— Dzīve viņpus interneta

 

Stāsts tapis rakstu sērijā Personīgās tehnoloģijas, kas veltīta Laikmetīgās mākslas centra rīkotajai izstādei TEV IR PIENĀKUŠAS 1234 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze (Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 4. februārim).

 

Kad redaktore mani aicināja uzrakstīt kaut ko par attiecībām pirms interneta, pirmā doma bija par maniem vecākiem. Uzreiz to atmetu kā pārāk personisku. Sapratu, ka jāraksta eseja. Taču eseja paredz kādu daļu argumentācijas, kritikas un asas spriestspējas. Diemžēl nevienu no šīm racionālā prāta spējām man nebija spēka laicīgi iedarbināt. Līdzīgi Džeimsam Boldvinam, kurš savā lieliskajā esejā Mākslinieka cīņa par integritāti rakstīja: „Man īsti nepatīk tādi vārdi kā „mākslinieks” vai „integritāte”, vai „drosme”, vai „cēlsirdība”… Un tomēr ir jāatzīst, ka šie neprecīzie vārdi ir mūsu mēģinājumi pietuvoties kaut kam īstam, kas dzīvo aiz šiem vārdiem”, arī es varētu teikt, ka nezinu, kas ir „attiecības” vai „godīgums” – kur nu vēl „mīlestība”, taču tāpat esmu centies pietuvoties tai realitātei, kuru cilvēki cenšas aprakstīt, kad atļaujas teikt šos vārdus skaļi. Un tā es atļāvos iet, iespējams, vieglāko ceļu un aicināju savu tēvu uz sarunu, kuras daļējs pārstāstījums ir atrodams tālāk. Tēvs bija no Latgales, mamma – no Ukrainas. Abi satikās septiņdesmito gadu beigās Esentukos. Tēvs bija vecpuisis, mamma – precēta sieviete ar meitu. Sākās vēstuļu sarakste, kas, ieskaitot vairāku mēnešu pārtraukumu, ilga dažus gadus. Bet ne par vēsturi es gribēju runāt. Drīzāk par vārdiem un ko tajos likt iekšā.

Autors

 

Andris
Esmu lasījis vairākas tavas vēstules mammai. Viņa tās glabāja, dziļi ieraktas kumodes apakšējā atvilktnē. Kad pirms dažiem gadiem viņa bija izbraukusi uz vairākiem mēnešiem, es tās izvilku – es zināju, kur tās glabājas, – un atļāvos palasīt. Jutu vainas apziņu, bet arī zināmas tiesības to darīt. 

Raimunds
Un ko tu tur labu ieraudzīji?

Andris
Tas tā banāli skanēs, bet es tur sāku saskatīt tevi. Vienlaikus to tevi, kuru pazinu, bet arī pavisam citu. Tādu, kādu nekad nebiju redzējis, taču arī ļoti pazīstamu. 

Raimunds
Es neteiktu, ka biju liels rakstnieks. Tu zini, ko es darīju. Tu pats paspēji nedaudz ar mani pastrādāt. Es centos darīt to, ko protu. Es nebiju tāds, ko jūs tagad sauktu par radošu cilvēku. Jā, es spēlēju oboju skolas orķestrī, jā, skolotāja veda mani uz noklausīšanos Rīgā, taču skolā es netiku, bet tehnikumā gan. 

Andris
Un tomēr tu raksti labi. Nevaru precīzi definēt, kādā veidā tās vēstules ir „labas”, bet…

Raimunds
Es rakstīju par to, kas bija man apkārt. Kur todien, tonedēļ biju, ko redzēju…

Andris
Tas arī, jā, bet tu daudz apraksti atmiņas, kopīgus brīžus, to, kā jūties. Es nekad nebiju dzirdējis, ka būtu manā klātbūtnē jebkad teicis, kā jūties.

Raimunds
Nepārspīlē, dēliņ, bet, jā, kaut kādā ziņā tev ir taisnība. Bet es biju jauns. Nu, nosacīti. Kad iepazināmies, man bija jau pāri trīsdesmit, nebiju es gluži vairs puika. Rakstīju es, protams, krieviski, bet krieviski es labi iemācījos armijā. Varbūt jau skolā labi pratu. Redzi, es nezināju, kā viss beigās izvērtīsies, nezināju. Nekas par to sākumā neliecināja. Tava mamma bija precēta. Viņai bija meita. 

Andris
Jūs arī sazvanījāties. Es spilgti atceros vienu vēstuli, kuru tu acīmredzot sāki rakstīt tūlīt pēc telefonsarunas. Saruna, cik saprotu, aprāvās… Tu rakstīji, ja nemaldos, „es paliku pie telefona kā zemē ierakts”. 

Raimunds
Mēs centāmies vienoties par laiku, kad varēsim viens otram zvanīt. Toreiz jau nebija tā kā jūsu laikos. Sarunas bija jāpiesaka. Tas ir, tālsarunas. Iespējams, mēs bijām sastrīdējušies toreiz, bet varbūt kaut kas uz līnijas notika. Jebkurā gadījumā es nevarēju tā uzreiz pacelt klausuli un pārzvanīt. Bet tu nezini, kas notika. Kas notika otrā galā. Bet iekšā jau viss notiek, viss vārās. Tāpēc tu ņem papīra lapu un sāc rakstīt, sāc uzdot jautājumus. Un visādas domas izskrien cauri, kamēr pabeidz vēstuli. Dažreiz tā, ka uz vēstules beigām tu vairs nedomā to, ko tu domāji vēstules sākumā. 

Andris
Neteiktu, ka ar gadiem kaut kas mainījies. 

Raimunds
Kad tu pēdējo reizi rakstīji vēstuli ar roku?

Andris
Patiesībā, nemaz tik sen tas nebija. Vispār es daudz rakstu ar roku. Ar roku es rakstu, kad vēlos parunāties. Atveru kladi un sāku sarunu.

Raimunds
Ar ko tu runā?

Andris
Nav tā, ka tas ir kāds konkrēts cilvēks, bet dažreiz ir. Esmu atklājis, ka vislabāk ir rakstīt ar roku, kad grib parunāties ar spokiem… Bet tas… Zini, bija brīdis, kad es domāju, ka tu nemaz īsti nemīlēji mammu.

Raimunds
Kā to saprast?

Andris
Nu, manas attiecības ar mammu tobrīd nebija īsti labas, maigi izsakoties. Ļoti daudz šaubu. Daudz domāju par jums, bet patiesībā ļoti daudz domāju par sevi. Pārāk daudz. Vienreiz bija tā, ka biju pie viņas ciemos – jāsaka, ka biju pamatīgi iedzēris – un tad man nāca ārā. Mēs sēdējām ar mammu virtuvē, un es te pēkšņi: „A tētis tevi mīlēja?” Mamma iepleta acis, tur bija kaut kas no izbrīna, bet vairāk tur bija aizvainojuma. Viņa mierīgi atbildēja: „Protams.” Bet tad es atradu tās vēstules. Tavas vēstules. Tobrīd man, starp citu, bija tikpat gadu, cik tev, kad satikāties. Un es tik spilgti tajās saskatīju sevi, ka man pat bail palika. Tas ir, tajā, kā tu raksti par noteiktām lietām un sajūtām, es ieraudzīju sevi, ka… vārdu sakot, tas kaut ko izmainīja manī. Vismaz man pašam tā gribētos domāt.

Raimunds
Tas bija skaisti, bet arī mokoši. Tās garās vēstules, telegrammas, zvani. Nemitīgas šaubas. Nemitīgi mēģinājumi aizliegt sev. Neturpināt. Un es jau nebiju vienīgais. Tas bija no abiem galiem. 

Andris
Vienreiz es mammai – tas jau bija vēlāk, mūsu attiecības nedaudz normalizējās – jautāju, kāpēc jūs atkal atsākāt saraksti. Sākumā es jautāju, cik ilgi bija pauze. 

Raimunds
Un ko viņa teica?

Andris
Viņa teica, seši mēneši.

Raimunds
Tā tas aptuveni varēja būt, jā.

Andris
Un tad es jautāju, kāpēc. Kāpēc jūs nolēmāt turpināt?

Raimunds
Dēliņ, tā vienkārši bija jādara. Es citādi nevarēju. Tas tā liktenīgi…

Andris
Vo, vo! Mamma to pašu teica. „Tas tāpēc, ka tobrīd es biju jau sapratusi, ka tētis ir mans liktenis.” Atceros, es viebos. Mani kaitināja šitādas runas. Kāds, pie velna, liktenis?

Raimunds
Un tagad?

Andris
Ko tagad?

Raimunds
Vai tagad tu arī domā, ka tas bija liktenis?

Andris
Es negribētu neko skaļi teikt. Nav tā, ka… Nav jau runa… Bet es lasīju vēstules un, jā, spriežot pēc tām, man jāatzīst, ka dažreiz man sāka šķist, ka citādi nevarēja notikt. Nu kaut kā tā. Bet vispār… jā, es nesen redzēju tevi atkal sapnī. Sen nebiju redzējis. Es gan neatceros tagad, ko mēs tur darījām, bet atceros, ka biji. Patiesībā, daudzus gadus pēc tam, kad tu nomiri, mēs bieži tikāmies manos sapņos. Nevis vienkārši tā, bet mums bija regulāras tikšanās. Gandrīz kā atskaites. Es tev stāstīju, kas jauns dzīvajo pasaulē, kā iet mammai, kur viņa dzīvo, ko daru es.

Raimunds
Runājot par spokiem…

Andris
Ar spokiem jārunā, vismaz tā šķiet. Bet es vēl par tām vēstulēm… cik daudz to kopā bija? Mammas vēstules tev neesmu redzējis. Varbūt nav saglabājušās. Bet tavas gan ir vesela kaudzīte.

Raimunds
Es rakstīju, cik bieži varēju. Ņēmu rūtiņu burtnīcu, izplēsu dubultu lapu, paņēmu pildspalvu un rakstīju. Dažreiz mājās, dažreiz darbā. Man gribējās izstāstīt visu, uzrakstīt visu. Es uzticējos. Arī mamma man uzticējās. Daudz ko uzticēja.

Andris
Jā, es to pamanīju. Lai gan neesmu lasījis viņas vēstules, es viņu redzu tavos teikumos. Kā tu atbildi uz viņas jautājumiem, komentē viņas pārdzīvojumus. Bet tomēr tevi es saskatu visspilgtāk. Piemēram, es nezināju, vai tev bija draugi. Kad es jautāju tavam brālim, vai tev bija draugi, kuri vēl varētu būt dzīvi, viņš nezināja. Tāda sajūta, ka neviens no taviem apkārtējiem cilvēkiem neko īsti nezināja par tevi. Bet varbūt negribēja zināt. Bet te es uzzinu par tiem diviem armijas draugiem no Krievijas. Un tas noslēpums… man mamma pastāstīja.

Raimunds
Kāds noslēpums?

Andris
Mamma sākumā negribēja stāstīt, bet vispār jau viņa pirmā teica, ka tev esot bijis kāds noslēpums, par kuru tev esot bijis liels kauns. Kad jautāju, kas tas ir, viņa teica, ka nestāstīs. Ka labāk lai tas paliek neatklāts. Es jau biju visu ko izdomājis. Varbūt kas krimināls. Esi kādam kaut ko nodarījis. Bet tad citreiz es tomēr vēlreiz prasīju, lai pastāsta. Un tad viņa pastāstīja. 

Raimunds
Un ko tu?

Andris
Es neko. Es biju vīlies. Tobrīd man šķita pat nedaudz jocīgi, ka kaunies no tādas lietas. Bet vēstulēs par to tu neraksti. Vismaz ne tajās, kuras esmu lasījis.

Raimunds
Vēstules nav domātas tam, lai pateiktu visu. Jā, gribas pateikt, gribas uzrakstīt, gribas, lai otrs cilvēks izlasa starp rindiņām to, ko tu nevari uzrakstīt tieši. Bet tas nav iespējams. Tad ir jāraksta ilgi un daudz, un veselas dzīves nepietiktu, lai uzrakstītu visu, ko gribas, lai otrs zinātu. Jā, es saku, ka uzticējos, ka gribēju visu izstāstīt, bet varbūt pats tam īsti neticu. Un vispār kāda tev darīšana, vai es mīlēju mammu? Kas tie par jautājumiem? Kāpēc tu līdi tajās vēstulēs? Tā bija mūsu dzīve, bet tu domā, ka spēji kaut ko atklāt, kaut ko uzzināt. Izdarīt secinājumus. 

Andris
Nē, nē, tas nebija domāts tā. Es domāju…

Raimunds
Nedomā. Dēliņ, nedomā, lūdzu, mūsu vietā.