— Danaīda

 

Foto: No personīgā arhīva

 

Ramona Indriksone iepriekš publicējusies ar pseidonīmu Luīze Briede. Viņas stāsts Pāris metru zem ūdens publicēts Satori grāmatžurnālā Plūdi, savukārt stāsts Nekas nav maināms – interneta portālā Satori. Šogad Latvijas Radio 5 raidījumā Pieci lasa Ramona ieguvusi labākā jaunā rakstnieka balvu. Patlaban mācās Literārajā Akadēmijā pie rakstnieces Ingas Žoludes. Un nolēmusi turpmāk publicēties ar īsto vārdu.

 

Danaīda ienāk telpā un pasmaida. Viņa nomet uz krēsla apelsīna krāsas pusmēteli, atraisa rudenīgo nokrāsu šalli un sakārto sarkanbrūno tuniku. Tās ir viņas mīļākās krāsas. Viņa jūtas kā viena no rūsganajām gerberām, kas pārliekušās vāzes malām uz garā galda.
„Labdien. Esmu atnākusi.” Danaīda saka, uzmanīgi lūkojoties uz cilvēkiem galda otrā pusē.
„Sēdieties.” Īsi pamāj dāma tumšzilā kostīmā, uzmanīgi viņu vērojot.
„Pastāstiet par sevi,” lūdz kalsns vīrietis, ap gadiem 40, mazu, tikko dīgt sākušu bārdiņu un šaurām, zaglīgām acīm. Viņa skatiens pa laikam ieslīd Danaīdas klēpī.
Danaīda brīdi klusē. Viņa domā: „Ar ko lai sāk?”
„Kāpēc pazaudējāt iepriekšējo  darbu?“ dāma zilajā kostīmā stingri vaicā.
„Es nepazaudēju. Muzejā notika reorganizācija.”
Danaīda savaldās, lai netrīsētu rokas, lai varētu pievaldīt drebošos ceļgalus, kurus aizsedz somiņa, tikpat rudi oranža kā viņas apģērbs.
„Vai jūs zināt, ka šis ir atbildīgs, nogurdinošs darbs ar papīriem?” Stingrā dāma vērtējoši nolūkojas Danaīdā.
Vēl pāris jautājumu, un intervija ir galā. Danaīda atvadās un iet projām. Šaurajā gaitenī uz maza dīvāniņa sēž divas meitenes, nākamās pretendentes uz asistentes vietu kultūras nodaļā. Kāpnēs Danaīda sastop trešo – aizelsušos, tuklu piecdesmitgadnieci iespīlētā pelēkas krāsas kostīmā.
Danaīda iziet uz ielas un ieelpo dzestro rudens gaisu. Vējš sarausta rudo šalli, ko viņa steigā apmetusi ap kaklu. Viņa zina, ka pēc pāris dienām telefona zvans skarbi pavēstīs: „Paldies, bet mēs izvēlējāmies citu kandidāti.”
Danaīda ieiet veikalā.

Redzu kustīgas ēnas, kas kāpelē pa aizkaru violeto ziedu rakstiem. Ausīs švīkst attālinātas skaņas, rokas nekustīgi guļ gar sāniem, es nevaru tās pakustināt. Galva, smaga kā svina lode, pielipusi spilvenam. Velti cenšos atgūt dzīvību un izrauties no sastinguma. Locekļi mani neklausa. Dzirdu balsis, kas plūst no gaiteņa, un soļu klaudzoņu, kas tuvojas istabai: „Kā mēs viņu nesīsim? Tu ņemsi aiz kājām, es aiz galvas!” Izbīlī aizspiežu plakstus pavisam cieši, bet vienalga redzu – melni stāvi gluži kā bēru procesija tuvojas gultai. Sastingstu bailēs. Saprotu, ka tūlīt tikšu izplēsta no savām mājām un aiznesta uz kādu nepazīstamu vietu.

Ārste kaut ko raksta iepriekšējās apmeklētājas slimības kartītē.
„Man naktī bija ļoti slikti,” Danaīda īsos vārdos izstāsta tumsas baismo notikumu.
„Tā ir miega paralīze, nekas bīstams. Traucējumi miega fāzēs.” Daktere pieceļas un lietišķi meklē plauktā Danaīdas kartīti. „Kā jūtaties? Zāles dzerat?” 
„Labāk nekā iesākumā, pamazām atgūstos…” Danaīda negrib atzīties, ka antidepresantus vispār nelieto. Tas dakteri sadusmotu.
„Zāles jādzer regulāri. Lai atgūtu darba spējas. Es nevarēšu bezgalīgi jums pagarināt slimības lapu. Jūs slimojat jau četrus mēnešus.“
Danaīda klusējot pamāj.
„Vai meklējat darbu? “
„Jā. Pagaidām neesmu piemērotu atradusi.”
„Jums ir ģimene?”
„Esmu šķīrusies. Meita ir pieaugusi. Dzīvo atsevišķi”.
„Jums ir jāatrod nodarbes, kas rada prieku.”
Danaīda pamāj.
Agrāk, no rītiem mostoties, Danaīda bieži sev jautāja: „Kas šodien tāds neparasts atgadīsies?”
Visbiežāk nenotika nekas, un jau pēcpusdienā viņas domas apmācās.

Danaīda sēž, februāra krēslas apņemta, un sapņo par mirkli, kad atvērs brendija trauku. Viņa dzer un sajūt siltu plūsmu lodājam pakrūtē. Tā lēnītēm pārstaigā ķermeni, ieveļas smadzenēs un laižas patīkamā vieglumā, radot bezrūpīgu miglu. Kaut izdotos sapņaino gaisīgumu paildzināt!
„Es aizkorķēšu pudeli, nolikšu to visslēptākajā kaktā un aizmirsīšu par brendija esamību savā istabā,” Danaīda nosolās.
Trešā glāze izkliedē neseno apņemšanos. Skurbums rotaļīgi kāpelē sievietes galvā. Danaīda skaļi smejas un dzied līdzi Dorisai Dejai: „When I was just a little girl, I asked my mother what will I be, will I be pretty, will I be rich …”

Istabā iespīd pavasari vēstoša saule. Zeltainos starus balkona restes pārvērš smalku arabesku tīklojumā. Danaīda pieiet pie loga. Drīz pavasaris. Un pavasaros debesis ir tik vieglas, vieglas, gaiši zilas kā Monē gleznās.
Pa Ķengaraga promenādi pastaigājas ļaudis. Ūdens malā stalti grozās gulbju bars.
Danaīda atver logu, dzīvoklī ieplūst vēja vilnis. Skapja durvis, pusvirus pavērtas, žēli nočīkst. Pirms brīža Danaīda kravāja ceļasomās drēbes, lika kastēs grāmatas, traukus, mūzikas diskus un magnetolu, pakoja plēves maisā segu un gultasveļu. Viņai nav daudz mantu. Lietas pamazām noklīda, pārceļoties no mājvietas uz mājvietu.
Uz palodzes nolikta skārda konfekšu kaste. Danaīda noņem vāciņu. Kastē ir kartītes, zīmējumi un dažas fotogrāfijas. Viņa uz Palangas mola sarkanā kleitā un salmu platmalē. Saule izgaismo seju, un bildē redzamas tikai pelēcīgas kontūras. Otrajā bildē meita pozē ar krāsainu papagaili uz pleca. Arī Palangā. Acis plati raugās objektīvā. Jolantai toreiz tikai deviņi, bet skatiens stingrs un apņēmīgs. Danaīda noglāsta fotogrāfijas, ieliek kastītē, uzliek  vāku un noliek ceļasomā pie drēbēm.
„Pēc divām nedēļām jums ir jāizvācas,” aizvakar teica Ķengaraga dzīvokļa īpašniece. „Jūsu meita nomaksāja visus parādus, bet ilgāk to nedarīs. Vai tad tik grūti darbu atrast?”
Viņa atbildēja, ka ir atradusi, un jaunais dzīvoklis būs tuvāk darbavietai.
Danaīda ir sameklējusi sev mitekli Pārdaugavā, koka namā, kur ož pēc satrunējušām mēbelēm, atejas, kur sētā cits citu balsta sakumpuši šķūnīši. Istaba nav mēbelēta. Jaunā saimniece dāsni piesolīja savu izgulēto tahtu, mazu pulētu galdiņu un ovālu spoguli. Spogulis Danaīdai šķita jauns dzīves apsolījums, līdz šim viņa bija skatījusies mātes senatnīgajā trimo spogulī, kamēr tas ieplīsa, un viņa redzēja sevi divās esamībās.
Viena bija seja, kura visu dzīvi bija gaidījusi brīnumu.
Otra, kura brīnumu spēja ieraudzīt tikai reibuma mirkļos.

Dārzā plūst kafijas aromāts. Kārtoju rozīgas krūzītes uz apaļā galdiņa lapenē. Visgarām terasei balto dzelkšņaini savvaļas rožu krūmi. Vējš pūš man sejā rozes lapiņas, mīkstas, smaržīgas, ļoti maigas. Māte purina mana vīra žaketi kā karogu un smejas: „Tu neesi ģimenes pavarda kūrēja! Tāpēc viņš staigā apkārt dzerdams!” Viņas rokās vairs nav žakete, bet gan mani mati. Māte tos karina krūmā kā rotājumus eglītē, skaļi pukodamās: „Kanalizācijas trubas ciet! Mati! Mati! Šķīvji glumi! Viss apķepis! Bērns nemazgāts!” Māte smīnot man tuvojas: „Tu esi jau reģistrēta! Danaīda! Kur īsto vārdu pazaudēji? Ieķīlāji kā manas zelta kaklarotas? Gatavojies! Drīz nāksi, Danaīda!” Viņas rokas gulst uz maniem pleciem un spiež lejā, bet pēc mirkļa pati bezspēcībā sagumst. Žēlojas, ka nav iespējusi radīt daļiņu no sevis, adoptējusi svešu.

Sapņos Danaīda ar māti vienmēr strīdas. Dzīvē viņa to darīja stipri vēlu. Tad, kad alkohols bija skāris apziņu. Bērnībā māte Danaīdu valdīja ar vārdiem: „Atdošu tevi Dzidrai!” Citādas dabas bērns nespēja viņai pretim runāt, ķērās mātei kleitā un lūdzās: „Neatdod, lūdzu, lūdzu, neatdod!”  
Danaīda bija gatava klausīt visam, ko audžumāte vēlēja. Īstā māte likās kā bieds. Kaut kas melns, tāls, netīrs. Kā vircas bedre laukos, kurā iestigušas divgadīgas meitenes plikās kājiņas. Pagalmā iebrauc vieglā automašīna, no tās izkāpj Labā feja, izceļ meitenīti no mēsliem un skalo kājas pie akas.

Danaīda piespiež durvju koda pogu. Vēlīga sievietes balss aicina ienākt. Dzīvoklī smaržo pēc vaniļas, kardamona, plūst indiešu mūzikas nomierinošās skaņas. Pie sienām daudz fotogrāfiju, kurās redzami zilganas miglas skarti kalni.
Jaukā namamāte saka savu vārdu: „Žanete,” un smaidot turpina: „Es pati dienas vadu mājās, izeju uz jogas nodarbībām un salsas dejām. Tur negribu mazo ņemt līdzi. Jums būs jānāk četras reizes nedēļā, vai tas jūs apmierina?”
Danaīda piekrītoši pamāj.
Žanete aicina apsēsties un baudīt tikko pagatavo Tibetas tēju. Žanete ir tērpusies garā, austrumnieciskā tunikā, garie mati apsieti ar zaļu lakatiņu. Viņa salej trauslajās porcelāna tasītēs tēju, piedāvā tikpat trauslus cepumus un uzsmaida: „Jums tik gaumīgas drēbes! Vai esat māksliniece?”
„Dvēselē esmu. Kādreiz gleznoju, bet savam priekam. Esmu mācījusies mākslas vēsturi, strādāju muzejā, tur samazināja štatus. Kādu laiku ārstējos. Tagad darba meklējumos.”
„Cik jauki, jūs varēsiet uzgleznot manu mazulīti!”
„Jā, protams! Man ļoti patīk mazi bērniņi!”
Žanete stāsta Danaīdai par ceļojumu uz Tibetu, savij vārdos noslēpumaino meditāciju refleksijas. Aizrautībā runā par dvēseles saraušanos šūnu niecīgumā un izplešanos neizmērojamā plašumā aiz galaktikām.
„Tāda atbrīvotība! Pacēlums!” Žanete paceļ rokas gaisā un apvij iedomātu apli.
Žanetes laipnības iedrošināta, Danaīda pajautā par sastingumu miegā.
„Tā ir dvēseles iziešana no ķermeņa, apmēram tā, kā pastaigā ejot, apvilkt ielas kurpes un pēcāk tās noaut.” Žanetes balss ir rāma un silta, smaidot viņa raugās Danaīdā. „Esiet pavisam mierīga, kad tas atgadās, elpojiet lēnām, dziļi, nesasprindzinieties.”
Tagad Danaīda zina, gandrīz katru nakti viņas dvēsele bailēs knibinās gar miesas kurpēm, iestrēgst sprādzīšu un aukliņu mudžeklī, līdz tiek atbrīvota. Bet varbūt viss ir pavisam citādāk?

Danaīda iet, domās nogrimusi. Peļķe kā milzīga raganas acs ir izpletusies pāri ietvei. Kad attopas, zeķes jau uzsūkušas mitrumu un asi berzējas gar pēdām. Auksti. Ieskanas zvaniņš. Danaīda apstājas, izvelk telefonu, priekā lasa tikko saņemto ziņu. Ieskaitīts pēdējais maksājums no VSAA. Slimības pabalsts. Viņa ieelpo pavasara nojausmas skarto gaisu un dodas uz veikalu.

Skābā susla no pavedinošās Don Rodrigo pakas Danaīdai izraisa īgnumu, vilšanos un gurdenumu. Kaklā kāpj rūgts, žurgains lipeklis, gribas vemt.
„Ja tev nelīdz vīns, celies. Tu vari nopirkt kaut ko stiprāku. Tev kļūs labi,” labsirdīga balss pamāca.
Danaīda atskatās. Istabā neviena nav, tomēr atbild gādīgajai personai:
„Man rītdien jābūt darbā. Jāauklē mazs bērniņš. Es nevaru.”
„Bet nopirkt tu vari, nolikt plauktā un skatīties. Gūt prieku.”
Danaīda vairs nespēj aizbildināties, ceļas, iet uz veikalu, nopērk brendiju, pārlej to greznajā kristāla karafē, noliek trauku uz noskrambātās palodzes. Pāri karafei krīt bijušo īrnieku kaķa saraustītie tīkla aizkari, kurus laterna iekrāso zeltainus kā smalkas kaklarotas pinekļus.
Viņa atver logu. Sīka vēja brāzmiņa svaida aizkara strēli pāri krūkai, sapinas un gandrīz apgāž. Danaīda paņem apaļo glāzi, ielej zeltaino dziru un ilgi vēro gaismas rotaļu dzērienā. 
Magnetolā griežas Pavaroti disks un Rūdolfs dzied savai Mimi: „Che gelida manina, se la lasci riscaldar. Cercar che giova…”
Viņa jūt, ka rokas ir sastingušas. Nav neviena, kas tās sasildītu. Meitas balss telefonā skan iznīcinoši. Aukstāk par ledaino dvesmu, kura skārusi Danaīdas rokas. Danaīda uzpūš pirkstiem siltu dvašu, aizver logu un apsolās: „Es nedzeršu daudz. Tikai vienu malku, lai labāk aizmigtu. Rīt man jābūt pie skaistās, Tibetas zemju apdvestās Žanetes. “

Danaīda košļā krustnagliņu krikumu, zelē kafijas pupiņas. Ejot pa ielu, viļā pa muti košļājamo gumiju. Pirms iziešanas viņa ir iedzērusi zāles. Dvēseles mieram. Xanax ir pievaldījis viņas bailes, radījis tīkamu vienaldzību.
Žanete viņu jau nepacietīgi koridorā gaida. Abas sievietes mirkli saskaras sveicienā. Žanete atvadās un prom ir.
Mazā meitenīte saldi guļ gaišrozā gultiņā, kuru apņem plāns baldahīns. Pārsega rakstos smaida vaska krāsas zilonīši. Danaīda aizver bērnistabas durvis un tīksmi ielaižas sarkanajā dīvānā.
Viņa ieslēdz mūzikas centru, telpā ieplūst mierīgas, dziedinošas skaņas. Danaīda jūtas kā paradīzē. Kāri ieelpo lavandas smaržām piesātināto gaisu. Skatās visapkārt un ierauga stiklotajā skapī figūriņu – platīna pili, kuras vidū gaismo tumši oranžs logs. Danaīda pieceļas, atver skapja durtiņas, aplūko skaisto lietiņu. Izrādās tas ir konjaks. Martell L`or De Jean.
Danaīda izņem no bufetes apaļu glāzi bez kātiņa, ielej nekad nebaudīto dzērienu, līgani ieslīgst dīvānā un viegla vīraka tvanīgajās smaržās. Viņa noglauda skaisto, eļļas lampiņai līdzīgo glāzi. Danaīda ielej vēl niecīgu malciņu. Pēc brītiņa trešo.
Šīs ir viņas īstās mājas, kur viņa gribētu palikt un dzīvot!
Ir pamodies bērns. Viņa saulaini smaida zīdainim: „Tu būsi mana mīļā meitiņa! Mana meita ir kļuvusi tik sveša un tāla kā princesīte stikla kalnā… Es tevi mīlēšu un auklēšu, mana jaukā!”
Zīdainis smaidot dudina pretim.
Danaīda iestumj liftā ratiņus, nobrauc lejā, un dodas atpakaļ pēc bērna.

Jolanta telefona displejā ierauga svešu numuru un baiļu tirpas noskrien pār ķermeni. Viņa zina, ka reiz kāds paziņos to, no kā visvairāk baidās, – ka māte ir mirusi.
Jolanta ir nopirkusi melnu kostīmu mātes bērēm, kas neuzvilkts skapī karājas jau gadu. Toreiz māte izķepurojās un atgriezās no tumsas.
„Kāpēc nesargājat savu māti?” Jolantai jautāja ārste.
„Es mēģinu sargāt.” Jolanta strupi atbildēja.
Kad viņas vēl bija kopā, Jolanta lēja alkoholu gan izlietnē, gan uz raženā gumijkoka. Kociņa lapas sadzeltēja kā mušpapīrs. Viņa aizslēdza dzīvokļa durvis un noglabāja atslēgu, lai māte nespētu iziet. Stāvēja kāpņu telpā un klausījās viņas klaigās: „Nelietīgā hidra, tūlīt laid ārā!”
Brīdi Jolanta vilcinādamās skatās displejā, tad atsaucas.
Zvana no policijas. Māte, meklējot atbalstu, pateikusi Jolantas numuru. Māte ir dzīva! Atrodas iecirknī. Nav spējīga nokļūt līdz mājām. Jolanta ceļas no rakstāmgalda, melo priekšniecei par saplīsušu ūdensvadu kāpņu telpā, uzmet plecos mēteli, izskrien uz ielas. Viņai trīc kājas. 
Policijas iecirknī Jolanta redz, ka māte ir nedaudz atžirgusi.
„Tiešām, viņa  atnākusi…” māte sāk vāvuļot, tad klusāk: „Čūska…”
Policijas darbinieks smīnot viņās noraugās. Jolanta viņam īsi saka: „Mūsu ģimenē tie ir maigvārdiņi”. Jolanta īsi paskatās mātē.  Ierauga viņas acīs asaras. Jolanta paņem no galda sastādīto protokolu, apsolās sodu nomaksāt un abas dodas projām.
„Nopērc alkoholu,” saka māte. „Citādi man jāmirst.”
„Iesim, nopirkšu, ” Jolanta apsola. Varbūt iesim pie manis? Tev jānomazgājas, mētelis netīrs.”
„Nožēlojamā pragmatiķe! Tēva meita! ”
Jolanta neatbild. Viņas iet garām katoļu dievnamam. Jolanta te noteikti atgriezīsies. Tad, kad būs aizvedusi māti uz mājām. Nokritīs ceļos uz vēsajām flīzēm un pateiksies Dievam, ka māte vēl ir dzīva.

Rinda ir bezgalīga. Ik brīdi kāds no daudzajiem gaidītājiem izgaist. Karsta saule spiedīgi dur deniņos, un ir ļoti grūti nostāvēt kājās. Noreibst galva. Es kaut kur krītu. Esmu bezkrāsainā telpā, cauri rūtīm ieplūst aizdūmota gaisma. „Pie logiem klāt neiet. Sēdēt, nestaigāt!” Smaga balss mani norīko. Paskatos apkārt – neviena nav. Atlaižos sēdeklī, tikpat apaļā, kā telpa, kurā atrodos. Gribu piecelties, bet nedrīkstu. Aiz stiklotās sienas pavīd ēnas, divas balsis attālināti sarunājas: „Jauni klienti atvesti… pasažieri no lidmašīnas…” Redzu garu cilvēku virteni kā čūsku ielokāmies koridorā. Gribu atmosties. Gribu ticēt, ka tas ir sapnis.