— Lupa

 

Foto: no personīgā arhīva

 

I

Un nebija citu dienu, un nebija citas brīvības. Gadījās tā retā sestdiena, kad pusi dienas varēja pavadīt harmonijā ar sevi un pasauli un pie viena aizvest Verku uz restorānu. Nebija tā, ka Verka tik ļoti gribēja un atklāti uzprasījās tieši uz restorānu, vienkārši, nu patiešām, cik var. Viņš taču arī cilvēks, viņš taču arī saprot. Un viņa ir cilvēks, un viņa arī saprot. Bet viņa pagaidām saprot, saprot, bet pēc tam vienreiz − nesapratīs. Vai arī pateiks, ka nesaprot. Nauda paliek nauda − kaut gan viņš bija pārliecināts, ka tik saldu un bezbēdīgu dzīvošanu Verkai neviens cits nenodrošinās. Ja vēl viņa būtu jauniņa padumja blondīne ar pupiem, ar nobrieduša vīrieša pajaunas mīļākās standarta prasībām. Tad gan, tad nekādu problēmu, protams. Vienu pazaudēja, nākamo sameklēja. Dzīve ir gara, miesa jauna, uz priekšu ar dziesmu. Verka bija citāda. Vai arī viņš sevi tā mierināja, domādams, ka Verka ir citāda. Pirmkārt, viņai bija zem trīsdesmit. Otrkārt, acīm redzami viņai bija smadzenes − vai vismaz kaut kāda to imitācija. Viņai ļoti patika parunāties „par gudrām lietām”, kā viņš klusībā to dēvēja. Viņu pašu šādas sarunas nesajūsmināja. Tās lika viņam saspringt. Proti, viņš naturāli saspringa. Tāpēc ka Verkas sarunas par gudrajām lietām aprobežojās ar kopīgu paziņu (gluži skaidru iemeslu dēļ tādu bija maz), jaunāko filmu un Verkas izlasīto grāmatu apspriešanu. Paziņas viņš neaprunāja, jo nepatika runāt par cilvēkiem sliktu. Bija viņam tāda vājība, viņš uzskatīja, ka jebkuram cilvēkam ir vismaz kaut kāds, taču talants. Un vai maz kad un kur šī cilvēka talants var noderēt viņam pašam. Ja nu piepeši aiziet tik tālu, ka viņš smēķē ar Verku gultā (tikai tur arī to atļāvās) un apspriež cita šķielēšanu vai arī pilnīgu stila iztrūkumu apģērbā. O! Apģērba stils bija Verkas jājamzirdziņš. Jāatzīst, viņa ģērbties prata. Turklāt mainīja šos pašus stilus neticami viegli, atkarībā no garastāvokļa. Te parādīsies kā sieviete vampīrs no trīsdesmitajiem − Marlēna Dītriha, asinssarkanas lūpas, bālinbāla sejas krāsa, papiross divdesmitcentimetru iemutī, nu, un viss pārējais. Te pēkšņi aizies uz solāriju un pārtaps iedegušā biezlūpainā bārbijgerlā. Te atkal uzradīsies rūdītas intelektuāles veidolā, it kā nevērīgi apģērbta, it kā nepiešķirot šiem ārējiem atribūtiem ne mazāko nozīmi, taču, kā viņš zināja, izmēģinot šo nevērību stundām ilgi, spoguļa priekšā piemērojot atribūtus un trenējot vienaldzību. Bet kas viņai cits atliek. Katram nepieciešams kaut kā izklaidēties. Verka izklaidējās šādi. Sarunāties par kino viņš arī nevarēja, jo viņam nebija laika skatīties kino. Bet grāmatas viņš nelasīja principā. Ko tās varēja viņam pavēstīt tādu, ko viņš pats jau nezinātu? Paldies dievam, dzīve ir pietiekami vienkārša. Prāts ļāva gūt panākumus. Gudrs ir tas, kam daudz naudas. Vai − ja arī naudas nav šobrīd − tā ir perspektīvā. Vai vēsturē, proti, pagātnē. Viņš pieļāva, ka arī nauda var apnikt. Viņu interesēja ne tik daudz nauda pati par sevi − kaut gan būt bagātam bija patīkami, ko tur slēpt, − bet gan mūžīgā cīņa par naudu. Paņēmieni, kā nopelnīt. Kombinācijas. Gambīti. Figūru upurēšana ar sekojošu žilbinošu galotni. Tā bija viņa spēle.

Bet Verka, jā. Verka spēlēja visu pa druskai un neko pamatīgi. Bet uz restorānu viņš viņu aizveda, jo sāka mocīt sirdsapziņa. Skaidra lieta, visi pieauguši cilvēki, neviens negrib saldi puņķoties, bet tomēr. Pēdējo divu trīs mēnešu laikā viņi iztika vienīgi ar īslaicīgām tikšanās reizēm viesnīcās. Viņš neloloja ilūzijas, ka Verka nesaprot, kāpēc viņa viņam vajadzīga. Vienīgi, lai nomestu sasprindzinājumu darbdienas vidū − un pēc tam atkal mestos cīņā. Taču mūžīgi tā nedrīkst. Vēl pirms gada viņi pamanījās pat kopā iet uz kaut kādiem koncertiem. Mūzika atšķirībā no grāmatām un kino nešķita bezjēdzīga. Mūzika dāvāja noskaņu un atslābināja. Un vispār cilvēka dzīvē ir jābūt kādam vēdlodziņam, pa kuru nolaist tvaiku. Nevar taču visu pakļaut vienīgi naudai, ārprātā dzenoties tai pakaļ. Kaut gan no domas kļūt par miljonāru viņš nebija atteicies. Galu galā, vajag izvirzīt sev kaut kādus uzdevumus. Vārdu sakot, Verka bija laba tieši ar to, ka viņa bija it kā bez pretenzijām. Varbūt viņa kaut kā bija iekārtojusi savu dzīvi bez tām. Viņš uzskatīja, ka viņam nav tiesību par to interesēties. Tā paša iemesla pēc. Viņš pietiekami skaidri bija izvirzījis prioritātes un ar savu uzvedību lika saprast, ka viņa vajadzīga viņam tikai seksa dēļ. Bet tur viņa bija karaliene. Redz, lai no kuras puses skatītos, lai kā censtos citādi iztulkot iepriekšējo frāzi, Verka bija tīrs un nesaduļķots ideāls. Un viņam vienkārši nepietika spēka, laika un vēl kaut kā, lai atteiktos no šiem drudžainajiem mežonīgajiem iebrukumiem viesnīcā uz stundiņu vai pusotru. Verkai it kā pret to nebija nekādu iebildumu. Nerīkoja histērijas, nezvanīja uz mājām, riskējot uzrauties uz sievu un līdz ar to izbeigt jautrību uz visām reizēm. Nepieprasīja dārgas dāvanas. Viņai pilnīgi pietika ar naudu, ko viņš pārskaitīja pēc pirmā lūguma. Attiecības bija visnotaļ komerciālas. Turklāt tādas tās nebija pašā sākumā, bet kaut kā attīstījās laika gaitā. Droši vien tad, kad Verka saprata − viņš nešķirsies no sievas un vispār neielaidīs viņu savā dzīvē kaut kādā citā līmenī. Nuja, vēl varēja viņu vadāt sev līdzi komandējumos. Tur, jā, tur veselu dienu viņa varēja sajusties līdzīgi karalauka sievai. Un atkal nevarēja saprast, kā viņa to uztver. Viņa bija kaut kā mierīgi vēsa un vienaldzīga. Izpildīja tieši to, ko viņš klusībā vēlējās no viņas, proti, viņaprāt, uzvedās ideāli. Taču nekādas personiskās iniciatīvas. Nekad. Ne reizi pēdējā gada laikā. Kopš tā brīža, kad viņu attiecības nolaidās līdz kaut kādam dzīvnieciskam līmenim.

Un lūk. Viņu sāka mocīt sirdsapziņa. Viņš uzskatīja, ka zina un saprot sievietes. Un viņam šķita, ka neviena sieviete nepiekritīs tādai dzīvei. Pat ja pēkšņi neprātīgi mīl vīrieti. Attiecībā uz Verku par to viņš nekad nebija domājis, baidījās. Skaidrs, ka viņai bija labi ar viņu − bet atkal tikai tīri fizioloģiski. Taču pat viņš zināja, ka ne tikai tas no svara. Un viņš izdomāja šo gājienu uz restorānu kā tādu veicināšanas balvu. Viņš atcerējās, agrāk Verkai bija paticis. Pirms kādiem trim gadiem viņi gandrīz vai dzīrās izveidot pilsētas restorānu karti. Kur tikai viņi nebija ieklīduši! Pēc tam tas viss kaut kā noplaka, jā, kā vienmēr, pārstāja būt tik saistošs, pārstāja būt tik nepieciešams. Patiesību sakot, redzēt viņu joprojām bija nepieciešams, gulēt ar viņu − bez tā vispār bija grūti iedomāties savu dzīvi. Bet veikt kopā ar Verku kaut kādas citas darbības − vajadzība bija zudusi. Un pat ne vajadzība zudusi, vajadzība kaut kādā veidā viņā vēl bija saglabājusies. Ja viņš pats sev uzdeva jautājumu, uz kuru pats sev pieprasīja godīgu atbildi, jautājumu par to, vai viņš vēlas pavadīt laiku ar Verku ārpus šīm bezgalīgi identiskajām iestīvinātajām slimnīcas gultām, − viņš izbrīnīti un godīgi atbildēja sev „jā”. Taču vispārzināms, tas vienkārši vairs nebija tik nepieciešams, lai tādēļ atliktu citas lietas. Vispirms vajadzēja lasīt biržas ziņas, skolot padotos, konsultēties ar juristiem, veikt azartiskus un riskantus darījumus − un tikai pēc tam, jau vēlāk, uznāca domas par Verku, par vēlēšanos viņu ieraudzīt, bet tobrīd bija palikusi tikai pusstunda laika, un viņš, ko kājas nes, steidzās uz kārtējo viesnīcu, lai ātri, dzīvnieciski nolaistu tvaiku un pēc tam atstātu Verku, ziedu ieskautu, domīgā apmierinājumā.

Restorānu izvēlējās viņš. Iespējams, tieši to darīt nevajadzēja. Iespējams, tieši tā bija lielākā kļūda. Kaut gan − ko tur vairs − nav tādu kļūdu, ko nevarētu izlabot. Vienkārši, ja jau viņš to darīja viņas dēļ, ar mērķi sagādāt viņai prieku, vajadzēja arī sniegt viņai iespēju izvēlēties. Varbūt tieši tajā vietā viņa negribēja būt. Bet viņam pēkšņi sagribējās šo amerikānisko prastumu, pompozitāti un gigantismu. Sagribējās apēst drausmīgi milzīgu hamburgeru − tieši tādu, kādus pasniedz restorānos − un uzdzert virsū arī kaut ko neticami kaitīgu. Pablenzt uz šiem neizprotamajiem beisbolistiem, kas zibinājās katrā no četriem telpā izvietotajiem televizoriem.

Vispār viņš rūpējās par savu veselību. Reizi nedēļā sporta zāle, reizi nedēļā baseins. Iznesība un jauneklīgums bija viņa tēla sastāvdaļas. Viņa darba sastāvdaļas. Citādi viņš pārstātu sajusties kā piraija. Tāda vientuļa gigantiska piraija ar buldoga sakodienu. Nežēlīga un nesaudzīga. Iekožas upurī uz visiem laikiem. Taču reizēm pat šai iznesīgajai piraijai gribējās sadumpoties. Gribējās pēkšņi pasviest pakaļkājas gaisā un izrauties ārpus paša sev izzīmētā apļa. Apēst hamburgeru. Veselu kalnu frī kartupeļu. Nodoties pirmatnīgajām kaitīgajām baudām. Bet ar ko gan citu to varēja īstenot, ja ne kopā ar Verku.

Apbrīnojami, bet viņa piekrita viņa izvēlei. Par spīti tam, ka vienmēr bija izvēlīga, izsmalcināta līdz pat manierīgumam. Kaut kāda estētikas kodeksa (ko viņš nekad nesaprata) mazākais pārkāpums izraisīja Verkā teju nelabumu. Viņai bija pašai savi priekšstati par to, kas ir smalks, bet kas pretīgs, bezgaumīgs un līdzinās zaļām vilnas zeķēm. Tā bija viena no viņas frāzītēm, par ko viņš ilgi domāja, bet līdz galam nespēja saprast: „Tas ir tā, kā uz operu ejot uzvilkt zaļas vilnas zeķes un fraku,” − viņa sacīja un acīmredzot uzskatīja, ka tas izskaidro visu. Viņam tas neko neizskaidroja, taču viņš nestrīdējās.

Bet tagad viņa piekrita. Dievs zina, kādu apsvērumu vadīta. Varbūt viņā piepeši bija pamodies pretrunīgais antiestētisma gars, viņš zināja šo viņas īpatnību, kad sarunu biedri un apkārtējie bija nodomājuši viņu pārsteigt ar kaut ko izsmalcinātu, kaut kādu, piemēram, Vivjenas Vestvudas apmetnīti vai Debisī Pavanu, bet Verka dažreiz, tikai (kā viņš nodomāja) pretimrunāšanas dēļ, ietērpās kaut kādā lētā fabrikas Sarkanais sarkanums rupjvilnas vamzī un devās uz Džonija Rotena koncertu. Tas tā, piemēra pēc. No otras puses, varbūt viņš centās sev paglaimot klusā cerībā, ka viss ir daudz vienkāršāk − viņa vienkārši bija sailgojusies pēc viņa, sailgojusies nevis fiziski, bet pēc šiem īsajiem laiksprīžiem, ko viņi pavadīja kopā − kā agrāk, kā nesen, kā sākumā. Un šajā gadījumā, jā, viņai bija vienalga, kurp doties, galvenais, kopā ar viņu.

Pasūtīja diezgan ātri − ja nu kas jānovērtē amerikāņu restorānā, tad personāla izveicība un izskolotība. Mīlīga meitenīte atskrēja tikpat kā uzreiz, tikko viņi piezemējās pie galdiņa. Pateica, ka ilgi nebūs jāgaida. Pēc visa spriežot, nemeloja. Oficiantes skraidīja pa zāli kā uzvilktas. Lūk, viena tieši paskrēja garām − viņš pat nepaspēja saskatīt seju, pagriezās vienīgi, lai palūkotos uz viņas muguru, kas attālinājās virtuves virzienā. Tā nebija viņu oficiante − tik un tā bija skaidrs. Viņu meitenīte bija blondīne, vismīlīgākā no visām, kā viņam šķita. Turpretī šai, kas attālinājās, bija nejaukā rudumā krāsoti mati. Lai kā steigtos, lai kurp dotos, skaistas sievietes viņš pamanīja vienmēr. Rakstura īpašība, neko darīt. Tieši tā viņš reiz pamanīja arī Verku. Kaut kādā furšetā, laikam par godu kāda biznesprojekta noslēgumam. Apbrīnojami: projektu vairs neatcerējās, bet notiekošais furšetā joprojām skaidri acu priekšā. Notikums tomēr. Jā, Verku arī viņš pirmoreiz ieraudzīja no muguras. Tieši tāpat viņa pagāja viņam garām, mazliet pašūpojot galvu − kaislīgas koķetes neapzinātā žestā − un viņš nespēja nepalūkoties viņai nopakaļ. Nespēja nenostāties cīņas pozīcijā un neiet viņai pakaļ. Viņš uzsmaidīja pretimsēdošajai Verkai, kas pļāpāja kaut ko savu, nenozīmīgu un ikdienišķu. Sānskatā uzķēra kaut kādu kustību. Pagriezās. Taču ieraudzīja tikai oficiantes muguru, kas attālinājās kaut kur virtuves virzienā. Atkal tā pati, rudā. Bet viņu mīlīgā blondīne jau kādu laiku nebija redzama. Sākumā tik aktīvi skraidīja viņiem apkārt, pārliecinājās, vai viņiem ērti, vai viss kārtībā, atnesa dzērienus. Bet Verka tik mīlīgi dūdoja par kaut kādām draudzenēm, šopingu, kaut kādām dejām ap pilonu, par kurām domāja, pierakstīties vai ne, skanēja kaut kā dīvaini − „stripaerobika”, taču, no otras puses, visi saka, ka vislabāk palīdzot sevi uzturēt tonusā. Viņš pasmaidīja. Verkai piestāvētu dejot striptīzu. Tajā zināmā mērā izpaudās viņas būtība. Tikai dārgā iestādījumā, īpaši tikumīgā. Tādā, kur skatīties − lūdzu, skaties, bet aizskart − nē, nē, neparko. Nemaz nerunājot par ko citu. Jā. Verka daļēji bija viņa vitrīna. Grezna, dārga viņa statusa vitrīna. Tāpēc noteikti viņa biežāk jāizved sabiedrībā. Lai apskauž.

Sānskatā uzķēra kaut kādu kustību. Pagriezās un ieraudzīja oficiantes muguru, kas attālinājās virtuves virzienā. Rudā. Kaut kas šķita dīvains. Viņš atkal paskatījās uz Verku. Iedzēra malku kolas. Verka klusēja un lūkojās viņā. Viņš pagriezās. Rudmatainā oficiante attālinājās virtuves virzienā.

Tagad viņš jau mērķtiecīgi pagriezās un sāka skatīties atpakaļ. Taču kaut kas telpā bija nobīdījies, it kā pārtītos filmiņa, un reizi pa reizei viņš vienmēr redzēja oficianti no mugurpuses. Tieši gaisā kaut kas nemitīgi pārtinās kā DVD diskā, pagaisa, un oficiante attālinājās virtuves virzienā. Nepietuvojoties. Viņš papurināja galvu, paskatījās uz Verku. Viņa sēdēja un smaidīja. Klusēja. Tādā pašā pozā kā pirms piecpadsmit minūtēm. Paskatījās atpakaļ − oficiante attālinājās, nepietuvojusies. Viņš papurināja galvu. Oficiante attālinājās. Viņš sēdēja šajā amerikāņu restorānā un bija vienīgais cilvēks, kurš spēja patstāvīgi mainīt savu rīcību. Viņš piecēlās un pamēģināja pārķert oficianti no virtuves puses. Precīzāk sakot, viņš pamēģināja to izdarīt. Pamēģināja pamēģināt. Pamēģināja pamēģināt pamēģināt. Kaut kas gaisā neskaidri savirpuļoja, telpa sačunkurojās − un lūk, viņš atkal sēdēja pie galdiņa, bet oficiante attālinājās virtuves virzienā. Viņš pamēģināja vienkārši apsēsties citādi − tas pats efekts. Lai ko viņš darītu, ieslēdzās pārtīšana, un viņš atkal atradās tajā pašā vietā un tajā pašā pozā, vērojot, kā attālinās rudās oficiantes mugura. Viņš sāka runāt ar Verku.

− Tu arī to jūti? Vai tikai es viens? Tu neredzi neko dīvainu? It kā visapkārt viss būtu uzkāries? Nu, tā kā citreiz disks uzkaras DVD atskaņotājā. Jūti, nejūti?

Verka joprojām klusēja un smaidīja. Sevis izteiktos vārdus viņš dzirdēja skaidri, tomēr ne kā vienmēr. Tie it kā bija uzklāti īstenībai vēlāk, kāda cita, kvalitatīvāka, nomērķētāka saundtreka veidolā. Bija tāda sajūta, ka viņa vārdi izskanēja absolūtā vakuumā. Nekas nemainījās. Oficiante gluži tāpat attālinājās, Verka gluži tāpat smaidīja. Viņš pamēģināja iziet no restorāna un restartēt, ienākt iekšā no jauna, taču nē. Tas pats efekts. Turklāt viņa organisms neuztvēra šo laiktelpas sačokurošanos, viņš absolūti neko nesajuta brīdī, kad viss atgriezās atpakaļ. Viņu nekratīja, netrīcināja, nekas tāds. Vienkārši kaut kā viņš atkal atradās tajā pašā vietā un pozā. Un oficiante attālinājās. Intervāls starp mēģinājumu piecelties un oficiantes muguras vērošanu apziņā nekādi nepiefiksējās.

Pēc kāda laika, kuru precīzi noteikt nebija iespējams, jo visi pulksteņi, ieskaitot viņa rokaspulksteni un pulksteni viņa mobilajā, rādīja vienas un tās pašas desmit minūtes pāri trijiem, viņš saprata, ka laikam iestrēdzis pamatīgi. Dīvaini, bet tas viņu pārāk nesatrauca. Viņš bija plānojis uzkavēties šajā restorānā ar Verku kādu pusotru stundu, ne vairāk. Pēc tam pavadīt viņu uz mājām un atgriezties darbā, lai apspriestu visādas finanšu kombinācijas un kontrolpakešu uzpirkšanu. Tagad bija strauji un nesāpīgi kļuvis skaidrs, ka nekas tāds nenotiks. Lūk, šis nesāpīgums bija brīnumains. Viņš neizjuta nekādas ciešanas. Parasti, saprotot, ka nepaspēs uz to vai citu pasākumu, ka nokavēs biznesa pusdienas ar partneri, ka neiet viss, kā bija ieplānots, viņu sagrāba izjūtas, ko varētu raksturot kā „puspanika, pustrakums.” Viņš kļuva nervozs, ātri nokaitināms. Kliedza uz cilvēkiem. Varēja pat iegāzt ar dūri pa sienu vai pa stiklu − ja bija pārliecināts, ka tas nesašķīdīs. Vārdu sakot, plānošana un plānu izpilde bija viņam pat ne svarīga, tie bija tādi kā viņa eksistences stūrakmeņi. Ja viņš savu dienaskārtību neierakstīja plānotājā, datora kalendārā vai neuzlika atgādinājumu mobilajā, viņš sajutās neērti, it kā būtu pazaudējis ko nenoteiktu, bet ļoti būtisku. Ir tāda sajūta − tu precīzi zini, ka esi kaut ko pazaudējis, ka tagad tev priekšā visas iespējamās grūtības un zaudējumi, ka tava dzīve tāpēc krasi pasliktināsies un saies grīstē, ja vien vispār nepārtrūks, bet kas tā par tik svarīgu lietu, tu nekādi nespēj atcerēties.

Taču tagad viņš bija mierīgs. Protams, ne uzreiz, bet pēc visiem šiem mēģinājumiem kaut kā izmainīt situāciju. Piecelties, iziet, nomainīt atrašanās vietu, mēģināt parunāt ar Verku. Apjēga, ka, jā, ka viņš iekļuvis kaut kādos laiktelpas žņaugos, ka pasaule ap viņu patiešām uzkārusies, atnāca pietiekami ātri − un vienlaikus atnāca miers. To, pirmkārt, izraisīja apstāklis, ka no viņa vairs nekas nebija atkarīgs, bet ja tā, nav jēgas spirināties − nervi ir jāsargā, un pat ne tā, ka ļoti vajag, nē, tas bija vienkārši neracionāli. Savu racionalitāti viņš turpināja augstu vērtēt pat šobrīd, kad notiekošā saprātīgumam un racionalitātei neparko nebija iespējams noticēt. Tomēr − ja nekas neizmainās, kāda jēga nervozēt un uztraukties? Gan jau tas kaut kad beigsies. Otrkārt, viņš nodomāja, ka, ja jau viss uzkāries, tad visi viņa darbi, tikšanās un biznesa pienākumi arī uzkārušies un gluži tāpat sastinguši gaidīs viņu. Ka tad, kad viss atgriezīsies normā, viņš mierīgi piecelsies, aizvedīs Verku uz mājām un dosies darbos, kas, lūk, viņu tieši šādi gaidīs. Tikai vispirms viņš paēdīs. Velns viņu zina, cik ilgi vēl tas viss turpināsies. Droši vien viņš paspēs izbadēties vēl pamatīgāk.

Un viņš ar tīru sirdsapziņu sāka izbaudīt notiekošo. Pirmoreiz piecu gadu laikā viņam nekur nebija jāsteidzas, varēja mierīgi atslābt un gūt baudu no nekā nedarīšanas. Vārda vistiešākajā nozīmē, jo no visām laika nosišanas iespējām šobrīd viņam atlika vienīgi domāšana. Paldies dievam, domas nāca un gāja kā parasti, neuzkaroties. Smadzenes funkcionēja autonomi, neatkarīgi no pārējā Visuma. Un arī tas viņu iepriecēja, jo tad, kad atjaunosies ierastā lietu kārtība, viņš piecelsies ar desmit gājienus uz priekšu izskaitļotām biznesa kombinācijām, atrisinātām problēmām, turklāt ne tikai viņa profesionālajā dzīvē (viņš dzīvoja drošā pārliecībā − lai atrisinātu problēmu, pietiek vienkārši kārtīgi padomāt). Bet, ja uzkāršanās turpināsies ilgāk, viņš paspēs apdomāt arī pasaules problēmas. Pierādīs kaut kādu Fermā teorēmu. Tēlaini izsakoties, protams, jo rakstīt viņš nevarēja un arī neatcerējās šo pašu teorēmu. Bet perspektīvas pavērās daudzas un apburošas. Varēja vienkārši atpūsties domājot. Un domāt atpūšoties. Atbrīvoties no visa šī nevajadzīgā, nolaist tvaiku, pieklust, pamirt, piemirst par garāmskrienošo dzīvi − vēl jo vairāk, ka tā neskrēja garām, bet lēnām, reversīvi izplēnēja, savelkoties čokurā, tikko dzirdami sanot. Un nebija citu dienu, un nebija citas brīvības. Viņš baudīja. Sejā bija iegūlies apmierināts smaids. Patiesību sakot, tā viņš bija iedomājies. Objektīvā realitāte − kurš gan spēja to pārbaudīt.

 

II

Vera diezgan ātri saprata − kaut kas nav labi. Tieši brīdī, kad Maksims pēkšņi apklusa pusvārdā gluži kā iesprūdis DVD disks un norima, greizi smīnot un blenžot vienā punktā. Oficiante atnesa viņiem ēdienu, Vera paēda, joprojām cerot, ka kaut kas izmainīsies. Taču nekas nemainījās. Maksims tāpat kā iepriekš sēdēja tajā pašā, ne pārāk dabiskajā pozā, it kā cenšoties piecelties, it kā uz piecelšanās robežas, ar jau saspringtiem tiem muskuļiem, kas bija atbildīgi par šo pašu piecelšanos. Tie jau bija uzvilkti, iesiluši, atspere uzvilkusies, bet gluži vēl ne līdz galam atlaidusies. Lūk, šādā stāvoklī − starp diviem muskuļu saspringuma mirkļiem − viņš arī bija pamiris. Viņa kaut kā apātiski nodomāja, ka Maksimu piemeklējusi paralīze, − tomēr diez ko paralīzei nelīdzinājās −, viņš nekrita, nesarāvās sāpēs vai neizpratnē, bet turpināja sēdēt neērtajā pozā, viņa seja drīzāk pauda tādu klusu apmierinātību. Vai arī viņai tā izlikās, kad ieskatījās tuvāk, pieliecās cieši klāt. Ielūkojās viņa acīs. Izpētīja seju. Sen vēlējās to izdarīt. Šādi pieliekties, apskatīt viņu tuvu-tuvu kā makrofotogrāfijā, ar visām netīkamajām porām, pūtītēm, grumbiņām un matiņiem. Paskatījās uz visām pusēm, lai neviens nepamana, un iečukstēja viņam tieši mutē:

− Zini, bet es tevi neieredzēju. Vienmēr.

Un vairs nebija svarīgi, viņš dzirdēja vai nedzirdēja. Interesantākais, ka viņa stāvokli neviens no apkārtējiem neievēroja. Vispār neviens neievēroja šo puspiecelties mēģinošo vīrieti. Oficiante uzvedās tā, it kā Vera būtu atnākusi uz restorānu viena. Un rēķinu arī atnesa tikai viņai. Vera nodomāja, ka kļuvusi par upuri prasmīgi veidotai optiskai ilūzijai, ka Maksims vienkārši pēkšņi izzudis visiem citiem, un pakoķetēja ar restorānā ienākušo puisi, kurš meklēja vietu, lai apsēstos. Puisis, protams, uzķērās, taču kad viņa pusžestā-pusvārdā piedāvāja pievienoties viņai, paskatījās uz Veru ļoti dīvaini, pasmīnēja gluži kā Maksims un sacīja:

− Piedāvājat man iesēsties jums klēpī? Nē, paldies.

Tā ka bija izzudis ne vien Maksims, bet arī dīvāna posms zem viņa. Un, acīmredzot, vēl kaut kāda telpas daļa. Vera nolēma vairs nedomāt par to, izvilka no Maksima kabatas maku, samaksāja un izgāja no restorāna.

Viņa turpināja dzīvot savu vienkāršo dzīvi. Pat nekad nedomāja, ka dzīve viņai vienkārša, ka vajadzētu kaut kādas vētras vai viesuļveidīgi pārvietoties laikā, telpā pa emocionālo koordināšu asi. Viņai pietika ar komfortu, ko viņa bija guvusi reizi par visām reizēm ar Maksima maka palīdzību. Viņa bankas kartes pinkoda izskaitļošana bija pēdējā piepūle visā Veras dzīvē. Tomēr to pat nevarēja nodēvēt par piepūli − zinot Maksimu, grūti bija iedomāt ko citu − protams, viņš bija uzlicis savu dzimšanas gadu. Viņa domāja, ka izmantos viņa kontu kādu laiku, līdz nauda izbeigsies, bet pēc tam kaut ko izdomās. Bet vai nu Maksima darbs bija tik ienesīgs, vai arī ar kontu un naudu arī bija noticis kas dīvains − nauda nebeidzās un nebeidzās. Sākumā viņa pārbaudīja kontu katru dienu, pēc tam reizi nedēļā, pēc tam jau kā pagadās − kaut kādi pārskaitījumi bija vienmēr. Viņa necentās iedziļināties to izcelsmē.

Kopš tā brīža viņas dzīve pārtapa nemitīgā baudījumā. Viņa nodarbojās ar to pašu, ko agrāk, bet nu jau vienatnē − vai arī kopā ar kādu uzticamāku draudzeni, kuru izvēlējās no šaura loka un aplaimoja ar materiāliem labumiem, saņemot pretī pielūgsmi. Par precēšanos viņa nedomāja, ar bērniem arī nolēma pagaidīt − un arī ne pārāk viņai to visu gribējās. Tikai muļķi runā, ka sievietes sūtība ir dzemdēt, būt mātei, pavarda sargātājai un visam citam. Viņa zināja gan, ka īstenībā sievietes sūtība ir priecēt acis un gūt baudu. Ar to arī viņa nodarbojās.

Pēc kāda laika restorāna vietā atvēra mobilo gadžetu veikalu, to nomainīja bankas filiāle, bet Maksims joprojām tur sēdēja pie galdiņa, pamiris mūžilgā mēģinājumā piecelties, lai dotos savās kādreiz tik būtiskajās darba gaitās. Vera reizēm ienāca bankā pārbaudīt savu kontu, uz kuru viņa pārskaitīja visas Maksima kontā ienākošās naudas plūsmas − bija izveidojusi automātisko tiešmaksājumu, − un skatījās uz Maksimu. Dažreiz neko neteica, dažreiz izstāstīja viņa ģimenes jaunumus, par viņa sievu, kura neskuma par vīra nozušanu (ko, starp citu, nebija pamanījusi), par dēlu, kurš bija aizbraucis uz Kanādu un tagad pieņēmis gluži citu uzvārdu, taču ar viņu, Veru, turpina komunicēt − tā bija sagadījies.

Maksims neatbildēja. Viņš baudīja. Bet īsti vīrieši bauda klusuciešot.

 

No krievu valodas tulkojis Arvis Kolmanis