— Kolorado mans tēvs skaloja un kārtoja traukus

 

Foto: www.youtube.com

 

Eduardo K. Koralls (Eduardo C. Corral, 1970) ir meksikāņu izcelsmes mūsdienu amerikāņu dzejnieks. Viņš ir saņēmis Vitinga balvu (2011), kā arī Jēlas jauno dzejnieku sērijas balvu par savu debijas krājumu Slow Lightning (2012). Koralla dzejai ir raksturīga seksuālo un etnisko identitāšu pārvērtēšana un valodas kodu laušana – pārsvarā angliski rakstītajos dzejoļos autors ievieto frāzes spāniski. Konsultējoties ar Korallu par to, ko iesākt ar spāņu valodu viņa dzejoļos, autors teica, lai to atstāju netulkotu, jo lūzums starp valodām izgrūž lasītāju no teksta un liek to iepazīt no jauna. Šī ir Koralla pirmā publikācija latviešu valodā.

Atdzejotājs

 

Our Completion: Eļļas krāsa uz koka. Tino Rodríguez, 1999. gads

Pirms piepildījuma jābūt paklausībai.
Viņa rokās es biju krūze, no kuras pludoja slāpes.
Astotais manu dienu pavēlnieks, devītais manu nakšu kungs:
viņš svaidījās virs manis kā zari. Reiz,
kad nedēļām ilgi bija lijis, viņš pārgrieza uz pusēm kartupeli,
lai man atgādinātu par mēnesi. Tumsa gūlās
viņa krustos. Aiz ceļgaliem: blāva mūzika.
Mēs drupinājām sakramentu un izbarojām baložiem.
Sin vergüenza. Escuintle. Tas, Kurš Liek Lietām Dīgt.
Kādā Emīlijas Dikinsones dzejoļu krājumā
viņš ieskricelēja: she had a pocketful of horses / Trojan /
& some of them used. Kad viņš stāvēja lietū, es bieži viņu jaucu
ar stāstnieku. A su izquierda, huesos.
A su derecha, mapas de cuero. Kad es žāvājos,
viņš no manas mutes plūca melnas ziedlapas.

 

Iegūts imūndeficīta sindroms

 Es tuvojos arfai
     pamestai
novāktā laukā.
    No krūma izlec
briedis un
     seko man

lietū, purpura
     čūska iepīta
tā tumšajos ragos.
     Mani pirksti
apņēmuši stikla
     lausku –

tas ir kā turēt bērna
     rociņu.
Arfas stīgas piegriezīšu
     savai mandolīnai,
rāmi ņemšu par logu
     kapelai,
kas vēl nav uzcelta. Skrāpēšu

     nost tās zilo
laku, kausēšu
     plēksnes ar
sveci un karoti,
     un nokrāsošu
zupas bļodas
     iekšmalu.

Briedis paslīd man garām.
     Es noliecu galvu,
izstiepju mēli
     lai nogaršotu
medu, kas uztriepts
     uz tā pakaļkājas.

Pļavas vidū
     es notupjos pie
laukakmens, kurā
     iegravēts numurs,
un vēroju zilu
     gazeles spoku,
caur kuru krīt lietus.

 

Ūdenszīme

Tumsā tikai velns met ēnu.

Pārāk nabaga, lai atļautos lilijas,

viņa devās pie altāra ar piena glāzi rokās.

Viņas kreisās krūts

iesauka ir Huans. Labās – Djego.

Ik nakti viņa ķer kodes

ar konusā tītām avīzēm.

Šūpuļtīkla dancinātāja. Dienvidu smaragds.

Viņas tēvs ar plaušām, melnām no vēža,

apbedīts divus mēnešus

pirms kāzām.

Ku-kū-kū-rū. Viņas vārds ir grāmatzīme

manā mutē: Socorro, Socorro.

Lietus caurdūra viņas dzemdi,

kad viņa bija sestajā mēnesī. Lietus

applaucēja

viņas bērna seju.

Apdegusī āda pārvērtās

dzimumzīmēs. Skaists trūkums.

Briesmīgs ornaments.

Zem spilvena turu piesi, lai aizdzītu murgus.

Pārāk nabaga,

lai atļautos mežģīnes,

viņa devās pie altāra

dzestrā pēcpusdienā, elpa kā plīvurs.

Viņa izkārto kožu spārnus uz galda,

lasa spārnus

kā Taro kārtis.

Zobenu devītnieks. Sīknaudas karalis.

Viņai tek siekalas, izdzirdot

bolero. Ku-kū-kū-rū.

Viņas tēvu apraka

buktētās biksēs.

Ik dienu

viņa loka un loka papīru. Alas. Faros.

Viņa man iedeva cigarešu paciņu

trīspadsmitajā dzimšanas dienā.

Es bieži

uzlaikoju zelta gredzenu, ko viņa atstāj uz izlietnes malas.

Nevis katedrāles,

bet klātbūtne.

Pirmais vīrietis, ko viņa redzēja kailu,

bija lietus. Viņas ceļgalu paēnis

ūdenszīme.

Socorro, Socorro.

Ja sapņoju, ka ar rokām apkļauju viņas seju,

es pamostos, turēdams

vilka

galvaskausu.

 

Se me olvidó otra vez

Donalda Džastisa motīvs

Es sēžu gultā, no liniem vēl nāk tava smarža.
Tu esi aizmidzis savā vecajā ģitārā.

Uz krēsla uzmests mariači tērps, tā vara pogas
jaguāru acis, kas vēro nakti.

Es sēžu gultā, no liniem vēl nāk tava smarža.

Pilnmēness logā atgādina Borhesu,
milzums vientulības šai zeltā.*

Tu esi aizmidzis savā vecajā ģitārā.

Vai tie ir tavi raupjie papēži, kas skrapst pret tās liekto koku vai
tās sienās skraida peles?

Es sēžu gultā, no liniem vēl nāk tava smarža.

Es ieslēdzu lampu, dzeltena gaisma krīt uz tavas ģitāras
kā kapam uzmesta smilšu sauja.

Tu esi aizmidzis savā vecajā ģitārā.
Es sēžu gultā, no liniem vēl nāk tava smarža.

 

* Citēts H. L. Borhesa dzejolis Mēness Leona Brieža atdzejojumā.

 

Ceremonija

                        Delīrijā,
izsalcis pēc pieskāriena,
            es iekniebju dzimumzīmē,
                        novelku to no ādas
kā krelli –
            es kniebju un velku, līdz
                        turu rokās
melnu rožukroni. Lūgšanas
            neremdēs
                        manu drudzi.
Lūgšanas nenokausēs
            taukus man no vēdera,
                        nepadarīs slaidākas
manas ciskas.

                        Vīrs ar vara
seju reiz
            mani nosauca par skaistu.
                        Stulbs,
stulbs vīrs.
            Es esmu tukls. Es esmu
                        bezvērtīgs.
Vēl arvien varu sajust
            viņa īkšķi –
                        siltu,
ar kokraksta nospiedumu – kustamies
            manā mutē.
                        Viņa nags
cukurgrauds,
            ko viņš man neļāva norīt.
                        Izmisis
sajust, kā sniegs dzeļ
            ādu,
                        ar rožukroni
cieši iespiestu dūrē,
            es ieeju
                        skapī, iestīvējos
kādā kāzu kleitā.      
            Ak, Kungs,
te nu es esmu.

 

Kolorado mans tēvs skaloja un kārtoja traukus

Tex-Mex restorānā. Kolēģi,
nespēdami izrunāt viņa vārdu, pārsauca viņu par Jalapeño.

Ja es dīcu pēc zelta zivtiņas, viņš iespļauj gļotu kunkuli
ūdens burkā. Sudraba burti

uz viņa melnās jostas saka Sangrón. Reiz, borracho,
vakariņās viņš teica: „Jēzus nebija sniegavīrs.”

Arriba Durango. Arriba Orizaba. Iestūķētu
mašīnas bagāžniekā, viņu slepus ieveda Štatos.

Frijolero. Greaser.* Tuskonā viņš iezīmēja
lopus. Viņš gulēja stallī. Zirgu segas

smaržoja savādi: malkas dūmi, lilijas. Viņš ir nelegālais.
Es esmu nelegālais amerikānis. Reiz, kādā

saguaro gravā es rītausmā gulēju viņam līdzās. Pamodos
ar viņa īkšķi mutē. ¿No qué no

tronabas pistolita? Viņš apguva angļu valodu,
klausīdamies radio. Pirmie četri vārdi,

ko viņš iegaumēja: „In God We Trust”. Piektais:
„Percolate”. Atkal un atkal es aizņemos viņa drēbes.

Viņš mani sauc par Putnubiedēkli. Oregonā viņš lasīja ābolus.
Braeburn. Jonagold. Cameo. Ik nakti,

izklaidēdams savus cuates, viņš pie ugunskura
strinkšķināja guitarra, dziedāja corridos. Arriba

Durango. Arriba Orizaba. Iestūķētu
mašīnas bagāžniekā, viņu slepus ieveda Štatos.

Greaser. Beaner.** Reiz, borracho, brokastīs
viņš teica: Sirdi var salauzt tikai

vienreiz, kā logu. ¡No mames! Viņa mīļākā
jostas sprādze – águila, kas sēž uz nopalejas.

Kad viņš skaļi smejas, viņam trīc rokas.
Blīkšķu Bannijs grib viņu deportēt. Cezars Čavezs

grib viņu deportēt. Ejot cauri
tuksnesim, es valkāju viņa kreklu. Mēness skatiens

piešuj viņa krekla pogas manai ādai.
Čūska iešņācas. Čūska tiek saplosīta.

 

* Greaser (angļu val.) – aizvainojošs vārds, ar kuru lamā latīņamerikāņus.
** Beaner (angļu val.) – līdzīgi kā „Greaser”, aizvainojošs vārds, ar kuru lamāja tīņamerikāņus.

 

Imigrācijas un naturalizācijas centra atskaite #46

Havjeram O. Huertam

Pēc tam, kad līķis bija ievietots maisā un aizvests prom, mēs pamanījām purpurkrāsas kažoku smiltīs. „Šitam džekam nu gan paveicās, dienām ilgi gulēja uz kažokādas,” Ignacio pajokoja. Viņš apstājās pussmieklā, pieliecās un izbrauca roku cauri vilnai. Viens no viņa pirkstiem aiz kaut kā aizķērās. „Šī nav āda, tā ir vilku ausu kaudze,” viņš teica. „Nē, tās ir par lielu,” es atbildēju. „Nu tad tām jābūt koijotu ausīm,” viņš nomurmināja. Jutu, kā pa muguru sāk tecēt sviedri. „Ignacio, varbūt mums sazvanīt pārvaldi?” es vaicāju. No čupas lēnām pacēlās ausu pāris. Es pateicu pāris vārdus. Nekā. Izdvesu pats savu vārdu. Pavīdēja vēl viens ausu pāris. Mēs atkāpāmies no kaudzes un izsaucām mūsu tēvu un māšu vārdus. Ramón. Juana. Octavio. Cēlās vēl un vēl ausis. Rodolfo. Gloria . . .

 

Iegūts imūndeficīta sindroms

         Ceturksni pirms pusnakts,
zilām vabolēm rāpojot
                gar minūšu rādītāju
uz sienaspulksteņa,
      es panikā pamostos
               blakus savam mīlniekam,

        karameļu krāsas čellam, kas iemidzis
uz izšūtiem liniem.
               Aizšķiļas spuldze,
izdeg,
         stirnas baltās astes zibnis,
               kas pamāca

        jauno briedi sekot bēgošajai mātei
pa pēdām. Es steidzos pa
               gaiteni, caur durvīm,
uz klajumu,
        kurā ganās mūļi.
               Mēness gaisma
        plīvo gaisā kā raupja drēbe,
klāta sudraba plankumiem
               un austa spoguļu
stellēs. Reiz
        es ielauzos sava čella torsā
               un atklāju
        tā sirdi: ar sarkaniem māliem
apkaltušu pakavu pāri.
               Mūļi mani aplenc:
izliektiem kakliem,
        nāsīm dvešot dažādu garumu
               elpas vilcienus.

        Es nometu halātu. Kāds mūlis
aptin savu mēli ap
               manu erekciju. Es atgāžu
atpakaļ galvu
        un skatos uz vislēnāko zibeni,
               uz zvaigznēm.

 

No angļu valodas atdzejojis E. F. Kuks