— Fragments no romāna „Kaina Grāmata”

 

 

Aleksandrs Trokhī (Alexander Trocchi, 1925–1984) bija skotu rakstnieks, kuru mēdz pieskaitīt „bītiem” (Trokhī bija draudzīgas attiecības ar Viljamu Berouzu un Alenu Ginsbergu), jo viņa darbos sastopamas iezīmes, ko parasti saista ar šo kustību: sabiedrības kritika, eksperimenti ar narkotikām un seksualitāti u.c. Tomēr Trokhī smagnējais stils un nihilisms, manuprāt, viņu drīzāk pietuvina tādiem rakstniekiem kā Selīns un Žans Ženē.

Kaina grāmatu Trokhī sāka rakstīt Parīzē, kurp viņš pārcēlās piecdesmito gadu sākumā pēc filozofijas un literatūras studijām Glāzgovas Universitātē. Parīzē Trokhī sāka izdot literatūras žurnālu Merlins, kam bija lemts īss, bet ietekmīgs mūžs – tika publicēti tolaik mazzināmā Semjuela Beketa darbi un pirmo reizi angliski iztulkots Ženē. Tas bija Trokhī radošas dzīves auglīgākais periods; līdzās saviem redaktora pienākumiem viņš uzrakstīja sešus pornogrāfiskus pasūtījuma romānus un vienu „nopietnu” – Jaunais Ādams. Tomēr literārās ambīcijas drīz pārmāca prozaiska vajadzība pēc heroīna, no kura Trokhī bija kļuvis atkarīgs. Merlins izputēja, un Trokhī pārcēlās uz Ņujorku, kur strādāja par kravas baržas kapteini uz Hudzonas upes. Šādi nosacījumi tiek piešķirti arī Kaina Grāmatas galvenajam (anti)varonim Džo; naratīvs mijas starp darba pienākumiem, heroīna meklējumiem Ņujorkas ielās un atmiņām par dzīvi Skotijā.

Tulkotājs

 

Kad man bija četri gadi, es izkritu no šūpolēm un salauzu roku. Kad roka bija ieģipsēta, es paprasīju, lai man iedod lielu kasti ar vāku – līdzīgu tai, kurā mēdza gulēt kaķis. Nolicis to stūrī netālu no virtuves pavarda, es ierāpos kastē un aiztaisīju vāku. Es stundām ilgi gulēju tumsā, klausoties skaņās, savas mātes rosībā un pārējos mājiniekos, tiem ienākot un izejot no virtuves, kastes iekšienē juzdams pats savas klātbūtnes siltumu. No savas kastes es tiku padzīts tikai tad, kad roka jau bija sadzijusi, un tikai pateicoties mana tēva uzstājībai. Viņš teica, ka tā ir muļķīga spēle. Un kaste maisoties pa kājām. Puikam ir vajadzīgs svaigs gaiss.

Mana māte bija lepna sieviete, un mans tēvs bija mūziķis bez darba ar itāļu vārdu.

Zili melnās spalvas uz tēva kājām piešķīra viņa ādai bišu vaska bālumu. Man viņš saistījās ar pomādes un Slouna ziedes smaržu. Tēva midzenis bija vannas istaba, un viņš glabāja savas smēres baltā, pie zaļās sienas ar četrām skrūvēm piestiprinātā skapītī. Pomāde atradās zemā burciņā ar sarkanu vāku, ziede plakanā pudelītē, uz kuras etiķetes bija iegravēta Josifa Staļina ģīmetne. Viņa dīvaino ūsu dēļ es visu laiku domāju, ka misters Slouns ir itālis. Tikai tagad man ienāca prātā to apšaubīt. Pomādes ražotāju sauca par Gilkristu, un tā bija pārāk taukaina, mirdzēdama uz mana tēva pakauša.

Mana tēva padevībā bija kaut kas pārliecinošs, bet, kļūstot vecākam, viņam bija tieksme kļūt domīgam ziemas mēnešos. Viņa gaita kļuva raitāka, viņa mērotie attālumi – īsāki. Viņš pavadīja vairāk laika smēķētavās pie kafijas tases, atgriežoties atpakaļ uz ielas tikai tad, kad viesmīles sāka slaucīt paklājā iemītos izsmēķus un pulēt galdiņu stikla virsmas. Tad viņš izlikās, ka paskatās uz pulksteni, kuru patiesībā bija vērojis visu laiku, it kā attopoties, ka tiek kavētas kādas piemirstas darīšanas, un mērķtiecīgi devās uz virpuļdurvju pusi. Viņš nevalkāja cimdus, un vienā rokā nesa nelielu ādas portfeli, kurā atradās rīta avīze, vakara avīze un gaiši zils vēstuļpapīra iepakojums ar pieskaņotām aploksnēm. Reizēm viņš piepeši apstājās uz ietves un aptaustīja sava biezā mēteļa atloku. Viņš ar vainīgu skatienu vērās abās pusēs garām ejošo cilvēku soļos. Un tad viņš gāja lēnāk. Šad un tad tieši šādos brīžos viņš atcerējās par savu stenokardiju. Vārds viņam iestrēga rīklē. Viņam bija bail nomirt sabiedriskā vietā.

Svētdiena. Mans tēvs mēdza celties vēl pirms piena un rīta avīzes piegādes. Viņš gulēja ne vairāk par četrām vai piecām stundām. Pēc manas mātes nāves viņš dzīvoja viens. Viņš skuvās deviņos. Ne agrāk. Šādu nepieciešamo darbību skaits bija ļoti niecīgs. Lai novērstu savas pasaules sabrukumu, tēvam nācās tās noklāt pār dienu plānā kārtā – plānā kā margarīns, ko viņš smērēja uz savas maizes. Mans tēvs bija uzslējis trauslu sienu starp sevi un brīvību. Katru dienu viņš to balstīja ar sarežģīta arsenāla palīdzību. Viņam nāca talkā sena pārbaudītu rituālu sistēma. Viņš skaloja kaklu, spogulī vērojot savas acis. Viņš spodrināja savas kurpes. Viņš sev pagatavoja brokastis. Viņš noskuvās. Pēc tam viņš atlika haosu līdz brīdim, kad bija iegādājies rīta avīzi. Dzimšanas, laulības un nāves. Viņš virzījās pa rindām augšup un lejup, teju tajā visā saskatot sevi. Bet ar gadiem viņš sasniedza meistarību. Jo viņš bija drošībā jebkurā gadījumā. Ja neviens no vārdiem viņam neko neizteica, viņš varēja būt atvieglots; ja bija nomiris kāds draugs, viņš pēc īsa sākotnējā triumfa varēja atļauties kļūt pašapzinīgi nopietns. Tā viņš vadīja savas dienas – pretojoties bezjēdzībai, vienmēr slepus juzdams skaudību. Nav briesmīgākas nojautas par to neskaidro un nosodošo, kas pauž –cilvēks jau no paša sākuma varēja būt brīvs.

Glāzgova, 1949. gads. Kad es ienācu viņa istabā, mans tēvs sēdēja pie maza elektriskā sildītāja. Viņš bija izstiepis sev priekšā rokas augšup saliektiem pirkstiem, lai notvertu siltumu ar savām mīkstajām, baltajām plaukstām. Viņš aplūkoja savas mirušās sievas laulību gredzenu, ko vienmēr valkāja uz kreisās rokas vidējā pirksta. Viņš bija priecīgs mani satikt. Tā bija pirmā reize kopš Jaunā gada. Ar abām rokām turēdams manu, viņš to svinīgi paspieda, tad aizdedzināja gāzes plīti un uzlika vārīties tējkannu. Viņš teica, ka uztaisīs tēju. Ārā bija auksts, un viņš pa dienu nebija izgājis laukā. Izskatījās, ka mums priekšā būs gara ziema. Viņš jautāja, vai esmu izsalcis. Viņam bija dažādi konservi, viena kārba ar sardīnēm, viena ar zirņiem un vēl viena ar sardīnēm vai siļķēm tomātu mērcē – viņš nebija drošs. Es teicu, ka neesmu, bet labprāt iedzertu tēju. Viņš izklaidīgi pamāja ar galvu. „Nolādētā plīts,” viņš teica, „vispār nav spiediena.” Viņš pagrozīja gumijas cauruli, kas bija piestiprināta pie plīts riņķa, un tad, vēl arvien stāvēdams ar muguru pret mani, pavaicāja: „Tu kaut ko beidzot dari, dēls?” Un es teicu: „Vēl ne.”

 

(..)

Viņš teica, ka es droši vien iešu prom pēc pāris minūtēm. Ja es pagaidītu, kamēr viņš uzliks apkaklīti un kaklasaiti, mēs varētu kopā iedzert, pirms es dotos uz tramvaju. Viņš atkal teica, ka nav pa dienu izgājis ārā. Viņš domāja, ka tas viņam nāktu par labu.

Alus bija auksts un gandrīz negāzēts. Viņš mani iepazīstināja ar bārmeni. „Tikko atpakaļ no universitātes,” viņš teica. Tā kā es drīzāk izskatījos pēc kāda klaidoņa, mēs abi ar bārmeni tikām nedaudz pārsteigti, bet mana tēva seja pauda tādu kā vaskainu nevainību, nekam neliecinot par to, ka viņš apzinās sava teiktā nepatiesumu.

„Un ko tu tagad darīsi?” bārmenis vaicāja pēc klusuma brīža. Jautājums bija adresēts man.

Bet atbildēja mans tēvs.

„Viņš mācās par žurnālistu,” tēvs teica ar nelielu, putnam līdzīgu smaidu. Viņš piespieda pirkstu pie dziļās ieplakas savos deniņos. Visu viņa teikto pavadīja biedējošs nejēdzīgums. Bet es biju apmierināts, ka man nekas nebija jāsaka. Bārmenis pamāja un piesardzīgi ieminējās, ka vecie laiki ir cauri, un mans tēvs, ādamābolam nogrīļojoties, atgāza galvu, lai iztukšotu savu alus kausu.

„Vēl vienu?”

„Ja tu pievienosies, “ viņš atbildēja.

„Vēl divus,” es teicu bārmenim.

Kad mums priekšā tika noliktas glāzes, es pavaicāju tēvam, vai viņš nevēlas apsēsties. Kad ar mums kopā bija vēl viens cilvēks, vienalga, vai tas bija kāds radinieks vai svešinieks, manam tēvam bija paradums apspriest mani tā, it kā es tur nemaz neatrastos. Tādā veidā viņš jau laikus viltīgi nostiprināja manu pārākumu un ierādīja vietu otram sarunbiedram – viņš varēja būt lepns par mani; un tad viņa mazā, kartupelim līdzīgā mute atplauka, parādot lētu mākslīgo zobu pusmēnesi, un viņš apvaicājās par otra atvasi tā, it kā tas būtu sen dzirdēts stāsts, kuru viņš noklausīsies tikai aiz līdzjūtības.

Sarunbiedrs būtu iesaistījies nelāgā spēlē. Ja viņš izrādītos neattapīgs un mēģinātu atspēlēties, pastāstot par paša atvases panākumiem, manam tēvam tikai nāktos ieskatīties pulkstenī, bez skaņas pasvilpt starp savām plānajām lūpām, iecietīgi pasmaidīt, radot iespaidu, ka viņš būtu ieinteresēts, ja vien sarunas tēma būtu svarīgāka, un pievērsties man: „Es negribu, lai tu nokavē savas darīšanas, Džozef.”

Tad viņš īsi paklanītos sarunbiedra priekšā un aicinātu mani doties prom gādīgās rūpēs par manām neesošajām darīšanām. Tajā brīdī, pat nepaspējis paspert divus soļus, viņš izspēlētu savu dūzi. Viņš pagrieztos un mundrā balsī teiktu: „Žēl, ka man viņš šādi jāatrauj, bet tev droši vien vēl būs iespēja viņu atkal satikt, pirms viņš pametīs pilsētu. Viņš šeit paliks vēl vismaz pāris nedēļas…” Sarunbiedrs vāji pasmaidītu, ja vien nejustos drausmīgi aizvainots, un pamātu ar galvu mūsu skatieniem – tēva karaliskajai līdzjūtībai un manai izmocītajai pieklājībai. Kad mēs atkal būtu divatā, tēvs pie sevis dungotu, kā parasti, kādu pavieglu operas meldiņu. Pēc brīža viņš man jautātu, kur es tagad eju. Ja man nekas nebūtu darāms, mēs dotos uzspēlēt biljardu.

Es paņēmu savu alu un apsēdos pie viena no brīvajiem galdiņiem, un viņš bija spiests man sekot. Atceros – tobrīd nodomāju, ka man nevajadzētu vecajam liegt viņa uzvaras, pat ne to, ka viņš mani izmanto kā ēsmu. Tās viņam bija vajadzīgas vairāk nekā viņa dienišķā maize.

Viņš zināja, ka bija mani nokaitinājis, un nervozi smējās, sēžoties pie galdiņa. „Tas ir labs puisis,” viņš nodevīgi teica par bārmeni.

„Klau, tēt, kāda ir sajūta, kad cilvēks nav strādājis divdesmit piecus gadus?”

„Ko? Ā… Ha ha! Tā nu gan nav taisnība! Tu nu gan esi joku plēsējs! Khm… Tiesa, ka esmu bijis bez pastāvīga darba kopš lielās krīzes. Bet pirms tam, dēls, un to var apliecināt arī tavi brāļi, jūs katru gadu devāties devāties divus mēnešu garās brīvdienās, visi trīs saģērbti baltā…ar pieskaņotām cepurītēm… ne jau kā jūsu radinieki. Jūsu māte – un arī es – atzina tikai balto krāsu. Jūs, bērni, vienmēr bijāt kā tikko no drēbnieka nākuši.”

„Bet savā ziņā tas pat ir sasniegums, tēt.”

„Ko? Kas? Kas ir sasniegums, dēls?”

„Tas, ka tu neesi strādājis visu šo laiku.”

„Ā, tā nav taisnība! Es uzturēju kārtībā māju! Kurš tad, tavuprāt, to darīja? Bez manis tā māja tiktu nolaista. Tava māte bija pārāk vāja. Labi, ka viņa varēja paļauties uz mani!”

Patiesībā viss bija tieši otrādi. Viņš padarīja mātes dzīvi divkārt grūtāku, vienmēr maisoties pa kājām, izbiedējot īrniekus ar savu nejauko raksturu, allaž iebrāžoties virtuvē kā nikns lācis, iekaustot manu māti vai citā veidā novedot viņu līdz asarām un aiz sava ieraduma ieņemot vannas istabu, liedzot to izmantot citiem.

Labierīcībām ir būtiska loma īres namā. Ja tās monopolizē viens cilvēks, mājā sāk valdīt savāds apjukums. Mans tēvs uzskatīja, ka tā ir viņa vannas istaba.

Viņš to tīrīja un spodrināja, līdz ikviena virsma spīdēja un laistījās. Viņš kārtoja rupjo paklāju ar tādu rūpību, it kā tas būtu smalks persiešu retums. Viņš parūpējās, lai logi būtu nevainojami tīri, un mainīja krēmkrāsas aizkarus divas reizes nedēļā. (Neskatoties uz to, viņš kurnēja, kad kāds no īrniekiem vēlējās nomainīt savus aizkarus biežāk nekā reizi divās nedēļās.)

Viņš bija nodrošinājis vannas istabas durvis četros veidos: ar atslēgu, aizbīdni, papildus slēdzeni un krampīti. Kad viņš tur atradās, un tas bija ap astoņām līdz divpadsmit stundām katru dienu, lietā tika likti visi četri. Virtuve bija ģimenes dzīvojamā istaba, un mans tēvs ar māti gulēja uz izvelkamās gultas. Visas pārējās istabas, izņemot „puiku istabu”, bija nodotas īrnieku rīcībā – līdz ar to viņam palika tikai vannas istaba. Lielā tīrīšana aizņēma trīs stundas katru rītu. Tā sākās, tiklīdz īrnieki (tika dota priekšroka „strādājošiem vīriešiem”) bija devušies uz darbu un bērni– uz skolu.

Viens vecs pāris, kas pie mums ievācās, kļuva par mana tēva dzīves lāstu. Vecais vīrs bija invalīds, un viņam bija vajadzīga savas sievas un manas mātes palīdzība, lai tiktu uz vannas istabu. Sieviešu balstīts, viņš mēroja ceļu caur koridoru līdz gaitenim, kas veda uz vannas istabu. Veiksmīgās dienās viņu gājiens no istabas līdz mana tēva midzenim aizņēma ap trim minūtēm katrā virzienā. Nedēļas nogalēs bērni nereti mērīja laiku un slēdza derības. Ja mans tēvs bija ciešamā noskaņojumā, gājiens parasti noritēja gludi. Tādās reizēs viņš stāvēja uz virtuves sliekšņa, ar lišķīgu, nepatikas pilnu smīnu pavadot ļodzīgo procesiju, vecajam vīram grīļojoties starp diviem spieķiem un sievietēm. Neveiksmīgās dienās gājiens varēja ieilgt līdz pat sešām minūtēm, un bija gadījums, kad hronometrs rādīja 6 minūtes un 48 sekundes. Gandrīz vienmēr tajā varēja vainot mana tēva nelāgo noskaņojumu. Vecais pāris izmantoja labierīcības divreiz dienā, vienreiz no rīta laikā no 10.30 līdz 11.00 un tad vakarā no 7.30 līdz 8.00.

Tā kā rīta apmeklējums spieda manu tēvu pārtraukt tīrīšanas darbus, tas parasti bija riskantāks. Viņš ārdījās pa virtuvi, kliegdams: „Nolādēts, vienmēr viens un tas pats! Viss jātīra divas nolādētas reizes! Atstāj nolādētos dvieļus, kur pagadās!”

Tādās reizēs trauslais gājiens manāmi notrīsēja, tuvojoties virtuves durvīm. Kad viņi bija aizgājuši, mans tēvs kā nezvērs ar triumfa saucienu metās uz savu midzeni. Neveiksmīgās dienās, kad mēs jau bijām mājās, lai paēstu pusdienas, viņš vēl aizvien tīrīja vannas istabu. Tādās reizēs mana māte satraukta un dusmīga klauvēja pie durvīm: „Luī! Lūdzu, beidz savu darāmo! Misters Rasks vēlas izmantot labierīcības pirms pusdienām!”

Sāpju pilns protesta sauciens no mana tēva. „Nolādētie cilvēki neļauj man rīkoties! Pat nevaru pabeigt savu nolādēto darbu! Ar pulveri noķēzī nolādēto tualetes podu!”

Reizēm viņš gandrīz nekavējoties iznāca laukā, bet reizēm viņš vilcinājās tik ilgi, ka bērni un īrnieki, visi sāka pieprasīt tualeti, un manai mātei ar asarām acīs atkal bija jāiet pie durvīm.

Katrs brīdis, kad vannas istabā atradās kāds cits, manam tēvam bija kā agonija. Pat tad, kad tēvs ieturēja ēdienreizes (un viņš ēda ātri kā vilks), viņš uzmanīgi klausījās, kas notiek blakus esošajā vannas istabā.

„Kas, pie velna, bija tas! Ko viņš tur dara? Man likās, ka viņam bija jāēd savas nolādētās pusdienas! Kad tev beidzot būs laiks paēst, ko?”

„Es jau paēdu. Ēd savas pusdienas un nedomā par misteru Rasku.” Māte neticēja, ka tēvam rūp, vai viņa ir paēdusi. Viņa zināja, ka, tiklīdz īrnieki un bērni atkal būs prom, viņš atgriezīsies un ieslēgsies vannas istabā līdz pieciem, lai veiktu savas spodrības procedūras.

Vakarā, kad pārējie izmantoja vannas istabu, mans tēvs staigāja šurpu turpu, lamādams tos, kas nekārtīgi nolika dvieļus, vai kādu bērnu, kas bija uzzīmējis „muļķīgus ģīmjus” uz aizsvīdušā spoguļa. „Anna, atnāc apskaties uz šo cūku kūti!”

Tāpēc es plati pasmaidīju, kad mans tēvs piesmakušā pārliecībā apgalvoja, ka bez viņa māja nebūtu uzturēta kārtībā.

„Dēls, goda vārds, es tev stāstu taisnību. Tava nabaga māte bija pārāk vāja. Visi tā teica.”

Es pasmējos. „Viņa noteikti bija pārāk vāja pret tevi, tēt. Kāpēc tu to nevari atzīt? Tu neesi strādājis ceturtdaļu gadsimta. Es arī nestrādāju, un līdz ar to eju tavās pēdās. Tev vajadzētu būt lepnam par mani. Kad mēs satiksim kādu no taviem draugiem, tev jāsaka: „Tas ir Džo, mans jaunākais dēls. Viņš ir bezdarbnieks. Protams, viņš vēl nav gluži manā līmenī, jo viņš vēl var atrast darbu, bet es uz viņu lieku lielas cerības, jo viņš saņēma daudz labāku izglītību nekā es.””

Tas viņu uzjautrināja. „Tu esi velna zellis, dēls!” Viņš pagrozīja galvu. Tad kļuva nopietns. „Bet tev drīz nāksies izlemt, ko darīt.”

„Tu neizlēmi. Tā ir vienīgā atšķirība… Es metu mieru darbam nedaudz agrāk nekā tu. Stingri ņemot, es pat nemaz nesāku strādāt. Tava nelaime, tēt, ir tāda, ka tu vienmēr esi kaunējies, ka tev nav darba, tāpēc tu neiemācījies izbaudīt savu brīvo laiku. Dieva dēļ, pat tad, kad mēs badojāmies, tu negāji saņemt pabalstu!”

„Stāvēt rindā ar tiem nolādētajiem mežoņiem!”

„Proletariātu?”

Viņš nevēlējas iedziļināties un izvairīgi pasmaidīja savu mazo kartupeļa smaidu.

Es turpināju: „Tu vienmēr izlikies, ka tīri to savu vannas istabu. Tieši tas tevi padarīja par tādu niknu nelieti!”

„Es uzturēju to vannas istabu nevainojamu,” mans tēvs teica diezgan drūmā balsī.

„Tu gribi, lai es to iegravēju uz tava kapakmeņa?”

„Dēls, nerunā tā.”

„Es par tevi nekaunos, tēt.”

„Es zinu… Es zinu…” Viņš bija sācis svilpot bez skaņas savā izklaidīgajā manierē. Viņš izdzēra vēl vienu alu un tad teica, ka ir noguris.

„Tad tu ar mani nenāksi uz pilsētu?”

„Nē, dēls, man liekas, kas es šovakar agri iešu gulēt. Šķiet, ka būšu saaukstējies.”

Mēs sarokojāmies uz viņa kvartāla stūra. Viņa istaba vienmēr ir kārtīga, es nodomāju, tēvam aizejot, un plīts riņķis noberzts ar Vim līdzekli. Un „elektriskie sildītāji nerada netīrumus…” Viņš apēd plānu maizes šķēli un iedzer tēju, pirms dodas pie miera.

Tramvajā pa ceļam uz mājām es prātoju, vai tā ir tikai iedoma, ka es atkārtoju sava tēva dzīvi – vienīgi ar citādu attieksmi. Es prātoju, vai tikai necenšos sevi piemānīt.

 

No angļu valodas tulkojis Rūdolfs Milliņš