— Bezvarīgie un biopolitika

Referāts sākotnēji nolasīts starptautiskā konferencē Bezvarīgo vara: Masariks, Patočka, Havels Latvijas Universitātē 2017. gada 26. oktobrī

Rēgi klīst pa Eiropu, rēgi ir visā pasaulē. 19. gadsimtā šāds rēgs ir proletariāts, 20. gadsimtā, ja var ticēt Vāclavam Havelam, – disidentisms.¹ Ahille Mbembe savā Melnā prāta kritikā nesen ir norādījis uz vēl vienu rēgu.² Rēgaina pasaule, kurā it viegli nomaldīties. Iespējams, ka šādi rēgi ir arī posttotalitārisms, postdemokrātisms u. tml. Varbūt šādi nojēgumi ļauj noorientēties aktuālajā sociālpolitiskajā situācijā, tomēr rēgi parasti noved neceļos. Turklāt jau Mišels Fuko ir atsedzis, ka demokrātiskās sistēmās iemīt totalitārisma elementi. Acīmredzot patiess ir arī pretējais apgalvojums. Un tādā gadījumā šādu un līdzīgu apzīmējumu lietošana, kaut arī produktīva, neko jēdzīgu ilgstoši laikam nevar sniegt.

Arī iecere izvērst pieteikto tematu, apkopojoši skatot Masarika, Patočkas un Havela idejas, ir sairusi, ļaujot pieminēt vien dažus punktus. Tūdaļ minēšu divus skaidrojumus, kas varētu ļaut tiem nešķist tik rēgainiem. Biopolitika ir diskursīva prakse, procedūras un tehnikas, atsavinot indivīdam dzīvi un dzīvību un gādājot par kāda kopuma dzimstību, veselīgumu, virzību un labklājīgumu. To nodrošinot, tiek īstenota kāpināšana, kas prozaiski izskan kā produktivitātes palielināšana. Savukārt bezvarīgie ir ne tikai tie, kam tomēr ir pašu bieži vien neapjaustā vara, bet arī tie, kas nodrošina savu bezvarīgumu, ļaujot vai liekot sev justies bezspēcīgiem, nevarīgiem. Iespējams, ka labāk būtu runāt par kundzības attiecībām, instrumentalizētu, sastingušu varu, kas tiek uzspridzināta, ja bezvarīgie beidzot īsteno savu varu. Taču šī atvarotība ir arī pašu veikums. Bezvarīgajiem nav varas vai tie iedomājas to neesam kundzības, instrumentalizētas varas apstākļos.

Masariks atskatā³ uz paveikto norāda, ka Amerikā esot bijusi izveidota (runa ir par 1918. gada sākumu) Viduseiropas demokrātiskā savienība, kurā piedalījušies arī latvieši. Pats viņš Latviju novieto Viduseiropā; tiesa, šajā novietojumā viņš ne vienmēr ir konsekvents. Ņemot vērā Masarika pozitīvistisko orientāciju, nav pamata šaubīties par šādu novietojumu. Jautājums var būt vienīgi par to, kā šāds novietojums tiek nostiprināts vai uzturēts. Pastāvošais risinājums var tikai riest izbrīnu vai šausmas. Latvija atrodoties Austrumeiropā, citi savukārt nemitējas norādīt uz Ziemeļeiropu. Taču abos gadījumos izskan bezvarīgums un nevarīguma apliecinājums. Abos gadījumos runa ir par pārņemto skatījumu – nevis par pašnovietošanos, bet par novietošanas atzīšanu. Bet šāda novietošana var nodrošināt labi ja nenovietotību, kas ietver klīšanu un izklīšanu. Masariks raksta arī par nomales valstīm, starp kurām dažkārt ierindo Latviju. Pārņemot vai turpinot šo impērisko skatījumu, gluži vai automātiski tiek nodrošināts arī provinciālisms. Paradoksālā veidā šādi savijas trīs impēriskās diskursīvās prakses (Austroungārijas, Vācijas un Krievijas). Atgādināšu vien, ka Austrumeiropa raksturo Krievijas impērisko diskursu, savukārt Vācijai Latvija vienulaik iekļaujas Augšaustrumos. Bet nomale jeb province var kļūt arī par nekatro zemi, nekurieni. Pašnovietošanās ir jautājums par iespēšanu, varēšanu vai, gluži pretēji, nevarēšanu, impotenci.

Bezvarīgo koncepts ietver vismaz vienu bīstamu tendenci, ja ne veselas divas. Bezvarīgos var traktēt kā singulāru veidojumu, kaut arī viņi ir daudzi un dažādi, pat hierarhiski izvietoti. Taču bīstamā tendence ir uzskatīt bezvarīgos tikai par upuriem, vienlaikus paturot vērā, ka tiešām ir upuri – noslepkavotie, nomaitātie, nobendētie, kuriem liedz cieņpilnu nāvi, vai ignorējamie, kuriem mērdējot liedz cieņpilnu dzīvi. Šī bīstamā tendence – viktimizācija – novērš uzmanību no pašiesaistes kundzības stāvokļa īstenošanā, vienmēr ir kāds vai kādi, kas uzkundzējušies, nodarījuši pāri, un vaininiekus jau nav grūti atrast. Sliktākajā gadījumā tos var iztēloties. Turklāt vienmēr būs iespējams atsaukties uz atmiņām. Un tām patlaban ir augsta konjunktūra.

Upuris paredz pasivitāti, piemeklētību un pāridarījumu vai moceklību. Taču varmākas, vaininieki ir atšķirīgi. Noliegt faktisko varmācību būtu idiotisms, tomēr svarīgi nepalaist garām „vainīgā” uztveršanas atšķirīgumu. Un arī „upuri” ir dažādi. Upura identitātes iestrāde paredz upuru hierarhizēšanu, lai gan principā svarīgākais jau ir tikai pašu upurība. Citu upurību var atzīt, bet tā ir nenozīmīgāka, ja ne vispār maznozīmīga, kaut gan upuris tieši var vienot, ja neļaujas upuru hierarhiskās identitātes izstrādei. Un tad izrādās, ka bezvarīgo, t. i., nevarīgo, kam nodarīts pāri un kas nav iespējuši pretoties, piemeklētība ir atšķirīga. Taču upura ekskluzivitāte izslēdz citus, tā ir nevis iekļaujoša, bet izslēdzoša. Ja tā ko iekļauj, tad vienīgi savu varonīgo un ilgstošo pretošanos vai arī pilnīgo nevainīgumu. Un to apliecina atmiņas; atmiņu nepastāvēšana gaisina upura pastāvēšanu, tas var būt pieminēšanas vērts vien kā negatīvs piemērs.

Pārņemtībā ar atmiņām bieži vien aizmirst, ka atmiņas ir selektīvas, ka patiesība tajās nav vissvarīgākais. Šādi rodas ne tikai upuru, bet arī atmiņu konkurence. Turklāt atmiņas nevis vieno, bet atvieno, tās nošķir un sašķiro. Vēl vairāk to pastiprina memorializācija, kaut gan principā memorializācija var vienot, kļūstot par kopējo, kopīgo apziņu. Nereti šāda memorializācija atsavina indivīdiem viņu atmiņas, liekot atcerēties vajadzīgo, kam arī ir sava konjunktūra. Šāda konjunktūra ir arī par preci pārvērstajām atmiņām, kurām jākonkurē ne jau nu brīvajā tirgū, bet ekonomizētajā pasaulē, kuru sadomā kā brīvo tirgu. Atmiņu pārtapšana par precēm izvēršas par to producēšanu, ražošanu un pārdošanu. Un šādi iemācītā atcerēšanās un pieminēšana ne vienmēr sakrīt ar paša indivīda jau tā selektīvajām atmiņām, kuram nu vienmēr var pieminēt paša neīstās atmiņas. Šāda pieminēšana var atšķirties – no atgādināšanas par „patiesajām” atsavinātajām atmiņām līdz atminēšanās iespējas liegšanai vispār.

Lai nerastos nevajadzīgi pārpratumi, minēšu dažus paskaidrojumus. Atmiņas ir svarīgas, tās vajag kopt un izkopt. Taču atmiņas ir selektīvas un parasti – par bijušo. Pasaule, dzīve nav tikai bijušais, turklāt visu nav iespējams pārvērst par atmiņām. Ja nu tas gadījumā iespējams, tad nav vietas apziņai. Turklāt atminēšanās nav iespējama bez aizmiršanas; lai kaut ko atcerētos, nepieciešami nākas aizmirst. Atmiņu fonā vienmēr ir bezapziņa, bet memorializācijas ietvaros gribot negribot neapzinātība tiek vairota. Dzīve bez atmiņām ir rēgaina, taču tikpat rēgaina ir dzīve tikai atmiņās. Tomēr svarīgākais skaidrojums attiecas uz to, ka atmiņas laikam ir kļuvušas par vienu no nozīmīgākajām mūsdienu biopolitikas cīņas jomām. Memorializēšana kļūst par vienu no biopolitikas procedūrām, politikas tehniku, piesolot laimīgu turpmāko dzīvi. Vienlaikus memorializēšana acīmredzot ir pilsoņkara forma,  kaut arī sabalsojas ar mūsdienu biopolitikas paraugu, proti, koncentrācijas nometni.

Pilsoņkara mūsdienu nepārdomātību ir atzīmējis jau Džordžo Agambens,⁴ iespējams, ka demokrātija ir uzskatāma par mūsdienu pilsoņkara formu. Tāpēc minēšu divas piezīmes saistībā ar koncentrācijas nometnēm, iepriekš vien atgādinot par dīvaino klusēšanu, neziņu par tām. Nacionālsociālistiskajās koncentrācijas nometnēs ieslodzīto skaits pārsniedz 2 miljonus, gandrīz divi miljoni tur tiek arī nomērdēti.⁵ Pamatnometnes ir 27, bet filiāļu (tostarp arī kursējošo, piemēram, vilcienos ierīkoto) skaits pārsniedz tūkstoti. Sociālistiskajās nometnēs ieslodzīto skaits ir lielāks, arī pašu nometņu skaits un veids ir vērienīgāks. Bet tas, gluži kā šajās nometnēs nomērdētie, nekotējas. Taču pirmā piezīme attiecas uz 1933. gada Berlīni, kura ir pārpilna ar koncentrācijas nometnēm. Var norādīt arī uz slaveno, bet nezināmo un aizmirsto Orānienburgas nometni. Tās komendants jau 1934. gadā publicē par to grāmatu, taču pēc kara ir grūti pat atcerēties šīs koncentrācijas nometnes atrašanās vietu.⁶ Atmiņas nereti ir atvairīšanas forma. Šāda atvairīšana attiecas arī uz faktu par sociālistisko nometņu pastāvēšanu, acīmredzot komunisma rēgi joprojām nerod mieru. Savukārt otrā piezīme attiecas uz Latviju 20. gadsimta trīsdesmitajos gados, kad to (vismaz ekonomiski politiskajā ziņā)⁷ veido kā lielu koncentrācijas nometni. Taču arī šis fakts tiek atvairīts, kaut gan sekojošie sarkanie un brūnie režīmi tikai transformē vai no jauna iekrāso jau pastāvošo.

Nometnē iemāca neredzēt notiekošo – „tas neattiecas uz tevi” vai „tas neskar mani”. Taču svarīgākais ir tas, ka nometnē kārtību uztur paši ieslodzītie. Un tas acīmredzot nerieš vēlamas atmiņas. Arī posttotalitārās jeb neototalitārās un postdemokrātiskās iekārtās kārtību uztur un nodrošina bezvarīgie. Havels norāda, ka nezina izeju no pasaules marasma,⁸ taču arī postdemokrātiskajās vai kādi citādi krātiskajās sabiedrībās laikam neiztikt bez kārtību nodrošinošajiem bezvarīgajiem, tāpēc pasaule nemaz nav tik marasmātiska vai arī tā turpmāk būs tikpat marasmātiska. Acīmredzot tieši tāpēc pastāv griba nezināt, kas izprot sevi kā zināšanu par visu un visiem. Un šāda griba var izvērsties kā atmiņas, kurās reizēm gan uzplaiksnī atgāda par sevis paša iesaistītību, bet kuras nomākšanai tiek izstrādāti dažādi līdzekļi. Un tos joprojām ir iezīmējis „tas neskar mani” un „tas neattiecas uz tevi”, vienaldzība, ko pārtrauc tikai sevis atminēšanās.

Acīmredzot tajā visā sakņojas atdzimstošais rasisms bez rasēm, kaut gan laiku pa laikam uzrodas pat bioloģiskais rasisms. Nacionālisms, iespējams, ir mūsdienu politkorektais rasisms. „Rasē” samierinās kārtas, šķiras, masas, jo paredz identitāti, kas principā nav nekas cits kā dažādu identificēšanās procedūru īstenošana. Un identitāte ietver ekskluzivitāti — nošķiršanu, norobežošanu, izslēgšanu, kā arī noslēgšanos un eksterminēšanu. Arī šajā gadījumā, gluži kā koncentrācijas nometņu gadījumā, darbojas selekcija, kuru tikai pastiprina atmiņu selektīvisms.

Saskaņā ar Fuko – tradicionālo politiku raksturo princips „Ļauj dzīvot, liek mirt”, bet mūsdienu biopolitiku – „Liek dzīvot, ļauj nomirt”. Reģionāli šie principi mijas, turklāt tā sauktajā krievu kosmismā tiek izstrādāts princips „Ļauj dzīvot un neļauj nomirt”. Iespējams, ka var formulēt arī šādu, ar koncentrācijas nometni saskanīgu principu – „Neļauj ne dzīvot, ne nomirt”. Nometnē ieslodzītajam nav pašvaras, gandrīz nekas nav viņa paša ziņā, viss ir atsavināts vai tiek atsavināts. Modernajos tehnotronajos laikos pastāv dažādīgi tirdīšanas līdzekļi, jūsmību radošas un apliecinošas iespējas. Un bieži vien bezvarīgie tajā tiek iesaistīti, lai nekas nemainītos; dažkārt viņus pat nevajag iesaistīt, to izdara viņi paši. Koncentrācijas nometnes raksturo nepārtrauktā aizņemtība, arī tagadējo ikdienu raksturo gandrīz nemitīgā banālā aizņemtība ar atskaitēm, pārskatiem, „čivināšanu”  u. tml. Šī negausība, pārņemtība ar Lilitas sindromu raksturo arī ekonomisko, finansiālo dzīvi.⁹ Tā ka rodas vēl viens pamats tam, ka tas „neattiecas uz mani”, ļaujot atsavinoši ņemties attiecīgo jomu uzraugiem un kļūstot par sevis pašu parādniekiem.

Mūsdienu biopolitikas principus var formulēt dažādi, paverot dažādus skatījuma un izpratnes horizontus. Biopolitikas tehnoloģijās iezīmējas kā pārmantojamība, tā pārklāšanās. Tāpēc atļaušos citātu no teksta, kas dienasgaismu ieraudzījis 1914. gadā. „Spektrotelefons dzīvokļus savienoja ar teātriem, avīžu birojiem un sabiedriskām iestādēm. [..] Pilsētu vietā bija komunistiskie centri, kur milzīgās daudzstāvu ēkās bija koncentrēti veikali, skolas, muzeji un citas sabiedriskas iestādes.”¹⁰ Tehnotronā attīstība ir nodrošinājusi jaunus apzīmējumus, taču skaidri iezīmējas koncentrācijas nometnes panoptikoniskās aprises. Tajās acīmredzot iekļaujas arī Latvijā iecerētā skolu reducēšana, kas jau figurē minētajā citātā, ko paudis Aleksandrs Bogdanovs, kurš izstrādā tektoloģiju – mācību par vispārējo organizēšanu. Apzīmējumi, protams, ir citi, taču nometņu, koloniju organizēšanas principi, tehnikas (iespējams, pat procedūras) saglabājas.

Visās šajās norisēs īstenojas atsavināšana (nacionalizēšana, denacionalizēšana, ekspropriēšana, privatizēšana u. tml.). Un tas paredz, pat paģēr pārdomāt savējo, to, kas ir paša. Tas liktu pārdomāt arī īpašuma konceptu un tā izmantošanu. Patočka vedināja uz sevis atgūšanu.¹¹ Viņam veltītajā esejā Bezvarīgo vara Havels šajā kontekstā norāda uz paškontroli un pašdisciplīnu. Tas vēl jo svarīgāk ir tāpēc, ka mūsdienu biopolitikas ietvaros „rūpes par sevi” acīmredzot ir apvērsušās, proti, rūpes par sevi nereti ir tikai rūpes par sevis pārdošanu. Uzskatāmi rūpju transformācija parādās farmokrātiskajā veselības aprūpē. Atgādināšu, ka arī faktiskajās koncentrācijas nometnēs veselīgums bija pašu ieslodzīto ziņā, lai nenokļūtu selekcionēšanas mašinērijas pēdējā darbības fāzē. Iespējams, ka tieši tāpēc Havels atkārto Patočkas vedinājumu dzīvot patiesībā, jo pastāvošā biopolitika paredz „paškontroli” un „pašdisciplīnu”, proti, indivīda neapzināti veikto un veicamo sevis apstrādi.

Sevis atgūšana vienlaikus ir pašvaras atgūšana. Un tas nozīmē, ka ikviens, apzinoties vai neapzinoties, gribot vai negribot, ir politiķis. Latviski tiek lietots arī apzīmējums „politikānis”. Tas ļauj norādīt uz iespēju būt kā politiķim, tā politikānim. Savukārt politiķis acīmredzot ņemtu vērā Masarika atziņu par nepolitiskās politikas nozīmīgumu. Un viens šādas politikas aspekts ir draudzība — draudzība gan ar citiem, gan sevi pašu un prātu, domāšanu. Politikānisma aspektā nepolitiskā politika acīmredzot izvēršas kā pazīšanās, kurai ir bijusi svarīga loma arī faktiskajās koncentrācijas nometnēs. Bet draudzību raksturojoša iezīme, kā tas atzīmēts jau antīkajā pasaulē, ir parrēsisms.

1. Havel V. Moc bezmocných. Praha, 1990.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Mbembe A. Critique de la raison nègre. Paris, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Masaryk T. G. Die Weltrevolotion. Berlin, 1927.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Agamben G. Stasis. La guerra civile come paradigma politico. Torino, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
5. Wachsmann N. KL. Die Geschichte der Nationalsozialistischen Konzentrationslager. München, 2016; Kotek J., Rigoulot P. Le siècle des camps. Paris, 2000; Яковлев А. Н. (ред.) ГУЛАГ. 1918–1960. Москва, 2002.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Morsch G. (Hrsg.) Konzentrationslager Oranienburg. Oranienburg, 1994; Konzentrationslager Oranienburg. Augenzeugenberichte aus dem Jahre 1933. Berlin, 2003; Morsch G., Ohm A. (Hrsg.) Die Zentrale des KZ-Terrors. Berlin, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Stranga A. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika 1934–1940. Rīga, 2017.  (atpakaļ uz rakstu)
8. Havel V. Turpat, str. 64.  (atpakaļ uz rakstu)
9. Sedláček T., Tanzer O. Lilith und die Dämonen des Kapitals. Ökonomie auf  Freuds Couch. München, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)
10. Cit. pēc: Šuvajevs I. Krievu kosmisms, Enerģija un Pasaule. Nr. 5, 2017, 68.–73. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
11. Patočka J. Kas ir čehi? Rīga, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)