— Nakts ar Kārenu

 

Vakara iesākumā Olga Vasiļjevna nogāzās no krēsla. Olga bija kažokādās tērpta sieviete, apmēram septiņdesmit divus gadus veca, ar kritienā nedaudz sašķiebtām brillēm. Nodzeltējušā bāra atjaunotais apgaismojums ļāva viņu labi saskatīt. Olga sēdēja viena, telpas vidū, pie galdiņa ar košām plastmasas puķēm. Gandrīz vienlaikus no trīs dažāda izmēra glāzēm viņa dzēra alu, pienu un kaut ko konjakveidīgu. Olga sēdēja ar muguru pret bāru un stikla vitrīnu, kurā glabājās apkaltuši kūpinājumi un citas uzkodas. Fonā dārdēja PBK vakara ziņu izlaidums, bet par pagātni uz krāsns mūrīša atgādināja granītā kalta Ļeņina biste. Pēc starpgadījuma ar kritienu, ko nevarēja nepamanīt, nākamās vienpadsmit minūtes Olga Vasiļjevna vairākkārt atvainojās nedaudzajiem bāra apmeklētājiem. Bažīga bārmenes skatiena pavadīta, Olga uzsāka kustību mūsu galdiņa un mirgojoša spēļu automāta virzienā. Nezinu kādēļ ar paceltu glāzīti un atvainošanās saucienu nebija pietiekami, manevrs spēji aprāvās, kad Olga apgāza alus kausu un kritienā tas sašķīda. No vienmēr laipnās un siltu vai aromatizētu šņabi iedzert rosinošās bārmenes sacītā varēja noprast, ka vakara gaitā Olga Vasiļjevna lauskās bija pārvērtusi dažāda izmēra traukus. Šoreiz Olga izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis, toties bārmene, sākumā draudzīgi, bet vēlāk uzstājīgi, lika viņai doties mājās un nākamreiz, apmeklējot bāru, sarūpēt traukus sašķaidīto vietā. Sirsnīgi atvadījušies, arī mēs ar Mārtiņu sajutām pēkšņu vajadzību pamest omulīgo bāru bez nosaukuma, lai atgrieztos pilsētas centrā, kā tobrīd likās, arī mājās.

Kārena¹ mūsu kompānijai pievienojās Bolderājā, mūs vienoja neierobežota mīlestība pret grāmatām, piedzīvojumiem un Āfriku, īpaši jau pēdējo. Tāpat kā Kārena varu dienām ilgi vērot apkārt notiekošo, dažreiz par to arī uzrakstot. Vairs neatceros, kādēļ tobrīd likās, ka jāiegādājas kaut kas lasāms brīvdienām, tādēļ devāmies uz Bolderāju, to, kas Avotu ielā. Grāmatu šķirstīšanu apvienojot ar atspirdzinājumu baudīšanu, savu bibliotēku papildināju ar Egonu Spuri un Kārenu Bliksenu. Egons bija pārāk liels un rets, lai nāktu līdzi, tādēļ viņš palika Bolderājā un tiks savākts kādā piemērotākā dienā, bet Kārena bija maza un parocīgi ieliekama mēteļa kabatā. Mārtiņš izvēlējās biezu grāmatu, kuru nebija iespējams ielikt kabatā, un t-kreklu. No visiem pārdošanā izliktajiem t-krekliem, kurus mākslinieks kāda tikai sev zināma iemesla dēļ bija iegādājies lietoto apģērbu veikalos un vēlreiz apdrukājis ar īsiem vārdiem latviešu valodā, tādējādi piešķirot kreklam otru iespēju un augstāku cenu, Mārtiņš izvēlējās kreklu ar apgarotu seju un uzrakstu ĪGŅA zem tās.

Mirkli vēlāk kopā ar Kārenu devāmies vakariņās uz netālo grieķu restorānu. Lēnās apkalpošanas un spraigo sarunu dēļ izdzērām vairākas pudeles agiorgitiko sarkanvīna, un tad, kā jau daudzi Rīgā nonākušie ārzemnieki, Kārena vēlējās turpināt vakaru tobrīd vēl strādājošajā Chomsky. Nevarētu teikt, ka es to gribēju, jo labi zināju, kā tādi vakari parasti beidzas. Tomēr šoreiz viss notika citādi. Chomsky mēs satikām Oskaru un pēc īsas apspriedes izšķīrāmies par labu dinamiskākām izklaidēm – apmeklēt naktsklubu Coyote Fly, vēl jo vairāk, tonakt klubā notika kaut kāds novēlots astotā marta pasākums, kurā ieeja līdz pusnaktij bija tikai sievietēm, nācās gaidīt. Laiku īsinot, veicām arhitektonisku ekskursiju, apmeklējot piebūvi pie kinoteātra Splendid Palace, kas grūti izprotamā veidā kādreiz arī bijis kinoteātris, tagad tikai bārs un spēļu zāle ar sarkaniem dīvāniem un krietni iesilušiem apmeklētājiem.

Pretēji gaidītajam, koijotos tikām iekšā bez aizķeršanās, vienīgi Kārena nesaņēma aproci un palika garderobē. Novelkot virsdrēbes, sapratu, ka mans rūtainais flaneļa krekls nav piemērotākais apģērbs ar stilīgiem jauniešiem piebāzta naktskluba apmeklējumam. Daudzi no viņiem bija ģērbušies tik svinīgi, it kā apmeklētu operas pirmizrādi, savukārt citi acīmredzot jutās kā pludmalē, atkailinot trenētos un iedegušos torsus vai super īsos minisvārkos atrādot kājas gandrīz visā garumā. Elementārākais situācijas risinājums bija aizņemties drauga jauno t-kreklu ar uzrakstu „Īgņa”.

Piešķirtā aproce ļāva klejot pa dažādās zonās sadalīto klubu: visiem pieejamo bāru un deju grīdu, vairākos līmeņos sadalīto VIP zonu, kuru rūpīgi pieskatīja labi barots onkulis melnā t-kreklā un militāra stila biksēs, bet par dzērieniem rūpējās meitenes pieticīgos truša kostīmos (iespējams, kostīmi ir tikai manas fantāzijas auglis), kaut kur visam pāri bija Private Room, jeb, kā Oskars to nosauca – lakta, kur ballējās un no ietaupījumiem atbrīvojās īpaši izredzētie kluba apmeklētāji. Oskaram, iespējams, ir izredzes kādreiz nokļūt laktā, kamēr īgņām nav ko meklēt pie naktsputniem.

Mūzikas un alkohola apdullināti, kādu brīdi pavadījām klubā, līdz viens no mums ieminējās par šīs iestādes centrālo izklaidi – vīriešu tualeti. Ne jau pati tualete vai tās nepārspējamais dizains mūs interesēja, bet gan Aizspogulija, ko no turienes varēja saskatīt. Kluba vīriešu tualetē bija dūmakains spogulis, caur kuru netraucēti varēja lūkoties sieviešu tualetes rosīgajā priekštelpā. Skatīties, kā tiek krāsotas lūpas, kārtotas drēbes un veiktas citas ikdienišķas darbības, lai dažus mirkļus vēlāk ar nevainīgu sejas izteiksmi atgrieztos abiem dzimumiem paredzētajās kluba kopīgajās telpās un turpinātu dejot vai baudīt baltās plastmasa glāzes ielietos atspirdzinājumus. Joprojām mani urda doma, vai arī otrā pusē ir tāds pats Alises spogulis, caur kuru kā kriminālfilmās cietušais nemanāmi var atpazīt pāridarītāju?

Īsi pēc tam atcerējos par Kārenu, un mēs devāmies tālāk. Ārpusē stāvošajiem lūdzām ieteikt nākamo izklaižu vietu, bet, nesaņēmuši vērā ņemamas rekomendācijas, paļāvāmies pēc izskata daudz pieredzējušam taksistam, kuram ļāvām mūs nogādāt jebkur, atbilstoši viņa ieskatiem. Pret rītu vēlreiz atgriezāmies Coyote Fly, jo nekas no vēlāk redzētā nebija pārspējis sākotnējos iespaidus.

Tonakt ar Kārenu mājās pārradāmies līdz ar pirmo gaismu.

 

Veltīts Dāvidam Keišam

1. Karen Blixen (Isak Dinesen) Out of Africa  (atpakaļ uz rakstu)