— Ma

 

Foto: THORE photography

 

Zviedru dzejniece Ida Borjela (Ida Börjel, 1975) tiek uzskatīta par vienu no spilgtākajām konceptuālās dzejas balsīm ne tikai Zviedrijā, bet arī pasaulē. Ida Borjela studējusi literatūrzinātni, ir četru dzejas krājumu autore un, jau sākot ar savu pirmo dzejas krājumu Zonde (Probe, 2004), pievēršas tādām aktuālām tēmām kā karš, totalitārisms, rasisms, terorisms utt., „dzīve” sistēmā un centieni dzīvot ārpus tās.

Idas Borjelas dzeja tulkota vismaz deviņpadsmit valodās, tostarp arī angļu valodā (Miximum Ca’ Canny the Sabotage Manuals (2016)), un angliski tiek tulkots arī Idas Borjelas jaunākais dzejas krājums, vērienīgā poēma Ma (2014), kas ieguvusi daudzas balvas, tostarp prestižo Ērika Lindegrēna balvu un Alberta Bonjēra dzejas balvu.

Dzejas krājumu Ma, no kura sagatavoti dzejoļi arī šai publikācijai, man labpatiktos dēvēt par mērķtiecīgu lingvistiski asociatīvu plosīšanos vēstures laiktelpā. Autore ne tikai veikli pārvietojas starp dažādiem notikumiem vēsturē, bet arī lauž un jaunatklāj valodu. Krājuma pamatstruktūru veido alfabēts,teksti krājumā sakārtoti pēc Fibonači skaitļu principa, teksta daļas kursīvā veido atsevišķu dzejoli, teksts izkārtots labajā pusē (izņemot tituldzejoli) un izmantots pagātnes gramatiskais laiks – tā ir apzināta sabalsošanās ar dāņu dzejnieces Ingeras Kristensenas dzejoļu krājumu Alfabēts (1981). Ma var uzskatīt par vēstures kataklizmu un zaudējumu katalogu, kurā dinamika pretstatīta statikai; katrs dzejolis beidzas ar atslēgvārdu – liriskā „es” vārdu (Ma, anima, Virdžīnija, nebula, Zeme utt.), kurš ir nekustīgs vērotājs, daudzsejaina būtne – zaudējumu raisītu ciešanu, dusmu un skumju plosīta māte. Māte, kura vēro jau notikušo laiku – „bija”. „Bija” kā pasaules bezjēdzīgo šausmu atspoguļojums un sāpju mantra. Bet, lai kas arī būtu bijis noticis, „vakaru pēc vakara//caur aklo zonu//nāks mamma”.

Ideja Borjela šogad piedalījās festivālā Dzeja bez robežām, kas no 2. līdz 4. jūnijam norisinājās Kaņepes kultūras centrā.

Atdzejotājs

 

dzīvots laiks, dzīvota vieta
kurai atmiņa pavēl būt tagadnē
aprises mēnessgaismā caur vārtiem
sauldūmakā caur vārtiem
māte bija, mātes atbalss
visums izplešas
visums izplešas
urdošs, paģērošs, vārdkārtojošs
caur vārtiem japāņu zīmē
pasīvi izmantotajai telpai, negatīvai telpai,
ka nosacītais tukšums
nav tukšs; ka kaut kas, ka
sauldūmakas burtzilbiens Ma

Ma –
es redzu
caur atvērtiem vārtiem
es sliekšņup
nē to nevar uzrakstīt
to nav iespējams uzrakstīt
es nevaru
es nevaru
to nevajadzētu spēt uzrakstīt
kā es varu būt kur dzejolis ir
nāve
nāve es gribu būt
ja esi tu
miris/kur
sauldūmaka
nav nekā te kur esmu es
vardarbi nevar kārtoties tā
kā dzejolis to cerējis bija
kas šeit palicis
ir smacējošs
ir ļoti grūti tajā būt
tas negrib norādīt
katra kārtība ir mirušo kārtā
bet šeit nav kārtības
nav kārtības atpūtā nav kārtības mierā
es nespēju domāt es nezinu
kur esmu es nezinu kā es
nolasīšu šo zīmplaismojumu
vai pārvērtīšu to rozē lasīšu
šos stingušos tēlus vai mīlestību savu stingšu
naidā/rokās sniegā
nav nekāda attāluma
kā notikumi var kārtoties
tikt savienoti turpinot nakti
ir man vienīgais veids kā palikt aklai
tur viss kas ir nespējīgs ir
kā nespēks mēmās sejas sienās
es negribu rakstīt šo
negribu pārliecināt sevi rakstīt
man riebj šī vārdība
vardarbu kārtība
no nāves līdz mieram
es cerībcaurkrītu
es līdzslīgstu mēģinājumam
izdzīvošanas laiks pagājis
un tas nav skaisti
un tas nav rožrāmi
savest sevi kārtībā doties tālāk
ir vara ko nespēju pārņemt
es nespēju
kā man pieņemt šo
šo stāvokli
tas nav skaisti
un nekas tur nav pateikts
un tur nav nekā ko gribu rādīt
sauc to par izmisību
ja spēšu es pajautāt
kādā kārtojumā
šeit ir māsas
visums izplešas
visums izplešas
kur mans pamats šai pasaulē
es kliedzu naktī
plosos
es murminu visus vārdus
es kliedzu nakts rāmē
kad robeža iekāpa manī
spārdīja mani
dragāja manī mani
un es kaucu
pēc māsām
asinsizliešana bijusi bija
kur tumsa bijusi bija
kur diendusa bijusi bija
kur tas kas atpūtas alka
nespēja paelpot
kur tas kas negribēja piekāpties
padevās
es izkliedzu savus
es kliedzu pēc saviem
kur tas kas negribēja padoties
padevās
es gāju ar iekšām uz āru
tas nebija skaisti
ar skatienu vērstu prom
es nesapratu tos kuri kliedza
kamēr salūza balss
skaidrs mīlestības bezdibenis aijāju
aijā
saules aijāts, kārtots
vārdībā senā dziesmā ir
ām ārup rāmi irā
ārup irām irā rāmi
rāmi irām ārup rāmi
irām āruprožurāmi ir
ām āruprožurāmi rāmi noslēgti vārdi
un es stāvēju viena
un es stāvot paliku pāri
un es pagriezos
un es pagriežos
un es pagriezos aiz
māsām
un es taustījos
un taustīšanās bija
un es vairs nejautāju
un taustījos pretī tukšumam
tas nebija balts
tajā nebija elpas
tas nesekoja man ārā
tas šķebināja un grieza manī mani
tajā bija grūti elpot
tajā vārdi nepalika pāri
tur nebija ārupceļa
un ārupceļa nav
un tur nebija ceļa ārup
un ceļa atpakaļ
neviena kas atbild
smilts melna kā smilts
melna tā mutē bija
un rokas asinīs
visas pirkstu ziedlapas saknes dzina
un ja nāve būtu meitene
un ja nāve meitene būtu
maigi es viņu auklētu
sauktu viņu par
sauktu viņu par Allēna
sauktu viņu par Ma
kā „mamma”

arī blēži bija, blēži
vienbalsības paisuma vilnī, triecienvilnis bija
viļņi un viļņos klīstošās
neinformētības biroja zaļās
vai pelēkās norādījumu lapeles
galvās sabāzti batoni
bezjēdzīgie centieni preses konferencē pieķert
ārlietu ministriju blēdībās ar naftu
dzelzs rūda, peļņa, greizie attēli
greizais attēls par ceļu, kas bija
bija vienīgais iespējamais caur
meža stigu, dzelzs rūda
ieroču fabrika un slepenība
slepenība bija; operācija Paperclip
granātmetējs Carl Gustav Kašmirā
gadadiena bija, gadadienas
dzelzs rūda, vasaras vidū lēmums
par vācu zaldātu brīvu pārvietošanos
pa dzelzceļu starp norvēģu
un somu robežām Svea

ūdens, degošais ūdens
kas acīmredzams, ko tik grūti uzrakstīt, ka
cilvēks mira, kad bija ieskrējis
sienā, pēc policijas sniegtajām ziņām, ieskrējis
sienā īpaši intensīvu
paslēpju laikā tā ir kāja
tā ir roka un roka ar kuru
mīna, mīnas bija; iekš
tauriņu spieta tauriņi; iekš rokas
spiediens; roka
roknotikts, tur ir tauriņš ir kājas, ir sprands
šis ir mugurkauls, šī ceļa bļodiņa
pirkstu nagi, šīs te ir asinis
asiņaini zobi baltajā sniegā, sniegs
zelta zobs; mute, mutes
atvērās plaisa sejā
arī bija: tauriņloks
un slīcināt zivis
ūdenī! Kandahāra

virzīja ugunīgo ūdeni
virzīja ugunsdzēsošo ūdeni
virzīja ugunsdzēsīgo ūdeni
virzīja uguns ūdeni
virzīja dedzinošo ūdeni
ūdeni to slimo dedzinošo
ūdeni vārdzust
caurplūst visu vārdzudību
burtos mācīto mokas, pratināto,
akmeņiem nomētāto mokas; īpašo
pirmlasīšanas skaņu; sliekšņvērtības
tajos uzplēstajos ķimikālijlaukos
katakombas Neapole

cieši iespiests pirksts
zem baļķu krāvuma
Irtiša upe
pret tuvāko ciemu; cik ilgs
ir izdzīvošanas laiks kad
pašnāvības starp
izdzīvojušiem nometnēs
kad vainas sajūta
joprojām dzīvajos
kad pienāk brīdis nav
cilvēkvērtas dzīves tur,
aizsprosts zvejnieki
metāliska gaisma uz lapas pēc tam
noslēgtavārdība aorta

musons bija lietus
dubļu plančkas telšu pilsētiņā
sliekas; sūces
notekūdens līdz potītēm
favelas būdās
Hamburgas pazemes patvertnēs
četrdesmit sestā rudenī
radioaktīvais lietus
dzīvsudrabūdens svins
svina lodalva; stindzinošais sāļais dzīvībņemošais
ūdens traktora šļūtenē
septiņas jūdzes no Floridas piekrastes
divi kilometri pa gultni desmit jūdzes
atklātā kosmosā
svārstlode atvars trokšņi sirdī
sērziedēšanas tvans
ūdenī nosmakšana viļņu kalni
kas aprija krastu
un atklātā jūrā Estonia

omega; priekšstats par
pasaules bojāeju bija
bet ne par sistēmas beigām
un sistēmā sistematizētās
mirušo dēlu fotogrāfijas
cieši piestiprinātas mietiem
māšu gājienā mirušajiem
sniega segā sniegs
miglas krasts sniegā
gaisā ugunstauriņi pēc ledusgaismas
elpojamā gaisa piesārņojums melanholija

kurš dzīvnieks, kurš ūdens tu esi
un kad tukšā baltā bez durvīm istabā bez logiem
esi spēle ir kods veidam kā
mīlam; kaut kas par dzīves virpuli; kā cilvēks
dodas satikt savu nāvi slēgtā kamerā
laika sajūta saglabājas piecas minūtes
pēc tam tur un tu un šeit un
tas, un tad un kad un viņš, kurš grib
kaut ko sacīt par klusuma izciešanu klusumā,
kaut ko par to, kas aiz cietuma mūriem,
kas bija, bija aizsargmūri
kad tika uzņemta filma Man with no name
starp plastmasas maisiņiem zemē izraktā alā
bezvārdu, nenosaukta; zeme, zeme bija
aizbildinājums, ātrās tiesas bija
un ieslodzītie bez sprieduma; aiz
antifašistu aizsargbarjerām, kuras bija,
bija Raudu mūris, zilais
Jeruzalemes apvalks, arī kauna mūris
Rietumsahārā; apraudātājas bija Eiraeiro

vai tas ir kaps
ir lauki un meži tuksnesis
labirinti apkopojums haoskārtība
tā bezvārdu iznīcība, kur pēkšņs
apdraudējums asinsniegs
radīšanas mīta nepareizajā pusē
kur jūra būtu bijusi pērlīte
kur acu pērlītes būtu bijušas
kur vairāk atbilžu būtu bijis
tumšs atomsniegs caur materia
mater

 

No zviedru valodas atdzejojis Arnis Mincenhofs