— Vieglā Bībele ar autora komentāru

Par Arno Jundzes romānu Sarkanais dzīvsudrabs (Dienas Grāmata, 2017).

Jāatzīst, ka Arno Jundzes ieguldījumu sērijā Mēs. XX gadsimts gaidīju ar zināmu nepacietību – kādā pasākumā dzirdēju fragmentus no tolaik vēl nepublicētā romāna. Fragmenti ieintriģēja ar itin precīzām detaļām, gaišu smiekliņu un labi uztveramu valodu. „Viegli lasāms gabals,” es toreiz pie sevis nospriedu, un, jāatzīst, ka, lai arī šim romānam ir cienījams apjoms, tas izlasāms patiešām zibenīgā tempā.

Sarkanais dzīvsudrabs ir jēdzīgi strukturēts desmit nodaļās, katru no tām ievada kāds vēsturisks fakts (acīmredzot kā attiecīgā perioda spilgtākā ilustrācija). Šāda hronika visnotaļ palīdz lasītājam orientēties dinamiskajā romānā attēlotās desmitgades vēsturē un vedina ne vien uz personiskām atmiņām, bet arī prātojumiem, kā šie notikumi turpmāk ietekmēs romāna varoņus (ja ietekmēs). Par visa romāna moto autors izvēlējies citātu no Vecās Derības, ja pavisam precīzi – valdnieka Hiskija teikto pravietim Jesajam: „Kaut tik manā laikā būtu miers un drošība”. Visai bibliski autora skatījumā izvēršas arī deviņdesmitie − nekādas drošības, protams, nav. Nedz čekas aģentam, kuru autors stereotipējis kā katrā sīkumā klišejisku geju, turklāt kādas dīvainas iegribas pēc piešķīris viņam segvārdu „Valis” (un uzvārdu, attiecīgi, Zivtiņš, tā teikt, tuvāk ūdeņiem), nedz jaunajam biznesmenim Laimonim, nedz izbijušam mežabrālim Jurim, nedz Jura māsām Dzidrai un Spulgai, nedz arī tālaika jaunajiem – Žanetei, Jānim vai Artūram.

Un, ja jau esmu ieminējusies par stereotipēšanu, tad ar to arī jāturpina – lāgiem romāna nopietnajā problemātikā iedziļināties traucē grūti apvaldāma vēlme ieķiķināties, diemžēl tais vietās, kur autors par ķiķināšanu diez vai domājis – lielākoties tālab, ka kaitinoša un robusta maskulinitāte šļācas teju vai no katras lappuses. Tā atspoguļojas gan banālos izteikumos (17., 345. lpp. un citviet), gan stīvos un seksistiskos dialogos, kas tēlus banalizē vēl vairāk tais sižeta pavērsienos, kuros lasītājam jau sāk šķist, ka vairāk jau nu tiešām nav iespējams (piemēram, „vīru sarunas” 44. un 45. lpp., 62.−65. lpp., 82.−83. lpp., 292.−295. lpp. utt.). Teju visām kuslajām sievietēm, atskaitot Zentu, sižeta gaitā tiek piekabināts kāds vīrieškārtas pārstāvis – vīrs, brālis vai dēls. Diemžēl stereotipiska ir arī Zenta ar savu brūnaļu – lai arī autors pēcvārdā (kuru drīzāk gribētos saukt par autora recenziju savam romānam) mudina lasītāju saistīt šo tēlu ar Ziedoņa Poēmu par pienu, vismaz manā galvā šie gali kopā līdz galam tā arī nesavilkās – iespējams, tālab, ka Zentas tēlam trūkst jelkāda rakstura, ja par tādu neuzskatām zināmu pamuļķību, tas ir anonīms kā politikas lielveikala apmeklētājs. Minēšu tikai dažus piemērus – par skorpioniem Zenta uzzina no avīzes (57. lpp.), no visiem romāna varoņiem tieši Zentai patīk gan Anatolijs Gorbunovs (jo solīds un smuki runā – 58. lpp.), gan Andris Šķēle, jo (atkal) smuks taču, un solīds (345. lpp.), un līdz ar to šajā tēlā diemžēl nekādi nenolasās paša autora interpretācija¹. Ja vien, protams, nepieņemam, ka tāda nu reiz ir latviešu sieviete – strādīga, lētticīga, uz kritiskiem spriedumiem absolūti nespējīga un bez mazākajām vieduma pazīmēm, neraugoties uz cienījamo vecumu. Kurpretī latviešu vīrietis, protams, biedrojas ar vilku, kā gan citādi.

Līdz nejēdzībai stereotipēts ir arī Arhivārs un vēl jo vairāk – viņa dēls Igors, kurš ir cauruncauri ļauns, tik ļauns un naivs, ka viņā nav ne kripatiņas psiholoģiskas ticamības (jāatzīmē, arī stāstā par viņa paveikto slepkavību ievijas gluži fantastiskiem diegiem šūtas ainas, jo nekādi nespēju iztēloties kādu nejaušu cilvēku, kas tāpat vien stāv pie loga un ar VHS kameru filmē kaimiņa atgriešanos mājās). Tieši tāpat arī Nikolajs, liels kā lācis, un tāpēc, protams, arī lādzīgs un strādīgs, gluži kā no Viļa Lāča romāna izkāpis. Nemaz neminēsim Žaneti, kas ir tik tikumīga un savākta, ka labāk izvēlas vientuļās mātes likteni, nekā milzīgo risku vismaz pamēģināt satikties ar vienas nakts sakaru (kuram, starp citu, ir, lai arī pilnīgi nesaprotami, tomēr acīm redzami nopietni nolūki) – varbūt te runa par kādu specifisku latviešu sieviešu intenci uz vientulīgām ciešanām, veltoties darbam?

Bet lai nu paliek varoņu trūkumi. Vislielākā grāmatas problēma ir autora pēcvārds. Rodas sajūta, ka arī lasītājs tiek uzskatīts par pastulbu, jo pats nespēs saskatīt nedz to, ka Arhivāra raibais dzimtas koks atspēko mītu par „tīriem latviešiem”, nedz simbolisko Otrā pasaules kara noslēgumu Jura tēlā, nedz Dagnijas un Nikolaja tēlā iemiesoto cerības līniju utt. Vai arī varbūt autors mēģinājis jau laikus atspēkoties no nīgrām feministēm, kam varētu nepatikt un šķisties pārprotams kāds no viņa tēliem? Kas zina, tomēr atkal gribas atgādināt izdevējiem trīsreiz nomērīt, pirms lūgt autoram grāmatas ietvaros pašam komentēt tās saturu. Varbūt jēdzīgāk būtu bijis pēcvārda vēsturisko komentāru lūgt uzrakstīt, teiksim, kādam lasošam vēsturniekam (kādu mums taču netrūkst).

Bet neteiksim, ka slikts manai subjektīvajai acij šķita pilnīgi viss. Ja palūkojamies uz šo romānu tā, kā uz to primāri būtu jāskatās – kā uz Latvijas vēsturei veltītu daiļdarbu –, var tikai apbrīnot autora paveikto darbu. Grāmatas spēks ir detaļās, kuras redz vai piedzīvo varoņi – atšķirībā no dažiem citiem romāniem, kas izdoti šajā sērijā, tās neuzkrītoši ievijas sižetā (piemēram, 117. lpp., 138. lpp. u.c.). Ja piever acis uz Laimoņa tēla bezraksturu, arī stāsts par viņa centieniem nopelnīt un iedibināt savu biznesu un cīņu ar reketieriem pieskaitāms precīzajām laikmetu raksturojošām detaļām (kas, starp citu, arī padara šo romānu tik viegli lasāmu). Tas pats sakāms par Jāņa ģimenes stāstu (diemžēl ne par pašu Jāni). Jundzem ir izdevies ļoti precīzi atrast daudzas raksturīgās iezīmes vienā no raibākajiem laikposmiem mūsu vēsturē un tālāk nodot tās lasītāja vērtējumam. Tāpēc romāns rosina dalīties atmiņās un tādējādi reflektēt deviņdesmito notikumus mūsdienu kontekstā, līdz ar to var uzskatīt, ka visnotaļ attaisno kaut kādu lasīšanas mērķi. Tomēr tikai tādā gadījumā, ja uztrenējam spēju tvert notikumu atspoguļojumu, nevis meklēt šajā romānā stāstu par cilvēkiem. Neatkarīgi no tā, skaidrs ir viens – lai ko burkšķētu jauni literatūrkritiķi un nīgras feministes, šis būs daudz lasīts un gan grāmatnīcās, gan bibliotēkās iecienīts un pieprasīts romāns.

1. U. Adamaite, Intervija ar rakstnieku Arno Jundzi. Sapratu, ka tik baisi nevaru, Kultūras Diena, 28.10.2017. Pieejams tiešsaistē: https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/intervija-ar-rakstnieku-arno-jundzi.-sapratu-ka-tik-baisi-nevaru-14183700, skatīts 17.11.2017.  (atpakaļ uz rakstu)