— Andra Rubeņa (08.04.1951–03.10.2017) piemiņai

 

Tajā stāstā, ko Andris bija saņēmis piedzimstot, viņš saklausīja daudzas balsis, kuras viņu sauca un vilināja, taču reti rādīja ceļu. Tās neskanēja tikai latviešu, bet arī sajaucās kopā krievu un vācu valodās, saplūstot neatšķiramā murdoņā, kas nāca no Baltkrievijas laukiem, no Pēterburgas, no Maskavas, no Rīgas, no Ropažiem, no Vecpiebalgas, no onkuļiem un tantēm, mātes un tēva draugiem. Tā atslēga kā stāsts īsti tālāk stāstāms – tā gan bija kur noklīdusi starp māmiņas un tēva aizņemtību un viņu piesaistēm, Alvīnas, Oļas, Vilmas tantēm, Dukātonkuli un brāļiem – Viktoru, Viljamu, Ilmāru – laikos, kuros vienas ģimenes locekļiem ne vienmēr bija saskanīgas izvēles. Sava stāsta pavediena meklēšana bieži vērpās no dramatiskām liecībām par to – kā nevajag, taču kā vajag –, kā turpināt stāstu – atbilde slēpās. Tāds divasmeņu zobens, kas sārtoja dzīves dienas un lika alkt pēc mierinājuma, pēc mīlestības, pēc cerības.

Alkaini, jau pusaudža gados, ne vieglās atbildes par to, kas ir paša stāsts, tika meklētas Fenimora Kūpera un Džeka Londona darbos, kad, likās, kopoto rakstu sējumi tās iedos, tās nenoslēps. Tas izvērsās nebeidzamā virknē, kur starp citiem pamanāmāki izcēlās Gētes, Šillera, krievu klasikas, tad mūsdienām tuvākie – Bulgakovs, Pasternaks, Grosmans un daudzi citi, bet arī detektīvromāni – Akuņins, Mariņina. Bez pārrāvuma meklējumi pārauguši filozofisko tekstu apgūšanā – gan to, ko prasīja studijas, gan paša izvēlēto autoru iztaujāšanā, kā ugunsgrēks tie pārņēma arī mūzikas, kino un glezniecības jomas. Arī te visus nenosaukt vārdā, bet daudzi viņu pavadīja visu dzīvi. Nosaucot tikai būtiskākos interpretus: Glens Gulds, Svjatoslavs Rihters, Marta Argeriha, Dāvids Oistrahs, Gidons Krēmers, bet arī Džimijs Hendriks, Dženisa Džoplina un Džoanna Baeza, kas pavadīja meitiņas – Andras – pirmos soļus. Tāda, lūk, enciklopēdija, kura šķiet grūti ietilpināma vienā dzīvē, taču arvien ar jauniem akcentiem, kā tikšanās ar Inesi Galanti, kas bija tiešs papildinājums studijām Heidelbergā, tad Minhenē; tad operu iestudējumu apmeklējumi Bastīlijas operā, kur sastapšanās, tai skaitā, ar Elīnas Garančas, Egila Siliņa, Aleksandra Antoņenko operu varoņiem, skaistas muzikālas lappuses Parīzes filharmonijā un Garnjē operā. Paralēlā vizuālo mākslu iztaujāšana kopā ar Juri Podnieku, kinostudijas vīriem, tad ar tiem, kas nāca viņiem līdzi, ar Augustu Sukutu un viņa iedvesmojošo kinofestivālu „Arsenāls”. Glezniecība gan tālākā lokā – studiju laikā – Maskavas, Berlīnes, u. c., tad Parīzes muzejos –, gan tuvākā lokā kopā ar Ojāru Ābolu, Ilmāru Blumbergu, Kurtu Fridrihsonu, Miervaldi Poli, Līgu Purmali, Zani Lielo, visus nenosaukt. Arī vēl šaurākā tuvākā lokā ar Maijiņu Purmali, Kristīni Rubeni, Jāni un Zoju Jēkabsoniem un viņu organizētajām izstādēm.

Plašs un daudzskanīgs ir sastapto personību un dažādos dzīves posmos kopto draudzīgo attiecību loks, kas iezīmējams no mātes (dēvētas jau par omīti) un tēva (opītis) uzturētajiem līdz vietām, kur aizvedušas studijas, iegūtās stipendijas un pētnieciskie granti – sākot ar Maskavu (kur kopīgas intereses ētikā ar Rubenu Apresjanu, tad Ašoku no Indijas, latviešu un citām kopienām) un beidzot ar Vāciju, kur Volfenbitelē gaitas savedušas kopā ar līdzīgiem pētniekiem no Pēterburgas, Gruzijas, Korejas u. c., bet arī citos lokos satiktajiem – Elmāru Rozīti, Pēteri Brūveri, Laimoni Šulcu u. c. Tad Berlīne ar Vilhelmu Šmidu, ar kuru tikšanās ne vien Berlīnē, bet arī regulāras domu apmaiņas pie pusdienu galda Rīgā. Gadu gaitā Andra viesmīlība bijusi arī tuvāku priekšstatu par Latviju pamats vēl  daudziem viesprofesoriem, sākot ar tiem, kas no Maskavas, bet vēlāk arī no Helsinkiem, Aberdīnas u. c.

Līdzās šaurajam radu lokam, kurš vārda un dzimšanas dienu svinībās savijies kopā ar tuvākiem un tālākiem, Andrim būtiska cauri gadiem bijusi arī darba biedru pleca sajūta, ko devusi Zilgmas Prēdeles, Birutas Ķēdes, Maijas Ogintas, vēlāk arī Jāņa Taurena klātbūtne, visi tie profesori un pasniedzēji – Silvija Grosa, Eduards Kļaviņš, Ojārs Spārītis, Andris Teikmanis, Kristīne Ogle, Aiga Dzalbe u. c., kam vienmēr dāvinātas grāmatas, kas fokusētas, arvien vairāk priekšmetiski izvēršot un nostiprinot tieši Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem būtisko tematiku. 

Atslēgas meklējumos skarbā – kā nevajag – līnija nepazuda, tā nāca līdzi un dūrās sirdī. Atslēga reizēm šķita nogrimusi milzīgā nebūšanu kalnā, kas izaudzis no patērnieciska savtīguma, apvāršņu šaurības, nepiedodama slinkuma un nekompetences, kas savā iedomībā ar lokālu dialektu nomāca brīvākas izvēles iespējas.

Nemitīgās šaubās un vēlmē pēc atzīšanas, pēc drošās sajūtas: „es daru pareizi”, kas vienmēr kavējās, Andra dzīves stāsts ieskanējās „kopā būšanā”, un jo īpaši tad, kad viņa vārdu patiesība un tās spēks deva atbalstu citiem, pavēra cerību, parādīja tālāk ceļu.

Arī ikdienā Andra runa sprēgāt sprēgāja un meta kūleņus, nereti viņš teica: „Pieraksti. Ja būtu pierakstījusi jau būtu sējums.” Es dusmojos, jo pierakstīt nemaz taču nepaspēju, pirms liku punktu iepriekšējam, jau nākamais pavērsiens bija palicis tikko bijušā netveramā burvībā. Pēdējie Andra pateiktie teikumi iezīmējās ar neparastu elēģismu, kuru nelabojamo minoro piesitienu savlaicīgi nesadzirdēju: „Tu visu dari pareizi!”, „Paliec pie manis!”, „Nekur nav tik labi kā mājās.”

Ar nelabojamu pārrāvumu tagad iezīmēti Tavi iesāktie un nepadarītie darbi, mūsu kopīgie plāni… kur tagad tā atslēga?                   

Paldies Tev par Taviem darba biedriem, kuri piešķīra mūsu dzīvei noturīgumu! Paldies Tev par Taviem draugiem – Juri, Jāni, Rihardu, Viesturu, Vitautu, Hariju u. c., ar kuriem kopā mācīji man pulksteņa precizitāti. Paldies par mūsu bērniem – Andru un Reini –, kam Tu atdevi savu spēku, savas rūpes! Paldies par dāsnumu, ar kuru atbalstīji, audzinot mūsu puikas – Ģirtu, Jurģi un Jāni. Paldies par sapņiem, ko Tu pacēli spārnos! 

 

Paldies visiem, kuri šodien Tevi piemin; paldies visiem, kuri rītdien Tevi turpinās!