punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

XY*

Jevgeņijs Bušmakins

06/04/2017

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Svētdiena

Stāvēju, paceltu
                        galvu,
pillā – gandrīz
caurspīdīgs.
Skatījos,
kā pa
manu
              pilsētu
zeltainos
              balerīnas
                          svārkos
bezbailīgi ceļo
no labās uz kreiso
pusi
pa jūgendstila
atlantiem
un lauvām
Saule,
no smailes
nokritusi.

Es
bezrūpīgi slāju
no ziemeļrietumiem
uz dienvidaustrumiem.

Ausīs dārdēja
Ļetovs.
Dienai rādījās,
ka Sv. Ģertrūde –
palma
uz salas
un es
te –
tikpat  ne-
apdzīvots.

 

***

Kūki, kai
atspriekļeņ
izlauztýs rūkys, voi slyktuok,
kai burti
„y” nu vīnuoduojuma.

Izjimtýs nu
konteksta aļejis
kūku ryndys,
atroda sev na-
pīmāruotu
vītu
zorim.                  

Zvaigžņu špļaušana –
vīneiguo pastuoveiba.
Konstaņtai, izaskota,
meiļa
telpa, kur na-
pastuov
mīļesteiba.

Nadzeiva.

Nadzeivais breiņeigs,
tys – uorpus
aizdūmom
nūdeveibā,
izpaušanā,
izraušanā
aiz sīnys.

Tu – kūks
asfaltā,
as –  maiņeigu ļelumu
vīnuoduojums. Myus
eisynoj
cyparņeicā
da treis
na-
paraļeļu
tuvynuojums.

 

Maksimāls maksimālisms

Tu vēl pagaidām
cilvēks,
kas nav pilnīgi
ieplūdis ļaudīs.              
Tu vēl bezveida forma,
vari blandoties
brīvībai ļauties.
I, kad lukturis
apdziest
no iedomu
smagajiem soļiem,
savu mīļāko skatienu
raidi:
kas ta’ tur dzisis.
Ticis skaidrībā,
nosaki
stingri un skaļi:
„Labi vēl,
ka ne Saule.
Labi vēl,
ka ne Saule,
bet varbūt
diemžēl.”

 

***

Itū,
tu vot kū,
prosta pajam kaidu
nabeis papeiru,
pajam pyldspolvu, zeimuļeiti,
flomasteri, a
lobuok pajam
nazeiti,
atrūņ kūku –
tam kai raiz,
paraizais kuoju skaits,
koč i daudz rūku.
Izavieļej
vintuļu kūka daļu,
izavieļej
kaidu nabeis mieņesi
kuortejū, pīmāram,
sovu dzim-
                    ša-
                         nys
mieņesi.
Iz-
skruopej jū
da suļeiga
zaļumeņa.
izbaud tū,
ar laiku –
skruopjāsīs
uotruok, dziļuok,
skaidruok.
Zaļums tovs
nūbuoluos,
tod
nūboltuos.
Vot! Da-
               sa-
                   skruopeji!
Vasalu dzeivi
saskruopovi,
vasalu na mozumu
vuordu.
Kūks dūd sulu,
sula kuordynoj
skudrys,
skudrys ar sevi aizkluoj
vuordus!
Izaruoda, ka
veļteigi.
Izaruoda, ka
navajag
dziļus,
veļ mozuok – daudz
vuordus.
Pajam flomeiti
iz spirta bāzis,
rokst vīnu
mozu vuordeņu,
a lobuok –
jū izzeimej.
Izrokst kai vuicu nu i
ilustrej. Avuj:
HUI

 

***

Kino
nebūs.

Bez elektrī-
bas.

Ekrāna rāmis
un loga
rāmis
neatšķirami –
melni ir abi.

Goda vietā –
tukšuma klusā
daba –
abi ir vienlīdz labi.
Abi – vien
sajūtas.

Sitienu sajūtas –
kādas kājas
dauzīja
krūtis,
pamīņājās un gāja.
To atbalsis ēdas
augstajos griestos.
Izsēdētos dīvānos,
izmēļotos laikos –
to pēdas.

Ierasti sēdi,
ar plaukstu
saspiedis pieri.
Sēdi un skaties filmu,
nerunājot ar sevi,
liekoties mierā.
Kāds piezvanīs,
satrūksies,
pacelsi,
ar roku apņemsi žokli,
bez vārdiem atrūksi.

Atstājis roku
par mutes paliktni,
ar otru apņemsi
pieres plakni,
nelaižot ārā
nedz domu, nedz vārdu

:

sonārs aizmieg.
Objekti ciet.
X & Y asis ir ciet.
Toties tukšuma
dziļums paliek –
ass
Z.

 

***

Jā,
daudz ūdeņu
satecējis
aiz krā-
gas un
priekšpusē,
visās malās.
Ūdens sasalst
salā,
staro
zem mēteļa,
kad ir saulains.
Kad nav,
ledus ir melns,
viens velns –
kurā mēteļa pusē –
tāpat ir
SAL-
TI.
Sliktāk,
kad silti.
Tek
pa
mani
tērcēm.
Prāto,
kā, spiežot roku,
lai nesamērcē,
kā lai neapkorķējas
ielas vidū ar to.
Ne to –
no francūžu ledājiem pude-
lēs, bet siekalaino,
paslepen izspļauto
ringa stūrī
no melnās mutes.

Jā.

Uz grīdas
nomesta zivs
paliek turpat –
slapjumā,
ko atstāja pati.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu