— Metodes pārvērtības

 

Te lasāmā teksta žanrs – ne raksts, ne eseja, bet komentārs saistībā ar troksni sacēlušo notikumu, kas turklāt vēl ne tuvu nav beidzies; faktiski tikai knapi sācies. Tāpēc pats komentārs būs maksimāli formalizēts un samērā īss, jo runa ir par sižetu, kurā daudz kas nav saprotams. Tā nu mēģināšu koncentrēties uz saprotamo, pat acīm redzamo. Reizumis der atkārtot acīm redzamas lietas; no svara ir tas, kā tās atkārtot, kādā secībā izkārtot un kāda no tā veidojas loģika. Tā mūs mācīja Vitgenšteins.

Un vēl neliela piebilde. Es nepārzinu Kirila Serebreņņikova radošo darbību. Personisku iemeslu dēļ teātri gandrīz neapmeklēju un mūslaiku krievu kino arī neskatos. Serebreņņikova uzvedumus neesmu redzējis, filmu – arī ne (izņemot maķvārdīgo epizodi no filmas Tēlojot upuri, kas nu kļuvusi pazīstama, un arī to piespieda noskatīties paziņas). Tas viss nozīmē, ka režisora talanta lielumu, viņa lomu un ietekmi es ņemu par pilnu – daži cilvēki, kuru viedoklis man ir būtisks, apgalvo, ka Serebreņņikovs ir svarīga un interesanta figūra. OK, balstīšos uz to. Kaut gan – viņa kultūras produkcijas kvalitāte manos pārspriedumos nav nemaz tik svarīga. Nozīmīgāks ir fakts, ka viņš ir pazīstams.

Tātad – Kirila Serebreņņikova lietā pastāv vairāki galvenie punkti. Uzskaitīsim tos:

1. Serebreņņikovu un viņa līdzstrādniekus, kas nodarbojās ar administrēšanu un finansēm, arestēja, pamatojoties uz aizdomām par „noziedzīgas grupas izveidi” ar nolūku nozagt valsts naudu, kas bija atvēlēta festivālam Platforma. Divi no arestētajiem atrodas izmeklēšanas cietumā, tostarp smagi slimā grāmatvede Ņina Masļajeva. Pašu Serebreņņikovu ietupināja mājas arestā par spīti sabiedrības un kultūras darbinieku vētrainajiem protestiem.
2. Lietas apstākļi ir visai miglaini un pat neko nezinošam vērotājam izskatās aizdomīgi. Izmeklētāji putrojas par summu, ko esot nozagusi Serebreņņikova „noziedzīgā grupa”. Vienam no arestētajiem – Gogoļa centra bijušajam direktoram Aleksejam Malobrodskim – pat nav sākta krimināllieta. Ņinu Masļajevu apzināti iesēdināja aiz restēm, nevis mājas arestā, lai viņas slikto veselības stāvokli izmantotu kā spiediena instrumentu, un apbrīnojamā veidā tieši viņa tagad apsūdz režisoru. Ja tā nav spīdzināšana, kas tādā gadījumā ir spīdzināšana? Visubeidzot – galvenais jautājums: kāpēc starptautiski atzītam režisoram, kurš strādā Eiropā, režisē filmas un uzvedumus, kas izraisa rezonansi, jāzog nauda, turklāt, ja tomēr var ticēt kaut kādiem izmeklēšanas skaitļiem, samērā neliela?
3. Zinātāji apgalvo: Krievijas likumdošana un administratīvās procedūras, kas saistītas ar teātra būšanu organizācijas finansiālo pusi, ir tik nejēdzīgas un juceklīgas, ka nav iespējams iestudēt nevienu izrādi, tās nepārkāpjot. Citiem vārdiem, Serebreņņikovu vienkārši var iesēdināt cietumā – gluži tāpat kā jebkuru citu režisoru, kura darbība tā vai citādi atkarīga no valsts finansējuma.

Tas skāra lietas juridisko pusi un tieši apsūdzību kriminālā nodarījumā. Tagad daži punkti par notiekošā kontekstiem.

1. Šajā lietā mēģina atrast kādu politisku zemtekstu. Serebreņņikova būšanā tas ir visgrūtāk saskatāms. Kā jau vairākums nosacīti „liberālo” un „progresīvo” Maskavas kultūras darbinieku Kirils Serebreņņikovs nekad tiešā ceļā nav vērsies pret pašreizējo varu. Vēl vairāk – pirms trim gadiem prezidenta vēlēšanās viņš publiski aicināja balsot par Vladimiru Putinu. Jā, režisorа attieksme pret valsti ir stipri skeptiska, bet nevajag pārspīlēt šīs attieksmes radikālismu. Mūsdienu Krievijas meinstrīma „liberālo” režisoru, rakstnieku, mākslinieku un aktieru uzvedība tipoloģiski maz atšķiras no tā, kā septiņdesmitajos gados un astoņdesmito gadu pirmajā pusē uzvedās cilvēki, kurus viņi nomainīja: Maskavas kultūra elite – sākot ar Vladimiru Visocki un beidzot ar Eldaru Rjazanovu, no Ābrama Efrosa līdz Andrejam Vozņesenskim vai Jevgeņijam Jevtušenko. Šī izaicinošā attieksme bija un ir lielās sabiedriski politiskās un sociokulturālās spēles nepieciešams elements. Padomju laikā dažus izlases kārtībā sodīja; dažkārt pat bez tieša iemesla – pietiek atcerēties, kā neizskaidrojamu iemeslu dēļ no valsts izdzina Andreju Tarkovski. Nav izslēgts, ka saistībā ar Serebreņņikovu mēs saskaramies ar līdzīgu gadījumu: upuri nevis īpaši izvēlējās, bet „tā gadījās”.
2. Lai arī pastāv iepriekš pieminētās acīm redzamās paralēles ar vēlīnā sociālisma laiku, pašreizējais Krievijas kultūrpolitiskais konteksts ir principiāli atšķirīgs. Vispirmām kārtām patlaban no svara ir ne tik daudz varas ideoloģiskās prasības, cik visdažādākās finansiālās intereses un plašai publikai tikpat kā nezināmu grupējumu un atsevišķu personu cīņa par resursiem un ietekmi. Neraugoties uz gandrīz visaptverošo Maskavas liberālās inteliģences pārliecību, ka Serebreņņikovu soda „par politiku”, īstenībā viss notiekošais visdrīzāk ir Kultūras ministrijas sīko un vidējo blēžu savstarpējās kašķēšanās vai Izmeklēšanas komitejas tarakānu skriešanās sacīkšu rezultāts. Kaut gan – arī padomju laikā notika līdzīgas lietas, taču, jāatzīst, krietni retāk.
3. Tomēr nevajadzētu pilnībā izslēgt „ideoloģisko elementu” kā režisora vajāšanas iespējamo cēloni. Putina Krievijā ideoloģijas nav, bet ir kāda ideoloģiskā intence, kura ar katru gadu aizvien vairāk tiek novirzīta uz konservatīvisma un tradicionālisma pusi (protams, visai nosacīti). Protams, šis „jaunais vecais konservatīvisms” ir tīri polittehnoloģisks izgudrojums, tas burtiski smird pēc pārdošanas reklāmām un mārketinga, tomēr tas ir klātesošs Krievijas iedzīvotāju sabiedriski politiskajā un kultūras apziņā. Šajā (un tikai šajā) kontekstā Serebreņņikovs ir ienaidnieks. Taču – ne jau, protams, ideoloģijas ienaidnieks: tā ir tik ļoti nenoteikta – pat kā intence, ka ienaidnieka lomu var iedalīt jebkuram – un tieši tāpat acumirklī un bez kādām sekām „atcelt” šo lomu sadali. Taču ierēdņiem, kas karjeru veidojuši, balstoties uz šādu ideoloģisku intenci – kā, piemēram, kultūras ministrs Vladimirs Medinskis, Serebreņņikovam līdzīgie kultūras darbinieki, kas pārvērtuši mēreno epatēšanu un piesardzīgo modernismu/postmodernismu galvaspilsētas kultūras meinstrīmā, ir naidīgi un pat neizturami. Jo īpaši, ja atceras, ka iepriekšējā putinisma ideoloģiskajā posmā, ko noformēja Vladislavs Surkovs un viņa līdzgaitnieki, vara visu darīja otrādi, tā tiecās pārvilkt savā pusē šī meinstrīma varoņus. Šajā ziņā Serebreņņikovu – līdzīgi kā daudzus citus, kurus sāka vajāt režīma ideoloģisko pakalpiņu jaunā maiņa – kā, piemēram, galeristu Maratu Gelmanu, – ir radījusi „surkovščina”. Ja Kirila Serebreņņikova aresta sižetu traktē šādā veidā, šis stāsts iegūst nepārprotamu politisku ievirzi. Taču tādā gadījumā filmas Tēlojot upuri radītājs patiesi ir gadījuma rakstura upuris, kas izraudzīts no bariņa, kurā visi līdzīgi viņam.
4. Arī attieksmi pret ķibelēm, kas piemeklējušas režisoru, grūti nosaukt par vienotu – es runāju par politiski un kulturāli aktīvo valsts iedzīvotāju daļu, precīzāk, tās nospiedošo mazākumu. Pārējiem vienkārši uz to nospļauties – un te viņiem kaut kādā mērā nudien ir taisnība, jo pazīstamu režisoru vajāšanai nav nekādas saistības ar viņu dzīvi. Bet citos varas rīcība izsauca sašutumu, taču dažādiem šī mazākuma grupējumiem tam ir pilnīgi atšķirīga ievirze. Vieni – nosacīti nosauksim tos par „labdabīgajiem” – apgalvo, ka vara dara, ko grib, un to, ka pazīstamu kultūras darbinieku vajāšana var novest pie situācijas destabilizācijas, pie haosa, citiem vārdiem, pie pašreizējā status quo sabrukuma. Šāda nostāja ir vairākumam režisoru, mākslinieku un pat žurnālistu, kurus nosacīti varētu pieskaitīt liberālajam meinstrīmam un – pat neliberālajam arī. Apsūdzība varai ir vienkārša: tā uzvedas nesaprātīgi, bīstami, turklāt ne no šā, ne no tā vajā lielu meistaru (iekavās vēl viena doma, precīzāk, emocija – „bet arī es taču varu nonākt Serebreņņikova vietā!”). Citi – pārliecināti režīma pretinieki, bet arī liberāļi – runā par „padomijas atgriešanos”, padomju neuzticamo kultūras darbinieku vajāšanu, par to, ka Serebreņņikova demonstratīvais arests filmas uzņemšanas laukumā jauna, kaut arī daļēji veģetāra versija par Vsevoloda Meierholda arestu un noslepkavošanu 1939. gadā. Tomēr arī šādai pozīcijai piemīt mazliet nekonsekvences: tās pārstāvji Kirilu Serebreņņikovu dēvē bezmaz par „politisko opozicionāru” – atšķirībā no „labdabīgajiem”, kas akcentē režisora apolitiskumu un esamību virs ikdienišķās ņudzoņas. Bet, ja viņš ir politiskais opozicionārs, par ko gan jābrīnās? Tad viņa vajāšana ir loģiska. Un tādā gadījumā te nav nekādas līdzības ar Meierholda slepkavību. Lai vai kā, konsekventie liberālie režīma pretinieki šajā lietā saskata neapšaubāmu Putina personīgo vēlmi iebiedēt nožēlojamās „neapmierināto” paliekas, un darīt to, pirms valstī sākusies pirmsvēlēšanu kampaņa. Tas ir vienīgais konsekventais notiekošā izskaidrojumus – pat ja tas ir aplams; šajā gadījumā tas nav no svara. Visubeidzot – ir trešie. Viņi, protams, jūt līdzi Serebreņņikovam, bet kaut kā ar sakostiem zobiem. Krietni dzīvāk viņi ļauni priecājas: redz, aicināji balsot par Putinu, tad arī saņem putinismu tīrā veidā. Tas ir radikāli politiskais, kreisais, neliberālais skatpunkts; tā pārstāvji neredz lielu atšķirību starp režisoru un izmeklētājiem, kas viņu moka. Toties te izpaužas nesapratne, kāpēc tik daudz runā par Serebreņņikova ciešanām un gandrīz klusē (labākajā gadījumā) par Masļajevas ciešanām. Tam ir grūti nepiekrist.

Kā redzam, Serebreņņikova lieta atrodas vairāku Krievijas sabiedriski politisko un kulturāli politisko kontekstu sadures punktā; tā tika traktēta, tiek traktēta un tiks traktēta, balstoties uz šo kombināciju. Šādā nozīmē – ja atstātu aiz iekavām trīs, manuprāt, pilnīgi nevainīgu cilvēku likteņus, trīs Krievijas jaunākās vēstures upuru likteņus – interpretācija ir svarīgāka par notiekošā īstajiem cēloņiem. Kirila Serebreņņikova lieta ir kļuvusi par valsts politiskās dienaskārtības daļu līdzīgi kā Pussy Riot lieta. Šādā ziņā tā ir svarīga – un saistoša politiskajiem komentētājiem un vēl sabiedriskā viedokļa atlikumam. Taču sava komentāra nobeigumā pāriešu pie jautājumiem, kas drīzāk ir vēsturiski un kultūrpolitiski.

Vispirmām kārtām – par vēsturiskajām analoģijām. Nav šaubu, ka NKVD noslepkavotais Vsevolods Meierholds nāk prātā pirmais – galvenokārt tāpēc, ka starp padomju un postpadomju režisoru arestu ir līdzība. Plus, protams, staļinisms – ārkārtīgi dziļa trauma, tik ļoti nesaārstēta, ka gandrīz jebkurš notikums Krievijā tiek traktēts, atskatoties uz to. Taču dīvainā veidā neviens, ieskaitot Putina režīma žurnālistiskos un kultūras pakalpiņus, nav atcerējies citu teātra režisora arestu. 1976. gada 30. janvārī Augusta Strindberga lugas Nāves deja mēģinājumā tika arestēts Ingmars Bergmans – viens no pašiem dižākajiem pēckara Eiropas kino un teātra režisoriem. Bergmanu apsūdzēja par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, tostarp pārskaitot naudu uz īpaši uz viņa vārda izveidotu ārzemju firmu. Sacēlās baiss skandāls. Bergmans, kuram bija 58 gadi, pārdzīvojumu dēļ nonāca slimnīcā. Pēc dažiem mēnešiem apsūdzības – jāsaka, pagalam absurdas, jo nauda tika pārskaitīta, lai ārzemju aktieriem samaksātu honorārus, – režisoram tika atceltas, bet viņš pieņēma lēmumu apturēt Zviedrijā visus savus aizsāktos darbus un pārcelties uz Minheni. Bergmana labprātīgā trimda ilga astoņus gadus, neraugoties uz zviedru režisoru, aktieru, rakstnieku, žurnālistu un politiķu (ieskaitot premjerministru Ulofu Palmi) aicinājumiem atgriezties. Šai lietā nebija nekādas politikas – vai, teiksim precīzāk, lielās politikas. Gēsta Ekmans, zviedru nodokļu sistēmas galva, kurš iniciēja režisora arestu, paziņoja, ka viss ticis darīts pareizi, jo izmeklēšanai bijušas visai svarīgas pārkāpumu liecības, un pret Ingmaru Bergmanu attieksme bijusi tāda pati kā pret jebkuru citu valsts pilsoni. Kaut gan – Ekmans visu samaitāja ar ļaunīgu repliku, ka, redz, režisoram nevajadzējis doties prom no valsts, jo viss taču beidzies labi! Apsūdzības atceltas, un šim atgadījumam vispār vajadzētu nākt viņam par labu: Bergmanam pēc šiem pārbaudījumiem jākļūst par spēcīgāku personību. Žēl, ka galvenais zviedru nodokļu iekasētājs kā pierādījumu nepiesauca Nīčes pazīstamo „viss, kas mūs nenogalē, padara mūs stiprākus”.

Gara tumsība pievīla ne tikai zviedru ierēdni, bet arī Putina propogandistus. Atgadījums ar Bergmanu ir satriecošs piemērs: pašreizējā Krievija tiek eleganti izcelta no analoģijas ar Staļina benžu nogalēto Meierholdu un izrādās blakus nevainojami demokrātiskajai un nesatricināmi likumpaklausīgajai Zviedrijai. Vinnē tiesu varas valsts princips: likumam nav atšķirības starp dižu režisoru, Dieva aizmirstu teātra biļešu pārdevēju un Nāves dejas skatītāju. Visi ir vienlīdzīgi – gan Romāns Polaņskis, gan Mihails Hodorkovskis, gan Natālija Tolokoņņikova, gan Ingmars Bergmans, gan Svetlaba Vasiļjeva, gan Ivans Ivanovs, gan Ivans Svetlanovs, gan Kirils Serebreņņikovs. Šādu attieksmi gandrīz nav iespējams apstrīdēt.

Tieši tā – „gandrīz”. Realitātē nekādas vienlīdzības likuma priekšā nav. Gaidību apvārsnis, ko mēs ceram sagaidīt no tieslietu sistēmas, ir mērķis, uz kuru var tiekties (vai tēlot, ka tiecas), bet reālā prakse ir pavisam citāda. Un to noformējuši gan labējie, gan kreisie, gan liberāļi, gan autokrāti. Viņus visus vieno kāds tīri romantisks priekšstats – „mākslinieks”, „radītājs” ir kaut kas īpašs, kas loģikas likumiem gandrīz nepakļaujas, viņš ir sabiedrībai un jo sevišķi cilvēcei vairāk vērtīgs nekā parasta šuvēja, parasts klerks, pat parasts miljonārs. Viņam viss tiek piedots. To apstiprina atgadījumi ar Žanu Kokto, Žanu Ženē, Ezru Paundu, Romānu Polaņski, Miku Džegeru, Ingmaru Bergmanu, ar simtiem, tūkstošiem citu pazīstamu kultūras darbinieku. Vien galīgi nelieši izturas vienaldzīgi pret mākslinieka īpašo statusu, tāpat režīmi, kas zaudējuši cilvēcisko seju, – hitleriskais, staļiniskais, maoistiskais. Bet tas ir to dabā. Citās sabiedriskajās iekārtās situācijas, kas līdzīgas notikumam ar Kirilu Serebreņņikovu, kļūst par dzīvas diskusijas un negantas tirgošanās priekšmetu; gala iznākums atkarīgs no iesaistīto pušu spēku sadales, stūrgalvības un konsekvences. Tāpēc vajag parakstīt vēstules, kas veltītas Kirila Serbreņņikova aizstāvībai, bet diez vai ir vērts nicinoši paraustīt plecus – paskat, pats pelnījis.

Un visubeidzot – pēdējais novērojums, vairs ne gluži vēsturisks. Meierholdu (Mandelštamu, Bābelu, sarakstu diemžēl var turpināt gandrīz līdz bezgalībai) vajāja un nogalināja kā politiskos oponentus, kaut gan 99 procentos gadījumu tas nebūt tā nebija. Patlaban ir citi laiki, un arī postkomunistiskie režīmi jau ir „post-”, kaut gan šur tur vienīgā varas partija joprojām tiek dēvēta par „komunistisko”. Nauda ir svarīgāka par ideoloģiju, finansiāls noziegums – svarīgāks par ideoloģisku pārkāpumu, kas noris domās. Un upurus no mākslas pasaules izvēlas ja ne uz labu laimi, tad pirmajā acu uzmetienā gandrīz nejauši. Piemēram, pirms sešiem gadiem Ķīnas varai, šķiet, nebija nekādas jēgas vajāt rietumpasaulē bezmaz pazīstamāko ķīniešu mākslinieku, tas bija nesaprātīgi. Tomēr Ai Veiveju vajāja, iesēdināja mājas arestā un pavēstīja, ka mākslinieks tiekot turēts aizdomās par ekonomiskiem noziegumiem. Patlaban līdzīgi notiek Krievijā ar Kirilu Serebreņņikovu. Domāju, ka tādām – pieskaņojoties kubiešu rakstnieka Aleho Karpentjera pazīstamajam formulējumam – „metodes pārvērtībām” – pamatā tomēr ir noteikta loģika. Taču, redz, pagaidām mēs nespējam saprast, kāda īsti. Vai, precīzāk, es to nevaru nojaust.

 

No krievu valodas tulkojis Guntis Berelis