— Peldētājs

 

Džons Viljams Čīvers (John William Cheever) (1912–1982) bija amerikāņu romānists un īso stāstu rakstnieks, dažkārt dēvēts par „piepilsētu Čehovu”. Viņa prozā notikumi risinās lielākoties Manhetenas Augšējā Īstsaidā vai senos Jaunanglijas ciematos ap Kvinsiju, Masačūsetsas štatā, kas ir rakstnieka dzimtā pilsēta; reizēm arī Romā. Čīvera daiļrades centrālās tēmas ir cilvēka dabas duālisms; dažkārt kā dramatiska atšķirība starp varoņa pieklājīgu sociālo masku un iekšējo samaitātību, citkārt kā konflikts starp diviem tēliem, kuri iemieso spilgtus pretmetu (gaismas un tumsas, miesas un gara) aspektus. Vairāki sižeti veltīti arī nostalģijai pēc izzūdoša dzīvesveida, kam raksturīga kultūras tradīciju ievērošana un spēcīga kopienas apziņa pretstatā moderno piepilsētu atsvešinātajam nomadismam.

Mūsdienās Dž. V. Čīveru uzskata par vienu no svarīgākajiem 20. gadsimta īsprozas meistariem. Plašākai publikai labāk pazīstami rakstnieka īsie stāsti, piemēram, Ardievu, brāli, Gigantiskais radio, Lauku vīrs un Peldētājs, taču viņa spalvai pieder arī četri romāni: Vepšotas hronikas (1958), Vepšotas skandāls (1965), Bulitparks (1969), Falkonera (1977) un novele Dzīve kā paradīzē (1982). Viņa īso stāstu izlase Džona Čīvera stāsti 1979. gadā apbalvota ar prestižo Pulicera prēmiju. Latviešu valodā Tamāras Lisekas tulkojumā 1975. gadā ir iznācis Džona Čīvera stāsts Brigadieris un golfa kluba atraitne.

Tulkotājs

 

 

Bija viena no tām vidusvasaras pēcpusdienām, kad visi sēž puszviļus un saka: „Es vakar iedzēru par daudz”. Varbūt esat to dzirdējuši čukstam draudzes locekļus, izejam no baznīcas, dzirdējuši no paša mācītāja mutes, viņam cīnoties ar sutanu vestiārijā, dzirdējuši golfa laukumos un tenisa kortos, un rezervātos, kur Odibona grupas līderis cieta no drausmām paģirām. „Es iedzēru par daudz,” sacīja Donalds Vesterheizijs.. „Mēs visi iedzērām par daudz,” sacīja Lusinda Merila. „Pie vainas būs bijis vīns,” sacīja Helēna Vesterheizija. „Es iedzēru par daudz tā sarkanvīna.”

Tas bija Vesterheiziju baseina malā. Baseins, kurā ūdens ar augstu dzelzs saturu ieplūda no artēziskās akas, bija bāli zaļā tonī. Bija jauka diena. Rietumos masīvi slējās gubu mākoņi, tik ļoti atgādinot tālumā redzamu pilsētu – no kuģa priekšgala, kas tuvojās, – ka tai varētu būt nosaukums. Lisabona. Hakenzaka. Saule karsēja. Nedijs Merils sēdēja pie zaļā ūdens, iemērcis tajā vienu plaukstu, otrā satvēris džina glāzi. Viņš bija slaids vīrietis – šķita, ka viņam piemīt īpašais jaunības slaidums –, un, kaut arī viņš nebūt vairs nebija jauns, tomēr torīt savā namā bija nošļūcis pa margām un, traukdamies pretim kafijas smaržai no ēdamistabas, uzšāvis pa bronzas pēcpusi Afrodītei uz galda vestibilā. Viņu varēja salīdzināt ar vasaras dienu, īpaši tās pēdējām stundām, un, kaut gan viņam nebija ne tenisa raketes, ne buraudekla somas, viņa izskats neapšaubāmi saistījās ar jaunību, sportu un labiem laikapstākļiem. Viņš tikko bija peldējis un tagad dziļi, gārdzoši elpoja, it kā varētu ievilkt plaušās šī mirkļa sastāvdaļas, saules karstumu un fiziskā baudījuma intensitāti. Tas viss šķita ieplūstam krūškurvī. Viņa paša nams atradās Bulitparkā, astoņas jūdzes uz dienvidiem, kur četras skaistās meitas ap šo laiku jau būs ieturējušas lenču un varētu spēlēt tenisu. Tad viņam ienāca prātā, ka krass pagrieziens uz dienvidrietumiem ļautu nonākt namā pa ūdeni.

Dzīve viņu nekādi neiegrožoja, un prieks, ko viņam sagādāja šī doma, nebija izskaidrojams ar tajā ietverto bēgšanas iespēju.

 

Viņš kā kartogrāfa acīm skatīja peldbaseinu virkni, šo it kā pazemes straumi, kas aizlocījās cauri valstij. Viņš bija veicis atklājumu, ieguldījumu mūsdienu ģeogrāfijā; šo straumi viņš nosauks sievas vārdā par Lusindu. Viņš nebija ne cilvēku āzētājs, ne muļķis, taču apzināti oriģināls, un ar neskaidru un pieticīgu ideju par sevi kā leģendāru figūru. Diena bija skaista, un viņam šķita, ka, nopeldot lielāku attālumu, tās skaistums tiks vairots un godināts.

Neds noņēma uz pleciem uzmesto svīteri un ienira. Viņš izjuta neizskaidrojamu nicinājumu pret vīriešiem, kuri neleca baseinā uz galvas. Viņš peldēja asā kraulā, elpodams vai nu pie katra vēziena, vai pie katra ceturtā, kaut kur prāta dziļumos skaitīdams viens-divi, viens-divi līdzi kāju kustībām. Tas nebija piemērotākais stils gariem gabaliem, bet peldēšanas padarīšana par mājas sportu bija pakļāvusi to dažai paražai, un viņa pasaules daļā paraža bija krauls. Tas, kā gaišzaļais ūdens apskāva un turēja, šķita mazāk baudījums un vairāk atgriešanās dabiskajā stāvoklī, un viņam būtu paticis peldēt bez peldbiksēm, taču, ņemot vērā viņa projektu, tas nebija iespējams. Viņš pievilkās pie baseina tālās malas, pārvēlās tai pāri – viņš nekad neizmantoja kāpnītes – un devās prom pa mauriņu. Kad Lusinda apjautājās, kur viņš iet, Neds teica, ka grasās peldēt mājās.

Vienīgās kartes un shēmas, pēc kurām vadīties, bija atmiņā vai iztēlē, taču tās bija pietiekami skaidras. Vispirms nāca Greiemi, Hammeri, Līri, Houlendi un Kroskapi. Viņš šķērsos Ditmārstrītu, nokļūs pie Bankeriem un pēc īsas pārvietošanās pa sauszemi – pie Levi, Velčeriem un Lankasteras publiskajā peldbaseinā. Tālāk sekoja Heloreni, Saksi, Bisvangeri, Šērlija Edamsa, Gilmartini un Klaidi. Diena bija jauka, un tas, ka viņš dzīvoja ar ūdeni tik bagātīgi apgādātā pasaulē, šķita kā augstāka žēlsirdība vai labdarība. Pacilātā noskaņā viņš aizskrēja pa zāli. Došanās mājās pa neparastu ceļu lika viņam justies kā svētceļniekam, kā pētniekam, kā cilvēkam ar savu likteni, un viņš zināja, ka atradīs draugus visa ceļa garumā; draugi stāvēs rindās Lusindas upes krastos.

Viņš izgāja caur dzīvžogu, kas atdalīja Vesterheiziju zemi no Greiemu, pagājās zem ziedošām ābelēm, pagāja garām šķūnim, kurā bija uzstādīts sūkni un filtrs, un iznāca pie Greiemu peldbaseina. „Ak, Nedij,” teica misis Greiema, „cik brīnišķīgs pārsteigums. Es visu rītu centos tevi sazvanīt. Nāc, ļauj tevi uzcienāt ar kādu glāzīti.” Tad viņš, tāpat kā jebkurš cits pētnieks, redzēja, ka iedzimto viesmīlīgās paražas un tradīcijas pieprasa diplomātisku attieksmi – citādi viņš diez vai kādreiz sasniegs savu mērķi. Viņš negribēja Greiemus maldināt vai būt nepieklājīgs, bet nebija laika arī te uzkavēties. Gareniski pārpeldējis baseinu, viņš pievienojās saimniekiem saulē, un dažas minūtes vēlāk viņu izglāba divu ar Konektikutas draugiem pilnu auto ierašanās. Trokšņainās atkalredzēšanās laikā peldētājam izdevās aizlavīties prom. Viņš aizgāja līdz Greiemu priekšpagalmam, pārkāpa ērkšķainam dzīvžogam un pāri tukšam zemes gabalam devās pie Hammeriem. Paceldama acis no rozēm, misis Hammera ieraudzīja viņu peldam, taču īsti nesaprata, kas tas par cilvēku. Līri dzirdēja viņu šļakstināmies garām viesistabas atvērtajiem logiem. Houlendu un Kroskapu nebija mājās. Atstājis aiz muguras Houlendu zemes gabalu, viņš šķērsoja Ditmārstrītu un devās pie Bankeriem, kur jau pa gabalu izdzirda ballītes trokšņus.

Ūdens lauza balsu un smieklu skaņas un šķita tās pakaram gaisā. Bankeru baseins atradās paaugstinātā pagalma daļā, un viņš uzkāpa pa dažiem pakāpieniem līdz terasei, kur dzēra divdesmit pieci vai trīsdesmit vīrieši un sievietes. Vienīgais cilvēks ūdenī bija Rastijs Tauerss, kurš tur dreifēja uz gumijas plosta. Ak, cik Lusindas krasti bija jauki un lekni! Pārtikuši vīrieši un sievietes bija sapulcējušies pie safīra nokrāsas ūdeņiem, kamēr galdu klājēju uzņēmuma darbinieki pasniedza tiem aukstu džinu. Virs galvām arvien jaunus un jaunus lokus meta sarkans de Haviland mācību lidaparāts, ar tādu līksmi kā bērnam šūpolēs. Neds izjuta īslaicīgu pieķeršanos šai ainai, maiguma uzplūdu pret šo kompāniju, it kā tas būtu priekšmets, kam varētu pieskarties. Tālumā viņš izdzirda ducinām pērkonu. Ieraudzījusi viņu, Inida Bankere skaļi iesaucās: „Ak, paskat, kas tur ir! Cik brīnišķīgs pārsteigums! Kad Lusinda pateica, ka tu nevari tikt, man likās, ka es nomiršu.” Saimniece cauri pūlim devās pie viņa, un, kad viņi bija saskūpstījušies, aizveda Nedu pie bāra; viņu virzību apgrūtināja tas, ka viņš apstājās, lai saskūpstītos ar astoņām vai desmit citām sievietēm un paspiestu roku tikpat daudziem vīriešiem. Smaidošs bārmenis, kuru viņš bija redzējis simt citās ballītēs, pasniedza jaunpienācējam džinu ar toniku, un viņš brīdi stāvēja pie bāra, pūlēdamies neielipt nevienā sarunā, kas varētu aizkavēt ceļojumu. Kad Nedam šķita, ka viņš ir ielenkts, viņš ienira un turējās pie baseina malas, lai nesaskrietos ar Rastija plostu. Baseina tālajā galā viņš, plati smaidīdams, pagāja garām Tomlinsoniem un aizskrēja pa dārza celiņu. Grants griezās pēdās, taču tas bija vienīgais nepatīkamais moments. Ballīte notika tikai baseina apkaimē, un, devies uz mājas pusi, viņš dzirdēja balsu spožās čalas izblāvam, dzirdēja radio Bankeru virtuvē, kur kāds klausījās beisbola spēles reportāžu. Svētdienas pēcpusdiena. Izgājis starp stāvvietā novietotajiem auto, viņš pa piebraucamā ceļa zālaino malu devās uz Eilvaivzleinu. Neds negribēja, lai viņu uz ceļa ierauga peldbiksēs, taču ceļš bija tukšs, un viņš pieveica īso attālumu līdz Levi piebraucamajam ceļam, kura galā slējās privātīpašuma zīme un zaļa caurule The New York Times. Lielā nama visas durvis un logi bija vaļā, taču bez kādām dzīvības pazīmēm; pat suņi nerēja. Viņš apgāja mājas sānu un, nonācis pie baseina, redzēja, ka Levi tikai nesen ir aizgājuši. Uz galda tālajā galā atradās glāzes, pudeles un riekstu bļodas; tur bija pirts vai vasaras māja, dekorēta ar japāņu lukturīšiem. Pārpeldējis baseinu, viņš sadabūja glāzi un ielēja dzērienu. Tā bija viņa ceturtā vai piektā glāze, un viņš bija nopeldējis gandrīz pusi Lusindas upes garuma. Viņš jutās noguris, tīrs, un tobrīd arī priecājās, ka ir viens; viņš priecājās par visu.

Tuvojās vētra. Gubu mākoņu grēda – pilsēta – bija samilzusi un satumsusi, un sēdēdams Levi pagalmā, viņš atkal dzirdēja norībam pērkonu. De Haviland mācību lidaparāts joprojām meta lokus virs galvas, un šai pēcpusdienā Nedam šķita, ka viņš gandrīz vai dzird pilotu priekā smejamies; taču pie nākamā pērkona grāviena viņš turpināja mājupceļu. Atskanēja vilciena svilpe, un viņš vaicāja sev, cik gan ir pulkstenis. Četri? Pieci? Viņš domāja par provinces staciju šai stundā, kur oficiants ar lietusmēteli pārsegtā smokingā, punduris ar avīzē ietītiem ziediem un sieviete, kas nesen raudājusi, droši vien gaida piepilsētas vilcienu. Pēkšņi sametās tumšs; tas bija mirklis, kad dumjie putni šķita sakārtojam dziesmas spalgā, zinošā atzinībā vētrai, kas tuvojās. Tad no ozola lapotnes viņam aiz muguras iečalojās ūdens strūkla, it kā būtu atgriezts krāns. Mirkli vēlāk strūklaku skaņas jau bija dzirdamas no visu augsto koku lapotnēm. Kāpēc viņš mīlēja vētras, kāda bija jēga viņa sajūsmā, kad durvis atsprāga vaļā un lietusvējš skarbi uzbrāzās pa kāpnēm, kāpēc vienkāršais uzdevums: aizvērt logus vecā namā – allaž šķita piemērots un steidzams, kāpēc vētras brāzmu pirmās, lietu vēstījošās notis likās nepārprotami nesam labas ziņas, gaviles, priekpilnas vēstis? Sekoja sprādziens, kordīta smaka, un japāņu lukturus, ko misis Levi bija nopirkusi Kioto aizpērn… vai aizaizpērn?.. sāka pātagot lietus.

Viņš palika Levi vasaras mājā, līdz vētra bija garām. Lietus bija atdzesējis gaisu, un Neds drebēja. Stiprais vējš bija noplēsis kādai kļavai sarkanās un dzeltenās lapas un izbārstījis pa zālāju un ūdens virsmu. Bija vasaras vidus, un koks acīmredzot bija slims, tomēr šī rudens zīme lika viņam sajust dīvainas skumjas. Neds aptvēra un saberzēja plecus, iztukšoja glāzi un devās tālāk uz Velčeru peldbaseinu. Šim nolūkam bija jāšķērso Lindliju izjāžu arēna; viņu pārsteidza tas, ka tā ir aizaugusi ar zāli un visi šķēršļi noņemti. Viņš vaicāja sev, vai Lindliji būtu pārdevuši zirgus, vai uz vasaru devušies prom un atstājuši tos citiem izmitināšanai. Likās, viņš bija kaut ko dzirdējis par Lindlijiem un viņu zirgiem, taču atmiņas bija neskaidras. Peldētājs turpināja iet kailām kājām pa slapjo zāli uz Velčeru zemes gabala pusi, un tur konstatēja, ka baseins ir sauss.

Šis pārrāvums ūdensķēdē viņā izraisīja muļķīgu vilšanos, viņš jutās kā pētnieks, kurš meklē ūdeņiem bagātu augšteci, bet tās vietā uziet izžuvušu gultni. Viņš jutās vīlies un apmānīts. Vasarā doties prom bija ierasta lieta, taču neviens nekad neiztukšoja peldbaseinu. Velčeri noteikti bija prom. Baseina mēbeles bija salocītas, saliktas grēdā un pārsegtas ar brezentu. Pirts bija aizslēgta. Visiem mājas logiem bija nolaistas žalūzijas, un, apgājis apkārt mājai līdz piebraucamajam ceļam, viņš tās priekšā ieraudzīja pie koka pienaglotu zīmi „PĀRDOD”. Kad viņš pagājušoreiz bija kaut ko dzirdējis par Velčeriem – tas ir, kad viņi ar Lusindu bija pēdējoreiz atteikuši viņu ielūgumu pusdienās? Likās, ka tikai pirms kādas nedēļas. Vai atmiņa viņu vīla, vai bija tā izdresēta nepatīkamu faktu apspiešanā, ka iedragāja īstenības izjūtu? Tad viņš tālumā izdzirda tenisa spēles skaņas. Tas viņu uzmundrināja, aizslaucīja visas nelāgās nojautas un ļāva vienaldzīgi attiekties pret apmāktajām debesīm un auksto gaisu. Šī bija tā diena, kad Nedijs Merils pārpeldēja apgabalu. Šī bija tā diena! Tad peldētājs ķērās pie pašas grūtākās sauszemes distances.

 

Ja jūs todien būtu devušies svētdienas pēcpusdienas izbraukumā, tad varbūt redzētu viņu gandrīz kailu stāvam uz 424. autostrādes rezerves joslas, gaidot iespēju šķērsot lielceļu. Jūs būtu pabrīnījušies, vai viņš kļuvis par negodīgas rīcības upuri vai viņam salūzusi mašīna, vai arī viņš vienkārši ir muļķis. Bass stāvēdams autostrādes atkritumos – alus skārdenēs, lupatās un kameru ielāpos –, pakļauts visu veidu izsmieklam, viņš izskatījās nožēlojams. Viņš jau sākumā bija zinājis, ka šī būs daļa no ceļojuma – tā bija atzīmēta viņa kartēs, bet, sadūries ar automašīnu rindām, kas vijās vasarīgajā gaismā, viņš sajutās nesagatavots. Par stāvētāju smējās, viņam uzgavilēja, meta ar alus bundžu: uz to viņš nespēja reaģēt ar pašcieņu vai humoru. Viņš būtu varējis doties atpakaļ, atgriezties Vesterheiziju namā, kur Lusinda joprojām sēdētu saulē. Viņš neko nebija parakstījis, zvērējis, apsolījis – pat ne sev pašam. Kāpēc viņš, kurš uzskatīja, ka nav tādas ietiepības, kas neatsauktos uz veselo saprātu, nespēja atgriezties? Kāpēc viņš bija apņēmies turpināt ceļojumu, pat ja tas nozīmēja pakļaut dzīvību briesmām? Kurā brīdī šī draiskulība, šis joks, šis trakulīgais izgājiens bija pārtapis par ko nopietnu? Viņš nevarēja atgriezties, viņš pat nespēja daudzmaz skaidri atsaukt atmiņā zaļo ūdeni Vesterheiziju baseinā, sajūtu, ar kuru ieelpoja šīs dienas sastāvdaļas, draudzīgās un relaksētās balsis, kas teica, ka ir iedzērušas par daudz. Kādas stundas laikā viņš bija veicis distanci, kas darīja atgriešanos neiespējamu.

Vecs vīrs, virzīdamies pa autostrādi ar ātrumu piecpadsmit jūdzes stundā, ļāva viņam nokļūt līdz ceļa vidum, kur atradās atdalošais zālājs. Te viņš bija pakļauts uz ziemeļiem braucošo satiksmes dalībnieku izsmieklam, taču pēc desmit vai piecpadsmit minūtēm viņam izdevās tikt pāri. No šejienes bija jānoiet tikai neliels gabals līdz atpūtas centram Lankastera ciemata malā, kur bija daži rokasbumbas laukumi un publiskais baseins.

Ūdens ietekme uz balsīm, gaisā pakārto spožo čalu ilūzija te bija tāda pati kā pie Bankeriem, bet skaņas bija skaļākas, rupjākas un spalgākas, un, iegājis pārpildītajā iežogojumā, viņš sadūrās ar stingru disciplīnu. „visiem peldētājiem pirms baseina lietošanas jānoskalojas dušā. visiem peldētājiem jālieto kāju vanna. visiem peldētājiem jānēsā identifikācijas diski.” Viņš noskalojās dušā, nomazgāja kājas duļķainā un rūgtā šķīdumā un devās pie baseina malas. Tā smirdēja pēc hlora un izskatījās pēc virtuves izlietnes. Pāris glābēju divos torņos šķietami regulāros intervālos pūta policijas svilpēs un pa skaļruņiem zākāja peldētājus. Nedijs ar ilgām atcerējās safīrzilo ūdeni Bankeru baseinā un nodomāja, ka, peldot šai žurgā, viņš var saindēties – nodarīt kaitējumu savai veiksmei un šarmam, taču atgādināja sev, ka viņš ir pētnieks, svētceļnieks, un šis ir tikai Lusindas līkums ar stāvošu ūdeni. Nepatikā saviebies, viņš ienira hlorā; lai izvairītos no sadursmēm, bija jāpeld ar galvu virs ūdens, taču viņam tik un tā kāds nemitīgi uztriecās, apšļakstīja un grūstīja. Kad viņš nonāca baseina seklajā galā, abi glābēji kliedza uz viņu: „Ei, jūs tur, bez identifikācijas diska, kāpiet ārā no ūdens.” Viņš izkāpa, bet viņi nevarēja dzīties viņam pakaļ, un sauļošanās eļļas un hlora smārdā viņš izgāja cauri pītam drāšu žogam un pagāja garām rokasbumbas laukumiem. Šķērsojis ceļu, viņš nonāca Helorenu īpašuma mežotajā daļā. Mežs nebija tīrīts, tāpēc grunts bija mānīga un grūti izejama, taču tad viņš tika līdz mauriņam un apcirptajam dižskābaržu dzīvžogam, kas ieskāva viņu baseinu.

Heloreni bija viņu draugi, gados vecāks neaptverami bagāts pāris, kuri šķita izbaudām ļaužu aizdomas, ka viņi varētu būt komunisti. Viņi bija dedzīgi reformatori, taču ne komunisti, un tajās reizēs, kad viņus apvainoja apvērsuma gatavošanā, šķita, ka tas viņus gandarī un sajūsmina. Dižskābaržu dzīvžogs bija dzeltens, un viņš nodomāja, ka tas cieš no tās pašas kaites kā Levi kļava. Viņš uzsauca: „Hallo; hallo!”, brīdinādams Helorenus par savu tuvošanos, lai mīkstinātu ielaušanos viņu privātajā telpā. Kaut kādu iemeslu pēc, ko Heloreni viņam nekad nebija izskaidrojuši, viņi nevalkāja peldkostīmus. Patiesībā izskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņu kailums bija detaļa bezkompromisa aizrautībā, ar kādu viņi iestājās par reformām, un, pirms iziet pa spraugu dzīvžogā, viņš pieklājīgi izkāpa no peldbiksēm.

Misis Helorena, pilnīga sieviete ar sirmiem matiem un rāmu seju, lasīja Times. Misters Helorans ar kausu smēla ārā no baseina lapas. Izskatījās, ka Neda ierašanās viņus ne pārsteidz, ne apbēdina. Iespējams, ka viņu baseins bija pats vecākais visā valstī, plēsta akmens taisnstūris, kurā ūdens plūda no strauta. Tam nebija ne filtra, ne sūkņa, un tā ūdens bija strauta duļķaini zeltainajā krāsā.

„Es peldu pāri apgabalam,” Neds sacīja.

„O, es nezināju, ka tas ir iespējams,” iesaucās misis Helorena. „Nu, līdz šejienei atkļuvu no Vesterheizijiem. Tās būs kādas četras jūdzes.”

Viņš atstāja peldbikses dziļajā galā, aizgāja līdz seklajam galam un nopeldēja baseina garumu. Līzdams ārā no ūdens, viņš izdzirda misis Helorenu sakām: „Mums bija šausmīgi žēl dzirdēt par visām jūsu nelaimēm, Nedij.”

„Manām nelaimēm?” Neds jautāja. „Es nezinu, par ko jūs runājat.”

„O, mēs dzirdējām, ka esat pārdevuši māju, un kā jūsu nabaga bērniņi. . .”

„Es neatminos, ka būtu pārdevis māju,” Neds sacīja, „un meitenes ir mājās.”

„Jā,” misis Helorena nopūtās. „Jā…” Viņas balss pildīja gaisu ar gadalaikam neatbilstošu melanholiju, un Neds runāja moži. „Paldies par peldi.”

„Nu, lai jums jauks ceļojums,” sacīja misis Helorena.

Aiz dzīvžoga viņš uzvilka un aizsēja peldbikses. Tās bija vaļīgas, un viņš vaicāja sev, vai būtu varējis novājēt vienas pēcpusdienas laikā. Viņam bija auksti, viņš bija noguris, un kailie Heloreni un tumšais ūdens bija viņu nomākuši. Šis peldēšanas gargabals bija pāri viņa spēkiem, taču kā to varēja uzminēt, torīt šļūcot lejup pa margām vai sēžot saulītē pie Vesterheizijiem? Viņa rokas bija stīvas. Kājas likās kā no gumijas un locītavās sāpēja. Ļaunākais no visa bija aukstums kaulos un sajūta, ka viņš, iespējams, nekad vairs neatsils. Zemē ap viņu krita lapas, un vējā viņš saoda malkas dūmus. Kurš gan kurina malku šajā gadalaikā?

Viņam bija nepieciešams iedzert. Viskijs viņu sasildītu, uzmundrinātu, izvadītu cauri šī ceļojuma beigu daļai, atjaunotu sajūtu, ka peldēt pāri apgabalam ir oriģināli un varonīgi. Tie, kas peldēja pāri Lamanšam, lietoja brendiju. Viņam vajadzēja stimulantu. Viņš šķērsoja mauriņu Helorenu nama priekšā un pa taciņu devās uz māju, ko viņi bija uzbūvējuši savai vienīgajai meitai Helēnai un viņas vīram Ērikam Saksam. Saksu baseins bija mazs, un tur viņš ieraudzīja Helēnu un viņas vīru.

„O, Nedij,” Helēna teica. „Vai tu biji pie mammas uz lenču?” „Ne gluži,” Neds sacīja. „Es biju iegriezies apraudzīt tavus vecākus.”

Likās, ka ar šo izskaidrojumu pietiek. „Man ārkārtīgi žēl, ka es tā ielaužos pie jums, bet es esmu saaukstējies un gribēju lūgt jums kaut ko stiprāku.”

„O, es tiešām labprāt tevi uzcienātu,” Helēna sacīja, „bet kopš Ērika operācijas mājā vairs nav ne lāses alkohola. Tas bija pirms trim gadiem.”

Vai viņš zaudēja atmiņu, vai viņa talants apslēpt sāpīgus faktus lika aizmirst, ka viņš ir pārdevis savu māju, bērniem ir nepatikšanas un draugs ir bijis slims? Viņa skats pārslīdēja no Ērika sejas uz vēderu, kur bija redzamas trīs bālas, šūtas rētas, divas no tām vismaz pēdu garas. Nabas vairs nebija, un ko gan, ienāca prātā Nedijam, domās kāds, kurš nakts vidū pārbauda tavas intīmās vietas, par vēderu bez nabas, bez saites ar dzimšanu; par šādu pēctecības pārrāvumu?

„Tu noteikti vari dabūt ko stiprāku pie Bisvangeriem,” Helēna sacīja. „Tur pašlaik iet vaļā pilnā sparā. Var pat dzirdēt līdz šejienei. Paklausies!”

Viņa pacēla galvu, un aiz ceļa, mauriņiem, dārziem, mežiem un laukiem viņš atkal izdzirda dzirkstošās balsu skaņas pāri ūdenim. „Ak, es samirkšu,” viņš sacīja, joprojām juzdams, ka viņam nav izvēles brīvības attiecībā uz viņa pārvietošanās veidu. Viņš ienira Saksu aukstajā ūdenī un elsdams, tuvu slīkšanai, pievārēja attālumu no viena baseina gala līdz otram. „Mēs ar Lusindu šausmīgi gribam jūs satikt,” viņš noteica pāri plecam, pavērsis seju Bisvangeru īpašuma virzienā. „Mums žēl, ka tik ilgi neesam tikušies, un mēs piezvanīsim jums ļoti drīz.”

Viņš šķērsoja vairākus laukus ceļā pie Bisvangeriem un dzīru skaņām. Viņiem būs tas gods piedāvāt viņam dzērienu, viņiem būs tā laime piedāvāt viņam dzērienu. Bisvangeri aicināja viņus ar Lusindu pusdienās četras reizes gadā, sešas nedēļas iepriekš. Viņi vienmēr saņēma atteikumu, taču turpināja izsūtīt ielūgumus, negribot aptvert šīs sabiedrības stīvās, nedemokrātiskās reālijas. Viņi bija no tiem ļaudīm, kas apspriež lietu cenas, dzerot kokteiļus, pusdienu laikā apmainās ar tirgus padomiem, un pēc pusdienām stāsta neķītrus stāstus jauktā kompānijā. Viņi nepiederēja pie Neda loka – viņu pat nebija Lusindas Ziemassvētku kartiņu saņēmēju sarakstā. Viņš devās viņu baseina virzienā, izjuzdams vienaldzību, žēlsirdību un zināmas bažas, jo šķita, ka sāk tumst, bet šīs bija gada garākās dienas. Ballīte, kurai viņš pievienojās, bija trokšņaina un skaļa. Greisa Bisvangera bija no tām namamātēm, kuras uzaicina optometristu, veterināru, nekustamo īpašumu mākleri un zobārstu. Neviens nepeldējās, un baseina ūdens atstarotajai mijkrēšļa gaismai bija ziemas spīdums. Tur bija bārs, un viņš devās pie tā. Ieraudzījusi Nedu, Greisa Bisvangera devās pie viņa: nevis padevīgas draudzības pilnā manierē, kā viņam bija visas tiesības sagaidīt, bet kareivīgā.

„O, šai ballītē neiztrūkst nekā,” viņa skaļi teica, „ieskaitot nelūgtus viesus.”

Viņa nevarēja izteikt viņam sociālas dabas pārmetumus – par to nevarēja būt runas, un viņš nesaminstinājās. „Būdams nelūgts viesis,” viņš pieklājīgi apvaicājās, „vai es varu cerēt uz glāzi kā stiprāka?”

„Apkalpojieties,” viņa sacīja. „Šķiet, jūs vis nepievēršat daudz uzmanības ielūgumiem.”

Pagriezusi viņam muguru, viņa pievienojās dažiem viesiem, un viņš devās pie bāra un pasūtīja viskiju. Bārmenis viņu apkalpoja, taču apkalpoja rupji. Viņa pasaulē cilvēka statusu sabiedrībā varēja noteikt pēc galdu klājēja uzņēmuma darbinieku reakcijas, un tas, ka pret viņu nicīgi izturas nepilnu darba laiku strādājošs bārmenis, nozīmēja, ka viņš ir zaudējis daļu cieņas sabiedrības acīs. Vai varbūt bārmenis bija jauns un slikti informēts. Tad viņš sev aiz muguras izdzirda Greisu sakām: „Viņi vienas nakts laikā noriskēja ar visu – pāri palika tikai ienākumi, un tad viņš kādu svētdienu parādījās piedzēries un palūdza mūs aizdot viņam piecus tūkstošus dolāru…” Viņa vienmēr runāja par naudu. Tas bija sliktāk nekā ēst zirņus ar nazi. Viņš ienira baseinā, nopeldēja tā garumu un devās prom.

Nākamais baseins viņa sarakstā, pēc kura atlika vairs tikai divi, piederēja viņa senajai mīļākajai, Šērlijai Adamsai. Lai kādas būtu pie Bisvangeriem iecirstās brūces, te tās sadziedēs. Mīla – būtībā seksuāla iztrakošanās – bija pats labākais eliksīrs, sāpju noņēmējs, tablete košajā apvalkā, kas atgriezīs viņa soļiem atsperīgumu un sirdij – dzīvesprieku. Viņiem bija bijis mīlas sakars pagājušonedēļ, pagājušomēnes, pagājušogad. Viņš nespēja atcerēties. Viņš bija tas, kurš to pārtrauca, viņš bija galvenais, un, kad viņš iegāja pa vārtiņiem žogā, kas ieskāva baseinu, viņā nebija ne kripatas pašpaļāvības. Savā ziņā tas šķita viņa baseins: mīļākais, it īpaši nelikumīgs mīļākais, izbauda to, kas pieder viņa mīļākajai ar tādu autoritāti, ko laulības sakraments nepazīst. Viņa tur bija, ar saviem misiņa krāsas matiem, taču viņas figūra izgaismotā debeszilā ūdens malā, nemodināja viņā nekādas dziļākas atmiņas. Tā bija, viņš domāja, bezrūpīga dēka, lai arī viņa bija raudājusi, kad viņš to pārtrauca. Redzot ienācēju, viņa šķita samulstam, un viņš vaicāja sev, vai viņa joprojām jūtas sāpināta. Vai viņa, Dies nedod, atkal raudās?

„Ko tu gribi?” viņa jautāja. „Es peldu pāri apgabalam.” „Dieviņ žēlīgais. Kad tu beidzot pieaugsi?”

„Kas par lietu?”

„Ja tu esi atnācis pēc naudas,” viņa sacīja, „no manis tu nedabūsi vairs ne centa.”

„Tu varētu mani uzcienāt ar ko stiprāku.”

„Varētu, bet es to nedarīšu. Es neesmu viena.” – „Labs ir, tad nu es došos.”

Viņš ienira baseinā un aizpeldēja, bet, kad pamēģināja pievilkties pie malas un izlīst no ūdens, konstatēja, ka spēks ir pametis viņa rokas un kājas, un viņš aizīrās līdz kāpnītēm un izkāpa pa tām. Paskatījies pār plecu, Neds izgaismotajā pirtī ieraudzīja jaunu vīrieti. Izgājis ārā uz tumšā mauriņa, viņš vakara gaisā saoda krizantēmas vai kliņģerītes – neatlaidīgu rudens aromātu, stipru kā gāze. Pavēries debesīs, viņš redzēja, ka ir parādījušās zvaigznes, bet kāpēc gan viņš tur redz Andromedu, Kēfeju un Kasiopeju? Kas noticis ar vasaras vidus zvaigznājiem? Viņš sāka raudāt. Iespējams, tā bija pirmā reize, kad viņš, būdams pieaudzis, raud, un pilnīgi noteikti – pirmā reize mūžā, kad viņš jūtas tik nožēlojams, nosalis, noguris un samulsis. Viņš nespēja saprast bārmeņa nelaipnību vai mīļākās nelaipnību, kura viņa priekšā bija metusies ceļos un slacījusi asarām viņa bikses. Viņš bija peldējis pārāk ilgi, pārāk ilgi atradies ūdenī, deguns un rīkle no tā sūrstēja. Tobrīd viņam vajadzēja glāzi alkohola, kompāniju un tīras, sausas drēbes, un kaut arī būtu varējis iet pāri ceļam taisni uz savām mājām, viņš devās tālāk uz Gilmartinu baseinu. Šeit pirmo reizi mūžā viņš nevis ienira, bet pa pakāpieniem nokāpa ledainajā ūdenī un peldēja ar neveikliem sānu vēzieniem, kurus varētu būt mācījies bērnībā. Viņš nespēkā aizgrīļojās līdz Klaidiem un suniski nopeldēja viņu baseina garumu, ik pa brīdim stādamies un likdams roku uz malas, lai atpūstos. Neds uzkāpa pa kāpnītēm un vaicāja sev, vai viņam pietiks spēka aiziet līdz mājai. Viņš bija paveicis to, ko gribēja, bija pārpeldējis apgabalu, taču pārgurums bija tā notrulinājis, ka viņš īpaši neizjuta triumfu. Saliecies, atbalstam turēdamies pie vārtu stabiem, viņš devās pa piebraucamo ceļu uz paša namu.

Tas bija tumšs. Vai bija tik vēls, ka visi jau aizgājuši gulēt? Vai Lusinda palikusi pie Vesterheizijiem uz vakariņām? Vai meitenes viņai pievienojušās vai devušās uz kādu citu vietu? Vai viņi nebija vienojušies atteikt visus ielūgumus un palikt mājās, kā katru svētdienu? Viņš pamēģināja atvērt garāžas durvis, lai redzētu, kuras mašīnas tur atrodas, taču durvis bija slēgtas un rokturi notraipīja viņa plaukstas ar rūsu. Iedams uz mājas pusi, viņš ieraudzīja, ka spēcīgais negaiss pa pusei norāvis vienu no notekcaurulēm. Līdzīga lietussarga spraislim tā karājās pāri ieejas durvīm, taču to varētu salabot rīt. Durvis bija aizslēgtas, un viņš nodomāja, ka māju aizslēdzis muļķis pavārs vai muļķe kalpone, līdz atcerējās, ka viņiem jau kādu laiku nav bijis ne kalpones, ne pavāra. Viņš kliedza, sita pa durvīm, centās tās izgrūst ar plecu, un tad, ieskatījies iekšā pa logiem, ieraudzīja, ka māja ir tukša.

 

No angļu valodas tulkojis Zigurds Skābardis