— No skolotāja piezīmēm

 

Foto: www.ucheba.ru

 

Jurijs Karakurči (Юрий Каракурчи) ir literatūras skolotājs Maskavā. Raksta jau sen, taču lēni, tāpēc aizvien vēl pabeidz pirmo grāmatu. Teksti drukāti apgāda AST stāstu krājumos un vairs it nekur.

Tulkotājs

 

***

Daba mani izsauca divreiz. Genders piecēlās, bet sēsties nevēlējās.

Pirmā reize. Nolēmu, ka visiem zēniem patīk skatīties televizorā (Rubin) sporta pārraides, un centos kļūt par hokeja līdzjutēju. Spēlēja zviedri (kā tagad atceros) ar amerikāņiem (ar ko, ja godīgi, neatminos).  „Kam jājūt līdzi, tēt?” –  jautāju. „Ta visi mudaki” – pavēstīja tētis. Es apjuku. Taču dailes izjūta teica priekšā, ka jākarst par zviedriem, jo viņiem bija brīnišķi dzelteni formas tērpi, kas tos darīja mazliet līdzīgus transformeriem. Es viņus uzmundrināju un visādi ārdījos, tētis dzēra šņabīti, mamma cepa kotletes.

Spēle ievilkās, ripa vārtos nelidoja. „Mudaki!” – bļāva tētis. Es no folija pagraizīju puķes, ar ornamentiem apzīmēju burtnīcas malas un nolēmu pierakstīt dienasgrāmatā dienas pārdzīvojumus.  Vārdu sakot, nedaudz aizrāvos, bet kad attapos, tētis krāca, televizors raidīja programmu Vremja. Kuri uzvarēja – nav zināms.

Tā es izslimoju sportu.

Otrā reize. Nolēmu, ka jāiemīlas klases meitenē, jo tas agrāk vai vēlāk notiek ar katru puiku.  Izvēlējos Mašu Luzganovu, kura tika uzskatīta par skaistuli un staigāja džinsos, bet tas ir seksuāli.

Taču, kā tieši vajag mīlēt Mašu Luzganovu? Droši vien jāiztēlojas Mašu Luzganovu un mūsu kopīgo laimi. Domās ietērpu Mašu baltā kleitā kā Īdenai no Santa Barbaras, bet sevi – apstieptos Krūza džinsos, un mēs skraidījām meža pļaviņā, smējāmies, bijām stipri samīlējušies. Es gulēju tumsā, klausījos tēta krākšanā un pat centos neaizmigt. Mēs šūpojāmies, plūcām maijpuķītes, vāļājāmies sienā (bišķi smirdēja pēc mēsliem), ķērām viens otru birztalā. Mamma blakus  istabā beidza lasīt grāmatu un tievā gaismas līnija vairs nepasvītroja manas durvis. Maša no aizmugures apkampa mani, ar plaukstām aizsedza man acis. „Uzmini, kas?” – viņa sauca, tas bija diezgan dīvaini, jo mežā neviena cita nebija. Taču skaista – nenozīmē gudra.

Pulksten divpadsmitos apklusa radio. Mēs ar Mašu skraidām pa mežu. Plkst. 1 naktī. Mēs ar Mašu skraidām pa mežu.  Plkst. 2 naktī. Pie garāžām ierējās suņi. Mēs ar Mašu skraidām pa mežu. Plkst. 3 naktī. Mēs ar Mašu skraidām pa mežu.  Plkst. 4 naktī. Es sēžu uz baļķa un gribu mazliet pabūt vienatnē, taču Maša grib skraidīt pa mežu. Plkst. 5 no rīta. Es uz galvas uzliku spilvenu. „Uzmini, kas?” – pratina Luzganova. Es mūku uz lazdāju, eglāju, pāri strautam, un lai viņa paklūp un kā balts sainis iekūleņo gravā. Uzmini, kas, ibitīt matos!

Tā es izslimoju mīlestību.

Kopš tā laika genders klusē.

 

***

1. Ikvienu šīs diennakts sirds trauksmi piefiksē ierīce. Uz papīra pierakstu dažādus dienas pārdzīvojumus (par krievu klasiķiem), pēcāk salīdzināšu ar kardiogrammu. Tā noskaidrošu, ko es patiesi mīlu (no krievu klasiķiem).

2. Zudis jelkāds apģērba azarts, tālab gandrīz visas uzvilktās drēbes kādubrīd apmīzis suns.

3. Mans skolnieks sacerēja lieliskus absurda uzdevumus. Es pārsmējos. Tomēr viena atbilde sanāca liriska: „Buloņas mežā ziedēja ceriņi.”

augu gadu kāroju daudz naudas (tostarp). un lai būtu tā, ka nauda uzrodas kaut kā pēkšņi, nevis strādājot. taču pēkšņi šogad uzradās tikai 500 rubļi uz ielas (starp citu, kāds nav pazaudējis?). es pacēlu, tak saviebos: ak, dievs, vai tad tas ir daudz naudas?

un, lūk, šodien drāžos uz električku, mēnešbiļete beigusies, makā tikai 500 rubļi, iebāžu naudu automātā, un automāts sāk bērt atlikumu. sākumā nesapratu, bet nobrīnījos: kāpēc izdošana ievelkas. Tad apskatījos un apjēdzu, ka automāts izmet tikai un vienīgi 50 kapeiku monētas. un nauda krita un krita. līdz vilciena atiešanai bija palikušas trīs minūtes, un es azartā alkatīgi grābu kapeikas un bāzu tās vējjakas kabatās.  skanot nesos pa tilta pakāpieniem, skanot ielecu vagonā, skanot braucu, skanot gāju uz liceju. manās atkārušajās kabatās žvadzēja 470  rubļi un 50 kapeikas. tas ir 940 monētiņas.

visu ceļu es domāju: cik dažādi tomēr var būt 500 rubļi.

bet viss pārējais – pelēka dzīve, pelēks vīriņš, pelēkas debesis.

 

***

gāju – neticēsit – pa ļaļas šķērsielu, slidenu, atkušņainu, gāju no stacijas uz dzīves (sacīsim tā) pusi, un man pretī nāca liela tāda, pufīga tāda vecene ar baltu plākstera puķi uz kakla (no zoda –  lejup). saprotams, tai piemetusies kāda kaite, šai vecenei. viņa piesardzīgi kustēja pa slideno ļaļas ieliņu (no skolas – uz, sacīsim tā, nāves, zemes vaļņa pusi), un mēs palūkojāmies viens uz otru, un tieši tobrīd krustojumā gaidīja un mūs apstaroja mašīnas, un viņai bija izbijušās, ledainas acis, bet es zemes vaļņa dēļ (sacīsim tā) nespēju savaldīt asaras, un visu šo izgaismoja pie luksofora gaidošās importa markas, kam, vispārīgi, ir vienalga, tām vienkārši – sarkanā gaisma, un mēs ar veceni saskatījāmies, neko negaidot viens no otra, bezcerīgi, īpaši ņemot vērā viņas lipīgo puķi, īpaši ņemot vērā ar lejkannu nolieto trotuāru, īpaši ņemot vērā spico sētnieku, kas ar cirvi skaldīja ledu, salijušo no jumta tieši uz šīs ieliņas. un visu to mēs ar veceni pamanījām un, glābušies no sētnieka cirvja, turpinājām ceļu. kaut kas tur notiks ar viņas puķi, bet mani aiz stūra uzrunāja smuks, čirkains jauneklis, pirmāk itin kā čukstus, caur manu johanu bahu, pielicis divus pirkstus pie lūpām, kas mani izbrīnīja, taču tad jauneklis raiti atšifrēja: viņam vajadzētu piepīpēt: tālab arī divi pirksti, it kā viņam nebūtu daļas ne par veceni, ne par asins kvalitāti, ne par ko, tak viņš to visu kā lielu noslēpumu, tāpēc arī divi pirksti. galu galā mēs visi pametām ļaļas – neticēsit – šķērsielu.

 

***

Mani mīļie, šais dienās ar daudziem no jums sanāca papļāpāt, un, jāsaka, – mēs tomēr esam bezcerīgi. Saprotiet, uz ceļiem mēs vēl kaut kā turamies, bet dzimtene ceļas kājās, un mēs, rādās, krītam. Mums nepieciešams plāns.

Agrāk es plānoju liktenim izplēst miljonus piecus, tomēr tagad saprotu, ka jāņem vairāk. Vadonis ir biedējoši vesels, visapkārt dārd, rublis plīst pa vīlēm, un drīz izrādīsies, ka tas nav rublis, bet amerikāņu pirksts, un labāk vispār kaut kā bez tā, tālab es paaugstinu likmi līdz 7 miljoniem eiro un 2 miljoniem japāņu jenu. Gribētos vēl pāris Fidži salas, bet tas, kā nu sanāks.

Zinu, ka daži no jums šekeļus pārvērš dolāros, kāds šekeļus pārvērš dolāros un atpakaļ, taču tas nav mans ceļš, saprotiet? Tāpēc, mani mīļie, mans plāns ir viltīgs un prasts. Es saņemu mantojumu.

Francijā, pieņemsim, nomirst večuks gejs, bagātnieks, kuram pieder vairākas lidmašīnas, sarkana skaista laiva un neliels ciematiņš ar labības lauku līdzās. Neesmu aizspriedumains, taču viņam jābūt gejam, lai Nastja blakus tam varētu justies svabadi. Jo Nastja arī nav vīze, un arī grib savus septiņus miljonus eiro. Miljonāram jābūt vecam, lai es sevi nenolemtu liekai tuvībai un sīpolainām bučām. Spēki viņu jau atstājuši, un viņš var virzīt vajadzīgajā gultnē vien finanšu straumes. Saprotiet? Un, lūk, viņa mīļākais pirms daudziem gadiem ir miris Āfrikā, safari zem žirafes kājām, un miljonārs to nevar pārdzīvot. Nodēvēja laivu –„Žofrejs”, bet tas arī viss. Tagad viņš ir savecējis un bagāts, un grib atstāt mantojumu, taču nezina kam. Un te – es. Rudzpuķu acīm, vienkāršs, ar nelielu pauguriņu uz deguna, rudziem matos un dziedu kā lakstīgala. Viņš, neskaidri izrunājot „r” vai „l” skaņu un dvešot mīlestības vaidus, nolemj man novēlēt septiņus miljonus eiro, divus miljonus japāņu jenu, māju Bretaņā un ciematiņu ar lauku. Es jūs visus, mani mīļie, iedabūju uz pieņemšanu, stādu priekšā kā savas māsas un brāļus, un viņš novēl arī jums.  Un taktiski nomirst. Mēs raudam dienas septiņpadsmit, pārsvarā no laimes, un tad sākam mantot.

Nezinu, kā  jūs, bet es kļūstu bagāts ar augstu stila izjūtu. Uzreiz atbrīvoju dzimtcilvēkus, laižu vaļā govis un putnus, izmetu kiču un nopērku zviedru minimālismu, atrauju logus, lai senajā mājā top svaigāks. Atstāšu sev, varbūt, divas bābas un dažreiz tās izdzīšu uz pilsētu, lai stāsta par manu labestību.

Jums droši vien šķiet, ka es visu notriekšu un pēc gada iešu ubagot. A vot i nē. Es ielikšos, investēšu, atvēršu džema vārītavu, seksuālo pakalpojumu biroju, trīskāršošu mantību, izpirkšu Kaļiņingradas apgabalu un ieviesīšu tur demokrātiju. Nevēlamos izsūtīšu.

Nu?! Kā izplānots! Un mūs, krievus, vēl dēvē par nepraktisku nāciju! 

Ja jums ir pazīstami geji-miljonāri gados, lūdzu dariet man zināmu. Ikviens pa tukšo nomiris gejs-miljonārs mūs attālina no mūsu sapņa.

velns viņu rāvis, tautu!

 

***

Universālveikals Harrods palicis atmiņā tualetes dēļ. Es ieraudzīju šokolādi, kas maksāja 50 mārciņas, un no valūtas konvertēšanas man savajadzējās uz tualeti. Bet, kur tā atrodas? Es braucu burvīgos, skaistos liftos, kāpu pa trepēm, augšup, augšup, kā norādīts. Pie pašām debesīm bija tualete.

Toilet.

For ladies and gents.

Es pagrūdu durvis. Tās nekustēja. Vilku uz sevi – tas pats. Bargs uzraksts brīdināja: Gentlemen. Es iztaisnoju muguru un nočukstēju: „How do you do?” Nelīdzēja. Varbūt uzkopšana? Avārija? Sanitārā diena? Karaliska persona? Sekss? (viņiem tak ir Kembridža, Oksforda…) Te durvis pavērās, no tualetes iznāca vīrietis. Viņa smaržas bija lieliskas, kurpes spīdēja. Varētu iešmaukt ejā, tomēr neērti un atspere noteikti ir cieša.

Aplūkoju sienu. Nekāda monētu automāta, nekāda zvana, nekādu cerību. Atkal pavērās durvis, un atkal parādījās vītrietis. Cienīgi sirms ar zīda šalli ap kaklu. Vīrietis pasmaidīja un pacēla cepuri. Gentlemen. Lord. 

Lūk, tā – šķiru sistēma, nodomāju. Dzimte, protams – mirusi, taču šķira ir dzīva. Būtu stulbi uzskatīt, ka esmu še gaidīts. Esmu – zēns, boy, Pips, draudziņ-Beits-padod-aproces pogas.  Harodsā dzied operdziedātājas, Bekingemas pilī – paradīzes putni, Vindzoras parkā Karaliene dzied God Rest You Merry, Gentlemen, smalki un daiļi, baro vāverītes ar riekstiem, kas maksā 800 rubļus. Un šeit es – ar degunu, vecu šalli, trijnieku fizkultūrā, urīnu gaiši dzeltenā krāsā, krievu zemnieces (mikrobioloģes) dēls, kurš laužas karaliskajās tualetēs. Vācies prom!

Es aizvāktos, taču Londona ir liela, varu nepaspēt. Stūrī pamanu trešās durvis. Disabled. Kaut kādā nozīmē tas esmu arī es. Paraustu rokturi un – tieku iekšā. Paldies dievam, paldies demokrātijai, Barakam Obamam, visiem, visiem. Esmu aplaimots. Pasaule pieder ikvienam. Es nelikumīgi izmantoju Eiropas civilizācijas augļus, apkārt – greznums un marmors. Es uzdancodams bagātīgi ieziepēju rokas un vaibstos spogulī.

Un pēkšņi pils bēniņos atskan dēmoniski smiekli. Respektīvi – kāds klauvē pie durvīm.

Acu priekšā aizzib visa dzīve. Es, prāvdegunainais draņķis, esmu ielīdis invalīdu tualetē un priecīgs šeit dejoju. Taču tūlīt mani atmaskos. Kāds ratiņkrēslā, apkalpotājs, policijas virsnieks, Karaliene ar vāverītēm. Esmu izglābis kaķi, biju laipns pret kaimiņieni, šķērsoju ielu, lai iedotu naudu nabagam, esmu gatavojis nesliktu ābolu pīrāgu, tomēr, lūk, šādi, aiz sīkumaina zemiskuma, garīga skopuma, piepeši kļūsti par Soņu, Sophie, vidusmēra Tolstoja varoni. It kā neesi slikts cilvēks, taču laimīgs nebūsi. Nataša Rostova, piemēram, skrēja un smiedamās atvieglojās upītē, bet tu izvēlējies krāpjoties čurāt uz marmora. Es raugos spogulī. Es neieredzu sevi.

Pūlos sataisīt grimasi, kāda varētu būt cilvēkam ar attīstības traucējumiem. Kas to zina, kāda man ir disabilities. Tak nē, nesanāks, apraudāšos. Karaliene piecērt kāju. Nosvīstu, manas rokas dreb, tūliņ dabūšu insultu. Beidzot saņemos. Veru durvis, paveros. Pretī stāv slaids tumšādains jauneklis-apkopējs. Viņš, samiedzis acis, novērtē mani. Mirkli kavējies, eju laukā. Klibodams.

Mana seja svilst. Attālinos kā melīgs, klibs, neslēpti nemīlēts Tolstoja varonis. (Jurijs Kuragins. Turpmāk romānā nav pieminēts). Aiz stūra, pārstājis klibot, pielieku soli un metos pa kāpnēm lejā, nobraucu ar liftu. 

– Bende! – liftā nosacīja itāļu tūrists. Klusi, taču skaidri un stingri.

 

***

Ak, Dievs, pusstundu kājām pa pē Maskavas centru.

Sākumā es prātoju par putniem un par to, vai mūs mīl tā, kā mēs pasūtījām. Un pat viegli saskumu un nospriedu, ka jānogriež mati. Bet tad nolēmu apiet izrakto ielu un, protams, nokļuvu citā izrakumu epicentrā. Cietos ilgi, taču vienā brīdī domās sāku atkārtot „bļaģ”, vienkārši tāpat, katram gadījumam. Bļaģ, bļaģ, bļaģ.  Man tas pat mazliet iepatikās. Es viļāju uz mēles šo [bļ], vilku [ааа] un beigās nocirtu  [ģ]. Kļuva karsti, visapkārt žogi, barjeras, un es nolēmu piemetināt „vot”. Sanāca „vot bļaģ”, skaidri un ritmiski. Vot bļaģ, vot bļaģ, vot bļaģ. Tad es nogriezos  Avīžu šķēsielā. Tur ar āmuriem dauzīja bruģi, kaut kāds traktors-transformeris ar dzelzs dzeloni drupināja asfaltu, priekšā slīpēja akmeni (piemēram) un smirdīgs putekļu mākonis sitās man sejā. Es neelpoju un pieplusoju vārdiskumu. Jebaķ, jebaķ, jebaķ. Es centos aizbēgt no putekļiem, taču pēkšņi BMW u.c. sadomāja braukt, un es varēju izvēlēties nāves veidu. „Nekad vēl Avīžu šķērsiela nav bijusi tik ļoti šķērsām pežai”, – nervozi  nodomāju. Un te es it kā iznācu uz Tverskaja, taču Tverskaja kā atspere mani atsvieda atpakaļ. Tur bija žogs un koka segums, pa kuru ciešās rindās slāja ļaudis, daži pat ar čemodāniem. Es raudzījos žogā.

Puškins Aleksandrs Sergejevičs – tā tur bija rakstīts.

Puškins, suka, Aleksandrs Sergejevičs, dārgie pilsētnieki. Palasiet, lūdzu, informāciju par Puškinu AS, jo jums taču kaut kas ir jālasa, iekams jums, teiksim, amputēs kāju vai ausi. „Ta job tvaju maķ!” – es iesaucos, itin kā uz Puškinu Aleksandru Sergejeviču, taču patiesībā ne uz viņu, nē. Cilvēki blakus sabijās, attiecināja to uz sevi un ņēma pie sirds, un pašķīrās. Es metos tālāk, slavējot Tureta sindromu.

Es neieredzu pē Maskavas ielu remontu, pat, ja pēc tā Maskava kļūs Vīne (nu un uzsliesies jaunas valdības vasarnīcas), es vienalga to neieredzu. V pizdu un punkts.

Jā, es mācu bērniem krievu valodu, literatūru, sagatavoju, konsultēju, izkopju runu, bļaģ. Rakstiet, zvaniet.

 

No krievu valodas tulkojis Einārs Pelšs