— Arhitektūras „sikreķiki”

Eseja publicēta rakstu sērijā Arhitektūras bauda: starp teoriju un biogrāfiju.

Tas gan – kāpņu telpā parasti bija ļoti tumšs. Vienīgā gaisma reizēm gailēja trešā stāva kaimiņa Andreja (mēs viņu klasificējām kā huligānu) cigaretes galā. Viņš bieži stāvēja, atspiedies šaurā ejā pret radiatoriem, viens vai ar draugiem. Un smēķēja. Pret mani, sākumā mazu meiteni, vēlāk jaunieti, viņš vienmēr izturējās pieklājīgi. Deviņdesmitajos Andrejs ar savu treniņtērpu uz kādu laiku pazuda, bet vēlāk, atkal sasveicinoties kāpņu telpā, noteica: „Privet. Oj, kak ti pohorašela!”. Es toreiz mazliet apvainojos – man likās, ka ar to domāta „iešana labumā”, tas ir, svara pieaugums, bet nekā tāda taču nebija.

Viss pārējais mikrorajonā Imanta man patika. Par to pēc gadiem jutos vainīga tīri no estētiskā viedokļa. Bērnībā runājām nevis par arhitektūru, bet Imantas mājām – ne kā par pelēkām un bezpersoniskām ēkām. Tās mums saistījās ar notikumiem, klasesbiedriem vai paziņām, kas tur dzīvoja. Lai arī piecstāvenē Kleistu ielā mitinājās vismaz 100 cilvēku, mums tā bija Lindas māja. Bet „mazā, stulbā” veikaliņa pārdevēja neiekaroja mūsu simpātijas. Gribas piekrist arhitektam un mākslas kritiķim Āronam Betskim, kurš arhitektūru definē drīzāk ārpus celtnes. „Mēs arhitektūru esam sajaukuši ar mājām. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka arhitektūra ir celtnes, taču celtnes nav arhitektūra. {..] celtnes ir pabeigtākais veids, kādā arhitektūra izpaužas,” norāda Betskis, uzreiz arī sniedzot atbildi uz jautājumu, vai arhitektūru var veidot citiem līdzekļiem. „Un es uzskatu, ka var. Ja es aizveru acis un mēģinu atsaukt prātā izcilu arhitektūru, es to bieži vien atceros no filmām vai televīzijas, vai romāniem, nevis no fiziskām vietām.”¹. Ar filmām, kuras veidos priekšstatu par to, kādai jāizskatās mājai un, lielā mērā, arī dzīvei, vēl mazliet bija jāpagaida.

Uz dzīvokli blokmājas piektajā stāvā vecāki bija pārvākušies no brīnišķīgas, taču pārāk mazas mājas Mellužos neilgi pēc dvīņu piedzimšanas (vecākais brālis šo notikumu bija komentējis ar „labāk būtu nopirkuši mašīnu”). Bērnības fotogrāfijās redzams, ka rajons vēl tikai attīstās – blokmājas ieskauj pieneņu pļavas, sākumā tur pat ganījušās govis. Pirmās atmiņas par māju nav nodalāmas no atmiņām par sajūtām: tauste, oža, skati, mazāk skaņas. Vispirms tomēr taktilais: ir auksti kāpņu metāla režģi, pie kuriem pieturējāmies, skrienot augšā un lejā (iešana, liekas, netika atzīta par pieņemamu), slidena, koši zaļa lenstere (tā mēs vismaz to saucām). Kāpņu telpai bija sava smarža, kas katrā stāvā tomēr atšķīrās. Pirmajā stāvā jutās cigarešu dūmi, kas bija pat patīkami, salīdzinot ar to, ko piedāvāja otrais stāvs. Pie vainas bija dzīvoklis pa kreisi. Lai gan labajā pusē dzīvoja inteliģenta krievu ģimene (meita spēlēja klavieres), nepatīkamā smaka uzvarēja, un skriešanas ātrumu šajā vietā nācās palielināt. Trešais stāvs (Andrejs?) parasti vēstīja par ceptiem kartupeļiem. Mūsu, tas ir, piektais stāvs smaržoja pēc mājām, tas ir – brīnišķīgi. Izņemot to vasaras dienu, kad brālis gluži dareliski nolēma iegūt bruņas no prakses vietā – Zoodārzā – nomirušā vecā bruņurupuča. Nabags tika vārīts lielajā katlā vairākas stundas, taču bruņas kā neatdalījās, tā neatdalījās, toties negantā smaka mums lika kaunīgi doties uz laukiem.

Man patika Imantas daudzstāvu mājas, jo tik daudzās no tām dzīvoja draugi, patika pagalmi, stieņi, uz kuriem vingrot un karāties, ceļš, pa kuru iet uz skolu, kurā arī patika; patika gandrīz viss, un vienīgā vilšanās bija tikai tad, kad mamma pa logu sauca: „Bērni, saldējums!” un mēs grūstīdamies skrējām augšā uz piekto stāvu, bet tur – sautējums. Pagalmā mēs šūpojāmies, lēcām gumijas, spēlējām „sikreķikus”. Reiz, kad nevarēju atrast nešaubīgā vietā pašas ieraktu stikliņu ar zemāk sakārtotu kompozīciju, draudzenēm atklāju pašizdomātu šīs mistērijas izskaidrojumu: „Zeme taču griežas, tātad aizgriežas prom arī mūsu „sikreķiki”!”

Citu reizi, lecot klasītes, iepazinos ar garāmejošu onkuli – viņam bija lielas sirmas ūsas un labsirdīga balss, kā arī, kā vēlāk izrādījās, laba humora izjūta. Mazliet parunājām, cik nu mana krievu valoda to atļāva. Atnākot mājās, pie vakariņu galda vecākiem tā arī pateicu – šodien iedraudzējos ar vienu vīrieti, viņu sauc (diezgan ilgi biju mēģinājusi iegaumēt viņa vārdu un uzvārdu)… Ostaps Benders.

Amerikāņu neatkarīgā režisora Džona Kasavītisa brīnišķīgajā un neparastajā mīlas stāstā Minnija un Mozkovits (1971) neirastēniski skaistā aktrise Džīna Roulendsa (dzīvē Kasavītisa sieva) kādā no filmas sākuma epizodēm savai draudzenei (abas iedzer pēc filmas Kasablanka noskatīšanās) saka, ka „Tu zini, ka filmas ir konspirācija? Es to domāju nopietni. Es to domāju nopietni – tā ir konspirācija, jo tās noskaņo tevi (set you up) jau kā bērnu, tās noskaņo tevi ticēt visam, tās noskaņo ticēt tevi ideāliem un spēkam un labajiem puišiem, un romantikai un, protams, mīlai.” Nedaudz vēlāk Minnija piemin, ka filmas noskaņo arī, kādus vīriešus tu vēlies satikt (un kādu dzīvē nav), kā tu dzīvo, kā tu iekārto dzīvokli utt.

Pirmās šaubas par to, ka mikrorajons, iespējams, nav skaistākā vide, man noteikti ir filmu radītas. Protams, mēs arī lasījām grāmatas, kaut vai Lielās cerības, taču tieši vizuālais attēls, nevis teksts radīja pavisam skaidru priekšstatu, ja ne, kā būtu jābūt, tad – kā varētu būt. Nu, pirmkārt, jau „īstai” mājai blakus jābūt baseinam (tas nekas, ka mūsu mikrorajonā nekāda baseina nebija un peldēšanas pamatus mēs braucām apgūt uz 3. vidusskolas hlorpilno ūdenstvertni Vecrīgā) – franču filma Baseins (1969) bija darījusi savu. Atlētiskā Alēna Delona un mūžam traģiskās Romijas Šneideres laiskošanās ap dzīvespriecīgi zilganzaļo ūdeni likās tik skaista, ka no atmiņas izstūmu filmas ne pārāk laimīgās beigas. Godīgi sakot, filmām, kurās ir baseini, beigas bieži vien nav labas. Vai pat sākums – kā retrospektīvi (kā jau film noir pieklājas) izstāstītajā Sanseta bulvāris (1950), kuras pirmajos kadros baseinā peld līķis un aizkadra balss vēsta: „…atkal baseinā, kuru es vienmēr tik ļoti esmu vēlējies.” Visvairāk baseinu krietni vēlāk un jau pavisam metaforiski redzēju filmā Peldētājs (1968), kas veidota pēc rakstnieka Džona Čīvera stāsta motīva. Bērta Lankastera varonis pēc nervu sabrukuma atgriežas jaunības vietās Kalifornijas ielejā, kur viņš vārda tiešā nozīmē izpeld cauri draugu, mīļoto sieviešu un paziņu baseiniem, pamatā kraulā dodoties vien sev zināmu skumju virzienā.

Arhitektūra sastāv no detaļām, un filmas man lika saprast, kādām „īstu cilvēku” mājās jābūt, piemēram, trepju margām. Skaidrs, ka tās nav blokmāju aukstās metāla vienveidīgās sloksnes, bet gan skaisti un silti koka stabiņveidīgi veidojumi, piemēram, kā profesora Higinsa darbistabā viktoriāņu laika mājā filmā Mana skaistā lēdija (1968). Tikai vēlāk, skatoties vairāk un arī citu žanru (ne tikai romantiskās) filmas, sapratu, ka kāpnes var tikt izmantotas ar ikonisku nozīmi un vēl psihoanalīzes ēnā. Piemēram, Hičkoka Psiho (1960) kāpnes nav arhitektoniski nejaušs elements, lai pārvietotos no viena stāva uz otru. Beita kvazigotiskajai mājai ir divi stāvi un pagrabs. Režisors acīmredzami ēkas plānojumu apspēlē kā cilvēka psihes analoģiju: vidējais līmenis ir saistīts ar ikdienas dzīvi, bēniņi kalpo par atmiņu krātuvi, savukārt pagrabs glabā kādu tumšu zemapziņas noslēpumu. Tomēr ne jau katra māja, kāpnes vai pagalms kinematogrāfā raisa tēlainību, tāpat kā ne katra tukša telpa stāsta par vientulību, lietus – par ilgām vai pagrabs – par līķiem.

Interesanti, kāpēc telpas attēlojums reizēm pārspēj jebkādu citu līdzšinējo telpas pieredzi. Alēna Renē Pērn Marienbādē (1961) ēkas labirinti, gaiteņi no Kubrika filmas Mirdzums (1980) vai tornis no beigu ainas Antonioni Aptumsumā (1962) atstāj tik spēcīgu iespaidu, ka ietekmē arī to, kā skatīties uz labirintu, gaiteni un torni vispār. Kinematogrāfs dod iespēju ieraudzīt jebko – upi, sniegu vai pat vējā virpuļojošu plastmasas maisiņu (filmā Amerikāņu skaistums (1999)) tā, kā līdz šim nekad uz to neesi skatījies.

Iespējams, filmu un attēla atstāto nospiedumu uz mūsu priekšstatu par ideālo māju daļēji paskaidro franču filozofs Gastons Bašlārs (Gaston Bachelard, 1884–1962). Grāmatā Telpas poētika ² Bašlārs arhitektūru analizē fenomenoloģiski. Tas, kā mēs uztveram telpu, nav nejaušība; Bašlāram arhitektūra ir iztēles un pieredzes rezultāts, tāpēc arī ideālā māja nav utopija. Franču filozofa grāmatā valoda ir poētiska; viņš daudz raksta par sajūtām, sapņiem, pārdzīvojumiem. Viņaprāt, poētiskie tēli ir plaši interpretējami; tie ir starp mūsu iztēli un pieredzi, tie it kā nepieder mums, bet ir mums atpazīstami.

Atceros, skatoties Andreja Zvjaginceva filmu Jeļena (2011), tomēr mazliet pārdzīvoju daudzstāvu mikrorajona māju nepārprotami nelabvēlīgo nospiedumu uz filmas varoņiem – vēlēšanās izrauties no nospiedošās vides bija arī filmas traģiskā sižeta pamatā. Visticamāk, ka patiešām kino veidotie ideālās nākotnes mājas tēli par paliekošiem kļūst, pateicoties gan paša skatītāja pieredzei, gan filmas radītam priekšstatam. Taču varbūt nav obligāti jākonfrontē reālais ar iztēloto; tā vietā labāk vienkārši noskatīties vēl kādu filmu.

1. Atklāt to, kas jau ir. Ulda Tīrona saruna ar Āronu Betski. Rīgas Laiks, 2009/05. 28.lpp  (atpakaļ uz rakstu)
2. Bachelard, Gaston. The Poetics of Space. Beacon Press books, 1994  (atpakaļ uz rakstu)