— Iemīlēšanās. Seriāla pirmā aina

 

Iemīlēšanās

(Los enamoramientos)

de Javier Marías

Una telenovela, adaptada para la televisión por Andris Kuprišs

 

Sinopsis

Kādā Madrides kafejnīcā MARIJA DOLSA, kura strādā izdevniecībā, ik rītu gadiem ilgi kā apburta vēro nepazīstamu pāri – vīrieti un sievieti, viņu sajūsmina tas, cik laimīgi tie abi izskatās kopā. Marijai pāris atgādina iemīļotus romāna varoņus, viņa vēl tiem „visu to labāko” un cer, ka abu dzīve tikpat laimīgi turpināsies vienmēr. Taču „laimīgo beigu” iespēju iznīcina slepkavība – vīrieti, MIGELU DESVERNU, šķietami nejauši nogalina.

Taču pēc kāda laika šis notikums atkal skar Marijas dzīvi, jo viņai izveidojas attiecības ar nogalinātā Migela labāko draugu HAVJERU DIASU-VARELU, liekot sagrīļoties agrākajai pārliecībai un mudinot uzdot jautājumus.

Notas para los productores:

Havjera Mariasa 2011. gada romāns-bestsellers lieliski padodas adaptācijai romantiskā televīzijas miniseriālā. Romāns lielos vilcienos iedalīts četrās daļās, kas visai organiski atbilstu telenovelas trim sērijām, pēdējā sērijā apvienojot romāna trešo un ceturto daļu. Turklāt grāmatas stāstījums noris īsās nenumurētās nodaļās bieži vien tikai dažu lappušu garumā, kas ļauj iestarpināt šim specifiskajam TV formātam raksturīgās videopauzes brīžos, kad skatītājs ir jāatpūtina un jāsagatavo nākamajam garajam varoņu monologam vai dialogam. Pauzes varētu būt 10 sekunžu ilgas; redzami Madrides skati, bet pēdējās sekundēs parādās grafika Los enamoramientos, lai skatītāji, kas tikko ieslēguši televizoru, saprastu, kuram seriālam pieslēgušies.

Vēl viena romāna iezīme, kas nodrošina veiksmīgu grāmatas ekranizāciju telenovelas formātā, ir jau pieminētie galveno varoņu izvērstie monologi, kuros viņi daudz spriež un prāto par daudzējādām dzīves šķautnēm, kā mīlestība, nāve, atmiņa, aizmirstība utt. Bieži sastopamas atsauces uz populārajā kultūrā zināmiem literatūras darbiem un autoriem, tostarp Aleksandru Dimā un Šekspīru. Galvenie varoņi daudz domā, bet vēl vairāk viņi domā, ko domā citi, turklāt izsaka arī spriedumus par citu cilvēku domu plūdumu un par pasaules kārtību vispār.

Ir svarīgi, ka galvenie varoņi maz pārvietojas, bet, ja to dara, tad vietu apvidus ir visai ierobežots, kas, protams, ļauj ietaupīt ražošanas izmaksas, iztiekot ar vienkāršām filmēšanas lokācijām. Varoņi galvenokārt pieceļas, apsēžas, vairākkārt uzliek rokas sev un citiem uz dažādām ķermeņa daļām, atrota piedurknes, pēc tam uzrota tās vēl augstāk, lai pēc ilgāka monologa norotītu atpakaļ, jo palicis auksti. Tāpat varoņi bieži bauda dzērienus, pa malkam, lai pa vidu varētu izteikt kādu jaunu pieņēmumu par pasaules kārtību, un aizsmēķē neskaitāmas cigaretes.

Atlasot aktieru ansambli, būtu jāņem vērā, ka galvenā varoņa atveidotājam vēlams izvēlēties vīrieti „mākoņainām”, „sapņainām” acīm un „miglainu” skatienu, kas „domīgi aizklīdis nez kādā tālumā”. Tāpat lielu lomu spēlē varoņa lūpas, jo galvenā varone to vien dara, kā skatās uz tām; tam arī būtu jāatvēl ievērojams ekrāna laiks. Par protagonistes izskatu zinām maz. Viņa strādā grāmatu izdevniecībā, nav augstās domās par autoriem kā sugu un ir neiecietīga „pret vājībām, tukšu plātību un muļķībām”.

Lai gan pie adaptētā scenārija vēl tiek rūpīgi strādāts, piedāvājam vienu ainu, lai gūtu priekšstatu par seriāla atmosfēru un „sajūtu”.

 

Escena 1

 

DIASS-VARELA brīdi uzmanīgi vēro MARIJU, atspiedis vaigu pret dūri un elkoni atbalstījis uz galdiņa. MARIJA novēršas, jo viņu samulsina viņa nekustīgās acis, viņa skatiens, kas nav ne caurspīdīgs, ne caururbjošs, varbūt miglains vai aptverošs, vai varbūt tikai neizdibināms, katrā ziņā to mazliet maigāku dara tuvredzība (droši vien viņš nēsā kontaktlēcas), un liekas, ka šīs ieslīpās acis saka MARIJAI: „Kāpēc tu mani nesaproti?” – bez nepacietības, toties ar sarūgtinājumu.

DIASS-VARELA

(pēc dažām sekundēm, nenolaizdams ciešo skatienu un nemainīdams pozu)

Tie ir maldi, brīnišķīgi maldi, kuriem tomēr notic daudzi pieaugušie un turas pie tiem līdz pat nāves stundai, it kā dzīves laikā tā arī nebūtu sapratuši, kā viss darbojas, un nebūtu guvuši nekādu pieredzi. Ir maldīgi uzskatīt, ka tagadne ir uz visiem laikiem un ka katrā mirklī pastāvošais ir galīgs un paliekošs, – mums būtu jāzina, ka galīgs un paliekošs nav nekas, ja vien mums atlicis kaut drusciņ laika, ko dzīvot. Mēs visi pieredzam daudz pagriezienu un kūleņu, ko apmet ne tikai mūsu liktenis, bet arī prāts. Un pamazām iemācāmies, ka tas, kas agrāk šķitis briesmīgs, kādu dienu liksies neitrāls – vienkāršs notikums, parasts fakts…

(Monologs turpinās vēl vairākas minūtes)

KAMERA LĒNI TUVOJAS VIŅA SEJAI; LŪPU TUVPLĀNS

DIASS-VARELA (cont’d)

(izteikdams pēdējos vārdus)

…ar katru dienu, ar katru nakti mazliet vairāk.

DIASS-VARELA pieceļas, sper dažus soļus, paiet sāņus, nostājas aiz atzveltnes krēsla iepretī MARIJAI un paliek stāvam. MARIJA skatās uz viņa rokām, skatās uz viņa lūpām, no tām plūst vārdi, tas viņai ir kā magnēts. DIASS-VARELA novelk žaketi un pakar to uz krēsla atzveltnes. Lēnām uzrota krekla piedurknes. MARIJA sastingst. DIASS-VARELA ar dilbiem atspiežas pret atzveltnes augšmalu, itin kā gatavodamies noturēt runu.

CUT TO: Marijas tuvplāns

MARIJA (V.O.)

Viss beigu beigās sadilst – reizēm palēnām un tikai pateicoties mūsu pūliņiem un gribas piepūlei, reizēm necerēti strauji un pret mūsu gribu, un mēs veltīgi pūlamies panākt, lai sejas neizbalo un neizgaist, lai fakti un vārdi nekļūst neprecīzi un nesāk klejot pa mūsu atmiņu tikpat bezvērtīgi kā tie, kas izlasīti romānos, redzēti vai dzirdēti filmās…

CUT-IN: DIASS-VARELA. Stāv un vēro MARIJU, kamēr viņa klusē un domā. Aizsmēķē. Acis viņam mākoņainas.

MARIJA (V.O.) (Cont’d)

Jā, viss sadilst, taču tāpat ir zināms, ka nekas nekad neaiziet prom un nepagaist pavisam, bet saglabājas kā vājas atbalsis un netveramas reminiscences, kas negaidīti kādā brīdī var atgriezties apziņas virspusē…

CUT TO BLACK: Uz ekrāna parādās citāts no grāmatas: „…Cilvēks mēdz ilgoties pēc visa, kas viņa dzīvē, pat pēc tā, kas nav paguvis iesakņoties, un arī pēc postošā…”

CUT TO: Grafika „Los Enamoramientos”

FADE TO BLACK