— Pirms un pēc

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Lietuviešu jaunais rakstnieks Mīkols Sauka (Mykolas Sauka, 1989) ir dzimis Viļņā, gleznotāju Šarūna Saukas (Šarūnas Sauka, 1958) un Nomedas Saukienes (Nomeda Saukienė, 1957) ģimenē. Rakstnieka vectētiņš – literatūrzinātnieks un folkloras pētnieks, vecmāmiņa – redaktore, tulkotāja, savukārt otra vecmāmiņa – dzejniece, aktrise. Stipru personību klātbūtne Mīkolu nenoliedzami ir ietekmējusi, un, kā viņš pats atzīst, būt tādu cilvēku vidū ir labākais, kas dzīvē var notikt. Mākslinieku dzīves bohēma viņa ģimenei bija sveša, taču iedvesmu un pamatu nākotnei lika vecāku mīlestība pret darbu un cieņa pret jaunrades procesu.

2014. gadā rakstnieks absolvēja Viļņas Mākslas akadēmiju, kur studēja tēlniecību, un pašlaik rīko savu darbu izstādes kā Lietuvā, tā ārzemēs. Un, protams, raksta. Šobrīd top viņa pirmais romāns.

Īsstāsts Pirms un pēc ir viens no darbiem, kas tika apkopoti 2015. gadā Lietuvas Rakstnieku savienības izdevniecības izdotajā īsprozas krājumā Grubiai (latv. val. Rupji), par kuru rakstnieks saņēma Kazimira Barēna literatūras prēmiju. Krājums ir pilns svaiga skatījuma uz ikdienišķo un līdzcilvēkiem, pilns viegla humora un ironijas, kas, šķiet, pārkāpj gan valodas, gan kultūras robežas.

Pirms un pēc ir rakstnieka pirmā publikācija latviešu valodā.

Tulkotāja

 

Žurnāliste un fotogrāfs sēž āra kafejnīcā. Žurnāliste māj ar roku, itin kā gaisā gribētu notīrīt nodzeltējušos pirkstu galus. Fotogrāfs pirkstus tīra fotoaparāta objektīvā.

– Vītaut, šeit, – sauc žurnāliste.

Rakstnieks, vārdā Vītauts, spraucas starp galdiņiem, atkārusies virsjakas kabata aizķeras aiz krēsliņa atzveltnes, parauj viņu atpakaļ; viņš sagrīļojas, sper soli atpakaļ, atāķē kabatu, nosarkst un nosvīst. Viņš grib sēsties, taču žurnāliste viņu aiztur.

– Vēl ne, Vītaut. Nostājieties, mēs ar fotogrāfu gaidām. Viņš jūs nofotografēs! Tagad ejiet pie tā mauriņa. Jā, tur. Uzmanīgi, Vītaut, neaizķerieties aiz soliņa! Ha, ha, ha! Vītaut, tagad pietupstieties, ja nav grūti, viegli uz mauriņa malas…

Rakstnieks viegli notupstas uz mauriņa malas. Tad zaudē līdzsvaru un atbalstās ar roku pret ietvi.

– Lūk, tā! Pagriezieties mazliet uz sāniem. Ne tik daudz, Vītaut. Pagriezieties pa trim ceturtdaļām, bet galvu uz mani, nevis fotogrāfu. Skatieties šeit, jā, starp puķēm.

Rakstnieks pagriežas pa trim ceturtdaļām un skatās starp puķēm. Fotogrāfs nospiež fotoaparāta pogu un pazūd, bet, tā kā rakstnieks bija pagriezies pa trim ceturtdaļām, viņš pat neievēroja, kur fotogrāfs nozuda.

Rakstnieks un žurnāliste sēžas pie galdiņa. Pie žurnālistes jau nolikta tasīte tējas. Arī rakstnieks pasūta lētāko tēju. Kamēr žurnāliste, pagriezusi galvu uz labo pusi, smaida, rakstnieks rokas atplīsušajā kabatā. Žurnāliste ieslēdz diktofonu. Viņas nagi ir nolakoti rozā krāsā, bet Rec pogu viņa spiež tā, it kā no veikala zagtu košļājamo gumiju.

– Tātad, sāksim. Jūs esat jauns, brīnišķīgs, talantīgs rakstnieks. Jūsu grāmatas pērk, kritiķi par jums raksta pozitīvi. Nesen izdevāt jau otro prozas grāmatu, tā saucas…

– Tā saucas „Vārgās drēbes”.

– Jā… Un tomēr – tādam jaunam rakstniekam, kad vēl, šķiet, priekšā visa dzīve, izdot jau otro grāmatu… Vai nav pārāk veiksmīga? – jautā žurnāliste un pulksteņrādītāja virzienā griež galvu.

– Pirmkārt, nezinu, no kurienes izrāvāt, ka manas grāmatas pērk…

– Grāmatu plaukti vai lūst no jūsu grāmatām!

– Varbūt lūst tāpēc, ka neviens tās nepērk. Šā vai tā, maz ticams, ka to brošūru dēļ kaut kas salūztu. Mana grāmata sver tik, cik neliela čipšu paciņa, tā ir mīkstajos vākos. Izdevu es pats, jo visas izdevniecības manuskriptu atmeta atpakaļ. Viena pat to atsūtīja, sasvītrotu ar sarkanu pildspalvu, bet manuskripta beigās uzzīmēja lietus mākonīti ar zibeni. Tirāža – divi simti eksemplāru. Puse no tiem stāv manā istabā, aizvieto galdiņa kājas. Saka, ka palīdz vairogdziedzerim, ja kājas tur augsti paceltas.

– Tomēr internets ir pilns ar lieliskām kritiķu atsauksmēm, ticu, ka ātri parādīsies atkārtota grāmatas tirāža…

Žurnāliste smaida, bet viņas galva visu laiku griežas, un izskatās, ka viņa ir uzgrieznis, bet rakstnieks – skrūve. Taču rakstnieks uz viņu neskatās un bāž tējas maisiņa papīrīti starp galda dēļiem.

– Kāda vēl tirāža! Kam man mājās vajadzīgs vēl viens blāķis… Jūs pati esat lasījusi kaut vienu atsauksmi par manu grāmatu?

– Nu, ka ir, piemēram, Barbes Sarkanvaidzītes recenzija un Mares Zilacītes komentārs.

– Hm, jā. Barbe ir mana kāpņutelpas kaimiņiene. Es palīdzēju viņai izvēlēties korseti. Viņa ļoti gribēja korseti, taču viena pati iet negribēja, jo kādam bija jāpavada viņu uz veikalu. Es, rakstnieks, mākslinieks, nīkulis, draugs, suns, biju tam piemērots. Staigāju ar viņu pa apģērbu bodēm, gaidīju, kamēr viņa uzlaikoja, devu padomu, taču korsete viņai tomēr nepatika. Beigās viņa nopirka desmit krūšturus un tikpat daudz biksīšu. Par to, ka pavadīju, viņai savā forumā bija jāuzraksta pāris vārdu par manu grāmatu. Bet komentāru uzrakstīju es.

Žurnāliste izdveš pāris sajūsmas pilnas nopūtas.

– Tātad jūs esat paškritisks un jums netrūkst humora izjūtas… Domāju, ka patiešām arī tas veicina jūsu panākumus. Un, protams, talants. Parunāsim tagad par jūsu grāmatu. Varu atzīties, ka neesmu lasījusi, taču internetā ir daudz jūsu īso stāstu… garstāstu… Bieži publicējaties presē. Jūsu grāmatu tad arī veido šīs publikācijas, garstāsti. Tāda kā prozas tīrradņu izlase. Kā pērļu krājums.

– Ziniet, kā lai pasaka… Garstāsts priekš manis ir pārāk apjomīgs daiļdarbs. Man grūti nākas radīt kaut ko garāku par A četri lapu. Ja uzrakstu sacerējumu vienas laikraksta lapas garumā, priecājos bez gala un uzreiz sūtu izdevumam. Tomēr maniem sacerējumiem, bez šaubām, literārās vērtības nav. Vienīgajam laikrakstam, kas līdz šim ir iespiedis manus darbus, bija trīs darbinieki: galvenais redaktors, viņa sieva un maksātnespējas procesa administrators. Pēc manām publikācijām maksātnespējas administrators aizbēga ar redaktora sievu.

Žurnāliste, vērdamās pār krūzītes malu rakstniekā un spēji mirkšķinādama skropstas, izdzer tēju. Arī rakstnieks strebj, taču apdedzina mēli, vienā ņēmienā spļauj un izgāž gandrīz visu tējas tasīti.

– Vai, sučara, karsta, – viņš saka.

Žurnāliste, skaļi skandinot karoti, pamaisa savu tēju, it kā gribēdama ar troksni nesmuko vārdu nomaskēt.

– Mhm. Un tomēr. Kas pamudināja jūs kļūt par rakstnieku? Vecāku vai skolotāju ietekme?

– Protams, vecākiem bija liela ietekme. Mans tēvs – metinātājs, māte – mājsaimniece. Bet skolotāji… Ja godīgi, nolēmu kļūt par rakstnieku viena iemesla dēļ – lai atriebtos par skolas lietuviešu valodas diktātiem. Sēdēdams tajā šaurajā, neērtajā skolas solā, es sev nozvērējos – jā, tagad jūs mani mokāt. Taču pienāks laiks, un es atriebšos – uzrakstīšu jums diktātu! Jūsu mazbērni un mazmazbērni varēs līksmot, rakstīdami par tiem visiem dviąsiams, triąsiams ąsočiams, sąsiuviniams un žąslams. Būtībā visa mana grāmata ir diktātu krājums vidusskolām. Piemēram, pat saskaitīju – vārdu pęslas, lai viņi aizrītos, savā grāmatā lietoju tieši divdesmit divas reizes.

Žurnālistes pierē parādās krunka, liecinādama par to, ka viņa nezina, ko vārds pęslas nozīmē.

– Pęslas, – rakstnieks skaidro, – nozīmē „barokļa cūka”. Bet įsnauja nozīmē cūkas tauki. Šis vārds manā grāmatā atkārtojas deviņdesmit reizes. Deviņdesmit reizes skolēni rakstīs nazālo „i”, līdz īkšķi un rādītājpirkstu izgriezīs rahīts. Bet žąsis, proti, zosis pieminēju katrā trešajā teikumā, ja ne biežāk…

– Jūs daudz rakstāt par dzīvniekiem…

– … visu rakstīju tagadnē, lai biežāk varētu lietot nāseņus tādos vārdos kā skąra, sąra ir šąšta. To ir ap trīsdesmit. Vai, kā skolnieciņi cietīs, ja tikai mana grāmata iekļūs izglītības programmās!

– Cik saprotu, jūsu valoda ir ļoti tēlaina, bet vārdu krājums – plašs. Lietojat daudz senu, aizmirstu, reti lietotu vārdu. Varbūt tāda ir rakstnieka misija? Atklāt valodas skaistumu, parādīt to citiem, ar valodas palīdzību vairot skaisto un labo?

Rakstnieks izgriež tējas maisiņu un ieliek savā kabatā.

– Misija? Nesaprotu jautājumu. Rakstnieks taču nav misionārs. Un labi, ka tā, jo misionārs bieži dabū ar nūju pa galvu.

– Patiešām, jūsu talants līst pāri malām. Pat ar jums runājot, jūtu jūsu smalko humora izjūtu un izcilo vārda pārvaldījumu…

Rakstnieks pirmo reizi paskatās žurnālistei sejā un ierauga, ka viņas zobiem tāpat kā tējai un pirkstu galiem ir dzeltena nokrāsa.

– Domāju, ka varam beigt, – saka žurnāliste.

Rakstnieks palūdz rēķinu. Iekams to samaksā, abi sēž klusēdami. Žurnāliste izslēdz diktofonu tā, it kā veikalā paņemtu viena centa atlikumu.

Pēc nedēļas dzīvesstila žurnālā, rubrikā „Jaunais talants”, parādījās raksts:

Vītauts Acuks: ja esmu jauns, tad kāpēc gan ne?

Nesen izdevis jau otro prozas krājumu, jaunais rakstnieks Vītauts Acuks negrasās rimties. Kritiķu slavinātais, daudz pirktais, uz ielas tikko fotogrāfiem pozēt spējošais vīrietis neslēpj – grāmatu plaukti no viņa grāmatām vai lūst. Ar jauno rakstnieku satikāmies pie kafijas tases, lai jauki parunātos kādā Viļņas kafejnīcā, kur viņš labprāt mums atklāja savas daiļrades noslēpumu.

– Pastāstiet par sevi.

– Esmu jauns, brīnišķīgs, talantīgs. Nav ko slēpt – kaut arī visa dzīve vēl priekšā, panākumi neapiet mani jau tagad.

– Nesen izdevāt grāmatu. Kā šī ideja radās?

– Mana jaunākā grāmata „Dārgās drēbes” ir kā pērļu krājums, prozas tīrradņu izlase. To veido garstāsti, ko pēdējos gados daudz esmu publicējis presē. Viens laikraksts pēc tam bankrotēja… visticamāk, no pārāk lielas popularitātes.

– Jums patīk jokot.

– Jā, humora izjūtas man netrūkst. To apguvu galvenokārt no saviem vecākiem, kuri arī interesējas par literatūru. Bet rakstīt mani visvairāk pamudināja lietuviešu valodas skolotājas, un skolā lietuviešu valodas diktāti atklāja man valodas skaistumu. Piemēram, vai zinājāt, ka lietuviešu valodā ir ap trīsdesmit vārdu, kuru saknē tagadnes laikā ir rakstāms nāsenis?

– Patiesi?

– Jā. Tas ir apbrīnojami. Manuprāt, rakstniekam vajag šajā skaistumā dalīties ar lasītājiem.

– Par ko ir jūsu grāmata?

– Grāmatā rakstu visvairāk par dzīvniekiem – cūkām, zosīm. Rakstītais ir kā īsas pasaciņas, no kurām mūsu mazbērni un mazmazbērni varēs mācīties par valodas bagātīgumu, skaistumu. Ceru, ka mana grāmata kādreiz iekļūs arī izglītības programmās.

– Mūsu lasītāji, iespējams, nodomās – kur jūsu grāmatu var nopirkt?

– Lasītāji, pasteidzieties! Kādā no grāmatnīcām vēl var būt palikuši pāris simtu eksemplāru.

– Beidzot sarunu – kāda, jūsuprāt, ir rakstnieka misija?

– Rakstnieka talants – tas vēl nav viss. Būt ar smalku humora izjūtu un pārvaldīt vārdu – ar to nepietiek. Vissvarīgāk – atklāt valodas greznumu, ar valodas palīdzību vairot labo un skaisto. Tāda ir mana, jauna rakstnieka, misija.

– Paldies par sarunu.

– Paldies jums.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Madara Skudra