— Anitas Rožkalnes koncentriskie apļi

 

Par Anitas Rožkalnes monogrāfiju Kārļa Zariņa burvju aplis (LU LFMI, 2016).

 

„Man gribētos, lai manas dzīves mirkļi seko cits citam un kārtojas kā dzīvē, kuru atceras. Tāpat es vēlētos notvert laiku aiz astes.” Pēc šādas jēgpilnas eksistences ilgojas Žana Pola Sartra romāna Nelabums varonis Antuāns Rokantēns, ilgstoši un smagi strādājot pie vēsturiska pētījuma par marķīzu de Rolbonu un pamazām tomēr zaudējot interesi par to. Latviešu rakstniekam Kārlim Zariņam (1889–1978) ir veicies, jo viņa dzīves un daiļrades pētniece Anita Rožkalne, vairāk nekā trīsdesmit gadus interesējoties par savu pētniecības objektu, nav zaudējusi biogrāfiska un vēsturiska pētījuma jēgas apziņu, un apjomīgajā monogrāfijā Kārļa Zariņa burvju aplis viņai izdevies soli pa solim atgādināt rakstnieka dzīves un daiļrades ceļu, notverot rakstniekam doto laiku aiz astes. Varam tikai iztēloties, ko nozīmē vairākas desmitgades pavadīt kāda cilvēka dzīves gaismā – lasīt rakstnieka dienasgrāmatas, vēstules un visai apjomīgo sacerējumu klāstu, pētīt arhīvu materiālus, meklēt laikabiedru atmiņu pavedienus, studēt pētījumus un atsauksmes, iepazīt tuviniekus, apmeklēt vietas, kurās rakstnieks dzīvojis, iedziļināties vēstures līkločos un analizēt rakstnieka saikni ar tiem, galu galā, vienas nakts laikā balsī lasīt un diktofonā ierakstīt manuskriptu Pārdomas, baložiem maizi drupinot, kas uzticēts līdz nākamajam rītam. Vai pēc šī uzskaitījuma nerodas pārdomas par to, ka pētnieka un viņa izpētes objekta attiecības nereti ir dziļākas un ciešākas nekā mūsu attiecības ar laikabiedriem? Šo profesionāli korekto un emocionāli atvērto pētnieka un rakstnieka dzīves un daiļrades attiecību rezultātā ir tapis nenovērtējams ieguldījums latviešu literatūrzinātnē, kas stiprina ticību kultūras nezūdamībai un pārmantojamībai.

Kārlis Zariņš, kurš ir viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta 20. un 30. gadu rakstniekiem, vairāku stāstu krājumu, romānu, lugu un arī daudzu literatūrkritisku rakstu autors, ilgu laiku nosacīti ir bijis latviešu literatūras vēstures perifērijā. Pēc saņemtās ievērības Latvijas neatkarības un kara gados, padomju laiks Kārlim Zariņam nav bijis labvēlīgs ne objektīvu, ne arī subjektīvu faktoru dēļ. Rezultātā viņš noslēdzies klusēšanā un vairāk bijis pazīstams kā vēsturisko romānu rakstnieks, gandrīz nemaz kā modernists un filozofisks domātājs. Latvijas kultūrtelpā Kārļa Zariņa daiļrade pakāpeniski tiek no jauna apzināta pēc atmodas, kad tai uzmanību pievērsusi Ingrīda Kiršentāle un pēc viņas ierosinājuma arī aplūkojamās grāmatas autore Anita Rožkalne, kā arī Dace Lūse, savukārt Guntis Berelis akcentējis tieši Kārļa Zariņa prozas savdabību un modernistiskos aspektus.

Līdz grāmatas Kārļa Zariņa burvju aplis izdošanai Anita Rožkalne ir bijusi vairāku publikāciju un rakstnieka darbu izdevumu priekšvārdu autore. Ilgais materiāla vākšanas un aprobācijas process nodrošinājis nobriedināta pētījuma tapšanu apjomīgas klasiskas monogrāfijas formātā. Tajā Anita Rožkalne izsekojusi visai Kārļa Zariņa dzīvei un hronoloģiskā gaitā atspoguļojusi katru etapu rakstnieka personiskās un radošās dzīves ceļā, analizējot darbu satura un poētikas jautājumus, meklējot ietekmes un iespaidus, kas bijuši būtiski viņa filozofisko, estētisko un arī politisko uzskatu izveidē. Varētu secināt, ka pētniece izvēlējusies ļoti tradicionālu un daudzkārt pārbaudītu biogrāfiski vēsturiska pētījuma veidošanas pieeju, kas mūsdienu t. s. lielo naratīvu pēclaikmetā var šķist diskutabli, taču Anitas Rožkalnes veiktais darbs nepretendē uz vienīgās iespējamās patiesības statusu. Visā grāmatā pamatā dominējošs ir dialoģisks un polemizējošs vēstījums. „Patiesībā es joprojām nezinu, kāpēc Kārlis Zariņš vienu no saviem stāstu krājumiem nosauca Burvja aplī” (9. lpp.) – tā sākas grāmatas priekšvārds. Turpinājumā laiku pa laikam pētniece akcentē Kārļa Zariņa noslēpumainības un mistifikāciju veidotāja oreolu un meklē atbildes uz neskaidriem jautājumiem, uz kuriem īstās atbildes mēs, visticamāk, nekad neuzzināsim. Piemēram, kas 20. gadsimta 20. gadu latviešu literatūras modernizētājam 30. gados liek strauji mainīties un pievērsties tradicionālas reālistiskas prozas rakstīšanai; kāpēc citkārt tik neizlēmīgais un pret amatiem atturīgais Kārlis Zariņš vācu okupācijas laikā ātri vien piekritis vadīt laikraksta Tēvija literāro nodaļu; kurš rūpējies par rakstnieka Rīgas dzīvokļa apjomīgās bibliotēkas saglabāšanu pēc tam, kad viņš pārcēlies uz Talsiem? Varbūt visintriģējošākais ir jautājums: kāpēc Kārlim Zariņam, kurš nacisma okupācijas laikā bija visnotaļ redzams kultūras darbinieks, palaimējās nepiedzīvot tik smagas padomju represijas kā neskaitāmiem citiem baltiešiem, kuru pretpadomju nodarījumi salīdzinoši varētu šķist daudz niecīgāki? Tāpat arī pārdomu vērti ir minējumi: kā politiski neitrālais, patriotiski noskaņotais un uzskatos noturīgais Kārlis Zariņš būtu rakstījis padomju laikā, ja lielākoties nebūtu izvēlējies klusēšanu? Šīs un citas minējumu un „izmeklēšanas” epizodes, autores aicinājumi sekot līdzi viņas domu gaitai, neretie iestarpinājumi – „šķiet”, „visticamāk”, „iespējams”, „nez” – grāmatas lielākajā daļā liek atbrīvoties no dzīšanās pēc vienīgās patiesības un neiesloga pētījuma objektu autores veidotajā hipotēžu režģī.

Jau 20. gadsimta vidū iepriekš pieminētais Žans Pols Sartrs licis savam varonim Rokantēnam domāt par to, ka viņa „godīgās, uz faktiem balstītās hipotēzes” ir tikai veids, kā apvienot viņa zināšanas par pētniecības objektu un ka lielā mērā secinājumi balstīti iztēlē. Šodien nav neparasta apziņa, ka pa daļai tieši tādas veidojas pētnieka un tā izpētes objekta attiecības humanitārajās zinātnēs. Ir patiesi grūti iedomāties, ka vēl varam lolot cerības par iespēju pretendēt uz neapšaubāmas patiesības atspoguļojumu, izsakot, piemēram, tādu secinājumu: „.. ar zēna acīm vērotie skati slimnieku palātā iespiedās nākamā rakstnieka zemapziņā un apziņā, veidojot viņa uzskatus par trauslo un nenosakāmo robežu starp garīgo veselību un slimību [..]” (38. lpp.) Iepriecinoši, ka šādu 19. gadsimta pozitīvistiski orientētajā literatūrkritikā sakņotu izteikumu Anitas Rožkalnes pētījumā nav daudz, un faktu analīzes rezultātā izdarītie secinājumi galvenokārt pasniegti varbūtības izteiksmē, kā arī dažreiz pat izmantojot beletristiskas formu. Romāna ievadam atbilstošā Priekšspēle, kurā esam iejutušies rakstnieka mātes fiktīvajās izjūtās pirms viņa dzimšanas, ir poētisks turpmākā pētnieciskā vēstījuma aizsākums, kas patīkami sabalansē faktoloģisko precizitāti un faktu interpretācijas rezultātā ierosinātās iztēles iespējamību. Dokumentālā materiāla meklējumos Anita Rožkalne devusies ar īsti džoisisku aizrautību. Piemēram, laikmeta noskaņas radīšanai izmantotas avīžrakstu ziņas par laika apstākļiem rakstnieka dzimšanas dienās, 19. gadsimta beigu fotogrāfiju vērojuma iespaidā veidots vizuāli tverams senās Liepājas veidols,  Sv. Annas evaņģēliski luteriskās draudzes reģistru un citu dokumentu pētniecība palīdzējusi iezīmēt rakstnieka dzimtas sakņu kontūras. Tāpat faktoloģiski precīzi un panorāmiski veidota Rīgas, Pēterburgas vai Odesas laiktelpa, ar visai plašām atkāpēm aplūkoti visi nozīmīgākie Latvijas 20. gadsimta vēstures pagriezieni  un to sabalsošanās ar Krievijas, Vācijas, Ukrainas, visas Baltijas vēstures norisēm. 1905. gada notikumi, Brīvības cīņas, neatkarīgas republikas izveide, autoritārisms, abu okupāciju režīmi, deportācijas, dzīve padomju telpā – visi šie posmi, kurus piedzīvojis Kārlis Zariņš, grāmatā parādīti gan objektīvi, gan arī subjektīvi – caur rakstnieka darbības, daiļrades un uzskatu prizmu, tādējādi personalizējot un vēlreiz aktualizējot mūsu kopīgās vēstures norises un, iespējams, uz kādu no tām liekot paraudzīties citādi nekā iepriekš. 

Vēstures avotu izpētē sakņota reālistiska detalizācija un vizualizācija, pat topogrāfiska precizitāte, kas raksturīga Kārļa Zariņa vēsturiskajai prozai, piemīt arī pētnieces rokrakstam, tādējādi veidojot konceptuālas sasauces ar aplūkojamā rakstnieka darbiem. Tā kā Kārlis Zariņš mēdzis izmantot prototipus, grāmatā piedāvāti to meklējumi rakstnieka paziņu un vēroto personu lokā, paturot prātā mākslinieciskā tēla attālinātību no realitātes. Interesantas ir atsevišķas t.s. tuvlasījuma epizodes, piemēram, dzejoļa Ekspresīvs motīvs interpretācija, atkodējot autora veidotos tēlus sasaistē ar viņa personisko pieredzi un iespaidiem Pēterburgā, vai arī fragmenti, kuros uzskatāmi parādīts literāra teksta tapšanas un rediģēšanas process. Latviešu literatūrzinātni bagātinoši ir arī literāro un filozofisko ietekmju un līdzību meklējumi. Kārlis Zariņš un Dostojevskis, Po, krievu simbolisti, Rainis, Blaumanis, Poruks – šo un citu rakstnieku domu, tēlu un estētisko pieeju kopsakaru meklējumi ir gana auglīgi un paša rakstnieka atbalstīti, jo viņš, kā to atgādina Anita Rožkalne, ir bijis skumdināts par to, ka „…nevienā kultūras jautājumā mēs neesam apliecinājuši tādu drosmes trūkumu, kā taisni literatūru salīdzināšanā” (285. lpp.), un tāpēc esam bijuši gatavi latviešu literatūru aplūkot kā mazāk attīstītu. Iespējams, ka paralēļu meklējumi dažviet pat varēja būt vēl rūpīgāki, piemēram, zudušās paaudzes rakstniecības kontekstā, jo nereti latviešu literatūrzinātnē vērojama tikai kādas līdzības fiksācija bez dziļākas argumentācijas.

Kopumā Anitas Rožkalnes pētījums ir blīvs un bagātīgs koncentrisku biogrāfisku, kultūrvēsturisku, literāru, filozofisku izpētes lauku jeb apļu savijums, kas lasītājam piedāvā plašu informācijas un pārdomu vielu un, kas galvenais, ļauj atkal izgaismoties Kārļa Zariņa personībai un dod jaunu elpu viņa darbu lasījumam. Savā grāmatā pētniece ļāvusi mums ienākt Kārļa Zariņa noslēgtības un apstākļu radītā burvju apļa iekšpusē, prasmīgi un uzmanīgi atklājot tajā apslēpto un tomēr atstājot „leģendu dzīvu, respektējot personas autonomiju” (15. lpp.).