— Atceroties Marselu Dišānu

 

Viņš bija kāds no manas bērnības, pirms sapratu, ka viņš ir mākslas vēstures ikona.

Mans tēvs bija iegādājies nelielu namu Kadakesas ciemā Katalonijā, Vidusjūras Spānijas piekrastē. Mēs turp devāmies vasarās, un es bieži redzēju kādu kungu gados lēnām ejam cauri ciematam. Mans tēvs viņu parasti pasveicināja un apmainījās ar dažām laipnībām. Es paspiedu smaidošā kunga roku, un mēs turpinājām mūsu ierastās vasaras gaitas. Tāpat es dzirdēju par vairākām vakariņām, uz kurām bija ielūgts mans tēvs un māte, tāpat kā padzīvojušais Marsels – tāds bija viņa vārds – un viņa sieva Tīnija. Un uz šīm vakariņām nāca arī ducis citu ļaužu, ierastā starptautiskā kompānija, daži no viņiem apmetušies Kadakesā uz pastāvīgu dzīvi, citi ieradušies vien garāmbraucot.

Marsels bija šīs mazās pasaules diskrētais centrs. To veidoja pazīstamas sejas, sastopamas pēcpusdienas vēsākajā daļā pēc dienas, kas pavadīta izbraucienā ar laivu gar Kosta Bravas klinšainajiem krastiem.

Man bija teikuši, ka Marsels Dišāns ir mākslinieks, bet tajā nebija nekā īpaša, tā kā daudzi dažādi mākslinieki mitinājās vai pavadīja vasaras Kadakesā – daži no viņiem slaveni, citi nezināmi, daži ievērojami, daži ļoti slikti. Lielākā daļa mākslas, ko izstādīja vietējās galerijās, bija viduvēja, izņemot Galeria Cadaqués, ko vadīja arhitekts Franko Bombelli. Galerija bija velvēta, balti balināta telpa, kur izstādīja laikmetīgo mākslu un kur atklāšanu vakaros varēja pamanīt Marselu.

Bija vēl kāda vieta, kur pavisam droši varēja ieraudzīt Dišānu – tieši piecos vakarā un vienmēr tajā pašā vietā, sēžam vienā un tajā pašā krēslā, pie tā paša galdiņa katru vasaras dienu.

Šī vieta bija kafejnīca Meliton – Paseo ziemeļu galā – ciemata galvenā tikšanās vieta. Mazajā kafejnīcā ietilpa daži galdiņi iekšā un vēl daži pāri ceļam, praktiski pludmalē. Marselu nekad nevarēja sastapt sēžam ārpusē, tiesa gan, vismaz es nesastapu viņu tur. Katru dienu tieši piecos viņš ienāca iekšā un apsēdās pītā krēslā nedaudz pa labi ar muguru pret sienu, ko gluži kā salonā klāja ierāmētas bildes, fotogrāfijas ar parakstiem, mazi eļļas audekli un ainavas ūdenskrāsās, pabalējušas sirreālistiskas skices un citi suvenīri. Marsels sēdēja, vērodams oficiantu un oficianti darām savu darbu, ejam pie letes telpas dziļumā, lai uz apaļajām paplātēm liktu dzērienus, ko pasūtījuši ārpusē sēdošie. Kaut kur aizmugurē kāds ļoti iespaidīgs kungs neuzkrītoši pārvaldīja kafejnīcas darbu. Viņa uzvārds bija Melitons, kam piemita lepna pieskaņa. Viņam bija atmiņā paliekoša iedegusi seja, zvejnieka rokas un eleganti, pilnīgi balti mati. Viņš bija jaunāks par Marselu, bet bija pieredzējis daudz. Viņš bija antifrankists, bijis republikāņu varonis Spānijas pilsoņkarā. Oficiants bija viņa dēls, oficiante – viņa meita. Marsels gribēja sēdēt tieši pie šī galdiņa, tādēļ Melitons to vienmēr pietaupīja tieši viņam. Tas notika bez vārdiem. Ar Marselu it viss norisa gludi.

Tad Marsels pasūtīja dzērienu un cienīgi iesāka cigāra aizdegšanu. Tas bija sava veida rituāls ar infra smalkām atšķirībām no dienas uz dienu.

1965. gada vasarā es izmantoju šo Dišāna ikdienas paradumu savā labā. Tobrīd man tikko bija apritējis 21 gads, un es dzīvoju Kembridžā, atklādams laikmetīgo mākslu, tāpat kā daudz ko citu. Un tādēļ manā jauneklīgajā prātā viņš vairs nebija Marsels, padzīvojušais manu vecāku draugs, bet gan Marsels Dišāns, kas neuzkrītoši nesa sev līdzi vesela mākslas gadsimta auru. Tā nu kādu dienu es devos uz Melitona vietu pirms laika un apsēdos pie galdiņa blakus tam, kuru, kā zināju, drīz aizņems viņš. Kad viņš ieradās, es viņu pasveicināju un tiku laipni uzaicināts pievienoties. Man bija milzums jautājumu, uz ikkatru no tiem viņš atbildēja pacietīgi un laipni. Es pat nejautāju par viņa darbiem, iespējams, tādēļ, ka jutos ērti viņa enigmātiskajā kompānijā. Bet tas, par ko savā jauneklīgajā aizrautībā alku dzirdēt, bija detaļas par cilvēkiem, par kuriem tolaik lasīju: Pikabia, Carā, Eliārs, Makss Ernsts, Bretons, Varēzs, Masons… Viņi visi bija daļa no Panteona, vārdi, ko biju sastapis vienīgi grāmatās vai muzejos, un Marsels pazina viņus visus. Marsels, kas bija pazīstama seja, silta un asprātīga persona, daļa manas bērnības, pirms man kļuva par ko ievērojamu – vairs ne Marselu, bet Marselu Dišānu. Protams, Kadakesā it visur bija redzams Dalī vārds – uz pastkartēm, krūzītēm un bezgaumīgiem suvenīriem. Un laiku pa laikam viņu varēja sastapt ar viņa smieklīgajām ūsām un spieķi, vienmēr klātesošās, rēgainās Galas, savas sievas, pavadībā. No viņiem nevarēja izvairīties, tomēr viņu nebija manā Panteonā, savukārt Marsels bija kļuvis par ko līdzīgu garīgajam tēvam, par kādu, kurš paradoksālā kārtā kļuvis tuvs ar savu noslēpumainību un tā fakta dēļ, ka ikviens (kļūdaini, kā tas vēlāk atklājās) domāja, ka viņš pārtraucis jebkādu māksliniecisko aktivitāti.

Tikmēr kafejnīcā Meliton tieši piecos trīsdesmit vakarā ienāca kāds vīrs un apsēdās pretī Marselam. Bieži vien tas bija kāds gara auguma zviedrs. Tūlīt pat viņiem atnesa koka šaha dēlīti. Glāzes un tases tika aiznestas. Šajā brīdī es zināju, ka man jāapklust. Grasījās sākties nopietna lieta. Tobrīd es daudz nezināju par šahu, tādēļ neatminos, kādām atklātnēm Dišāns deva priekšroku vai ko citu par viņa spēles stilu. Viss, ko varu teikt, – lai cik dramatiska nebūtu cīņa, Marsels vienmēr bija koncentrējies, samurajam līdzīgs, laiku pa laikam nokūpinādams cigāru. Es neatceros, vai viņš parasti uzvarēja, bet likās, ka tas bija tieši tā, neraugoties uz iznākumu. Man radās sajūta, ka viņš mazāk bija agresīvs spēlētājs nekā tāds, kas prata izmantot pretinieka gājienus savā labā. Patiesību sakot, es nepaliku līdz pašām beigām, jo domāju, ka tas būtu netaktiski. Tas, kas uz šaha dēlīša bija likts uz likmes, likās pārāk personisks, lai to vērotu.

 

No angļu valodas tulkojis Arvis Viguls; raksts sākotnēji publicēts žurnālā Tout-Fait.