— Avene

 

Toms Vaiseta (Tomas Vaiseta, 1984) ir lietuviešu prozaiķis, žurnālists, vēstures zinātņu doktors. Vaisetas pirmais stāstu krājums Putnu miegs (Paukščių miegas, 2014), kurā iekļauts stāsts Avene, uzvarēja Lietuvas Rakstnieku savienības Pirmās grāmatas konkursā un kļuva arī par vienu no pieciem Gada grāmata 2014 finālistiem. Visi Putnu miega stāsti tā vai citādi vēsta par 20. gadsimta Lietuvas vēstures notikumiem, taču, kā rakstījuši kritiķi, – nosaukt šos stāstus par vēsturiskiem būtu pareizi, bet pārāk šauri, tāpat arī nosaukt tos par psiholoģiskiem būtu pareizi, bet pārāk šauri.

Toms Vaiseta publicējis arī monogrāfiju Garlaicības sabiedrība: vēlīnā padomju posma Lietuva (1964–1984) (Nuobodulio visuomenė. Kasdienybė ir ideologija vėlyvuoju sovietmečiu (1964–1984), 2015). Viņš pēta padomju psihiatriju un ikdienas vēsturi.

2016. gadā iznāca Vaisetas pirmais romāns Orfejs, ceļojums turp un atpakaļ (Orfėjas, kelionė pirmyn ir atgal) – psiholoģiska attiecību vivisekcija, kuras fons ir 2014. gada notikumi Ukrainā un bailes no kara. Decembrī Toms Vaiseta viesosies Rīgā un piedalīsies Prozas lasījumos.

Tulkotāja

 

Soļi. No kuras puses? Smacīgajā tumsā čurnu, iespiedies stūrī. Plecus izliecis uz priekšu, ar muguru elsodams pret aukstu sienu. Elpoju ritmiski, bet pārāk sekli. Piepeši noklaudz lēni soļi. Tumsa pamazām izlej aprises – blāvs gara cilvēka siluets. Pamirstu: ja viņa acis jau ir apradušas ar tumsu, viņš mani noteikti pamanīs. Aizsedzu seju, piespiežu pie saliektajiem ceļgaliem. Droši vien tā es sevi drīzāk mierinu, nevis slēpjos. Soļi rīb tik tuvu, ka vairs nav šaubu – esmu pamanīts. Ķermenis tuvojas. Gandrīz varu sajust no tā plūstošo svelmi – nepatīkamu kā no tikko izdegušas spuldzes. Tikai pēdējā mirklī – tā šķiet – viņš pagriežas pa labi un tai pašā nesteidzīgajā ritmā, it kā drīzāk meklētu, nevis skaidri zinātu virzienu, aizklumzā tālāk. Cauri tumsai, kurā pietrūka tikai dažu sekunžu, lai viņa acis būtu paguvušas pierast.

Nekustos. Lai arī garām pagājušo briesmu rūgtums un uzplūdušais atvieglojums gribētu iegūt formu. Jebkādu. Kaut visniecīgāko: izlocīt sastingušo kaklu, izstiept un izvingrināt rokas, pakustināt kurpju spīlēs iespiestos kāju pirkstus. Bet – man pašam par izbrīnu – gribasspēks ir spēcīgāks par uzmācīgām domām. Ar gribasspēku pietiek, lai es atcerētos, ka nedrīkstu, man jātup nekustīgi vismaz pusstundu, nedrīkstu pārplēst plānītiņo apkārtējās tumsas plēvīti, jo katra visniecīgākā pakustēšanās – lai arī nogurušais un notirpušais ķermenis arvien niknāk strīdas pretī – pārplēsīs vārīgo tumsas vielu, kurā sevi pacietīgi iešuvu, un atvērsies spraugas, neuzmanīgas kā maldugunis. Tās varētu mani nodot. Pa tām varētu iesūkties briesmas. Elpoju lēni. Nolādēts. Pārāk lēni. Par lēnu asinīm, kas no reti pulsējošām plaušām nes pustukšus skābekļa traukus uz sirdi. Bet viņa ir saīgusi, izslāpusi, kurla pret aizbildinājumiem. Man jāsavalda šī anatomijas drāma. Jo mainīt elpošanas ritmu – vēl vismaz pusstundu – nedrīkstu. Cenšos ar domām izlauzties cauri. Kas varētu būt aiz sienas? Šķiet, apstājos ceturtajā stāvā. Tik augstu, ka pa logu, ja vien šeit būtu logs, pavērtos pilsētas panorāma. Kaparā zaigojoši jumtu slidkalniņi, apkvēpušu skursteņu obeliski, aizdarīti bēniņu logi. Neatceros, kad par visu apkārtni sāku domāt kā par slēptuvju topogrāfiju. Ne tagad, ne šeit. Aiz sienas es noteikti ieraudzītu vismaz kādu gaismas atblāzmu – no logiem ar kustīgām ēnām, no nervozi raustīgiem ielas lukturiem, no cigaretes, ko aizdedz kāds nakts klejonis, no aizripojoša automobiļa acīm. Cik dīvaini, ka esmu sailgojies pēc gaismas, kas šobrīd man nestu nāvi. Un tikpat dīvaini ir tas, ka aizmiegtām acīm tumsā ieraugu žilbinošus baltas gaismas prožektorus. Izmantoju šos optiskos maldus, lai apremdinātu savas fiziskās alkas.

Cik tagad pulkstenis? Vai tiešām biju aizmidzis? Droši vien ne: ķermenis – pleci, rokas, kāju pirksti, galva – ir sastinguši tai pašā pozā. Bet tas vairs nav ķermenis, tas ir akmens. Tāpēc varēju būt arī aizsnaudies. Sastindzis un aizsnaudies. Ja pusstunda ir aizritējusi, – un tā varēja aizritēt, lai gan no šī kakta, kas sarucis par melnu punktu, no šī akluma, neko nevaru spriest par mainīgo laiku, par sauli, kas velk riņķi pāri debesīm precīza kā cirkulis (vai viņa jau kārpās ārā no nakts melnzemes, vai apšļāc ar sārtiem toņiem pašas sacelto kurmja rakumu, vai vēl tikai knosās asiem nagiem un nervozi ošņā spraugu, pa kuru varētu izlauzties virspusē), – man jākustas. Kad varēšu. Tiešām jākustas. Zaudēt sajēgu par laiku un dabas ritmu ir pārāk bīstami. Manos apstākļos. Lai gan, nonākdams pretrunā ar jebkādu loģiku un ļaudams kāpt dusmām pašam pret sevi, es ar visu savu būtni alkstu aizmirst laiku. Ne mazāk kā alkstu pēc gaismas – kā pēc skābes, kas visu izšķīdina un iznīcina. Mugura pavisam stīva. Celdamies kājās, jūtos kā bruņurupucis, kurš nolādēts balstīt pasauli ar grēku okeāniem un laimes tuksnešiem.

Sasprindzinu dzirdi. Nakts trīsas, priekšmetu sačukstēšanās un miega atbalsis. Cilvēku nav – varu kustēt. Izlīst no neapdomīgi izraudzīta patvēruma un sameklēt vietu, kur es varētu mierīgi pārnakšņot vairākas dienas. Un atrast ēdamo. Kā man aizvakar paveicās, ka satiku Antaninu, jo es taču savas muļķības dēļ izvēlējos īsāko ceļu pa šķērsielu, nevis apmetu loku no ziemeļiem, kur, atspiedies pret augsto teātra sienu, vari sajusties kā aiz mūra priekškara, – tur tiešām neviens nejauši virsū neuzskrietu. Sieviete, tā Antanina, tik ļoti izbrīnījās vai nobijās – es laikam nespēju atšķirt šīs divas emocijas –, ka nelūgta aizsteidzās un atnesa man pārtiku, bet es pat nepaguvu apdomāt, vai viņa vienkārši laižas prom, skrien mani kādam nosūdzēt vai nolēmusi palīdzēt. Stāvēju tur kā bruģī iesprausta, aiz bailēm degoša svece. Kas tad es viņai esmu, tai Antaninai? Viņa jau pie manis mēdza pirkt tikai sieru. Šķiet, divreiz pagarināju parādu, bet arī tad – ne jau aiz žēlastības, bet vienkārši cerēdams, ka viņa beidzot aizmirsīs ceļu pie mana konkurenta. No viņas mājām līdz manai bodei noteikti ir tuvāk, taču nezin kāpēc viņa nāca tikai pēc siera. Pēc visa pārējā viņai nebija slinkums slāt gandrīz veselu kvartālu. Taču aizvakar viņa atgriezās pilnu klēpi – tur bija prāvs no kukuļa nolauzts maizes gabals, trīs dzelteni āboli, apdrupis baltā siera stūris (to ieraudzījis, laikam pat pasmaidīju), zemjaini gurķi, vēl šis tas. Dumais sievišķis, nodomāju, kur gan es to visu grūdīšu, nevaru tak skraidīt apkārt pilnām rokām. Taču tādos apstākļos ne tikai pilsēta atveras kā sūklis, atklājot necerētus dobumus un slēpņus, bet arī ķermenis itin kā iegūst jaunu apveidu, itin kā divkāršojas vai trīskāršojas, pats pielāgojas pārmaiņām, pilsētai, kura pārvērtusies, un tev šai citādajā pilsētā, šķiet, nokrīt visas slēdzenes, un tevī atveras sensenos laikos, vēl pirms tavas piedzimšanas apslēptas lādes un tuneļi. Šo to notiesāju uz vietas, nemaz nekautrēdamies no Antaninas skatiena, kas nevarēja paust neko vairāk par ziņkāri un lūgumu lasīties prom. Visu pārējo viegli sadalīju pa dažādiem tukšumiem starp miesu un apģērbu. Tiešām paveicās. Vēl vakar savu organismu varēju piemānīt, lai tas neceltu pārāk niknas pretenzijas: kāri ēdu pēdējos pārpalikumus. Bet šodien bija atlikusi tikai puse no tā siera gabala. Knapi sataupīju līdz pusdienlaikam. Pievakarē apsiekalotiem pirkstiem jau pārmeklēju žaketes kabatu, vākdams kopā tur aizķērušās drupačas. Arī no baltā siera. Esmu dzirdējis, ka izsalkums un sāpes nemaz neeksistē, eksistē tikai mūsu domas par to. Tagad es atbildētu, ka neeksistē domas, eksistē tikai izsalkums un sāpes. Nokāpis apakšstāvā, atkal ieraugu rīkli iepletušu arku – agrāk šo muti aizbāza ārdurvis, tagad glāsta caurvēji. Sasprindzinājis dzirdi, lēnām izbāžu galvu un nopētu apkārtni. Atceros to, ko jau gandrīz biju piemirsis: pilsēta šai vietā pārtrūkst, to pušu pārcērp dabas dzirkles – austrumus un daļu dienvidaustrumu puses atkailina klajums. Taču man nav izvēles: varu doties vienīgi tai virzienā. Ieskatos. Nedrīkstu atkārtot vakarējo kļūdu. Pārāk paļāvos uz intuīciju, tāpēc gandrīz iekritu un, no briesmām glābdamies, biju spiests rāpties augšā šīs pamestās ēkas ceturtajā stāvā un pirms stundas (divām? trim?) klausīties, kā tumsā klaudz soļi. Otrreiz man var tā nepaveikties. Šķiet, tūlīt ausīs rīts. (Tātad biju aizsnaudies.) Gaismas vēl nav, taču acis uztver kontrastus, kas kļūst asāk samanāmi tikai šajā diennakts stundā, pirms rītausmas. Jā, tiešām – tūlīt ausīs: vietā, kuru vēl vakar vismaz četrreiz uzmanīgi nopētīju, skatiens pēkšņi aizķeras aiz akmeņu kaudzes. Tā izskatās pēc starpstacijas, kur varētu atpūsties pirms garākas distances. Šķiet, tā apsūnojusī grēda tur rēgojas jau tik sen, ka pat tiem, kas to ierauga pirmoreiz, šķiet dabiska ainavas sastāvdaļa, līdzīgi kā visuresošās debesis vai šķidrā migla, kas griežas vērpetēs vēsos rudens rītos. Bet šis paslēpēm, arī dabas paslēpēm, visbīstamākais laiks to piepeši ir izgriezis no dabiskās vides un nolicis manu acu priekšā. Tie akmeņi, kas nez kā un nez kad sagāzušies nevienmērīgā, greizā krāvumā, veidojot uz pusēm pāršķeltam ovālam līdzīgu sienu (vai tie ir cilvēku sanesti?), solīja palīdzību, kad klusi lavīšos pār tukšaini pilsētas vidū. Aizmiedzu acis, ieelpoju. Atvēru acis. Vēlreiz paraudzījos apkārt, izslējos un mānīgi lēniem soļiem pagriezos uz akmens krāvuma pusi.

Pirmie asie saules stari. Tie pārslīd novārtā atstātajam klajumam un visam šim rīta plašumam acumirklī piešķir pavisam citādu perspektīvu, nodeldēdami kontrastus līdz nāvīgiem māņiem. Nolādēts! Tas nav iespējams! Noskatītā akmeņu grēda, kam vajadzēja kļūt par starpstaciju, ir itin kā izkustējusies no vietas un nodevīgi attālinājusies. Saule, kāpdama augstāk, to ir pievilkusi gluži kā magnēts, un manās acīs tā pēkšņi ir izrādījusies gandrīz divreiz tālāk nekā pirms tam! Nobrīnījos. Nobijos. Mani pārņēma panika. Tādu attālumu es nepamanīts nepārvarēšu! Piepeši man vajadzēja mesties sāņus un nozust aiz jebkāda aizsega, ja gribēju dzīvs tikt prom no šīs tukšaines. Izglābties no atklātas telpas nodevības. No rītausmas perspektīvas spēlēm. Lai arī metos skriešus un ar visu augumu pagriezos tik strauji, ka ar kreiso roku vajadzēja atbalstīties pret bruģi, nezin kāpēc atmiņā iespiedusies palika (vai varbūt tā tur iesūcās vēlāk, kad atkal un atkal lamāju to nolādēto akmeņu krāvumu un manu lāstu objektam vajadzēja iemantot skaidrāku apveidu, lai atbilstu naida devai, ko tam veltīju) neatpazīstami pārvērtusies akmenssienas virsma. Ne vairs sūnām apaugusi, bet veselīgi pelēkā nokrāsā. It kā akmeņi pirms brīža paši no sava prāta būtu sametušies kaudzē. Tik īsā mirklī nudien nevarēju ievērot tādas pārmaiņas. Tādas pārmaiņas nemaz nebija iespējamas. Taču varu apzvērēt, ka visdraudīgākajā mirklī to izdevās nofiksēt tieši tādu. Ja vien varētu attīstīt atmiņas negatīvu, jūs paši varētu pārliecināties, cik patiess ir šis kadrs.

Nav šaubu: esmu pamanīts. Ja es nebūtu zaudējis savaldību un būtu kaut vai mierīgi griezies atpakaļ, droši vien varētu no jauna izvēlēties drošu virzienu. Taču tagad jau par vēlu. Nesaprazdams, kāpēc, skriešiem metos turp, kur nebiju taisījies doties. Skrienu, un izmocītais augums tikmēr atdod pēdējos spēkus. Bet ja tie tiešām ir pēdējie spēki – ko pēc tam? Pēc tam var nebūt vairs nekā. Jātiek līdz tuvākajam patvērumam, derētu jebkas – zaru, dēļu vai atkritumu kaudze, sašķiebies žogs, šaura šķērsiela, neaizslēgtas durvis, kāds kakts, kas vēl glabā nakti. Jebkurš draņķa caurums, kur es varētu iesprukt kaut uz desmit minūtēm un atgūt elpu. Taču bailes liek skriet. Ja arī bija kāda piemērota vieta, pajoņoju tai garām nepamanījis. Nevarēju pamanīt, jo tik skrienu un skrienu, noticējis, ka tā ir vienīgā izeja. Skriet, kamēr pietiek spēku. Vai arī skriet, lai spēkus zaudētu, un tad, un tad beidzot – vairs nekā. Skriet līdz svētlaimīgam nekam. Pakrist, noticot, ka tālāk skriet tiešām vairs nevaru. Skriedams redzu tikai klaju lauku, gaismu, kas kļūst aizvien asāka, reibinošu plašumu, debesis, kas kļūst aizvien dzidrākas, visklajāko klajo lauku.

Kad manā priekšā pavērās bezdibenis, vairs nevarēju apstāties. Vairs nevarēju apstādināt savu ķermeni. Nevarēju apstādināt arī domas – skriet, skriet, skriet. Nezinu, kā man izdevās atsperties no zemes, pacelt ķermeni gaisā, sakopot spēkus un pārlēkt pāršķeltajai zemei, pāri griezumam, ko atstājis biezs naža asmens, nošķirot divas zemes kukuļa puses. Mirkli vienkārši lidoju, atstājis ķermeni un domas aiz muguras. Es neesmu ķermenis un neesmu domas, es karājos gaisā virs bezdibeņa. Man nav ķermeņa, tāpēc nevaru nokrist, man nav domu, tāpēc nevaru nobīties. Tad es nozveļos uz mīkstas, slidenas, taču grubuļainas lapas virspuses. Ar krūtīm sajūtu tajā cirkulējošo dzīvību, it kā zem zaļas emaljas tur uz lēnas uguns vārītos ūdens. Paceļu galvu un savā priekšā, lapas malā ieraugu resnu, iesarkanu, apskrambātu zaru. Aizslīdu līdz zaram un pieķeros pie tā. Pacēlis rokas, pieslejos kājās un apķeros zaram ar visu augumu. Aiz muguras dzirdu čaboņu. Droši vien kāds sadzinis manas pēdas. Mani noteikti pamanīja. Nav ko gaidīt. Jāpaslēpjas. Izliektā zara galā rēgojas sulīga, gatava avene. Neveiklām kustībām aizrāpjos līdz ogai un pa spraugu iesprūku iekšā. Ieslīdu starp sulu pārpilno, nelīdzeno ārsienu un grumbuļaino serdi. Saprotu, ka tālāk vairs netieku. Pat mainīt ķermeņa pozu, pacelt rokas vai pakustināt kājas ir sarežģīti. Taču man nav izvēles, čaboņa nav noslāpusi, taisni otrādi – varu apzvērēt, ka tā pieņemas spēkā. Kāds tuvojas avenei.

Pa spraugu, pa kuru iespīd gaisma, mani var pamanīt, tāpēc aizstumju to ciet. Tas nav labs lēmums: gaisa iekšā kļūst arvien mazāk. Taču tas ir mazākais no diviem ļaunumiem. Ja mani atradīs, gaisu man tik un tā vairs nevajadzēs. Noklusuši ir arī visi ārējie trokšņi, bet kurš tagad pateiks, vai tie noklusa tāpēc, ka aizstūmu ciet spraugu, vai tāpēc, ka svešie soļi attālinājušies? Stundu vai divas varu izturēt arī šeit, kur no vienas puses mani spiež nobriedušās ogas sulas, no otras – serde, kas to balsta. Bet ko tad, ja vajadzēs te palikt ilgāk? Ja tiks dota pavēle pārmeklēt visu krūmu? Piespiežu ausi pie klusi burbuļojošās sieniņas: tā pati čaboņa. Vismaz pagaidām pilnīgi noteikti ne pie manas avenes. Kustinu tikai galvu. Tagad svarīgākais – nedomāt, pamirt. Es gribētu zaudēt samaņu, taču apziņa ir tik dzīva kā nekad, šķiet, jūtu to tīri fiziski: tā rībinās pa smadzeņu krokām, gluži kā skraidīdama pa trepēm. Kad ķermenis nekustas, kad visas pārējās organisma funkcijas pārslēdzas miega režīmā, apziņa satrakojas. Pa galvu jaucas simtiem jautājumu: cik ilgi spēšu te izturēt? Cik ilgi vēl pietiks gaisa? Vai tiešām man izdevās paslēpties nepamanītam? Vai varbūt kāds redzēja, kā lienu iekšā avenē, un tagad gaida, kad pats izkārpīšos ārā vai arī te iekšā nosmakšu? Vai sadzirdēšu, ja kāds tuvosies? Cik tagad pulkstenis? Apziņai ir palīgs – laiks. Vai varbūt tie abi ir viens? Tu vari nezināt, cik pulkstenis, kura diennakts daļa, kura diena, mēnesis, gads, taču laiku jūti tik un tā. Runā, ka tādos apstākļos laiks kļūstot lēnāks vai apstājoties. Laiks nekļuva lēnāks un neapstājās. Laiks pārvērtās par slimīgi sīkumainu ķirurgu, kurš ar asiem instrumentiem knibināja katru ķermeņa daļu, katru šūnu, tāpēc jutu, kā sāpes staigā pa visu miesu – no pirkstu galiem līdz pakausim. Laiks mani operē, vandās pa manām iekšām, kā svešķermeņus izvilkdams minūti pēc minūtes, tad visas atmiņas un pašās beigās – kā lenteni, kas ieritinājies zarnās, – izvilks no manis mūžību. Atgūties nepaguvuša un atkal stingstoša ķermeņa sāpes.

Tumši sarkanā avenes telpa pamazām kļūst gaišāka. Krāsa kļūst košāka, sieniņas dzidrākas – aveni apspīd saule. Man ir maz saprašanas par debespusēm, bet droši vien tuvojas pusdienlaiks: stunda, kad avenes izskatās visgatavākās, tās dāsni baro dienas vidus stari. Uzplūdušais tīkamais siltums nav ilgs. To nomaina svelme, svelme, kas nebūt nav vajadzīga šaurā avenē, kur trūkst gaisa. Saule, izlauzusies cauri sieniņām, beidzot atdod bezvārda laikam stundas un ļauj man pēc mainīgajām nokrāsām mērīt diennakts brīžus, taču šīs zināšanas cena ir karstums, kas smacē arvien smagāk. Cik ilgi vēl vajadzēs izturēt? Stundu, divas – jā, jā, tik es varu! Taču ir aizritējušas vismaz sešas vai septiņas, bet es joprojām esmu tepat un nezinu, cik ilgi vajadzēs te nīkt!

Un tad, kad šķiet, ka svelme sasniegusi dienas augstāko punktu, kad sviedri mani pašu padarījuši par pārgatavojušos, sulām noplūdušu aveni, es izdzirdu nevis miglainu čaboņu, bet pavisam skaidru un drošu mīņāšanos. Kāds staigā blakus avenei.

Ja tieši saules stari krīt virsū avenei, tā kļūst gandrīz caurredzama un tumšums tās iekšienē – viegli samanāms. Kāpēc to apjēdzu tikai tagad? Ar mani ir cauri! Mīdīšanās kļūst te skaļāka, te klusāka, taču pavisam nepazūd. Un tā dzirdama nevis no vienas, bet no divām vai pat trim dažādām pusēm. Ar mani tiešām ir cauri. Visa slapstīšanās piepeši ir zaudējusi jēgu. Tā bija untumaina muļķība. Alkas dzīvot bija tikai untumaina muļķība, un es tai padevos. Bez šaubām, taisni šai mirklī man ir jāsastingst kā mironim, pat jāpārstāj elpot, taču mani ir pārņēmusi tāda bezcerība, ka sāku neapzināti – uz kādu gribasspēku gan es varētu vēl cerēt? – trīcēt. Jau mūžību ilgā slēpšanās, izsalkums, sāpes, karstums, nemitīga pazemojuma un pazemošanās sajūta, neglābjami zaudēta ikdiena, aizmirsts cilvēciskais tuvums, lopiskojies ķermenis, ar bailēm saindētas apziņas trakošana – tas viss vareni kā elektrības trieciens izskrien man cauri un laupa pēdējos spēkus. Bet ja tie tiešām ir pēdējie spēki – ko pēc tam? Pēc tam sāku mēmi rīstīties, itin kā gribēdams kaut ko izgrūst no savas miesas, kaut ko, kas cieši pielipis mana kuņģa vai plaušu pašā apakšā, mute izkaltusi, sirds histēriski dauzās, un, lai arī par katru cenu jāsargā pēdējie šķidrumu krājumi, jebkura šķidruma atliekas, man no acīm sāk tecēt asaras, bet piepešais vājums ložņā pa visu augumu kā skorpions, ar dzeloni laiž indi zem sviedros izmirkušajām drēbēm, un šai lēnajai slepkavošanai es tik bezcerīgi nespēju pretoties, ka neizturu un aptaisos. Aptaisos un noģībstu.

Atmostos no smirdoņas. No savu izkārnījumu smirdoņas. No smakas vēmiens nenāk, gluži otrādi – smaka kļuvusi par manu vienīgo sabiedroto. Tā darbojas kā ožamais spirts: palīdz atgūt apziņu un stimulē ja ne domāšanu, tad vismaz centienus noticēt saviem instinktiem. Noticēt, ka tie vienmēr cīnās par dzīvību, nevis lūdzas pēc nāves. Izkārnījumi un instinkti – viss, kas man atlicis. Vēl – klusums. Patiešām – klusums. Krēslas klusums. Vairs nav svelmes, slampāšanu nedzird. Un es joprojām esmu avenē. Tas var nozīmēt, ka man atkal ir paveicies, tikai nedrīkstu zaudēt modrību. Labu laiku pacietīgi klausos, cik klusi un bez apstājas avenes spilventiņos urdz sulas, kā šūpojas lapas, bet nekā vairāk. Beidzot ir droši atstumt vaļā spraugu un izrāpties no ogas. Izveļos ārā un kā baļķis nogāžos uz tuvākās lapas. Minūti guļu kā nolēmēts. Riskanti, taču nenovēršami. No gaisa, ko tik grūti ievilkt plaušās, reibst galva. Sūrst visa miesa: sasvīdušās drēbes piekaltušas pie ādas. Biksēs nepatīkami žļurkst smirdīga putra. Vakars vēl nav vēls – pats piemērotākais laiks meklēt paslēptuvi: kad tumsa izšķīdina tevi starp citiem, taču vēl nepārvērš par aizdomīgu nakts klaidoni. Pieslējies stāvus, paceļu rokas un nospriegoju visu augumu. Mēģinu no biksēm izkratīt bezcerības atliekas. Tad atkal apsēžos un, rībinādamies pret lapas grumbām, nošļūcu zemē.

Dažu simtu metru attālumā redzu pilsētu. Vajag izdomāt, kā labāk līdz tai tikt. Lauks plešas tukšs. Ja iešu lēnām, ja atkal izvēlēšos tēloti bezrūpīgu gaitu, visticamāk, iekritīšu. Man jāmācās no kļūdām. Labāk nolūkot mērķi un joņot, ko kājas nes. Redzu cieši saspiedušos piecu māju rindu un tajā – elsojošas vārtrūmes, bet pa kreisi aiz mājām attālinādamās aizlokās iela. Aiz ielas rēgojas nīkulīgs parciņš, aiz tā – atkal ēku virtene, un tās jau ir augstākas, ar smailiem, debesīs iedurtiem skursteņiem. Tur ir lielāka iespēja sastapt cilvēkus, bet arī lielāka iespēja atrast kādu pamestu kaktu. Man vairs nav laika te stāvēt un nodoties pārdomām – visas laika rezerves iztērēju, kampdams gaisu, kad izripoju no avenes. Nevilcinoties jāpieņem lēmums, jāpieveic tā nolādētā tukšaine pilsētas vidū un jāskrien. Jāskrien, bet uz kurieni?

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere

 

Autors intervijās vairākkārt norādījis, ka šī stāsta tapšanu iedvesmojušas rakstnieka Avroma Suckevera atmiņas par Viļņas geto. Jāpiebilst, ka avene lietuviski ir avietė, jidišā – maline, bet kara gados par maline vai malina tika dēvētas slēptuves. (Tulk. piezīme.)