka neviens rabīns vai izdevējs 16. gadsimtā Polijas-Lietuvas ūnijā nevarēja iedomāties, ka šīs zīmes vai titullapas reiz rotās poļu dzīvokļu sienas. Tas, mūsuprāt, ir labs veids, kā iepazīstināt cilvēkus ar reālijām, kas citādi šķistu garlaicīgas. Minētās titullapas, protams, ir ļoti skaistas. Tāpat kā citu tradīciju grāmatām to noformējumā iestrādāti arhitektūras elementi – divi pīlāri un arka, zem kuras ir teksts. Iespiestuvju zīmes, savukārt, ir grafiski aizraujošas. Tās ir vizuāli interesantas, tām piemīt īpašs skaistums, ko mēs izmantojam, lai pievilinātu un uzrunātu cilvēkus. Uzrunātu materiālā un vizuālā veidā.

 

Bet kā jūs pastāstāt par grāmatu saturu?

Tas tiešām nav viegli, jo lielākā daļa grāmatu ir senebreju valodā vai jidišā. Būtībā tās ir pilnīgi nepieejamas nepieredzējušam mūsdienu lasītājam. Tāpēc mēs radījām bibliotēku. Visas mēbeles ir veidotas īpaši muzejam. Uztaisījām tādus lasāmos galdiņus, kādus joprojām iespējams atrast ļoti tradicionālās sinagogās. Ar tiem saistās kāds interesants stāsts. Sinagogās lūgšanu laikā ir daži brīži, kad jāpagriežas citā virzienā. Izrādījās, ka agrīnajos jaunajos laikos šajā reģionā bijusi tradīcija šos galdiņus griezt līdzi. Un tas esot radījis šausmīgu troksni. Tā laika avotos iespējams atrast sūdzības par to, ka lūgšanu laikā cilvēki rada pārāk griezīgas skaņas. 

Muzejā ir četri šādi galdiņi. Tajos iebūvēti datora ekrāni, kuros muzeja apmeklētāji var šīs grāmatas atvērt. Mēs ne tikai atveram grāmatu, bet sniedzam arī tulkojumu un interpretāciju. Izpētes process var ilgt dažas minūtes vai pat stundas. Lasītājs, piemēram, var iepazīties ar kabalu – būtiskāko tekstu ebreju misticismā. Kabalas mācība nebija paredzēta iesācējiem, bet mēs gribējām to padarīt pieejamāku, vismaz parādīt pamatjēdzienus un koncepcijas. Un tas izdodas, pateicoties kādam īpašam manuskriptam – pat ne grāmatai. Tas ir kabalistisks manuskripts, ko Polijas ebrejs Deivids Daršans (David Darshan) pārrakstījis ar roku Modēnā. Pārrakstīšana, kas reizēm notika mēnešiem ilgi, bija viens no vingrinājumiem, ko veica kabalas pētnieki, lai attīstītu zināšanas un izpratni. Mums izdevās atrast viņa pārrakstīto manuskriptu, dabūjām augstas kvalitātes ieskenētus attēlus. Tagad muzeja apmeklētājs var šo manuskriptu atvērt, pietuvināt, izzināt detaļas, turklāt vairākas tā daļas esam iztulkojuši un skaidrojuši. Mūsu uzdevums bija atklāt šo darbu skaidrā, interesantā, precīzā un pieejamā veidā tiem, kuri par to neko nezina. Citiem vārdiem, izmantojām tehnoloģijas, jo nebūtu varējuši to pašu panākt ar oriģinālo objektu. Šādā veidā notiek izpēte, un tas ir galvenais.

 

Kāda bija jūsu stratēģija, strādājot ar holokausta jautājumu? Pieņemu, ka tas ir ļoti sarežģīts temats, jo pastāv risks ebreju vēsturi koncentrēt tieši ap holokaustu.

Ir divi riski. Pievērst pārāk daudz vai pārāk maz uzmanības. Un trešais risks ir runāt par to nepareizā veidā. Es teiktu, ka mēs neesam holokausta muzejs. Mēs esam Polijas ebreju vēstures muzejs. Holokausts šajā tūkstoš gadus ilgajā vēsturē ir absolūti katastrofāls notikums. Šī vēsture ir lielāka par holokaustu, bet holokausts, saprotams, to ir aizēnojis. Es uzskatu, ka godināt mirušos, atceroties to, kā viņi ir dzīvojuši, ir mūsu morālā atbildība. Mūsu pienākums ir atklāt šo vēsturi, šīs vēstures atmiņu. Tas savā ziņā padziļina zaudējuma izjūtu, jo līdz ar holokaustu zuda ne vien trīs miljoni Polijas ebreju un 6000 Eiropas ebreju, bet arī viņu radītā pasaule. Šīs pasaules atgūšana, manuprāt, ir morālā atbildība. Tas ir mūsu izejas punkts. Bet būtisks ir arī fakts, ka mūsu muzejs atrodas vietā, kur norisinājās genocīds. Atrašanās vietai ir liela nozīme, mūsu muzejs ir sasaistīts ar holokaustu, pats nebūdams holokausta muzejs. Holokausts ir neatņemama daļa no stāsta, bet nav viss stāsts.

Otrkārt, Holokausta galerijā ir izzināts holokausts okupētās Polijas robežās. Tā ir Polijas ebreju vēsture, nevis nacionālā sociālisma vēsture. Hitlera nākšana pie varas, notikumi Centrāleiropā un Rietumeiropā, Austrijas anšluss, Kristāla nakts – visi šie notikumi mums ir 20. un 30. gadu norises. Mēs cenšamies šos notikumus iezīmēt caur ziņu reportāžām, kas aizkļuva līdz Polijai. Bet mūsu mērķis ir pastāstīt par šiem notikumiem no Polijas iedzīvotāju skatupunkta. Holokausta galerijā stāstīts par vāciešu un Padomju Savienības okupētu valsti. Gribējām šo stāstu izklāstīt teju tiešā laikā, no iesaistīto skatupunkta, izmantojot tikai tādus avotus, kas radīti tajā laikā un vietā. Mēs lūdzam apmeklētājus nedomāt par to, ko viņi zina par vēstures tālāko gaitu. Mēs gribam, lai viņi nokļūst tajos mirkļos, par kuriem stāsta īsti cilvēki. Mēs vēlamies, lai apmeklētāji neskatās uz priekšu vēsturē, lai viņi neparedz, negaida holokaustu. Tas ir ļoti savdabīgs veids, kādā uztvert vēsturi. Šādu domāšanas veidu cilvēki parasti atgrūž. Mēs aicinām apmeklētājus neatskatīties uz notikumiem caur holokausta prizmu. Mēs darām visu, lai izvairītos no šādas pieejas. Zinu, ka ir vairāki vēsturnieki, kas pēta starpkaru periodu un tajos saskata visu ko, kas „nenovēršami novedis pie holokausta”. Mēs nevēlamies šādu pieeju, jo gribam, lai apmeklētājs piedzīvo vēsturisko tagadni. Kā to panākt? Pirmkārt, naratīvu veido primārie avoti, attiecīgā laikmeta balsis. Turklāt naratīvs, kad vien iespējams, ir veidots pirmajā personā. Ļoti tieši, oriģinālvalodā. Ekspozīcijā izmantotas vairāk nekā desmit valodas – senebreju, jidišs, poļu, arābu, latīņu, čehu, krievu, vācu, franču, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu un citas. Tas ir iespaidīgi un arī parāda, cik Polija bija daudzveidīga pirms holokausta. Aptuveni 30–40% no Polijas iedzīvotājiem starpkaru periodā nebija etniski poļi. Šodien mazāk nekā 4% nav etniski poļi. Valstī, kurā reiz dzīvoja pasaulē lielākā ebreju kopiena, nu dzīvo mazākā. Viena no kādreiz daudzveidīgākajām valstīm tagad ir viena no homogēnākajām. 

Primāro avotu izmantošana rada klātbūtnes priekšstatu. Ejot cauri ekspozīcijai, apmeklētāja nākotnes apvārsnis ir ļoti tuvu, savukārt pagātne kļūst arvien dziļāka. Šādā naratīvā laika izjūtas ziņā pārredzama ir tikai pagātne, bet nākotni iespējams paredzēt tikai īsu brīdi uz priekšu, tāpat kā tiem, par kuriem stāstīts ekspozīcijā. Tāpat kā tiem, kuri stāsta. Šāda pieeja nosaka, ka ekspozīcijā nav pēckara liecību, nav videoierakstu ar izdzīvojušo liecībām. Tas ir ļoti neparasti holokausta ekspozīcijām. Liecībām paredzēts mūsu krājuma centrs, kurā pieejami desmitiem tūkstoši video liecību. Un mēs iedrošinām un aicinām apmeklētājus iepazīties ar šiem krājuma resursiem mierīgā gaisotnē un nošķirti no holokausta galerijas pieredzes.

 

Vai muzeja ārienei ir īpaša nozīme, kāds īpašs stāsts un sakarības?

Ziniet, arhitektiem patīk stāsti. Viņiem patīk simbolika. Bet bieži tas ir pārāk vienkāršoti, piemēram, tas un tas reprezentē salauztu Dāvida zvaigzni, tas un tas – sešus Dāvida zvaigznes starus, sešus bojāgājušos miljonus un tamlīdzīgi. Godīgi sakot, mums tas nav vajadzīgs. Šajā gadījumā ēkas skaistums un ģenialitāte izriet no tā, ka celtne atbilst teju visām arhitektu konkursā izvirzītajām prasībām. Piemēram, ēka nedrīkstēja aizēnot geto varoņu pieminekli. Laikā, kad pieminekli atklāja, tas bija monumentāls. Pēc mūsdienu standartiem piemineklis ir gauži pieticīgs, bet tomēr ikonisks. Ikviens, kurš kaut nedaudz zina par Varšavu un holokaustu, zinās arī šo pieminekli. Tātad, lai muzeja ēka nenomāktu pieminekli, Mahlameki radīja ļoti minimālistisku, ģeometrisku, es teiktu, kasti, kas atbalso pieminekļa ģeometriju. Viņš to noklāja ar stikla paneļiem, kas līdzinās zivs zvīņām, tādējādi dematerializējot ēkas masīvumu un radot atspoguļojošu virsmu, kas ļauj iekļūt gaismai, ir caurspīdīga un vēstī par atvērtību. Tas ir izcils risinājums. Ēkas priekšā ir milzīga stikla ieeja, bet aizmugurē – trosēs iekārts logs, starp citu, lielākais stikla logs Polijā. Tātad mums ir šī skaistā un minimālistiskā stikla kaste, ko iedzīvina gaismas spēles. Un uz stikla paneļiem ir zīdspiedes tehnikā uzdrukāts vārds Polin gan latīņu, gan senebreju burtiem. Vārds nāk no leģendas par to, kā ebreji ieradās tagadējās Polijas teritorijā. Vārda Polin tautas etimoloģija saistās ar stāstu par to, kā ebreji, bēgot no Rietumeiropas, nonāca mežā, kur dzirdēja vārdu po-lin. Viņi to skaidroja kā senebreju vārdus atpūsties un šeit, interpretēja kā dievišķu zīmi, un nolēma apmesties mežā līdz laikam, kad atgriezīsies Izraēlas zemē, respektīvi, līdz laikam, kad atgriezīsies mesija. Tas ir ļoti ilgi. Tā vienlaikus ir arī leģenda par to, kā Polija ieguva savu nosaukumu. Bet tas, kā saprotiet, ir nezinātnisks vārda cilmes skaidrojums, bet, mūsuprāt, labs vēsturiskā naratīva atspēriena punkts. Tāpēc muzeja nosaukums ir POLIN. 

Visa drāma, savukārt, ir ēkas iekšienē. Iedvesmas avots iekštelpu arhitektūrai, kā stāstījis arhitekts, ir Jūdejas tuksneša kanjoni. Tam nav tiešas saistības ar Polijas ebreju vēsturi, bet ar Bībeli. Arhitekts ir atklāti mums sacījis, ka maz zina par Polijas ebreju vēsturi, bet ir acīmredzami, ka šo to zina par Bībeles tekstiem. Viņš iedvesmojās no Bībeles, radot dramatisku un kanjonisku iekštelpu arhitektūru. Viņa interpretācijā iekštelpu dizainā iestrādāta teiksma par Sarkanās jūras ūdeņu pašķiršanos. Es gan teiktu, ka iekštelpu arhitektūras skaistums ir tajā, ka tā ir atvērta interpretācijai. Citiem vārdiem, neviens cits tajā nesaskata Sarkanās jūras ūdeņu pašķiršanos (smejas). Ir visādas citas asociācijas – ka tā ir salauzta sirds; plaisa, ko radījis holokausts; ka muzejs rada tiltu pāri plaisai, ko nevar aizvērt vai sadziedēt. Tātad ir daudz atšķirīgu veidu, kādos to nolasīt, un mums tieši tas patīk.

 

Kāpēc galvenā ekspozīcija ir pagraba stāvā?

Tas ir vienkārši – tādējādi mums ir liela telpa, kurā varam darīt jebko. Sniedzot mums iespēju izmantot visu muzeja apakšstāvu, arhitektam bija brīvība radīt ambiciozu pirmā stāva dizainu. Tikmēr mums ir telpa ekspozīcijai; funkcionāla, atvērta un plaša telpa. Citiem vārdiem, mums apakšstāvā nav jāpielāgojas jau esošai arhitektūras programmai, mums ir sava brīvība.

 

Kāda īsumā ir muzeja vēlamā ietekme uz Polijas sabiedrību?

Kopš atvērāmies 2013. gadā, mums bijis vairāk nekā pusotrs miljons apmeklētāju. Ziemā aptuveni 70% ir Polijas iedzīvotāji. Vasaras sezonā ir nedaudz vairāk ārzemju apmeklētāju. Vēl svarīgi – mūsu muzejs nav obligāti jāapmeklē skolēniem. Es ceru, ka tā tas arī paliks. Skolēni nāk, jo vēlas nākt. Mums ir liels izglītības centrs, kurā strādā, šķiet, 36 darbinieki, tāpēc ir iespēja uzrunāt simtiem tūkstošu Polijas skolēnu. Viņi ir nākotne, tāpēc tas ir svarīgi. Mēs rīkojām arī interneta lekciju, kas sasniedza 400 000 skolēnu Polijā. Esam veidojuši arī citus izglītības pasākumus – gan skolēniem, gan senioriem, gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Viena no manām iecienītākajām programmām ir Theatre 21 – pieaugušo teātris, kas uzstājas mūsu telpās katru gadu. Tajā piedalās cilvēki ar Dauna sindromu. 21. hromosoma ir tā, kas izraisa Dauna sindromu. 

Bet mūsu pieejamība un šo izglītojošo un citu veida programmu ietekme ir pārsvarā lokāla. Globāli… Mērķis ir radīt uzticības zonu, kurā varam pastāstīt par Polijas ebreju vēsturi. Un ne tikai apmeklētājiem, bet ikvienam, kuram sanāk ar muzeju saskarties. Radīt un nostiprināt abpusēju uzticību, jo tādējādi mēs kļūsim atvērtāki sarunai par sarežģītiem jautājumiem, kas citādi publiskās diskusijās ir polarizējoši.

 

Jūdaisms ir pilns ar skaistām metaforām, kas raksturo ebreju pasaules uzskatu, piemēram, Dievs radījis Visumu no saplēsta trauka lauskām. Vai ir kāda metafora, tēls vai mīts, kas bijis nozīmīgs tieši jums vai muzejam?

Cik filozofiski! Jāpadomā… Viena no metaforām, uz kuru esam balstījušies, nav no jūdaisma, bet no ebreju kultūras. Tā, starp citu, ir muzeja starpkaru perioda galerijas pamatā. Metafora ņemta no jidiša izteiciena: „Vos tut zich auf di yiddishe gas”, proti, „kas darās ebreju ielā”. Vārdu salikums „ebreju iela” (jidišā – “די ייִדדישע גאַס”) ir visas ebreju pasaules metafora. Iespējams, ir paralēles citās valodās. Starpkaru perioda galerija burtiski ir izveidota kā iela. Metafora ir realizējusies scenogrāfijā. 

Ir vēl viena metafora, kas nav tieši no jūdaisma, bet šajā gadījumā no kāda satīriska pamfleta, tas ir, no paskvilas, kas sacerēta, šķiet, saistībā ar karaļa kronēšanu. Versija, kuru izmantojam, ir no 16. gadsimta pirmās puses, bet, iespējams, ir arī agrāki varianti. Tā asi kritizē pilnīgi visu Polijas–Lietuvas ūnijā. Un tās pirmās rindas vēsta, ka ūnija ir „Paradīze ebrejiem” – „paradisus Iudaeorum”. Un tālāk rakstīts, ka ūnija ir „elle zemniekiem”, „šķīstītava zagļiem”, „kalpu vadīta”, „raža svešiniekiem” un tādā garā. Sacerējums kritizēja visu. Un mēs izmantojām metaforu „paradisus Iudaeorum”, pieliekot tai galā jautājuma zīmi. Mēs jautājām, vai tiešām ūnija bija paradīze ebrejiem? Šis jautājums izvērsts mūsu galerijā par Agrīnajiem Jaunajiem laikiem. Mēs pretnostatām „paradisus Iudaeorum” ar citiem tā laika citātiem. Tā mēs izdarām spiedienu uz mūsu ieviesto jautājuma zīmi. Cik lielā mērā ūnija bija paradīze ebrejiem, cik lielā mērā – nebija?

 

Mūsdienās, kad informāciju iespējams iegūt ārkārtīgi viegli un ātri, kāda ir muzeju funkcija?

Pirmkārt, muzeju ekspozīcijas nav labākais veids, kā nodot informāciju. Manuprāt, nav jāveido ekspozīcijas ar mērķi tikai nodot informāciju. Muzeju ekspozīcijas ir galvenokārt pieredzes. Jēga ir nodot pieredzi, to radīt. Ekspozīcijas ir ļoti savdabīgs medijs, kas atšķiras, piemēram, no grāmatām vai lugām. Ekspozīcijām un izstādēm jābūt pieredzēm, kas paliek atmiņā, raisa emocijas un pārdomas. Laba izstāde izraisa pārdomas. Ja apmeklētājs aiziet prom, nebūdams ieinteresēts, esam zaudējuši. Viņam jāaiziet no izstādes ne vien ar zināšanām un izpratni, bet ar zinātkāri. Ar sajūtu, ka tagad tev ir vairāk jautājumu. Ka esi gatavs un vēlies izpētīt tālāk. Un esi sagatavots izpētei.

Otrkārt, šī bezgalīgā un haotiskā informācija ir ugunsdzēsēju šļūtene, bet muzeja ekspozīcija ir ūdens krāns. Vienā gadījumā ir nefiltrēta, nesakārtota, neizvērtēta un neuzticama informācijas pārpilnība, bet otrā – rūpīgi sakārtota, pārdomāta, uzticama, pārdomas raisoša pieredze, kuras jēga ir radīt jēgu. Turklāt ekspozīcijas gadījumā apmeklētājam jābūt aktīvi iesaistītam, viņam jāpiedalās. Viņš nav pasīvs patērētājs, kas uzņem atgremotu stāstu, bet drīzāk – aktieris, kas pēta un tiecas izprast rūpīgi strukturētu, skaisti iekārtotu un iedvesmojošu vidi. Tāda, lūk, ir atšķirība.