— Noklausītā apziņa

 

Pie Annas Auziņas uz Carnikavu devāmies, lai parunātu par viņas jaunāko dzejoļu krājumu Annas pūra govs, kas nupat izdots apgādā Neputns. Nav nemaz tik daudz latviešu dzejnieku ar doktora grādu, tāpēc vēlējāmies noskaidrot, kā literatūrzinātne un disertācija, pie kuras Auziņa šobrīd aktīvi strādā, ir ietekmējusi viņas poētiku. Krājumā autore aktualizē dzejas žanru, kas latviešu literatūrā pēdējās desmitgadēs ir izmantots ārkārtīgi reti, – poēmu. Turklāt nevis klasiskā tās izpratnē, bet meklējot jaunus konceptuālus formas paņēmienus – intīmajā un personiskajā atklāt dzimuma, dzimtes un tautas vēstures kopsakarības.

Juta Ance Romberga un Raimonds Ķirķis

 

Pastāsti par savām šī brīža attiecībām ar krājumu – vai tas pilnībā vai daļēji tev joprojām ir aktuāls?

Grūti vispār pateikt, ko nozīmē tas, vai pašam savs teksts ir aktuāls. Kā tu to saproti?

 

Ja tu tagad to pārlasītu, tev šķistu, ka autore ir kāda cita Anna Auziņa?

Oi, nu, visus savus dzejoļus esmu pati rakstījusi. (Smejas). Bet es saprotu, jā. Piemēram, kad pārlasu Atšķirtos dārzus, man liekas, ka to ir rakstījusi kāda cita meitene, nevis es toreiz. Jo es biju lempīga, kompleksu nomocīta skolniece, tāpat kā daudzi citi, bet tagad, lasot tos dzejoļus, man šķiet, tā ir kaut kāda labāka Anna Auziņa. Bet par jauno grāmatu man vēl tā neliekas. Ja tas ir jautājums. Tur man ir vieglāk atpazīt sevi pēdējos gados, kaut gan senākie dzejoļi krājumā jau arī ir kādus piecus sešus gadus veci.

 

Bet grāmatā nav iešmaucis kāds dzejolis, kas ir tapis, piemēram, Es izskatījos laimīga laikā, kad šķitis nepabeigts un tagad atradis savu atrisinājumu?

Laikam nē. Šis viss ir kā pilnīgi no jauna. Un es pēc Es izskatījos laimīga vismaz kādu gadu nerakstīju neko, jo laikam tā ir daudziem dzejniekiem – pēc grāmatas iznākšanas iestājas tāds pārtraukums, tāda neziņa, ko darīt. Šķiet, ka viens etaps ir pabeigts un nezin, ko lai tagad sāk.

 

Joprojām turpinās tas periods, kad nezini, ko tālāk iesākt, sevis šaustīšana?

Nē, nē, nē, nav nekāda šaustīšana. Es to pēdējo dzejoli decembrī uzrakstīju, un tagad ir marts. Man ir bijis daudz kas cits, ko darīt.

 

Piemēram, tu esi lektore Kultūras akadēmijā…

Jā, tātad es pasniedzu divus priekšmetus: pasaules literatūras vēsturi un radošo rakstīšanu.

 

Vai darbā ar studentiem tev izdodas apgāzt mūžseno atzinumu, ka nav iespējams iemācīt rakstīt, vai vismaz pierādīt, ka šis apgalvojums ir pārlieku pārspīlēts?

Nu, apgāzt laikam ne. Godīgi sakot, es neloloju lielas ilūzijas, ka tieši es varētu būt kā skolotāja, kas kādam kaut ko iemāca. Es drīzāk paļaujos uz to, ka studentos, kas izvēlējušies radošo rakstīšanu, pašos tas ir, un es esmu tāds veicinošs faktors. Un studenti, kas to vēlas, arī sistemātiskāk to dara. Vismaz viņiem ir tāda iespēja. Cik nu kurš no tā paņem, tā ir viņu darīšana, izvēle, iespēja, kapacitāte – nezinu, kā lai formulē. Studenti ir ļoti dažādi. Ir jau gatavi dzejnieki. Un ir cilvēki, kas nekad neko nav rakstījuši. Un daži, kam nav pieredzes, bet kas ir talantīgi. Un tad ir grupa, kam tas ir obligāts priekšmets, arī tur ir līdzīga situācija, bet atšķirība tikai tāda, ka viņi nav mani izvēlējušies. (Smejas).

 

Kā tu veido šī kursa teorētisko daļu? Kāpēc izvēlējies, piemēram, atkārtojuma principus un citus formas paņēmienus, kas nav metrā rakstīta dzeja ar atskaņām?

Es neesmu liela teorijas speciāliste. Gribēju palīdzēt rakstīt gribētājiem atvērt radošo potenci. Un vienīgais, pēc kā varēju vadīties, ir pašas pieredze – kas man pašai ir palīdzējis. Es vienkārši attinu „filmu” atpakaļ uz laiku, kad sāku rakstīt, un atcerējos, kas man atraisīja talantu, jo es jau arī biju lasījusi visu ko, bet nemācēju izteikt savu. Kad atklāju uzskaitījuma principu, kaut kas mainījās, un es ieguvu brīvību rakstīt tā, kā es gribu. Iepriekš Jauno autoru seminārā bija licies, ka jāraksta pēc iespējas samudrīti, nesaprotami… Ar studentiem pēc tam pārgājām uz sarežģītākām tēmām, kā inversija un reprezentācija, bažījos, vai nebūs par grūtu, bet pēc tam izrādījās, ka daudzus tieši tas interesē. Tas, ko valodā saprotam, ko nesaprotam – kam es pati acīmredzot vēl nebiju gatava laikā, kad man iepatikās uzskaitījuma princips. Vispār darbs ar jauniešiem man ļoti patīk, to es gribēju pateikt. Arī literatūras vēsture… Man pirms tam bija maz pieredzes darbā ar cilvēkiem, un tieši pēdējos gados darbs ar studentiem ir viena no pieredzēm, kas liek man saprast, ka grupas mijiedarbībā, pat tad, ja tā neizklausās ārkārtīgi gudra, ir kaut kāda liela enerģija, ar ko mēs apmaināmies.

 

Un tu arī aktīvi nodarbojies ar literatūrzinātni.

Es rakstu disertāciju, nosaukums ir Sievietes pieredze un valoda Vizmas Belševicas, Montas Kromas un Ārijas Elksnes dzejā.

 

Vai jūti, ka tas ir atstājis iespaidu uz tavu dzeju?

Es saprotu jautājumu, bet man šķiet, ka tiešā veidā nav. Ja nu vienīgi netieši. Es gan arī pirms šīs disertācijas zināju, ka Vizma Belševica, piemēram, ir meklējusi vārdus vārdnīcā un tiešām strādājusi ar tekstu, nevis kā es jaunībā, kad vienkārši rakstīju, kas ienāk prātā. Jaunajā grāmatā es vairāk domāju par vārdu lietojumu, bet tas nebija tiešā veidā disertācijas dēļ. Vienkārši es jau arī pati biju lielāka. Man nešķiet, ka būtu tieši ietekmējusies no Belševicas, Kromas vai Elksnes. Bet, protams, jebkuram dzejniekam ir veselīgi paralēli lasīt labu dzeju. Un es ļoti izbaudu, ka varu viņas palasīt.

 

Pastāsti par sievišķo rakstību – kā tu uzzināji par šo jēdzienu un vai tas ietekmēja tavus dzejoļus?

Kad sāku domāt disertācijas tēmu, sapratu, ka vajadzētu rakstīt par to, kas Latvijai ir svarīgs un ko varbūt tikai es varu izdarīt. Un trūka šādu monogrāfiju, laikam tā to var nosaukt, par vairākiem latviešu dzejniekiem un dzejniecēm, un es izvēlējos šīs trīs dzejnieces, jo paralēli mani pašu bija sācis nodarbināt jautājums par sievietes valodu. Laikam biju dzirdējusi viedokļus, ka it kā ir kaut kāda atšķirība starp to, kā raksta vīrieši un sievietes. Vai arī, ka ir atšķirīga attieksme pret to. Es vairs neatceros. Bet atceros, ka mani sāka nodarbināt jautājums, vai izteiksmes līdzekļi rakstnieku vīriešu un rakstnieču sieviešu gadījumā atšķiras. Un, ņemot vērā šīs intereses, manu aizrautību ar dzeju un nepieciešamību aktualizēt dzejnieču daiļradi, kā arī interesi par izteiksmes līdzekļiem dažādu dzimšu, dzimumu autoru izpildījumā, es noformulēju to tēmu. Tobrīd laikam jau biju lasījusi kaut kādas feminisma teorijas un sapratusi, ka sievietes pieredze jau automātiski ir faktors, kas ļauj skatīt autores darbu no feminisma skatpunkta. Ka ir nepieciešams tikai sievišķais subjekts, sievišķā pieredze. Bet es vēl liku klāt valodu, jo tā mani interesē. Es tā naivi iedomājos, ka tagad apskatīšos izteiksmes līdzekļus un salīdzināšu. Protams, kad sāku gan pētīt teorijas, gan praksē iedziļināties dzejoļos, sapratu, ka, formāli salīdzinot vīriešu un sieviešu rakstīto, var iebraukt auzās. Vai arī tad man ir jādara kaut kā citādi. Piemēram, Anda Baklāne savā pētījumā izmanto tehnoloģijas, kas skaita noteiktu vārdu skaitu konkrētās grāmatās. Es varētu veikt, piemēram, kvantitatīvu pētījumu par to, kurus vārdus vai valodas konstrukcijas sievietes izmanto biežāk. Tomēr es ļoti ātri apzinājos, ka tas nebūtu man piemērots pētījums; ka tas, ko varu dot, ir vienkārši padziļināti pievērsties sievietes pieredzei dzejoļos un tam, kā tā izpausta. Es negribu izklausīties iedomīga, bet man šķiet, ka es šad tad esmu saskatījusi un spējusi formulēt par dzeju kaut ko tādu, ko citi, ja saprot, tad nepasaka.

 

Tas ir šo konkrēto autoru gadījumā vai….

Tas attiecas uz dzeju, kas man patīk. Belševica un Kroma man ļoti patīk, Elksne mazāk. It kā Belševica jau ir pētīta. Bet lielākoties tikai par slavenākajiem darbiem un politiskā kontekstā. Ir jau vēl citi slāņi. No tā paša „sievietes viedokļa” raugoties sanāk, ka viņas dzejā problematizēta dubultpakļautība, ja ne trīskārša. Mēģināju to stāstīt televīzijas raidījumā par Belševicu. Skaidrs, ka cilvēkiem, kas nezina kontekstu, ir grūti saprast, ko pasaku piecās minūtēs. Teicu, ka Belševicas dzeja parāda, ka latviešu sieviete kā apspiestas etniskas grupas sieviete būtībā ir apspiesta vismaz divkārši. Bet Vladis Spāre man uz šito prasa: „Bet vai tad Vizma mājās nebija galvenā?“ (Smejas).

 

Kas, tavuprāt, varētu būt aktuāls mūsdienu lasītājam šo dzejnieču darbos?

Pirmkārt, lasot feminisma teorijas un skatoties praksē, es redzu, ka ir tendence rakstnieces aizmirst. Pat tādas autores, kas dzīves laikā bijušas ļoti populāras. Un sievietes rakstnieces vairāk nekā vīriešus autorus. Man šķiet, pētījums ir arī vajadzīgs, lai vispār atgādinātu. Ja Belševicu šobrīd dažādu kvalitāšu dēļ zina labāk, tad Kromu atceras retais. Un pat speciālisti, literatūrpētnieki, bieži vien viņu asociē tikai ar daiļrades daļu, kas tapusi līdz 60. gadiem socreālisma garā. Līdz ar to liela daļa cilvēku nemaz nezina, ka Kromas daiļradē 60. gados notika lūzums, un viņa apmēram no 40 gadu vecuma vismaz 10 gadus, varbūt ilgāk, rakstīja izcilus modernisma dzejoļus. Un man ir bail, ka Kromu gan varētu aizmirst. It kā kaut kādās bibliotēkās, mājās pie cilvēkiem vai laukos stāv lielas tirāžas. Latvieši jau nededzina grāmatiņas. Bet arī nelasa. Tāpēc man gribas aktualizēt 60., 70. gadu Kromas dzeju, kuras kulminācija ir krājums Lūpas. Tu. Lūpas. Es, neļaut par to aizmirst. Un arī uz Belševicu vēlreiz paskatīties, arī atgādināt.

 

Un Elksne?

Nu, es jau teicu, ka Elksne man pašai patīk mazāk. Tā interese drīzāk ir teorētiska. Jo Elksne jau ir fenomens. Lasītājas viņu ļoti mīlēja tajā laikā. Tagad ir jāskatās, kāpēc. Jo tagad – nav taču tā, ka jaunās meitenes čurātu biksēs par Elksni. Pēdējos Kultūras krustpunktos ir mans raksts par Elksni, par to, ka viņa it kā teorētiski izsaka visādas feministiskas idejas, bet dara to maskulīnā izteiksmē. Tas man likās interesanti. Tas ir zinātnisks raksts, es vienkārši konstatēju, ka Elksnei ir visapzinātākās feminisma idejas un vienlaikus viņa raksta patriarhālisma rāmjos, nesaceļoties pret tiem. Viņa it kā pieņem tos noteikumus, bet, teiksim, Kroma vienkārši ignorē, viņai pofig, viņa dara, ko grib, viņa ir brīva.

 

Tas tāpēc, ka viņas dzeja iepriekš bija režīmam labvēlīga un tagad varēja atļauties visu, vai arī tas notika neapzināti?

Kromai tas notika Maskavā. Laikā, kad viņa mācījās M. Gorkija institūta Augstākajos literatūras kursos, lasīja [Voltu] Vitmenu, Nāzimu Hikmetu, Andreju Vozņesenski un guva daudz vairāk informācijas par labu dzeju, nekā tajā laikā bija iespējams Latvijā.

 

Vitmens tika izdots latviešu valodā arī padomju laikos.

Jā, Vitmena Zāļu stiebri latviešu valodā iznāca 1960. gadā – tajā pašā gadā, kad Kroma aizbrauca uz Maskavu. Vārdu sakot, gan Kromai, gan Belševicai šie literatūras kursi nāca par labu nevis oficiālo zināšanu dēļ, bet mijiedarbības dēļ ar rakstniekiem, kurus viņas Maskavā satika. Arī Rietumu autorus viņas lielā mērā iepazina caur krievu valodu, Maskavā vispār bija daudz brīvāk. Teiksim, kad Belševicu nevarēja publicēt Latvijā, Maskavā viņu publicēja, to arī pēc tam vietējiem varēja iebāzt… Nu, jā, viņas jau nesaprata uz līdzenas vietas, kā ir jāraksta. Runa ir par informāciju. Bet, protams, ir arī ļoti liela tā iekšējā potence.

 

Bet kā oficiālā kritika reaģēja uz Kromas brīvdomību?

Bija dažādi. Man vismaz pēc to gadu atsauksmēm ir radies iespaids, ka reti kurš Kromas dzeju spēja dziļi novērtēt tajā laikā. Bet bija, kas spēja. Vispār daudzi viņu nesaprata. Redzīgākie bija vai nu citi dzejnieki vai arī tādi kritiķi, kā, piemēram, Inta Čaklā, kas vienkārši bija izcila, neparasti jūtīga kritiķe, kas saprot dzeju. Bet bija arī strīpām kritiķu, kas vispār nespēja novērtēt un ļoti šaurā skatījumā kritizēja to, ko Kroma dara. Arī ne visiem dzejniekiem baigi uzreiz patika tas, ko viņa dara. Tā drīzāk bija kolēģu solidaritāte. Cik atceros no sava tēva (dzejnieks Imants Auziņš – red.), viņš Kromu vienmēr augstu vērtēja, bet vienlaikus teica: „Bet man viņas dzeja nav tik tuva.“ Respektīvi, daudzi kolēģi Montu cienīja un iestājās par viņas tiesībām rakstīt. Kromai nebija nekāda aizlieguma, viņu vienkārši mēdza kritizēt, bet citi – aizstāvēt.

 

Vai tas, ka tavā dzīvē primāra kļuva literatūrzinātne, nevis glezniecība, ietekmēja rakstīšanas procesu? Tu, piemēram, saki, ka jaunībā rakstīji visu, kas ienāk prātā. Vai tagad apzināti dzejoļus raksti, iesaistot savas teorētiskās zināšanas, tos intelektuāli konstruē?

Protams, teorētiskās zināšanas fonā kaut kur paliek, es jau nevaru tās likvidēt savā galvā. Ir tādi dzejoļi, kuros tas netieši izpaužas. Vai, teiksim, dzejolī Es rakstu to tev it kā nomainās kaut kādas lomas, identitātes, tas ir tāds pat ne feminisma, bet [Džūditas] Batleres… Nu, to dzejoli var nolasīt, piemēram, metafiziskā lasījumā, ka mēs visi esam viens, un arī pēc dzimtes teorijām, ka dzimtes lomas ir slidenas. Bet var arī lasīt vienkārši kā valodas rotaļu.

 

Konkrēti par dzejoli Apziņa. Tu es atzinusi, ka tajā ir izmantotas arī īsziņas no tev pazīstamiem cilvēkiem.

Un facebook vēstules.

 

Vai izmantojot frāzes, kas var iešauties prātā jebkurā dzīves situācijā un ir pierakstāmas dienasgrāmatā, tev ir izdevies radīt, ja tā var teikt, tradicionālu poēmu ­– ar tās raksturīgajiem parametriem, poētisku vispārinājumu?

Redzi, es vairs nezinu, vai to var saukt par poēmu. Poēma tradicionāli ir episka, un sanāk, ka šī daļēji konceptuālā poēma, ja drīkstam to tā saukt, neatbilst teorētiskai poēmas prasībai. Tāpēc varbūt šis darbs vairs nav poēma. Nu, teiksim, otru poēmu Identitāte, neraugoties uz sajaukto secību, es uzskatu par poēmu, jo tā vēsta par varones biogrāfiju un arī dzimtas un pat tautas vēsturi savā veidā. Kaut arī notikumi parādīti, caur, pirmkārt, sašķeltu, saskaldītu, otrkārt, caur indivīda skatījumu, mēs varam tur atrast vēsturisku sižetu. Turpretī Apziņā, iespējams, episkums var tikt attiecināts nevis uz notikumiem realitātē, bet uz notikumiem valodā? Vai pašā apziņā?

 

Bet episkumu tai dod kaut vai…

Struktūra pēc gada, ja?

 

Jā, datumi un…

Jā, ar to es savācu visu kopā, tāds imitēts kalendārs. Un tur ir apziņas lauskas – gan privātas, individuālas, gan kolektīvas. Tur ir interneta meklētājā atrodami citāti un tādi, ko esmu ņēmusi no savu draugu ierakstiem sociālajos tīklos. Ne tikai vēstules vai mani personiskie izdomājumi. Man tagad grūti pateikt proporciju, cik tur ir mana teksta, cik citātu. Arī no latviešu literatūras vēstures, tostarp. Bet tā struktūra ir rāmis. Tas episkais stāsts ir nevis par notikumiem, bet par to, kas notiek valodā vai apziņā. Varbūt tā. Sanāk, ja tā ir poēma, tad tā ir daudz abstraktāka, nekā varbūt izskatās. Un to var uztvert vismaz divējādi – kā ne-poēmu, kas demonstrē saskaldītu apziņu, un vienlaikus tā var būt episka ar to, kas šajā apziņā notiek nevis sižetiski, bet ar valodas vienībām. Tas, ko tagad pateicu, ir kaut kā murgaini?

 

Nē.

Tas ir okei?

 

Jā. Bet kādi bija tavi kritēriji, atlasot citātus?

Lielākā daļa citātu manā galvā jau regulāri cirkulēja. Un kaut kādu iemeslu dēļ bija man svarīgi. Kad es izdomāju daļu nosaukumu un to, kāds būs ceļš atbilstoši gadam, dažas lietas gan es īpaši iegūglēju. Atzīšos godīgi, ka, piemēram, dzejoli Es apņemos es nevarēju piepildīt tikai ar sev zināmo apņemšanos skaitu. (Smejas). Tad es skatījos, ko citi cilvēki ir apņēmušies.

Un reizē varētu būt arī trešais lasījums, kas demonstrē manu darba procesu, kā es rakstu dzeju.

 

Vai esi domājusi par dzejas rakstīšanu bērniem, vai esi jau mēģinājusi to darīt?

Neesmu. Man vienmēr ir licies, ka tā ir tik liela atbildība un varbūt es to nemaz nespēšu, jo… Varbūt es drīzāk varētu bērniem rakstīt kādus stāstiņus. Jo man īstenībā pašai ir grūti saprast, kas ir tā labā dzeja bērniem. Es arī neesmu ļoti oriģināla šajā gaumē. Man patika daudzi Ojāra Vācieša un Vitauta Ļūdēna dzejoļi bērnībā… Un patīk vēl tagad. (Smejas). Piemēram, Ļūdēnam bija tāds dzejolis „Tur zaķu kinoteātros / Zaķu filmas rāda, / Kur zaķi suņiem / Garus degunus rāda.“, man liekas, ka man patika, kā tas skan. Varbūt es vienkārši jau kā bērns biju dzejniece. Piemēram, kad manam dēlam Marģeram skolā vajadzēja mācīties dzejoļus, viņš iemācījās stāstu no dzejoļa, nevis ritmu un atskaņas. Un es nesapratu, kā tā var, kā var nedzirdēt to struktūru, jo man pašai vienmēr, arī bērnībā, dzejoļos ir patikusi struktūra. Dažreiz man galvā ir kaut kāda struktūra, kuru es noteikti kaut kur esmu dzirdējusi, un es aizmirstu, kur, un tad es uzlieku citus vārdus virsū. Es zinu, ka nevarēju to izdomāt, tātad kaut kur esmu noklausījusies.