— Pēcnāves gods

Foto: www.glossy.espreso.rs

Dienvidslāvu¹ rakstnieks Danilo Kišs (Danilo Kiš, 1935—1989) atstājis milzīgu ietekmi uz visu reģiona literatūru — kā man reiz sacīja kāds slovēņu dzejnieks: mums viņš bija daudz nozīmīgāks par Borhesu (ar kuru Kišu nereti un pamatoti salīdzina). Astoņdesmito gadu sākumā viņš guva arī plašāku starptautisku atzinību: viņa stāstus publicē New Yorker un tulko neskaitāmās valodās, tos novērtē Sūzena Sontāga un Josifs Brodskis, ar kuriem viņu vienoja draudzība. Par vienu no Kiša daiļrades virsotnēm tiek uzskatīts īsstāstu krājums Kapliča Borisam Davidovičam (1976), kurā viņš lielākoties pievēršas 20. gs. pirmās puses Austrumeiropai un tās politiskajam klimatam, vēsturiskus notikumus un personāžus mijot ar fikciju. Dzinulis krājuma tapšanai bija Kiša vilšanās viņa toreizējās darba vietas, Bordo Universitātes, studentos, kuri, būdami kreisi orientēti, nespēja un negribēja ticēt gulaga pastāvēšanai PSRS. Lai gan grāmatā iekļautos darbus var lasīt arī kā klasiskus stāstus, tā ir postmoderna amalgama, kurā sakausētas visdažādākās ietekmes (virsroku nereti gūstot Bruno Šulcam un Borhesam), aizgūti sižeti, motīvi, tēmas, stilistikas, apjomīgi citāti, atsauces. Lai gan grāmata guva atzinību gan no lasītāju, gan kritiķu puses, vairāki ietekmīgi Kiša laikabiedri tomēr nenovērtēja krājuma intertekstualitāti, un pret viņu izvērsās vērienīga kampaņa ar apvainojumiem plaģiātismā. 1978. gadā Kišs nāca klajā ar stilistiski izsmalcinātu atbildi grāmatā Anatomijas stunda, kas lasāma gan kā savas daiļrades metodes aizstāvība, gan lielisks apcerējums par literatūru un radošā procesa būtību.

Šis stāsts nāk no otras Kiša daiļrades virsotnes — stāstu krājuma Mirušo enciklopēdija (1983), ko vieno pievēršanās nāves tēmai. Neskatoties uz krājuma samērā nelielo apjomu, tematiski un hronoloģiski tas atbilstoši nosaukumam aptver plašu tematisko un hronoloģisko loku, sākot no mūsu ēras sākuma reliģiskajiem disputiem Samarijā, beidzot ar fiktīvu „biogrāfu” sektu septiņdesmito gadu Stokholmā. Autora vārdiem: „Tā ir grāmata par mīlestību un nāvi, un es ļaušos apgalvot, ka, uzmanīgi lasot, var atklāt, ka Eross un Tanatoss kā tēmas, kas caurvij visas manas grāmatas, te izteiktas vispilnīgāk. Domāju, ka tas ir galvenais, ko varu teikt par Enciklopēdijas nozīmi.”

Post scriptum krājumam Mirušo enciklopēdijai par stāstu Pēcnāves gods Kišs raksta: „Šī stāsta sākotnējais nosaukums bija Maukas bēres. Kāda mūsu žurnāla redaktors 1980. gada 12. marta vēstulē man paziņoja, ka „redakcija nonākusi pie secinājuma, ka būtu nepieciešams mainīt stāsta nosaukumu, ka tam pēc savas varones vārda jāsaucas Marijeta (kas, kā to teica M., ir lielisks maukas vārds, taču slikts stāsta nosaukums). Redakcija, izrādās, šo naivo lirisko variāciju bija interpretējusi kā politisku alūziju! Žurnāla Književnost redaktors atbrīvoja viņus no galvassāpēm un stāstu publicēja savā žurnālā, 1980. gada 8. numurā. Nosaukumu es mainīju pats gluži literāru iemeslu dēļ: pirmais man likās pārlieku burtisks.” Tāpat viņš skaidro: „Flāmu motīvus stāstā iedvesmojusi atmosfēra, kas valda Terborha, Rubensa, Rembranta gleznās un to interpretācijās, kā arī atmiņas par ceļojumu uz Hamburgu 1972. gadā. Atbaidošās gladiolas, ko divas trīs dienas agrāk bija atnesusi O. V., es gleznoju dzīvajā, „no dabas”, kā glezno klusās dabas.”

Par stāsta beigās nez no kurienes uznirstošo Janu Valtinu²  Kišs skaidro: „Tā ir reāla persona. Grāmatā ar nosaukumu Out of the Night viņš šo epizodi izklāsta kā patiesu, lai gan sižets pārlieku liek domāt par tā dēvētajām mūžīgajām tēmām.”

Šī ir pirmā Kiša darbu publikācijā latviski, taču līdz šim bijusi pieejama intervija ar viņu (Karogs, 1995, 7; Noras Ikstenas tulkojums no angļu valodas un priekšvārds).

Tulkotājs

Tas notika tūkstoš deviņi simti divdesmit trešajā vai divdesmit ceturtajā gadā. Šķiet, viss norisinājās Hamburgā. Tas bija biržu katastrofas un galvu reibinošas devalvācijas laiks — ostas strādnieki pelnīja septiņpadsmit miljardus marku, bet labākās prostitūtas par saviem pakalpojumiem saņēma trīsreiz vairāk. (Jūrnieki Hamburgas ostā nēsāja sīknaudu kartona kastēs zem padusēm.)

Kādā no ostas apkārtnes sārtajām istabiņām no plaušu karsoņa negaidīti bija nomirusi prostitūta, vārdā Marijeta. Ukrainis Bandura, jūrnieks un revolucionārs, apgalvoja, ka viņa „sadegusi aiz mīlestības”. Viņš nespēja iedomāties, ka viņas „dievišķajam augumam” varētu būt kas kopīgs ar jelkādu banalitāti, bet plaušu karsonis, viņaprāt, bija „buržuāziska slimība”. „Viņa sadega kā uz sārta,” viņš teic. Lai gan kopš šī notikuma aizritējuši teju pieci gadi, Banduras balss, to sakot, ieskanas sēcoši un pieklusināti, it kā viņu smacētu klepus. Tās nav alkohola sekas vien, lai gan, patiesību sakot, Bandura jau sen bija kļuvis par graustu, kas nošķirts no savējiem, līdzīgs milzīgam, sarūsējušam kuģim, kas pēc avārijas pamests uz sēkļa sabrukumam.

„Tikai mieru!” gārdz Bandura, „neviena mauka pasaulē nav sirsnīgāk apraudāta. Un neviena nav apglabāta ar lielāku godu.”

Lai apbērētu Marijetu, tika aptīrītas oranžēriju puķu dobes un izlaupīti piepilsētas villu dārzi, visu nakti rēja suņi, vācu dogi un aitu suņi sarējās, raudamies ārā no kaklasiksnām — šiem suņu ērkšķu kroņiem —, smagie ķēžu posmi berzās pret nostieptām tērauda stieplēm, it kā žvadzētu visas vēstures vergu važas, bet neviens, pat vecie gurdenie dārznieki, kuru slimajos kaulos ierakstīta tikpat milzīga slimības vēsture kā pati proletariāta vēsture, nemanīja, ka tonakt notika neliela, patstāvīga revolūcija: jūrnieki no Hamburgas ostas straujā uzbrukumā ieņēma bagātnieku īpašumus, un tur šie proletariāta bērni no Havras, Marseļas, Antverpenes nakts aizsegā izgrieza gladiolas, nošņāpdami tās pie saknes ar saviem asajiem matrožu atvāžamajiem nažiem, ar noplīsušajiem naglu zābakiem samīdami visus sīkos augus, kas nebija asmens cienīgi. Tajā naktī parki un skvēri tika „barbariski sabradāti” un nebija saudzēts nedz Pilsētas dārzs, nedz skvērs rātes priekšā, „divus soļus no policijas”. „Šo barbariskos postījumus,” rakstīja avīzes, „bez šaubām, pastrādājuši kādi anarhistiski noskaņoti prāti un bezsirdīgi ziedu kontrabandisti.”

Pie Marijetas kapa sanesa baltu un sarkanu rožu pušķus; svaigi grieztus pīniju zarus; tulpes un krizantēmas; tuberozes; debeszilas hortenzijas; dekadentiskos, secesioniskos īrisus — šos izvirtīgos ziedus; hiacintes un bezgaldārgās melnās tulpes — nakts puķes; mironīgas, vaskainas lilijas — nevainības un pirmās komūnijas ziedus; violetus ceriņus, kas smaržoja pēc sadalīšanās; klaidonīgās hortenzijas un atbaidošas gladiolas (kuru bija visvairāk) — maigi baltas un maigi sārtas, svētas, eņģeliskas gladiolas ar slēptu rozes un zobena mistiku — un tas viss pūstošas bagātības zīmē, vēsu bagātnieku villu zīmē — mironīgi kuplas gladiolas, laistītas ar vecu, gurdenu dārznieku sviedriem, smidzinātāju smiņķi, artēzisko aku mākslīgo lietu, lai tikai pasargātu no nelaika šo neauglīgo ziedu slimīgo kuplošanu, kas nedeva nekādu, pat ne zivjainu smaržu: par spīti fantastiskajai konstrukcijai ar omāra spīlēm līdzīgajām locītavām, par spīti vaskaino ziedu krokojumam un melīgajiem puteksnīcu tausteklīšiem, un melīgajiem smailo ziedpumpuru dzelkšņiem, viss šis atbaidošais kuplums nebija spējīgs izspiest no sevis pat ne vienu vienīgu aromāta atomu, pat ne tik daudz, cik trejkrāsu vijolīte savvaļā. Bet šo ziedu krāsaino uguņošanu kronēja magnoliju zari, nozagti Botāniskajā dārzā, kupli, cietām lapām, ar lielu baltu ziedu galā, kā zīda lenti, ko iepina matos tās „meitenes no labajiem namiem”, kuras biedrs Bandura (ar viņam raksturīgo kāri pārspīlēt) uzskatīja par līdzvērtīgām ostas maukām. Vienīgi kapsēta tika saudzēta, jo savā uzsaukumā „visiem jūrniekiem, visiem dokeriem, visiem, kas viņu mīlējuši,” Bandura pieprasīja nest tikai dzīvus ziedus un kādas, bez šaubām, mistiskas apgarotības uzplūdā kategoriski aizliedza apgānīt kapus. Domāju, ka varu rekonstruēt, lai gan aptuveni, viņa domu gaitu: „Nāvi nepiemuļķosi; ziediem tāpat kā cilvēkam piemīt sava dialektiskā orbīta un bioloģiskais cikls — no plaukšanas līdz sapūšanai; proletāriešiem ir tiesības uz tādu pašu pēcnāves godu kā kungiem; maukas (tātad) ir pelnījušas tādus pašus ziedus, kādus kundzes no labajiem namiem.” Utt.

Klusējošā procesija ar Banduru priekšgalā pacēla sarkanus un melnus karogus, tiklīdz sasniedza proletārisko priekšpilsētu, un tie atrisa vējā draudīgā plīvošanā — uguns sarkanā un nakts melnā krāsā, simboliskā kā puķu valoda, bet ne bez sociāla konteksta.

Uz pašas robežas starp turīgo un nabago apbedījumiem Bandura, viegli paklupdams, uzkāpa uz augsta podija no melna marmora plāksnēm (bronzas eņģelis tur vainagu virs sen mirušas nelaiķītes), lai kailgalvaino jūrnieku un uzmālēto prostitūtu noklusušajam baram noturētu pēdējo vārdu. Viņš izklāstīja Marijetas biogrāfiju īsi un shematiski: proletariāta bērna mokpilnā dzīve, māte veļas mazgātāja un no ceļa noklīdis tēvs, kurš beidz dzīvi kā žūpojošs krāvējs Marseļas ostā. Un, lai gan jūrnieks un revolucionārs Bandura aizsmakušu rīkli un sagrieztām acīm centās savu pēdējo vārdu, šo skumjo kādas nelaimīgas dzīves bilanci, noturēt sociālās netaisnības un šķiru cīņas rāmjos, izrunādams vārdus naidpilni, it kā lasītu Bakuņinu, viņš nespēja nepārcilāt sevī šīs dzīves ainas, it kā pārlapodams senu fotoalbumu. (Un es ticu, ka starp šīm ainām nemanot iejuka arī viņa paša bērnības atmiņas.) Pagrabs slimīgā pustumsā, cigarešu dūmos, vīna un anīsa šņabja smārdā; mokošas ģimenes scēnas, roku palaišana, kliedzieni, raudas; blaktis, kas sprakšķēdamas sadeg zem sarullēta avīžpapīra lāpas, kamēr liesmas laiza dzelzs gultas jau apkvēpušās atsperes un redeles; utu meklēšana kā pie pērtiķiem, kad vakaros raustīgas lampas gaismā bērni, pieplakuši cits citam pie pakaušiem, pie gaišu un melnu šķipsnu saknēm atrod gnīdu ķekarus; mātes rokas, kas, uzpampušas no veļas beršanas, izskatās pēc vārītām barbēm…

Vien pa brīdim runu pie atvērtā kapa pārtrauca veco mauku īsie, histēriskie vaidi (visticamāk, neviens cits neizjūt sāpīgāk miesas nīcīgumu un tai draudošo sabrukuma katastrofu) un dokeru sēcošā ieklepošanās un šņaucieni, bet Bandura nevarēja zināt, vai tas patiešām bija klepus vai skarba jūrnieciska raudāšana, vīrišķs raudu surogāts, tas pats nopūtu un asaru erzacs, ar kuru viņš pavadīja savu runu. (Viņš dzirdēja savu balsi kā svešu, kā no čerkstoša fonogrāfa, bet domās hronoloģiskā secībā pārlapoja seno albumu, sākot ar savu pirmo satikšanos ar Marijetu.)

Viņš ieraudzīja viņu kādā tūkstoš deviņi simti deviņpadsmitā gada vakarā Hamburgas ostā, kur tikko bija nokāpis no kuģa Franken. Bija vēls un pelēks novembra vakars, un ielu laternas trīsēja smīganu lietū. Nākamajā dienā pie kāda ostas kroga viņam vajadzēja atjaunot sakarus ar Aparātu (pēc norunātas paroles), bet līdz tam bija jāpaliek nemanāmam, neatšķirdamies ne ar ko — ne stāju, ne valodu, ne izturēšanos, ne ārieni — no simta, tūkstoša jūrnieku, kas tajā dienā bija nokāpuši krastā. Viņš gāja pa „Leļļu ielu”, iejucis starp sareibušajiem jūrniekiem — un ziņu pienesējiem skaidrā, kas tēloja piedzērušos jūrniekus, —, pa zemajiem logiem lūrēdams diskrēti apgaismotajās sārtajās istabās. Malās izliktās lampas caur sarkaniem abažūriem kā flāmu meistaru dāmu portretos meta gaismu sārtajos interjeros: aizslietnis, kas, izgleznots dekadentiskiem īrisiem, šiem izvirtības ziediem, sargā noslēpumaino Intīmu (kas vilina ar savu aizplīvurotību, tāpat kā vilina kleitu krokojumi un šķēlumi), ar brokātu apšūts ciets turku dīvāns, masīvs kā kuģis, — ak, Bandura pazina šo lietu kārtību jau ilgi, pirms satika Marijetu! — balta un mirdzoša fajansa mazgājamā bļoda un slaida glāze uz augstas kājiņas. Lampu sārtenā gaisma atspīdēja uz aizslietņa mirdzošā auduma, īrisi izskatījās tumšāki, tāpat arī sarkanais brokāts uz krēsla skatloga centrā, uz kura sēdēja Dāma. Viņa pagriezusies pusprofilā pret skatītāju, un kleitas krokās lūst lampas rožainā gaisma. Viņas kājas sakrustotas, bet rokās adīklis, virs kura zib adatas. Gari, ugunīgi mati krīt pār atsegtajiem pleciem līdz pat kuplajām puskailajām krūtīm. Citai Dāmai blakus skatlogā rokās grāmata kā grēku nožēlotājai, kas lasa Bībeli. Zem viņas ugunsrudajiem matiem, kas nedaudz aizsedz seju, lampu gaisma atspīd briļļu stiklos. (Kad vērotājs pieliecas nedaudz tuvāk, var salasīt lieliem burtiem iespiesto grāmatas nosaukumu: „Grāfs Monte Kristo”.) Viņa tērpusies tumšā kleitā ar baltu mežģīņu apkakli, un šādi šī palaistuve izskatās pēc Heidelbergas studentes… Bet tad viņš ieraudzīja viņu — Marijetu. Tāpat kā citas, viņa sēdējā sakrustotām kājām, nedaudz salīkusi, ar cigareti pirkstos, gaišā atlasa kleitā, taču viņas pozā, viņas izskatā, tajā bāli sārtajā gaismā, kurā viņa bija iegrimusi kā akvārijā (visu jūrnieku mūžīgā sirēna), bija kaut kas, kas acumirklī Banduru savaldzināja. Bet tikai tad, kad viņš iesoļoja viņas istabā un kad viņa aizvilka smagnējo zaļā samta aizkaru logam priekšā un palika savu silto roku viņam zem krekla, tikai tad viņš saprata: Marijetai nebija paredzēta noteikta loma — ne Mājsaimnieces, ne Adītājas, ne Studentes, ne Grēku nožēlotājas loma, vienīgi viņai nebija vajadzības pēc sarežģītas un ilgi iestudētas horeogrāfijas, viņa bija vienīgā un neatkārtojamā, viņa bija ostas mauka.

„Viņa mīlēja un palīdzēja visu ostu jūrniekiem,” sauca Bandura pie atvērtā kapa kā mītiņā, „un viņai nebija aizspriedumu pret ādas krāsu, rasi vai reliģiju: pie viņas krūtīm, „mazām, bet skaistām”, kā teicis Napoleons Bonaparts, šis noziedzīgais imperators, spiedies Ņujorkas jūrnieka melnais, nosvīdušais rumpis, malajieša dzeltenā krūteža bez apmatojuma, Hamburgas dokeru lāču ķetnas un tetovētās krūtis, zagļi no Alberta kanāla, uz viņas īrisu kakla kā visu ļaužu brālības zīmogu atstājis nospiedumu Maltas krusts un krucifikss, un Zālamana zvaigzne, un krievu ikona, un haizivs zobs, un amulets mandragoras saknes formā, bet starp viņas maigajiem gurniem plūdušas spermas upju straumes, ielīdamas viņas siltajā kājstarpē kā visu jūrnieku galvenajā ostā, kā visu upju satecē.”

Bandura dzirdēja savu balsi tālu un svešu, un viņā atbalsojās Marijetas dzīves ainas, bet tagad bez skaidras hronoloģijas, it kā albuma lappuses pēc savas patikas šķirstītu vējš, it kā viņš, Bandura, būtu tās skatījis pats savām acīm. (Pēc mīlas skavām vīriešiem, kurus viņa patiešām mīlēja, — un šis revolucionārs ar maigo sirdi bija viens no viņiem — Marijeta prata stāstīt par sevi kā grēksūdzē. Viņa stāstīja savas atmiņas ar savādu nostalģiju, it kā šie skarbie, atbaidošām detaļām pilnie stāsti nebūtu svarīgi, bet svarīgs būtu vienīgi fakts, ka tas noticis sen un ka tolaik viņa bijusi jauna, presque une enfant, gandrīz vēl bērns.) Un viņš redzēja, kā sīks atbaidošs grieķis kādā karnevāla vakarā paņem viņu aiz rokas, bālu un nedaudz iereibušu no alus, no kura viņa nodzērusi vien putas kā tāds bērns; kā viņa paklausīgi seko šim grieķim sīkiem izsalkuša dzīvnieka solīšiem pa šaurajām Marseļas ielām, kas ved uz ostu; kā pēc tam viņa kāpj augšup pa kāda drūma nama kāpnēm ostas noliktavu apkaimē, vilkdama roku pār margām no resnām kuģu tauvām. Pēc tam ar tādu pašu niknumu viņš domās sekoja viņas drošajai gaitai līdz durvīm ceturtajā stāvā (grieķis stāv kāpņu apakšā, it kā, lai viņu iedrošinātu). Pēc tam skats pārceļas uz Marseļas ielām, kur Marijeta uzmālējusies stāv, atspiedusies pret akmens mūri, atbalstījusies pret to ar kāju kā tāds ievainots putns…

„Mēs visi, kas esam šeit, Kameraden,” turpināja Bandura, „mēs visi esam vienas lielas ģimenes locekļi, mīlētāji, līgavaiņi, ka es jums saku, vienas sievas vīri, vienas dāmas kavalieri, viena klēpja brāļi, kuri veldzējušies no viena avota, dzēruši rumu no tā paša pudeles kakliņa, raudājuši dzērumā uz viena un tā paša pleca un nākuši pie sajēgas pie tās pašas mazgājamās bļodas, pie tās aiz zaļā baldahīna…”

Kad noklusa Banduras trīcošā balss, pret zārku sāka sisties pirmās pikas, ko meta jūrnieku un dokeru spēcīgās rokas, drupinādamas zemi, it kā sālīdamas milzīgas zivs uzšķērsto vēderu. Virs atvērtā kapa skanēja melno un sarkano karogu zīda švīkstoņa, kuri tagad bija vien bēru karogi. Tad zeme kapā sāka krist no lāpstām, atsizdamās pret zārku dobji, it kā pēc mīlas skavām kāds pieliktu ausi pie skuķes satrakojušās sirds. Ziedi iesākumā bira stiebru pēc stiebra, bet pēc tam pušķiem, tad pilniem klēpjiem, kas tika nodoti no rokas rokā citam caur citu kā tādā puķu talkā no kapličas līdz pat kapsētas nabago iecirknim, kur krusti pēkšņi kļuva mazāki un kur granīta kapenes un bronzas pieminekļus nomainīja kapakmeņi un satrunējuši koka krusti. Un neviens nekad neuzzinās, kādi dzinuļi, dzērums, sāpes, šķiru naids vai Jamaikas rums, par spīti Banduras aizliegumam, noveda pie revolucionāras nepaklausības brīnuma, neizskaidrojamas dumpja stihijas, kad jūrnieki un ostas palaistuves, šī skarbā cilts, trakumā, murgainā apgarotībā, caur asarām un sakostiem zobiem, ērkšķos sadurstīdami pirkstus līdz asinīm, sāka plēst kungu gladiolas un rozes, raut tulpes ar visiem sīpoliem un lapām, plūkt ar zobiem neļķes, lai no rokas rokā un no klēpja klēpī nodotu tās cits citam. Drīz tur izauga ziedu un zaļumu kalns, tulpju, hortenziju un rožu sārts, gladiolu osuārijs, bet krusts, kas slējās virs svaigā uzkalniņa, un pats uzkalniņš pazuda zem šīs milzīgās gubas, kas smaržoja ar saziedējušu ceriņu puvuma smaržu.

Kad iejaucās policija, kapsētas dižciltīgo iecirknis jau bija notīrīts un gājis bojā, „it kā šo postažas ainu aiz sevis būtu atstājis siseņu mākonis,” kā par to rakstīja presē. (Rote Fahne publicēja sleju bez virsraksta, kurā vēstīja par nežēlību no policijas puses, kas bija arestējusi un izraidījusi divdesmit jūrniekus.)

„Noņem cepuri!” Bandura saka savam sarunbiedram. Johans vai Jans Valtins (liekas, tā viņu sauc) pēkšņā sāpju uzplūdā cenšas atcerēties Marijetas seju. Viņš spēj atminēties vien viņas sīko augumu un aizsmakušos smieklus. Tad uz mirkli viņa apziņā uzpeld viņas smaids, viņas sejas ēna, bet arī tā tūlīt pagaist.

„Tikai mieru!” saka Bandura, „Neviena kundze no labajiem namiem nav sirsnīgāk apraudāta. Un neviena nav apglabāta ar lielāku godu.”

No serbohorvātu valodas tulkojis Arvis Viguls

1. Šis šobrīd, protams, ir problemātisks apzīmējums, tomēr Kiša personību, ņemot vērā viņa daudznacionālo izcelsmi un personības kosmopolītisko dabu, negribētos sašaurināt līdz ebreju, ungāru, rietumbalkānu, melnkalniešu, vojvodiniešu, serbu vai kādai citai identitātei. Viņš pats nekad par šo jautājumu nav izteicies, un, tā kā viņš mira pirms Dienvidslāvijas sabrukuma, tam tā īsti arī nebija vajadzības. Dzimis Vojvodinā — multinacionālā reģionā Dienvislāvijas karalistē (tagad — autonoms reģions Serbijā) melnkalnietes un ungāru ebreja ģimenē, kristīts pareizticībā (kas viņu paglāba no tēva likteņa, kurš mira Aušvicā), pamatskolā mācījies Dienvidslāvijā un Ungārijā, beidzis vidusskolu tagadējā Melnkalnē, studējis Belgradas Universitātē (kur viņš bija pirmais absolvents ar grādu salīdzinošajā literatūrzinātnē), pasniedzis Strasbūras un Bordo augstskolās, miris Parīzē, apglabāts pēc pareizticīgo rituāla Belgradā.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Jan Valtin — īstajā vārdā Rihards Jūliuss Hermanis Krebs, 1905—1951 — vācu avantūrists, GPU slepenais aģents, kurš, nometinājies ASV, minētajā grāmatā aprakstīja savus piedzīvojumus.  (atpakaļ uz rakstu)