— Pie kara var pierast, bet to nevar saprast

Septembra vidū Rīgā bija ieradies krievu izcelsmes amerikāņu žurnālists, izdevuma Los Angeles Times kara korespondents, fotogrāfs un vairāku grāmatu autors Sergejs Loiko, lai piedalītos savas jaunākās grāmatas Reiss atklāšanas pasākumā. Tas ir aizraujošs trilleris, kurā lasītājs tiek ierauts spraigā izmeklēšanā. Grāmatas pamatā ir patiess notikums – reisa MH17 katastrofa. 2014. gada vasarā Ukrainas gaisa telpā tika notriekta lidmašīna, kas lidoja no Nīderlandes galvaspilsētas Amsterdamas uz Kualalumpuru Malaizijā. Katastrofā gāja bojā visi 298 pasažieri. Starptautiskie izmeklētāji apstiprinājuši versiju, ka atbildība par notikušo jāuzņemas Krievijas atbalstītajiem kaujiniekiem. Krievija noraida šādu versiju. Autors apgalvo, ka nav varējis nerakstīt par aviokatastrofas izmeklēšanu, un grāmatā iepazīstina ar Krievijas-Ukrainas konflikta aizkulisēm, savas profesijas ētikas dilemmām un sarunām, kas Krievijā dzirdamas „aiz loga”. Latviešu lasītājiem jau zināma Loiko 2016. gadā apgādā Dienas Grāmata izdotā grāmata Lidosta, kas kļuvusi par pasaules bestselleru.

Aija Cepliša

Nākot uz interviju, domāju, vai šajā sarunā izvairīsimies no politikas. Vai vispār var runāt par karu, nerunājot par politiku?

Jā, jo grāmatu Reiss es apzināti rakstīju kā trilleri, lai šī grāmata kā labs trilleris uzrunā cilvēkus, kuriem Krievijas–Ukrainas karš ir vienaldzīgs un kuri nevēlas par to ne redzēt, ne dzirdēt. Un caur šo pavedienu viņi uzzinās arī to, ko vēlos pateikt par šo karu, manu mesidžu. Grāmatas žanrs ir kā apmāns, āķis, uz kā uzķerties. Trilleris ir grāmatas ārējais veidols, bet „iekšpusē” es stāstu savu stāstu par Krievijas–Ukrainas karu.

Viens no grāmatas varoņiem izteicās, ka Malaizijas lidmašīnas notriekšana būs katarses punkts Krievijas–Ukrainas karā. Tā bija?

Jā, protams! Es uzskatu to par Dieva iejaukšanos, lai visai pasaulei parādītu – apstājieties, paskatieties – šis nav jūsu karš, bet vienlaikus tas ir jūsu, jo tas var nemanot atnākt pie jums uz mājām. Atcerēsimies slaveno citātu: „Atceries, kad viņi atnāca pēc komunistiem, mēs klusējām, kad viņi atnāca pēc homoseksuāliem cilvēkiem, mēs klusējām, kad viņi atnāca pēc ebrejiem, mēs klusējām. Kad viņi atnāca pēc mums, vairs nebija neviena, kas iebilstu”.¹ Tā arī šeit – šī briesmīgā traģēdija atvēra acis daudziem, kuriem iepriekš šķita, ka šis karš viņus neskar. Un visi 298 bojāgājušie ar savu dzīvību samaksāja par to, lai apturētu karu. Pēc būtības viņu nāve karu apstādināja. Tā ir viena no versijām, un es tai ticu.

Šeit mēs pievēršamies politikai. Krievijas prezidents Vladimirs Putins, pazīstamais intrigu un provokāciju meistars, plānoja notriekt Krievijas pasažieru lidmašīnu, kas lidoja pa to pašu maršrutu. Un tad viņš varētu teikt, ka noticis uzbrukums, noticis kas ārkārtējs, mums jāapvieno spēki, lai cīnītos pret fašismu. Uz robežas jau gaidīja papildspēki, kas ilgi nevilcinātos un iebruktu Ukrainā.

Kad 1999. gadā Maskavā viņš spridzināja mājas², citā pilsētā – Rjazaņā kādas mājas iemītnieki pamanīja izvietotos maisiņus, piezvanīja policijai, tika atrasti vainīgie, kas atzinās, ka ir no FSB³). Tās bija oficiālas ziņas. Pēc divām stundām FSB galvenais priekšnieks, Putina labā roka atklāja, ka tās bijušas mācības un maisiņos ievietots cukurs. Pēc dienas es jau biju tur un satiku vietējo policistu, kas bija karojis Čečenijā, viņš bija ļoti pieredzējis darbā ar sprāgstvielām un spridzekļiem. Viņš man apstiprināja, ka tas bija heksogēns. „Es ļoti labi atšķiru spridzekli no cukura,” viņš vēl pateica. Šis cilvēks vēlāk pazuda. Vārdu sakot, toreiz sākās otrais Čečenijas karš, un visi par šo notikumu aizmirsa. Līdzīgi Putins gribēja rīkoties arī šoreiz. Tā lidmašīna bija domāta kā provokācija. Tomēr nokļūdījās, notrieca citu lidmašīnu.

Krievijas prezidents kļuvis par simbolu daudziem noziegumiem. Vai viņš viens uztur šo „ļaunuma impēriju”?

Visa Krievijas vēsture atkārtojas pēc viena un tā paša scenārija. Ir viens asinskārs diktators, kurš paņem varas grožus sev un dara nelikumības. Tāds bija Ivans Bargais, Ļeņins, Staļins. Putins jau atkārtojas kā farss. Bet šis farss ir traģisks. Staļins iznīcināja simtiem cilvēku, piemēram, režisoru Vsevolodu Meierholdu, rakstnieku un dramaturgu Īzaku Bābelu. Putins turpina to pašu, pievērsiet uzmanību tam, ko viņš dara ar režisoru Kirilu Serebreņņikovu. Ar viņu viss būs kārtībā, neticu, ka Serebreņņikovam draud briesmas, taču Putins šādi rīkojas, lai parādītu, ka tur visus īsā pavadā. Apkārt Putinam ir vieni idioti, kuri baidās, viņi baidās „pakārties” vannas istabā kā Boriss Berezovskis vai „pastaigāties pa tiltu” kā Boriss Ņemcovs. Bet tiklīdz viņa nebūs, tā viss būs beidzies. Nu, cik nu beidzies, kā jau teicu, tur viss notiek pēc viena scenārija. Arī Putinam būs pēctecis. Putins ir sajucis prātā. Ņemcovs neilgi pirms nāves izteicās, ka Putins ir jobnutijs. Zināji?

Nē.

Nu tagad zini.

Bet kā tas nākas, ka pie varas Krievijā nonāk šādi cilvēki? Kā paši iedzīvotāji to pieļauj?

Paskatīsimies uz Krievijas vēsturi. Dzimtbūšana tika atcelta tikai 1861. gadā. Cilvēki kļuva brīvi. Pēc tam Krievijā sākās uzplaukums, kas turpinājās līdz pat 2014. gadam. Šis karš iznīcināja Krieviju. Bet, lūk, posms no 1861. līdz 1917. gadam, kad notika Krievijas revolūcija, ir īsais laika sprīdis visā ilgajā valsts vēsturē, kad cilvēki bija formāli brīvi. Cik gadu tas ir? Nav pat 60 gadu uz tā fona, ka Krievijas vēsture ir tūkstošiem gadu sena. Krievija visā savā vēstures laikā bijusi mežonīga vergu valsts. Citi saka, Krievija – tas taču Puškins, Tolstojs! Kāda bija Jevgeņija Oņegina pirmā tirāža? 600 grāmatas, ja nemaldos. Jo tikai 600 cilvēku mācēja lasīt. Kad uz dēļu gabaliņiem Andrejs Rubļovs zīmēja ikonas, Itālijā jau bija Rafaēls un Mikelandželo. Visa inteliģence vārījās vienā mazā katliņā, bet tautas masu veidoja tie „cilvēkēdāji”, kas nobalsoja par Staļinu. Tad 1937. gadā sākās „tīrīšana”, kad iznīcināts tika jebkurš, kurš kaut nedaudz atšķīrās, bija par piecām kapeikām bagātāks vai pieciem milimetriem gudrāks. Un pēc tam jau karš. Atkal gāja bojā labākie, aizstāvot savu valsti.

Labāk zināms ļaunums, nekā nezināms?

Jā. Vergu valsts nevar izvēlēties par prezidentu Vāclavu Havelu. Ir Aleksejs Navaļnijs, bet kā pret viņu izturas tauta? Viņam trūkst atbalsta. Tad jau Putins labāks! Cilvēki nav gatavi pieņemt pārmaiņas, viņi neko negrib, nekam netic. Viņi baidās. Tad lai paliek Putins. Jums Rīgā notiek kas līdzīgs. Mani patiešām izbrīna, kā Nils Ušakovs, šis komunists, var saglabāt mēra amatu Eiropas galvaspilsētā, kur jau sen rubļi nomainīti pret eiro.

Lasot jūsu grāmatu, aizdomājos, kurā frontes pusē ir vieglāk. Brīvajā, taču kara plosītajā Ukrainā vai Krievijā?

Tā drošība ir nosacīta. Tas ir strupceļš. Tie, kas tevi tur iedzinuši, sēž pie izejas sardzē un nelaiž tevi ārā. Ukrainā ir kustība, brīvība. Viņi jau ir ar savām asinīm samaksājuši, ka var uz Latviju atbraukt bez vīzām. Krievi par to var tikai sapņot. Mēs visi esam peldējuši tajos PSRS „mēslos”, jūs (latvieši) jau esat krastā izpeldējuši un nomazgājušies, ukraiņi vēl tikai peld uz krastu, bet krievi nekustas vispār.

Lasīju Reisu un pirmo reizi tā pa īstam iedziļinājos Krievijas–Ukrainas karā. Aizdomājos par to, cik daudz absurdas nežēlības notiek tepat Latvijas tuvumā. Radusies vēlme kaut kā palīdzēt, taču nezinu – kā. Citējot vienu no grāmatas varoņiem, kurš arī iegrima pārdomās par to, „kā tālāk dzīvot”, vēlos jums vaicāt, vai es vispār varu kā palīdzēt cilvēkiem Ukrainā, ietekmēt tur notiekošo?

Jūs nekādi nevarat palīdzēt. Acīmredzot tāds ir jūsu liktenis – uz to skatīties un ciest.

Bet kurš var?

Neviens nevar. Lai izmainītos situācija Krievijā, vajadzīgs harizmātisks līderis, kurš uzņemtos to risināt. Vai arī jāgaida, kad Putins saslims un nomirs no nedziedināmas slimības. Cilvēkiem viņš patīk. Krievijā, kā jau mēs runājam, ir palikusi ģenētiskā miskaste, ģenētiskie kropļi. Es nezinu, kā citādi nosaukt tos 86% valsts iedzīvotājus, kas par viņu balso. Atliek Putinam pazust, un Krievijā sāksies uzplaukums.

Es nezinu, vai tas iespējams, bet, lai Krievija kļūtu par normālu valsti, vajag ne tikai atdot Krimu, atbrīvot Donbasu un atbrīvot politieslodzītos. Krievijai vajag ne jau tikai šādus stratēģiskos gājienus, Krievijai vēl obligāti vajag procesu, kurā mēs atzīstam, ka komunisms, staļinisms un putinisms ir mēsli. Jāpanāk, ka cilvēkiem atklāti pasaka, ka Staļins veica zvērības, jo Staļina slavēšana ir tāds pats noziegums kā holokausta noliegšana. Visi Ļeņina pieminekļi vienā naktī ir jāiznīcina, jāizmet izgāztuvē. Ja es būtu prezidents, tad es Ļeņina mūmiju izmestu izgāztuvē. Arī Staļina ģīmetni izmestu – un darītu to publiski. Lai būtu vēstures fakts, ka viņi ir izmesti mēslainē. Paskatieties uz Vāciju, viņi to izdarīja.

Bet kā man šeit, esot Rīgā, Latvijā, rīkoties?

Uzraksti rakstu par šo grāmatu. Izsaki savu viedokli, dari savu darbu. Ja katrs darīs savu darbu, būs savā vietā – ar to pietiks. Kāds labums, ja aizbrauksi uz Maskavu un nokliegsies, cik Putins ir slikts. Kādam no tā būs labāk? Būs tikai sliktāk.

Mēs varam mācīties, kā nedarīt.

Tu šobrīd domā padomju stilā, gluži krieviskā garā. Ka „mums” kaut kas jādara, „mums” kaut kas jāmaina. Tev vienkārši ir pareizi jādzīvo, tev jāatbild par sevi. Paskaties uz ASV – tāpēc viņi tika tik tālu, ka katrs atbild par sevi. Ja katrs labi darīs savu darbu, ārsts būs profesionāls, taksists būs godīgs, ministrs neņems kukuļus, uzlabosies visa valsts. Sāc ar sevi.

Tas ir privāts jautājums, bet mani moka ziņkāre. Vai jums nav bail dzīvot Krievijā, braukt uz fronti?

Krievijā neesmu tik populārs, lai bailēm būtu pamats. Bet kara situācijās, protams, ka nav bail. Esmu pieredzējis kara korespondents.

Vai var pierast pie kara šausmām?

Protams, ka var. Notiek karš, manu acu priekšā nogalina cilvēkus, tīrās šausmas, ja tā padomā, bet man prātā ir tikai viens – bāc, cik labs kadrs, jāfotografē! Pēc piecām minūtēm es jau domāšu par tām šausmām, bet tad, kad tev ir adrenalīns – es šeit domāju tieši žurnālistu adrenalīnu –, tas liek domāt par kadru. Ir bijis tā, ka mēs esam ielenkti, bēgam, uz mums šauj, bet es skrienot jau apskatos, vai kadrs ir izdevies. Saprotat? Tas ir žurnālistu adrenalīns, kas ļauj uz to paskatīties citādāk. Domāju, ka neesmu notrulinājies, vēl joprojām jūtu empātiju, taču karš ir karš. Tas ir tās profesijas skaistums, tā tev sagādā azartu. Mēs, visi fotogrāfi, „ķeram lomu”, taču kara fotogrāfs makšķerē pavisam citos ūdeņos.

Grāmatā ir interesants mūsu sabiedrībā novērojams aspekts. Kādu no varoņa fotogrāfijām nepublicē, jo, lai arī attēls ir patiess fotomirklis no notikuma vietas, medija redaktors to uzskata par „pārāk brutālu”.

Tu vari savā rakstā publicēt vienu manu fotogrāfiju. To uzņēmu Ukrainā un Los Angeles Times to nepieņēma, jo tā viņiem šķita pārāk vardarbīga. Tā ir publicēta grāmatā Lidosta. Bija tāds brīdis, kad uz lidostu atbrauca tankisti, bruņu transports, lai atvestu ūdeni, ēdienu, ieročus, kā arī savāktu ievainotos un kritušos. Lidosta bija ielenkta, un tā ir lidosta, neviena koka, viss kā uz paplātes. Taču tai mašīnai tur jānobrauc apmēram trīs kilometri. Bieži vien tās nemaz neatbrauca, jo tika pa ceļam iznīcinātas. Lai būtu drošāk, bieži vien šādu transportu pavadīja tanki. Vienā reizē šādu ukraiņu tanku uzspridzināja, no tā izlēca trīs tankisti, viņi paši bija liesmās, viņus vēl apšāva ar ložmetēju. Kad satumsa, vietējie gāja savākt tankistu līķus. Divus atrada uzreiz, bet trešais bija mazos gabalos saplosīts, viņi atrada tikai gabalu no viņa gūžas. Zvana komandieris un prasa, lai atsūtam arī trešā tankista līķi, lai nav tukšs zārks mājās jāsūta. Atceros, kā komandieris lidostā saka: „Tā nav pavēle, taču ir tāda situācija, un vajag divus cilvēkus, kuri ies un to kāju atnesīs. Kurš ies?”. Un tur sēž ievainotie, sasirgušie, veci un jauni, bet ziniet, visi pacēla roku. Lūk, atrodas divi brīvprātīgie.  Tas vispār ir pašnāvnieciski, jo viņi skrien pa klaju lauku, ienaidniekam viņi ir kā uz delnas. Kad viņi ir uz tā lauka, protams, sākas apšaude. Abi brīvprātīgie skrien zem lodēm, paņem tukšu munīcijas kasti, atrod kāju, ieliek kastē un skrien atpakaļ. Es skaitīju, tas ilga 31 sekundi. Tā ir mūžība. Domāju, ka tapa ļoti veiksmīga fotogrāfija. Los Angeles Times publicēja galeriju no to dienu notikumiem, bet iepriekš minētā attēla starp tiem nebija. Redaktors atbildēja, ka tādu bildi nevar galerijā likt, jo tā ir too graphic (pārāk vardarbīga), un nepublicēja, lai arī rakstā tas bija viens no centrālajiem stāstiem – par diviem brīvprātīgajiem un kareivja kāju munīcijas kastē. Taču es saprotu, ka, ja kāda omīte pie brokastīm, atvērusi savu rīta avīzi, „aizies ar sirdi”, redzot šādus skatus, laikrakstu vēl iesūdzēs tiesā.

Sergeja Loiko uzņemtā, intervijā pieminētā fotogrāfija

Viena no grāmatas varonēm nonāk situācijā, kurā saprot, ka kara fotogrāfs varēja izglābt bērnu, bet tā vietā izvēlējās viņu fotografēt. Jums kā kara fotogrāfam ir viedoklis, kāda ir pareizā rīcība šajā gadījumā?

Šis jautājums vienmēr paliks atvērts. Fotogrāfs frontē jau pilda papildu funkciju, tā viena bilde teorētiski var izglābt simtiem citu bērnu, ietekmēt kara gaitu. Taču, jā, tu vari viņu nefotografēt, riskēt ar savu dzīvību un mēģināt glābt. Tas ir karš, un fotogrāfa misija ir atspoguļot. Tā grāmatas varone moralizē, bet patiesībā fotogrāfs darīja savu darbu. To lēmumu tu pieņem tur, tajā mirklī, izvēloties, kā tevī ir vairāk – žurnālista vai cilvēka. Tas ir karš. Tu rīkojies instinktīvi. Pēc tam tu analizē savu rīcību, bet tad jau vairs neko izmainīt nevar. Bet uz vietas katrs dara tā, kā jūt par pareizāku. Tu savā dzīvē esi pieļāvis miljoniem kļūdu, un tā ir arī šeit. Es nezinu, kā būtu rīkojies, ja būtu viņa vietā.

Atgriežoties pie sarunas par literatūru, kā nonācāt līdz grāmatas Reiss sižetam?

Grāmatas sižetu es izdomāju 2000. gadā. Bet tad man nebija laika, braucu uz dažādiem kara komandējumiem. Jūs droši vien domājat, kā tas nākas, jo lidmašīnu notrieca tikai pirms trim gadiem. Lūk, tajā pirmajā sižeta variantā galvenais varonis ir policists, kura sieva un meita iet bojā dzīvojamo māju spridzināšanā 1999. gadā Maskavā, un viņš sāk to lietu šķetināt, lai atriebtos. Tikai šajā variantā viņš būtu devies uz Čečeniju, nevis Ukrainu, kā tas notika Reisā. Šis scenārijs man šķita daudz aktuālāks.

Arī iepriekšējā grāmata Lidosta bija veltīta Krievijas–Ukrainas konfliktam.

Ja abas grāmatas salīdzina, tad iepriekšējā grāmata Lidosta ir balstīta uz patiesiem notikumiem, bet Reisu ir iedvesmojuši daudzi patiesi notikumi. Lidosta balstās manā pieredzē, kad atrados Doņeckas lidostā, kas bija ielenkta. Es tur pavadīju četras dienas un naktis. Kad atgriezos, uzrakstīju rakstus Los Angeles Times. Publicēju fotogrāfijas. Tās radīja plašu rezonansi. Es biju izteicies kā žurnālists, bet ne kā cilvēks. Tāpēc arī tapa arī grāmata.

Kas palika nepateikts?

Kad biju lidostā, zvanīju redaktoram un teicu, ka esmu neiedomājamā situācijā, esmu notikumu epicentrā, te nav neviena cita ārzemju žurnālista, būs labs materiāls. Bet redaktors mierīgā balsī atbild – „Sergej, ne vairāk par 1500 vārdiem”. Tā strādā ASV mediji. Es iesniedzu rakstu ar 2500 vārdiem, to arī publicēja. Saprotat? Es tajās četrās dienās piedzīvoju vairāk, nekā varēju ietilpināt pāris rakstos. Piedzīvotais manī sakrājās, grāmata rakstījās viegli un raiti. 90% no Lidostas teksta ir reālas intervijas ar reāliem cilvēkiem, jo es dokumentēju tur piedzīvoto. Pats notikums ir būtisks, krievi ielenca Doņeckas lidostu, ukraiņi turējās pretī godam. Domāju, Krievija saprata, ka ar ukraiņiem jārēķinās, ka šis karš nebūs kā mierīga pastaiga.

Reisā vairāk ļāvāties iztēlei?

Man bija svarīgi, lai šī grāmata būtu mūsdienīga. Man ir svarīgas detaļas. Jums ir zināma Odilona Redona glezna Ofēlija? Gleznā viņa ir kā personāžs, ja viņa tur būtu viena, tas pat nebūtu interesanti. Taču tās nianses ir apburošas, šķiet, ka ūdens mutuļo, ūdenszāles kustas, lilijas smaržo. Tā glezna šķiet dzīva un reāla. Tāpēc arī pats stāsts par Ofēliju šķiet īsts un patiess. Es to pieņēmu par savu darba metodi rakstot. Reisā sižets ir izdomāts, taču detaļas ir patiesas. Grāmatā ir stāsts par dzemdību namu. Es to vārds vārdā pierakstīju no savas paziņas, kura kādreiz ir strādājusi dzemdību namā. Viena varoņa dzīves gājums ir mana drauga stāsts, tie noziegumi ir reāli stāsti, tā jahta, kur slēpjas Aļohins (grāmatas galvenais varonis) ir reāla un patiešām pietauvota Losandželosā. Es tur dzīvoju trīs dienas, pārbaudīju visas skrūvītes, lai varētu par to ticami uzrakstīt. Reisā viena varoņa tēvs slimo ar ekzēmu, tāpat kā mans tēvs, tāpēc varēju par to tik dzīvi uzrakstīt, jo tas viss ir patiess. Visi šie sižeta pavērsieni, personāži, ir kā lilijas Ofēlijas gleznā, tie ir dzīvi. Grāmatas rakstīšanas laikā aizbraucu pie paziņu paziņas, kurš bija 12 gadus nosēdējis cietumā par slepkavību. Mēs pārlasījām grāmatu kopā, viņš man teica, nē, šitā nevar būt, ņem laukā, šitā viņš nevarētu teikt, šo maini utt. Es trīs dienas rediģēju grāmatu kopā ar bandītu. Pēc tam es braucu pie ģenerālmajora, un mēs ar trīs dienas rediģējam atkal. Tur ir tādas detaļas par aviāciju, cietuma likumiem, kuras nevar izdomāt – tie visi ir patiesi stāsti. Kāds kritiķis pat teica, ka šajā grāmatā var lasīt tos dialogus, kurus Krievijā var dzirdēt „aiz loga”.

Tad viss ir patiess, izņemot grāmatas beigas?

Dzīvosim, redzēsim. (Smejas)

Krievijā izdod un lasa jūsu grāmatu?

Lasa ar ļoti labām atsauksmēm. Krievijā pat lasa vairāk nekā Ukrainā, jo vispār jau tā ir krievu grāmata. Ja Lidosta ir grāmata par Ukrainu, kur darbība notiek Ukrainā, varoņi ir ukraiņi, arī politiski tā ir Ukrainas grāmata, tad Reiss ir krievu grāmata, tur varoņi ir krievi, tajā ir Krievijas sadzīve. Taču šīs grāmatas Krievijā netiek izdotas. Ja kāda izdevniecība arī izdotu, veikali tāpat neatļautos tās pārdot.

Vēl rakstīsiet?

Nezinu, esmu noguris. Abu grāmatu galvenais mērķis bija pateikt savu viedokli, ziniet, ir tāds teiciens – ja nevari nerakstīt, tad raksti. Es nevarēju nerakstīt. Lidosta ir tulkota deviņās valodās, Reiss pašlaik tulkots četrās valodās. Amerikāņi plāno Lidostu ekranizēt. Ja mani Krievijā nogalinās, tad vispār, iedomājieties, es būšu autors numur viens. (Smejas)

1. Netieša atsauce uz vācu mācītāja Martina Nīmellera runas fragmentu: „Vispirms viņi atnāca pēc komunistiem, bet es neko neteicu, jo nebiju komunists. Tad viņi atnāca pēc ebrejiem, bet es neko neteicu, jo nebiju ebrejs. Tad viņi atnāca pēc katoļiem, bet es neko neteicu, jo nebiju katolis. Tad viņi atnāca pēc manis, bet tikmēr vairs nebija palicis neviens, kas kaut ko teiktu.”  (atpakaļ uz rakstu)
2. Maskavā, Volgogradā un Buinakskā 1999. gada septembrī dzīvojamo māju sprādzienos gāja bojā aptuveni 300 cilvēku. Krievijas varas iestādes šo terora aktu rīkošanā nekavējoties apsūdzēja čečenu separātistus. Šī traģēdija kļuva par ieganstu otrajam Čečenijas karam.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Krievijas drošības dienests (Федеральная службa безопасности Российской Федерации  (atpakaļ uz rakstu)