— Konceptuāli

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Andžela Rīdmena (Angela Readman, 1973) ir angļu dzejniece un prozaiķe. Viņai ir maģistra grāds kinozinātnē un radošajā rakstīšanā. Par savu radošo darbību Rīdmena saņēmusi vairākas balvas, un stāsts Konceptuāli (pirmoreiz publicēts Burner žurnālā) iekļauts izlasē Don’t Try this at Home (2015), kas izpelnījās International Rubery Book Award.

Tulkotāja

 

Mēs dzīvojām kā konceptuāli mākslinieki. Mēs tādi bijām. Ja kāds vēlējās noskaidrot, kas mēs esam, atlika tikai paskatīties. Īpašās reizēs mana ģimene apģērbu darināja no gleznām. Mamma valkāja Botičelli. Māsai mugurā bija kleita, kurā noslīka Ofēlija, bet tētis bija karalis, kuram kādā viduslaiku gleznā apkārt vēzējās sieviete. Es nēsāju uzsvārci no siena gubas. Sīkie mani saukāja par Jocīgo Joko.

Mamma ielūdza sīkos uz manu dzimšanas dienas ballīti. Aiz gleznas sarokojās ar citiem vecākiem. Sagriezām torti, lai varētu gabaliņus mest pa pilsētvides reklāmām. Nopūtu svecīti un vēlējos, kaut man būtu normālas svinības. Gribēju valkāt Nike vai Topshop kā pārējie. Taču, kad viesi aizgāja un palikām paši vien, bijām laimīgi. Nekad negarlaikojāmies, un ziemās vakarus pavadījām, simtiem reižu ķerot mēnesi spainī.

Skolā bija pavisam citādi. Vizuālās mākslas skolotāja ielika man vieninieku. Mana glezna bija balta lapa ar mazu caurumiņu centrā. Aiznesu darbiņu mājās, un mamma to piekāra virs loga. Sēdējām gleznas priekšā kā pie televizora un vērojām, kā saule iekrāso balto dzeltenu, tad rozā, un visbeidzot caurumiņā ietilpinājās zvaigzne. Mamma apgalvoja, ka tas esot vislabākais zīmējums, ko viņa redzējusi. Šai izstādei viņa pievienoja matus no manas sukas un lapiņu, uz kuras bija rakstīts manas māsas vasaras raibumu skaits. Katrā vasaras brīvlaikā plankumiņi uz māsas sejas tika saskaitīti kā piemiņas monētas no karstajām dienām.

Reizēm Namīpašnieku apvienība mums aizrādīja par dārzā atstātajiem audekliem, uz kuriem vēl bija atliekas no maltītēm. Sīkie iegrūda mani dubļos un lika saskaitīt katru smilšu graudiņu. Gāju mājās nikna, gatava nolasīt ģimenei morāli par to, kādas ir priekšrocības, ja esi garlaicīgs. Bet te nu bija mana māsa, kura, uz elkoņa uzvērtu, staipīja apkārt somu ar zirņiem un nometa pa vienam, kur vien vēlējās. Pa logu pamanīju, ka viss ir kā noklāts ar maziem, zaļiem punktiņiem. Visur, kur viņa bija gājusi, laidelējās putni. Bija pārāk daudz, ko redzēt, lai turpinātu īgt. Palūkojos uz mākoni un lūdzu, lai tas savāc mana niknuma garaiņus.

Tad viss mainījās. Valentīna dienā mamma uzdāvināja tētim ādu, kuru bija nolupinājusi pagājušajā gadā. Viņš aizlidināja mammas fotogrāfiju debesīs un ņēma kājas pār pleciem. Sievietē, kuras dēļ viņš mūs pameta, nebija itin nekā konceptuāla. Viņai piederēja papīra veikals. Tas ne tuvu nebija tik aizraujoši kā izklausās. Tā nebija no papīra uzcelta bodīte, kuru vējš pūš, kurp iepatīkas. Tajā vienkārši pārdeva rakstāmpiederumus un žurnālus. Tētis turp mēdza doties ar skalpeli un izgriezt no žurnāliem reklāmas, lai aizstātu tās ar instrukcijām par origami tauriņiem. Viņš allaž palika mākslinieks, taču viņa talants bija skumja nasta. Tēta lielākais projekts tā arī nekad netika īstenots. Viņš bija sapņojis dzīvot mājā, kas izskatās kā milzu kamanas. Kad pilsētas dome noraidīja viņa būvniecības pieteikumu, tēvs uz visām vēstulēm, ko sūtīja, pastmarku vietā sāka līmēt savu seju. Melnā tinte bija izvagojusi viņa pieri ar raižpilnām grumbām. Tikai šādi viņš sev varēja parādīt, kā īstenībā jūtas. Kad ar to nebija gana, tēvs atteicās no dzīves un sāka jaunu dzīves projektu kopā ar visparastāko sievieti pasaulē.

Māksla turpinājās bez viņa – to mēs zinājām droši. Mamma bija ideju mašīna un ražoja tās par abiem. Tēta prombūtnes laikā viņa sagatavoja sarakstu ar visu, kas mājās bija jāizdara, un tad devās pie miera, it kā tas vien, ka apnicīgie mājas darbiņi ir pierakstīti, nozīmētu, ka tie izdarīsies paši no sevis, kamēr viņa guļ. Nākamā projekta fāze bija – palikt gultā, līdz mēs nācām skatīties. Kad mamma piecēlās, viņa novāca aizvien nemazgātos palagus no gultas un izkāra pa visu istabu, veidojot telti. Paskatījās ārā uz tēta stādīto koku un raudāja mazus akmentiņus. Tad viņa sāka mācīties, kā pati īstenībā smaržo. Nemazgāja un nemainīja apģērbu. Viņas āda bija projekts, kas diendienā auga kā plāni audi.

Māksla nemitīgi bija visur.

Mamma nofotografēja papīra veikaliņa sievieti un uzlika bildi uz auduma. Pirms gulētiešanas mēs metām uz tā cepumus. Tad viņa izdrukāja fotogrāfiju vēlreiz, sagrieza un izsūtīja gabaliņus visiem, ko pazina. Papīra veikaliņa sieviete pastkastītē saņēma savu muti. Mūsu mājās ieradās policija. Mamma acīs tika mests vārds „emocionāla vardarbība”. Viņa centās izskaidrot, ka vēlas vien to, lai cilvēkiem būtu kaut kas, ko ikdienā ņemt līdzi, ka vēlas parādīt tiem viņu pašu daļas, kuras cilvēki nesaprot. Policisti apskatīja māju un pamanīja audumu ar tēva mīļākās attēlu, noklātu ar šokolādi un drumstalām. Ieradās bāriņtiesa un uzrakstīja atskaites par netīrajiem palagiem un zirņiem, kas izbārstīti pa visu grīdu. Viņi solīja atgriezties.

Mammai bija jāpārtrauc mākslas izpausmes līdz brīdim, kad mēs ar māsu sasniegsim astoņpadsmit gadu vecumu, pretējā gadījumā mūs ievietotu mazāk mākslinieciskā mājā. Kaimiņi pār žogu meta visādus priekšmetus. Kāds ar krāsu uzpūta „VĀCIETIES” uz mūsu audekla atkritumu tvertnēm.

„Kāpēc viņi neliek mūs mierā?” mamma vaicāja. Viņa vēlējās ietērpties mākslas darbā, uz kura būtu uzzīmēts tikai tas, ko cilvēki viņai metuši, taču mīlēja mūs pārāk stipri, lai to izmēģinātu. Mamma uzkopa māju un nogrieza matus. Pamazām mēs ar māsu nonesām viņas mākslu pagrabā. Mamma nedrīkstēja nevienam izrādīt, kā bez tās jūtas. Viņa iegādājās treniņtērpu un valkāja to. Mēs ar māsu tikām pie ziemas mēteļiem.

Tikai tad es apjēdzu, kāpēc viņi nodarbojās ar mākslu. Mamma tagad veda mani uz skolu tieši tāpat kā visas citas, ar neilona tērpu mugurā, somā man bija sviestmaize, nevis mēness gabaliņš. Viss, par ko es spēju domāt – ka vēlos atrast akmeni, kas pēc lieluma un formas līdzinātos man, un samalt to smalkā pulverī. Alku to iedot ikvienam katru reizi, kad man nācās izspiest neīstu smaidu.

 

No angļu valodas tulkojusi Ilze Jansone