— Tabu tēmu nav

 

Janas Egles pirmais un pagaidām vienīgais dzejas krājums Dzirdēt noklusēto izdots 2002. gadā. Ilgāku laiku būdama lasītājiem zināma kā dzejniece, pēdējo pāris gadu Prozas lasījumos Egle skaļi pieteica sevi arī kā prozas autore, un vairāki viņas darbi ieguvuši lasījumu galvenās balvas. Pērnā gada nogalē izdots Egles debijas stāstu krājums Gaismā, kurā aplūkotas smagas tēmas: traumatiskā pieredze, izvarošana, pedofilija u. c. Krājums nav palicis nepamanīts, šķiet, tas ir radījis gan kritiķu, gan lasītāju interesi. Pie Egles dodos uz viņas pilsētu Liepāju un ceru uzzināt ko vairāk par krājumu Gaismā, sadarbību ar tā redaktori Ingu Žoludi, autores attieksmi pret dažādiem literatūras procesiem, viņas pieredzi Literārajā Akadēmijā un kas būs tālāk.

Arturs Skutelis

 

Jūs sākāt ar dzeju un nonācāt pie prozas. Pastāstiet, kā notika šī pāreja no viena literatūras veida uz citu.

Man visu mūžu ir paticis stāstīt notikumus un kā es tos uztveru – stāstīt tā, lai radītu klausītājā emocijas. Kāpēc es no dzejas pārgāju uz prozu? Proza ir iespēja lietas skart tiešāk, skatīties acīs. Ar dzeju… tur tomēr ir tropu sistēma, pārnestās nozīmes, runāšana pusvārdos. Bet prozā es drīkstu teikt tieši tā, kā jūtu un domāju, izstāstīt bildi, kuru es redzu.

 

Vai jūs varat prozā pateikt ko tādu, ko nevarat pateikt dzejā?

Es visu varu pateikt gan prozā, gan dzejā, bet tā nepārprotami, lai es netieku pārprasta… dzeju var saprast dažādi, bet ar prozu lielākoties ir tā, kā ir. Nezinu, vai es tagad pareizi runāju, bet tā ir mana sajūta. Dzejā esmu vientuļāka, arī prozas procesā, protams, esmu vienatnīga, bet kaut kā tajā brīdī, kad proza iet ārā, kad es to lasu, vairs nejūtos tik nesadzirdēta, kā tas ir, lasot dzeju.

 

Rakstīšana jums ir nesaraujami saistīta ar vientulību?

Pilnīgi noteikti. Tas nav tā, ka es justos pamesta vai nenovērtēta, bet process, jā, – tas ir vientuļš. Tur neviens nevar iejaukties, tur nevienam citam nav vietas. Un tā ir arī pilnībā meklēta vientulība tajā brīdī, kad rakstu. Es domāju, ka tā ir visiem autoriem, ar to es nebūt neesmu unikāla.

 

Pastāstiet, kā notika darbs pie krājuma Gaismā. Cik ilgā laikā tas tapis?

Krājums tapis aptuveni divos gados, bet doma par to bija jau agrāk – tad es rakstīju, vēl īsti nesaprazdama, ko gribu pateikt, kādu koncepciju veidoju, ko gribu savilkt kopā. Kad mēs ar Ingu Žoludi sākām strādāt pie krājuma, tad par to, ko jau agrāk biju salikusi, Inga teica: „Tur vēl nekā nav, tas nav krājums!” Un paldies viņai par to. Es sāku vilkt no malām visādas citas lietas ārā… Ingai tad parādījās teiciens: „Tev padodas čerņa.” (Smejas.) Pirmajā brīdī gribēju spuroties, jo man labi padodas arī tādas vieglas humora noskaņas, bet tagad es ļoti priecājos, ka Inga mani ievirzīja šādā virzienā. Lai gan speciāli krājumam nav rakstīts neviens stāsts, man bija pietiekami liels tekstu daudzums, lai no tā varētu atlasīt darbus, kas turas kopā konceptuāli. Pirmajā krājuma variantā bija septiņi stāsti, no tiem tikai viens ir palicis Gaismā, tas ir Durvis. Inga jau zināja tos stāstus, kurus rakstīju pie viņas meistardarbnīcā, piedāvāju vēl vienu otru, ko nebiju iekļāvusi pirmajā krājuma variantā, un tie izrādījās labāki… nu, varbūt ne labāki, bet saderīgāki. Un tad mēs ar Ingu strādājām! Vispirms izvēlējāmies stāstus, pēc tam darbojāmies ar katru stāstu atsevišķi. Rakstīts, rediģēts, likts kopā – aptuveni divu gadu darbs.

 

Valters Benjamins ir teicis, ka darbs ir tā koncepcijas nāves maska. Sakiet, kāda ir Gaismā koncepcija.

Es to zinu pilnīgi skaidri. Mana koncepcija ir: runāt par lietām, kuras ir blakus un kuras mēs izliekamies neredzam. Tas saista visus krājuma stāstus. Izvēlamies neredzēt – tā es gribēju teikt. Mēs nevaram izlikties, ka neredzam, bet mēs varam izvēlēties neredzēt. Mana koncepcija parāda cilvēka vientulības un vienatnības problēmas, bezcerību un to, kā cilvēks reaģē uz vardarbību – gan tādu, ko viņš veic pats, gan tādu, kas vērsta pret viņu. Tas ir krājuma Gaismā pamats. Konkrētas un ļoti smagas lietas. Mana koncepcija ir: atvērt tos augoņus, kurus varbūt vajag tīrīt, mēģināt pavērt acis… Man ne viens vien lasītājs ir teicis, ka skatās uz līdzcilvēkiem mazliet citādāk pēc Gaismā izlasīšanas. Tagad viņš padomā arī par tiem, kas, piemēram, ir viņam krituši uz nerviem, viņš jautā sev: „Kāpēc kāds slikti pret mani izturas? Kāds ir iemesls? Kas šim cilvēkam ir nodarīts, ja viņš tā rīkojas?” Tās ir lietas, par kurām es gribēju runāt.

 

Vai bija kāda tabu tēma, kāda robeža, kuru jūs nepārkāpāt?

(Klusē.) Es pieļauju, ka man šādu tabu tēmu nav. Varbūt ir kaut kādas detaļas, kuras es apzināti neskaru, bet tēma… nē, manuprāt, nav tādas tēmas, par kuru nedrīkstētu runāt. Ir lietas, kas man var šķist liekas, teiksim, kaut kādi naturālistiski sīkumi, bet tā jau ir mana izvēle, ko es gribu un ko negribu teikt par konkrētu tēmu. Tieši otrādi – ir jārunā par visu!

 

No jūsu iepriekšējām intervijām zinu, ka Gaismā stāstu varoņiem ir prototipi. Sakiet, kā ir ar situācijām. Vai tās arī ir norakstītas no dzīves?

Tur ir puse uz pusi. Apmēram puse ir reālu situāciju, kuras gan notiek ar ne tiem varoņiem, ar kuriem tas noticis dzīvē. Ir miksēts, lai kāds sevi pārāk neatpazīst. Ir arī situācijas, kuras daļēji izdomātas. Man taisni vakar viena sieviete uzdeva šo pašu jautājumu – vai tas viss izdomāts, vai arī noticis pa īstam? Viņu bija ļoti smagi skāris stāsts Bedre, un tad es viņai atklāju, ka pati esmu piedzīvojusi stāsta varones sajūtas – mani tur neviens nebija ievilcis vardarbīgi, taču es spilgti atceros, kā reiz bērnībā nokļuvu bedrē, atceros vēsās smiltis un bailes, ka varētu netikt ārā. Un rakstot esmu to izmantojusi, atcerējos šo panikas sajūtu un attīstīju notikumu tālāk. Es domāju, ka arī tās Gaismā aprakstītās situācijas, kuras esmu izdomājusi, ir tādas, kas varētu būt notikušas īstenībā. Man pat liekas, ka tās ir notikušas, tikai es par to nekā nezinu.

 

Sakiet, kāda būtu lasītāja ideālā reakcija uz jūsu krājumu.

(Smejas.) Nav, nav ideālās reakcijas. Man visas reakcijas ir interesantas. Viss šis notikums man ir ļoti negaidīts, jo reakcijas ir ārkārtīgi spilgtas un spēcīgas. Protams, patīkami, kad kāds ir kaut ko sajutis tieši tā, kā es to biju jutusi un vēlējusies parādīt. Bet ir neprātīgi interesanti arī tad, ja kāds ir krājumu izlasījis citādāk. Vienīgais, ko es vēl gaidu, ko man vēl neviens nav teicis un ko droši vien noklusēs, – ka kāds to krājumu ir riebumā aizsviedis pa gaisu. Citas reakcijas jau ir bijušas.

 

Šķiet, tas bija Aivars Madris, kas krājumā Gaismā saskatīja pēctecību latviešu literatūras klasiķiem, konkrēti minot Regīnas Ezeras vārdu. Vai jūs domājat par tādām paralēlēm? Vai domājat par latviešu literāro tradīciju turpinājumu?

Es domāju par to, jā, bet tikai tāpēc, lai neuzrakstītu kaut ko tādu, kas jau sen ir uzrakstīts. Man tas nav aizskaroši, ja salīdzina ar kādu vai pielīdzina kādam, tas ir pagodinoši, jo tur ir milzīgi dižgari, ko Madris minējis. Un es noteikti apzinos, ka viņi varēja mani ietekmēt. Piemēram, Blaumanis – agrā jaunībā viņš bija mans iecienītākais autors, un viņam, redz, arī ir tā dziļā drāma iekšā, tā traģika. Tāpat ir ar Ezeru. Kad gāju prozas meistardarbnīcā, mēs ļoti rūpīgi analizējām cits citu, un jau tad pavīdēja viedoklis, ka kaut kas izklausās pēc Kaijaka, Ezeras vai Skujiņa. Nu, ļoti retam izdodas nebūt līdzīgam nevienam citam. Es pat nevaru iedomāties… varbūt Perveņeckai tas izdodas. Katrs autors kādu atgādina, un tas ir normāli.

 

Cik ļoti Literārā Akadēmija ir ietekmējusi jūs kā autori un darbu pie krājuma Gaismā?

Pozitīvā nozīmē ir diezgan stipri ietekmējusi. Kaut arī jau pirms meistardarbnīcas biju piedalījusies dažādos lasījumos un man bija pāris prozas darbu publikāciju, viss notika pilnīgi neapzināti. Es vienkārši biju rakstījusi un mēģinājusi stāstus uztaisīt par gatavu produktu… (Smejas.) Man nepatīk šis vārds – „produkts”…

 

Man arī ne. Riebīgs vārds.

Bet pēc meistardarbnīcas prozas rakstīšana man vairs nav tikai intuīcijas jautājums, tagad es saprotu, ko es daru. Gan Ronalda Brieža teorētiskā daļa, gan Ingas praktiskā daļa bija ļoti, ļoti noderīga. Un pēcāk Inga man noteikti arī ir daudz palīdzējusi kā krājuma redaktore – es viņai biju pirmā šāda pieredze, tā ka mēs abas kaut kādā ziņā esam debitantes. Strādājām, sūtot e-pasta vēstules, jo es dzīvoju Liepājā, bet Inga Rīgā. Darbs bija intensīvs, kaut kam es piekritu, kaut kam ne, par kaut ko Inga pārliecināja mani, par kaut ko es Ingu. Mēs strādājām ļoti rūpīgi, var teikt – skaisti.

 

Vai šie ieteikumi un diskusijas skāra arī sižetu līnijas un stāstu atrisinājumus?

Sižetu līnijas ne, pilnīgi nevienu. Tas skāra tēlu raksturus, detaļas. Piemēram, stāsta Lūdzu, lūdzu, lūdzu otrā daļa ir rakstīta pirmajā personā, Inga mani mēģināja pierunāt, ka tai arī ir jābūt trešajā, kā pārējās stāsta daļās, bet es viņu pārliecināju, ka… nu, jā, tagad man sanāk teikt lasītājam priekšā – Ināra ir ne tikai Ināra, viņa runā arī kā galvenā varoņa, mazā puiša, kurš norāva to kloķīti, iekšpasaule. Jo viņa ir kurla, viņa nedzird, tāpat kā puisis nedzird, kas ap viņu notiek, un viņa simbolizē kontakta trūkumu ar sevi pašu. Tāpēc man vajadzēja to izstāstīt no pirmās personas.

 

Man šķiet simpātiski, ka jūsu stāstos arī sīki blakustēli tiek parādīti ar kādu rakstura iezīmi. Par to domājot, atcerējos vienu no Kurta Vonnegūta ieteikumiem stāsta uzrakstīšanai, viņš bija teicis, ka katrai darbojošās personai vajag kaut ko gribēt, pat ja tā ir tikai ūdens glāze.

Vonnegūts, starp citu, ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Es gan viņu sen neesmu lasījusi. Tad, kad lasīju aumaļām, tad viņš viss man nāca cauri, bet tagad vairs tik daudz nelasu, redze neļauj. Paiet laiks, un tad redze mazliet jāsaudzē. Sēdēt pie datora gan darbā, gan rakstot sanāk visai daudz, tāpēc mazliet sevi ierobežoju. Es lasu joprojām, protams, tikai ne tādos apjomos kā kādreiz.

 

Šobrīd jūs Liepājas Universitātē Rakstniecības studiju programmā darbojaties kā lektore.

Jā. Es esmu asistente Jana Rūce. (Smejas.)

 

Sakiet, kas ir pirmais, ko jūs mēģināt iemācīt jaunajiem autoriem.

Es neko nemēģinu iemācīt, es mēģinu viņus atvērt radošumam. Ja mēs runājam par teorētisko bāzi, viņiem ir lieliski pasniedzēji un profesori. Mana daļa – dabūt viņus vaļā, lai raksta. Jo tās ir rakstniecības studijas, tā nav teorija, tā nav tikai filoloģija, viņiem no sevis ir teksts jādabū ārā. Pašā pirmajā tikšanās reizē – man bija iedotas nodarbības divas dienas pēc kārtas – es viņus paķēru uz izbrīnu un vakarā uzdevu līdz nākamajai nodarbībai, pa nakti, uzrakstīt stāstu. Meitenes nebija priecīgas, jo bija cerējušas vakarā iet uz Fonteinu. (Smejas.) Bet īsu stāstiņu uzdevu – pusotru, divas lapas, tas ir maz, tiešām. Un kas tur iznāca laukā! Tā spontanitāte izrādījās lieliska! Beigās viņiem arī lielais darbs bija jāraksta, un es staroju lasīdama, jo redzēju, ka ir izdevies. Vai nu šausmīgi talantīgi studenti, vai arī esmu parāvusi pareizo diedziņu. Vai arī viss kopā.

 

Vai jūsu literatūrā ir kaut kas no Liepājas?

Man liekas, ka ir, jā. Kaut arī daudzos stāstos ir attēlota lauku vide, tas jau tepat, apkaimē, es visas tās vietas redzu. Un ir stāsti, kuros darbība norisinās tieši šeit, Liepājā. Bet tās pilsētas pēdas nav tikai attēlotās vides dēļ, man ir teikuši, ka krājumā ir strupa valoda bez dekorācijām, bez rišām, un, manuprāt, tā vispār ir tāda Kurzemes ietekme, jo kurzemnieki lieku nerunā. Tagad jau varbūt ir vairāk sajaukušies, un genofonds nav tik tīrs, bet vispār jau Kurzemē strupa tā valoda, it īpaši Rucavā, no kurienes es esmu. Tur kad saka, tad saka. Man ir viens stāsts, kurā runāts rucavnieku valodā, bet tas krājumā netika iekļauts.

 

Cik daudz uzrakstītu stāstu palika ārpus krājuma Gaismā?

Nu, no tā pirmā varianta, kā jau minēju, seši. Vēl ir tādi, kurus nemaz nepiedāvāju, un tādi, kas rakstīti pirms pirmā varianta, – kādi desmit garāki stāsti. Diezgan sanāk. Bet darbs pie krājuma prasa ilgu laiku, tieši pie krājuma, ne tikai pie atsevišķiem stāstiem. Piemēram, Judīti es gribēju iekļaut nākamajā grāmatā, bet Inga teica: „Latvju Tekstos tev bija labs stāsts, to arī noteikti vajag!” Un tad es domāju: bet ja nu man tās otrās grāmatas nekad nebūs. Man otrajai grāmatai jau ir koncepcija! (Smejas.) Un ja nu tās nekad nebūs? Ja nu ir tā, ka debijas krājums ir izgāšanās un vairs nav vērts? Tā nu iekļāvu arī Judīti.

 

Vai jums ir sanācis lasīt kādu jēdzīgu kritiku par savu krājumu?

Ir uzrakstīts daudz, bet es tās vairāk uztveru kā atsauksmes, un tās ir jēdzīgas. Kritiku es pagaidām neesmu redzējusi, vēl ceru sagaidīt tādu kārtīgu analīzi, ieskaitot arī norādes un jautājumus, kas kaut ko sakustinātu manā turpmākajā izaugsmē. No literatūrzinātnes viedokļa jau ļoti maz ir runāts par krājumu, runā vairāk no tāda skatpunkta, kā katrs pats to tekstu ir uztvēris. Lai gan, man liekas, neviens literatūrzinātnieks no tā nevar izvairīties, es nezinu. Bet es tiešām neko no tā, ko esmu lasījusi par Gaismā, nesauktu par kritiku. Varbūt dziļākā bija tieši jūsējā. Ir vairākas labas, profesionālas recenzijas. Bet es gribētu sagaidīt kritiku, kas kārtīgi izķidātu katru krājuma stāstu, pateiktu, kur un kas nav īsti sanācis. Man tas patiktu. Es būtu dusmīga, es zinu, bet man patiktu. Un ne vienmēr, protams, ir jāpiekrīt tam, ko kritiķis saka, bet ir reizes, kad atveras acis. Vai tas palīdz labāk rakstīt, es nezinu, bet jebkuras lietas, kas rada emocijas un kaislīgu attieksmi, dod jaunu emocionālo materiālu turpmākam darbam.

 

Jūsu turpmākais darbs būs saistīts ar dzeju vai prozu?

Man ir sapnis, kuru es biju nēsājusi jau gadus trīs četrus, vēl pirms sākās darbs pie Gaismā. Šis sapnis ir otrs dzejas krājums. Iestrādnes ir, redaktors ir, tikai vajag darīt, bet kaut kā visu laiku… Nu, viss jau vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek. Acīmredzot vajadzēja piestāt tai dzejai, lai proza nāktu ārā, lai taptu Gaismā. Domāju, ka tagad mēģināšu novest līdz galam dzejas krājumu, es to gribu izdarīt. Un, protams, kā jau teicu, kamēr tapa Gaismā, es jau sāku strādāt tālāk pie jauniem stāstiem. Trīs gadi paies, seši, un es savilkšu arī to kopā. Man varbūt ir vieglāk, nekā profesionāliem rakstniekiem, jo man ir cits pamatdarbs, un es varu atļauties lēni darīt lietas, man nav jādomā par to, kad un ko iesniegšu, kad saņemšu kādas naudiņas, stipendijas vai kaut ko tādu. No vienas puses, tas, ka ir cits darbs, traucē, jo rakstot es reāli dzīvoju ar saviem tēliem. Bet no otras puses, tas palīdz, jo man ir stabila dzīve ārpus literatūras, nav jādomā par materiālo nodrošinājumu, es varu vienkārši rakstīt tajā tempā, kā man sanāk, man nav nekas jāsasteidz un nav jāuztraucas.

 

Bet jūs sevi apzināties kā rakstnieci?

(Klusē.) Es nesen sāku sevi apzināties kā dzejnieci. (Smejas.) Bet līdz tai rakstniecei… Es vēl mulstu katru reizi, kad mani tā uzrunā. No otras puses – ja jau man ir iznācis stāstu krājums, tad man vajadzētu ar šo nosaukumu sadzīvot, jo tā vai citādi es esmu rakstījusi, tātad es esmu rakstniece. Vēl jāpierod.