— iela māja baltā siena

 

Foto: Jānis Indāns

 

***

tu atsvabinies no gultas tvēriena
tin svešu sāpju kamolu
uz virtuvi
lai zinātu kā tikt atpakaļ
no ledusskapja atrauties
dažreiz nav viegli
jo tas ir kā sniega oāze
tumsas tuksnesī
ar neona mēness
izgaismotām smilšu ielām
un šo stundu
balansējošiem gājējiem
ko tu aplūko
loga caurspīdīgajā ekrānā
iedomājoties
ka ne ar ko neatšķiries
tiem tur ārā
vai cilvēkam pretējās mājas
logā
esi tāds pats kustīgs plankums
kurš apmierina
savas būšanas vajadzības
lai dzīvotu
vēl pāris sekundes vai gadus
bez sevišķas nozīmes
tu atver divas bundžas
mencu aknu
un bezalkoholiskā alus
nedaudz uzpildies
skatīdamies
uz pamestu autobusu
kuram laikam pietrūcis
uzliesmojumu
pulkstenis atgādina
ka pēc četrām
arī tev jāiziet no dzīvokļa
uz darbu
pēc astoņām atkal jāatgriežas
pa ceļam ieskrienot
pārtikas veikalā
un pie kāda paziņas
pēc kārtējā
sāpju pavediena
stiklā turpinās eksistence
ko vēlreiz pārliekot prātā
tev pretī
vairs tikai balta siena        

 

***

tava āda no aizdedzināta papīra
saujas jau pilnas plēnošu pelnu
ķerot vēju aiz svārku stērbelēm
izvirtušie vulkāni un debesu
debesis
aizsedz tavas pagrimušās lūpas
no grimstošiem vārdiem
asākiem par skujām
kas sakritušas tev aiz apkakles
staigājot pa mežu ar cirvi
tajos pelnos
nokaitētu un nokaitinātu padarīt
iznīcības darbu
cilvēku miljonus izkausēt svecē
un nepievienot savai liesmai
nevienu monētu
nelikt uz plakstiem
neatlaist grēku nelaist uz mājām
un novaskot
šo nolādēto pasauli
bitēm par sadzeltu stropu
un saulei
par nenozīmīgu ugunskuru
pie kura tu sildi tos pašus pelnus
uz kura tu gatavo
sev pēdējo vakarēdienu
ap kuru tu raksti
mūžīgai naktij veltītu dziesmu

 

***

viņa pagāja man garām
pavisam tuvu
gandrīz pieskaroties
manas sirds mīnusam
un es jutu
ka neatgrūžamies
jo viņa bija pozitīvi
lādētā visuma iedaļa
un kā zināms
pretpoli pievelkas
citādi nekas šo pasauli
nesaturētu kopā
kā tikai ziemeļu
dienvidu apledojumi
kuriem pa vidu
mūsu skatienu domnās
nokaitēts ekvators
jeb iztēlots gredzens
šaurajā brīdī
kad viņa paslīdēja
man garām
un izteica atzinību
kādam
no jau sirmā laika dēliem
ka viņš
beidzot ieradies ar tēvu
un svešas mātes meitai
ka sagaidījusi
to atnākam bez lūpu
augļa (ieroču) nesēja
un kaulos iestrādātiem
laikrāža rubīniem
man vajadzēja paslēpt
savus
patīkamo pārsteigumu
šķeļošos īsviļņus
lai nesadruptu mēle
padzerties no radio ētera
pāris malkus
kosmiska maisījuma
(dzīļu sprakšķos
stiegošas matērijas)
viņa kā pēdējā
sadeguša papīra plēksne
aizlidoja
ar atbildi citudien

 

***

es tev apsolīju uzrakstīt
par to kā mēs vakar satikāmies
un tagad jaucu burtus vietām
vai lietoju pilnīgi aplamus
kā no ziemas cietuma izbēgušas skudras
sarkanas melnas
pa vidu pavisam bez krāsām

mūsu pirmais plāns bija apraudzīt ķīpsalu
galerijā centrs nopirkt lielu mugursomu
pielādēt pilnu ar pārtiku
un dzērieniem (protams) jo ir taču ziema
un aukstumu neviens vēl nav atcēlis
iet pāri vanšu tiltam
līdz akmeņiem pie pašas upes
kur ar vienu kā dzejnieku mirušu biedru
vasarās mēdzām sēdēt uz rūnām
un vērot
kā daugavas kā visas šīs pilsētas šaurībā
izgrozās prāmis tallina
un kaijas katrreiz ņirdz par šo komēdiju
bet mēs pārdomājām
jo vēl valda sauli apturošais februāris
un kā jau teicu saltumu neviens nav atcēlis
tāpēc atradām vietu
kur nav jāsēž uz apledojušiem akmeņiem
bet siltos krēslos
pie neapsarmojuša māla krūzītēm
ar vieglu teju solos neturošu dzērienu
un sarunājāmies
par tām
no ledus cietokšņa izbēgušajām skudrām
par karu
ko viņas ved lai melnās naktis vienmēr
nomainītu baltās
un lai mēs nekad nenomainītu viens otru
lai pasaule kā lode atkal spindzētu
kad atlidos
visu ilgi gaidītais pavasaris