— Auziņas konstelācijas

Par Annas Auziņas dzejoļu krājumu Annas pūra govs (Neputns, 2017).

Auziņa atbruņo

Annas pūra govs, dzejnieces ceturtais krājums, rūpīgi un gaumīgi krāšņi apoloģizē sievišķo rakstību latviešu literatūrā, kas paģērē empātisku lasītāju, no ironijas atbruņotu, bet reizē arī emocionāli intelektuālu. Kaut krājumu brīžiem var raksturot kā poētisku ciltsrakstu, to tomēr nevajadzētu reducēt līdz „grēksūdzes dzejnieces”¹ kategorijai – šāda rīcība laupītu tāda lasījuma pieredzi, kurā formas novitātes un meistarība, valodiskās rotaļas un metatekstuālie slāņi būtu jāizvērtē tikpat nopietni, cik atkailinātas emocionālās pasaules zemdegas. Metafizikas klātbūtne Auziņas dzejoļos ļauj runāt par grēksūdzes implikācijām, tomēr jebkuri centieni to iztirzāt būtu neveiksmīgi, jo valoda, no kuras Auziņai atteikties nav bijusi iecere kādu konceptuālu mērķu vārdā, ir konvencionāla, nevis iracionālu likumību diktēta. Auziņa pārvalda savu pieredzi, nevis akli un neveikli to ekspluatē, arī „Es” izrādās krietni mānīgāks un plūstošāks jēdziens, nekā pirmajā mirklī varētu šķist.

Dzejnieces valodai piemīt izteiksme, kuras atrisinājums un nozīme atrodama ārpus vārda materiālās realizācijas: „slava tev kungs par divriteni / slava tev kungs par ābeļziediem / slava tev kungs par haidegeru [..] tagad es esmu kļavu putekšņi / tagad es esmu gaisa tilts / tagad es esmu rūsainas sliedes’’ (8. lpp.) Vai: „Es rakstu to tev. / Liepu pavēnī. Zeltainā kaunā. / Arvien no jauna es atrodu vārdus, lai teiktu to tev.” (12. lpp.) Auziņas rokrakstam raksturīga emocionālo konotāciju atrašanās nepateiktajā, noklusētajā, tomēr izvēlēto vārdu kombinācijas ir gana precīzas, izstrādātas un jēgpilnas un nerada aizdomas par juteklīgu diletantismu. (Ne)uzmanīgs lasītājs citētajos un arī citos krājuma dzejoļos (17., 21., 62. lpp.) pamanīs sintaktiskas un morfoloģiskas kļūdas (defektus?), tomēr dzejoļu pieraksts ir nevis rakstu valodas likumību, bet autores balss lasījuma noteikts. Turklāt šādai izteiksmei ir manipulatīva iedarbība gan semantiski, gan psiholoģiski. (13. lpp.)

Auziņas meistarstiķi

Kā rakstījis Terijs Īgltons: „Valodas un teksta sastāvdaļas, kuras rakstniekam atrodas pa rokai, jau ir piesātinātas ar zināmiem ideoloģiskās uztveres tipiem, zināmiem kodētiem realitātes interpretācijas veidiem; un apjoms, kurā viņš var mainīt vai pārradīt šīs valodas, nav atkarīgs tikai no viņa personiskās ģenialitātes.”² Jāatzīst, veidot tiešu saikni starp Auziņas poētiku un kreisu retoriku varētu šķist pārdroši, tomēr krājumā zem bieziem apziņas otas (flomāsteru) triepieniem vīd arī sociālās realitātes estetizācija. Bet par visu pēc kārtas.

Krājumu gan saturiski, gan vizuāli bagātina divi apjomā lielāki dzejas darbi. Biklums un nevērība pret stingru žanru hierarhiju pirmajā brīdī tos neļauj saukt īstajā vārdā – poēmas. Viena no tām – Identitāte – ir rakstīta žurnāla Latvju Teksti rīkotajam poēmu konkursam. Kaut poēmu pieņemts uzskatīt par gana patstāvīgu un suverēnu žanru, pilnīgo potenciālu Identitāte piedzīvo krājuma kontekstā. „Anna Auziņa poēmai Identitāte par pamatu izmantojusi krievu mūsdienu dzejnieka Ļeva Rubinšteina dzejai raksturīgo numurēto uzskaitījumu formu, tomēr, atšķirībā no iedvesmas avota, kurš tiecas runāt padomju/postpadomju cilvēka kolektīvās bezapziņas vārdā, viņas poēma izsaka konkrētas personas emocionālo pieredzi, kura, izjaucot notikumu hronoloģiju, poēmas gaitā izveido šīs personas dzīvesstāstu.”³ Auziņa faktoloģiski uzskaita centrālās asis, ap kurām poētiskā orbītā atrodas visa krājuma mikro- un makrotēli un to emocionālās korelācijas: gan sociāli konstruētās ģimenes lomas, gan metafiziski nolasāmās dzimtes mainīgās un plūstošās funkcijas, gan vēsturisko notikumu mantojums mūsdienu cilvēka identitātē (it īpaši dzejolis Loks (50.–52. lpp.)). Poēmu var lasīt arī kā tradicionālas identitātes, ko Auziņas „Es” krājumā apliecina, dekonstrukciju, revidējot attieksmi pret meitas, māsas, sievas, mātes, dzejnieces un ticīga cilvēka lomu mūsdienu sabiedrībā. Labs stils pieprasītu ar citātu argumentēt šādu apgalvojumu, tomēr ne „1. Pie elektrības skapīša zied tulpes.” (53. lpp.), ne „73. Rembo un Verlēns.” (55. lpp.), ne „155. Varbūt sirds tomēr vērās jau agrāk.” (58. lpp.) atsevišķi neveido kopsakarības, kas ir rodamas poēmu lasot secīgi. Šajā faktā arī rodama Auziņas krājuma visizcilākā īpašība – tas ir sakārtots tik apzinīgi un rūpīgi, ka ārpus tā izrauta frāze vai vārdu salikums ir absolūti neizteiksmīgs un rada tikai vispārīgu priekšstatu.

Auziņas poēmas piesaka izaicinājumu gan latviešu literārajai videi, gan poēmas hermeneitiskai praksei. Mūsdienu poēmas funkciju teorētisks apskats ir pelnījis atsevišķu rakstu, turklāt ir nepieciešami vairāki jauni precedenti, tomēr Auziņas poēma Apziņa raisa pārdomas par mūsdienu liroepikas subjektu. Poēmas metatekstuālais un formālais elements ir atrodams teju katra mūsdienu cilvēka īpašumā – piezīmju blociņš/plānotājs, kurā veikt steidzīgas piezīmes, lai nodrošinātu plānveidīgu ikdienu. Un atkal – citējot kādu īsāku fragmentu no poēmas, nav iespējams gūt visaptverošu priekšstatu par tās naratīvu, kas tradicionāli ir galvenais poēmu strukturējošais elements. „Laik’ no laika laivinieki, / Braukdami pa Daugavu [..]” vai „Pūt, vējiņi, dzen laiviņu / aizdzen tautu mūžībā!”, piemēram, raisa tūlītēju asociāciju virkni, kas kaut pastarpinātā veidā ir saistīti ar nacionālas identitātes ideoloģiju, kamēr „Food goes to green bags / Plastic goes to blue” (31. lpp.) – asociējieties paši.

„[..] literārās formas nozīmīga attīstība rodas no nozīmīgām pārmaiņām ideoloģijā. Tās iemieso jaunus sociālās realitātes uztveres veidus [..],”⁴ apgalvo Terijs Īgltons. Liroepika ir eiropeiskās kultūras dzejas iedīglis, kas iemieso tautas identitātes meklējumu procesa kulmināciju. Sekojošie teksti ir atbildes reakcija uz iedibināto tradīciju. Auziņa, izmantojot vēsturisku formu, meklē paņēmienus, kā tajā ievietot mūsdienīgu saturu. Kaut par Identitāti var runāt kā nosacītu pasūtījuma darbu, Auziņas apņēmība paplašināt poēmas žanra robežas ar diviem tipoloģiski līdzīgiem darbiem, turklāt darīt to ar eksperimentālu vērienu, vieš cerības par dzejas vitalitātes atjaunošanos laikā, kad par dvēseli runāt ir banāli, vēsture ir kino un prozas aizgādībā, bet lietderībai ir diktatoriski vaibsti. Visbeidzot – vai dzejnieka portfelī nejauši atrasts iepirkumu saraksts vai čeks nav ievietojams muzeja kolekcijā kā nomaldījies eksperiments?

1. Žolude I. Dzeja lielāka par tevi. Kultūras Diena un Izklaide. Pieejams tiešsaistē: https://www.diena.lv/raksts/kd/recenzijas/gramatas-_annas-pura-govs_-recenzija.-dzeja-lielaka-par-tevi-14169751  (atpakaļ uz rakstu)
2. Īgltons T. Marksisms un literatūras kritika. Tulk. K. Vērdiņš. Rīga: ¼ Satori, 2008, 43. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Vērdiņš K. Neiespējamā misija: mūsdienu latviešu poēma. Latvju Teksti. 2014, Nr. 5 [21], 4. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Īgltons T. Op. cit. 41. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)