— Lai palīdzētu pērtiķim šķērsot upi

 

Foto: www.nique.net

 

Aizvadītajā gadā šo pasauli pameta divi amerikāņu dzejas grandi – Džons Ešberijs un Ričards Vilburs, taču gada sākumā klusāk aizgāja viņu jaunākais kolēģis Tomass Lukss (1946–2017) – dzejnieks savrupnieks, kurš, daiļrades sākumā septiņdesmitajos gados daļēji piekļāvies tā brīža neosirreālisma tendencei amerikāņu dzejā, vēlāk izkopa īpašu idiosinkrātisko stilu un tā pa īstam vairs neiederējās nevienā no sava laika skolām, virzieniem, poētiskajām modēm. Viņa nereti absurdos un pat komiskos dzejoļus apdzīvo mazās lietas, mazie cilvēki un citas šīs pasaules mazās, bieži vien neievērotās radības un parādības. Tāpat dzejoļos jūtama interese par eksaktajām zinātnēm, īpaši bioloģiju, kā arī par vēsturi. 14 dzejas krājumu autors, pēdējos dzīves gados strādājis par pasniedzēju Džordžijas Tehnoloģijas institūtā.

Atdzejotājs

 

Ledusskapis, 1957

Vairāk kā seifs – tu parauj rokturi,
un uz plauktiņiem: nekā daudz,
un tas, kas ir (vārīts kartupelis
maisiņā, vistas skelets
zem folijas), izskatās grūtsirdīgi,
iztukšoti, kā pēc laupīšanas. Šī nav
vieta, kurp doties cerībās vai badā.
Taču pa labi no vidējā durvju
plauktiņa vidus – kā ugunīs, sārti izgaismoti
no iekšpuses, sirds sarkani, mitra neona sarkani,
mirdzoši sarkani savā šķidrumā, eksotiski,
savrup no pārējā, kā graustu rajonā
šādā kompānijā: maraskīno ķirši
burciņā. Apmēram trīs ceturtdaļas
ugunīgu lodīšu kā striptīzdejotāju
draudzes sapulcē. Maraskīno ķirši, maraskīno –
vienīgais svešvalodas vārds, ko zināju. Ne reizi
es neredzēju tos lietotus: ne
dzērienā, ne uzliktus uz
saldējuma bumbiņas,
vai vienkārši kādu iemestu mutē. Ne reizi.
Tā pati burciņa tajā pašā vietā cauri visai
bērnībai ar trulām vakariņām – plikpauraina gaļa,
bakurētaini zirnīši un, skatīt augstāk,
vārīti kartupeļi. Varbūt
tie nāca no vecās pasaules
kā ģimenes mantojums, vai arī tie bija statusa simboli,
atnesti mājās kopā ar pirmo algas čeku
no saldumu veikala,
kas ir labāk par cūku fermu Bohēmijā,
ko mani vecvecāki
būtu nodevuši maniem vecākiem,
lai kādu dienu tā būtu mana
un tad mana bērna?
Tie bija skaisti,
un, ja ne reizi pat vienu es neapēdu,
tas tādēļ, ka zināju – kādam to varētu pietrūkt,
vai tādēļ, ka zināju – tos nevar aizvietot,
un tādēļ, ka tu neēd to,
kas liek tavai sirdij plīst pušu aiz prieka.

 

Ļaudis no otra ciema

ienīst ļaudis no mūsu ciema
un pienaglotu mūsu cepures
mums pie galvām par atteikšanos tās noņemt viņu priekšā
vai piekniedētu mūsu rokas mums pie pierēm
par atteikšanos viņiem salutēt,
ja vien mēs nebūtu viņus ievainojuši pirmie:
nosūtījuši pa pastu paciņas ar žurkām,
naktī piemaisījuši stikla lauskas viņu miltiem.
Mēs darām šo, viņi dara to.
Viņi izrāva balseni no rīkles vienam no mūsu brāļiem.
Mēs izķidājām vēnas vienai no viņu māsām.
Plūstošo smilšu bedres bija labas.
Mūsu amputācijas brigādes bija labākas.
Mēs izdresējām pāris putnu zagt viņiem graudus.
Viņi nosūtīja mums sprāgstošus miera vēstnešus.
Viņi dara šo, mēs darām to.
Mēs atcēlām mūsu aitu eksportu.
Viņi vairs nepirka mūsu segas.
Mēs izsmējām viņu dižāko dzejnieku
un, kad tas nenostrādāja,
mēs parodējām viņu dejas,
tas sāpināja, tāpēc par atbildi viņi teica, ka mūsu Dievs
ir leprozs, plikpaurains.
Mēs darām šo, viņi dara to.
Desmit tūkstoši (10,000) gadu, desmit tūkstoši
(10,000) brutālu, skaistu gadu.

 

Oda elektriskajām zivīm, kas ēd vienīgi
citu elektrisko zivju astes,

kuras reģenerē savas astes
un arī ēd vienīgi citu elektrisko zušu astes,
tie gan ir mazāki un arī savukārt ēd…
Nekonsultēdamies ar ihtiologu – zuši
ir zivis –, es noņemu cepuri dabas ģēnija priekšā.
Es zinu maz par to skaitu
un dabisko vidi, tik vien, ka tie mitinās upē.
Var vien minēt, kurā. Man ir tikai piezīme,
piezīme, kas pierakstīta, lasot vai
mokoties drudzī – pēc rokraksta nevar pateikt, kas no abiem. Viss,
ko zinu – tas liekas
saprātīgi, ilgtspējīgi: neviena zivs neiet bojā,
neviens nekļūst tik izsalcis, ka nokostu vairāk
par asti; sāpes, trauma
uztur sakostās zivis formā un modrībā.
Vajadzība slēpties, kamēr aste ataug, māca viltību.
Kādu laiku tad nākas ēst mazākas astes.
Šie zuši, šie zuši paši par sevi jau ir odas!

Mēra upuru šaušana ar katapultu pāri aplenktas pilsētas mūriem

Agrīnie bakterioloģiskie
ieroči. Mirušie,
kad tos sviež šādi, izskatās pēc riteņiem
debesīs. Skat, tur jau nāk
Larijs Kurpnieks, basām kājām pāri mūrim,
un Marija Desu Pildītāja, skaties, kā viņa lido,
un Cepurnieku dvīņi, abi reizē, planē
pāri brustvēram, mazais Tomijs ar saliektu elkoni
it kā sveicienā,
un viņa māsa Matilde viņam seko
izplestām rokām cauri gaisam,
tāpat kā to darījusi
uz zemes.

 

Noplukušais motelis

Šī numuriņa dizainerus, kas modelējuši lampas kāju
(milzīgu sarkanu gliemi ar caurumu,
kur vajadzējis būt tā sirdij) vai izvēlējušies fototapeti
ar karameļkrāsas saulrietu,
bērnībā noteikti pamatīgi apcēluši
mākslas skolā, spieduši zīmēt
ar degunu vai mēli. Lai nokrāsotu šajā zaļajā
krāsā – panīkusi kapsētas zāle – šos betona blokus,
nepieciešama izpratne par to, ko nozīmē vientulība
un/vai institūcijas, kas šausmina.
Varētu likties ne pārāk prātīgi moteļa numuram
izraudzīties šādu krāsu shēmu,
kas, visticamāk, rada impotenci vīriešos
un vaļējas brūces sievietēm,
bet tieši to panāk šis sarkanbrūnais pārvalks
ar savām kārpainajām, noplukušajām bārkstīm. Tās
papildina dvieļus, saplēstus un pilnus briesmīgiem noslēpumiem
kā bura uz glābšanas plosta, kas nokrauts
nomelnējušiem, pussagrauztiem līķiem…
Man šķiet, man reiz piederējis šis galds, man šķiet,
šis ir krēsls, kurā sēdēju,
kamēr sludinājumi rēgojās, izklāti
manā priekšā, kad meklēju darbus,
kas vestu mani augšup uz tādām istabām
kā šī, tajā Amerikā, kurā, kā sapņoju,
dzīvoju… Vai šonakt es liedzu šo numuru
kosmetoloģei un viņas mīļākajam,
dušas uzgaļu pārdevējam?
Viņš reti ir pilsētā.
Pēc viņu skatieniem gaitenī es jutu,
ka mana istaba, nr. 17, viņiem
nozīmē kaut ko (neprasiet, lai paskaidroju)
īpašu. Varbūt tieši šeit
viņi pirmoreiz kvēli metās viens otra skavās,
varbūt tā bijusi pārdabiska kaisle. Man prieks,
ka šis numuriņš, tik neglīts, ir pazinis mīlestību –
par 19,00 $ diviem,
bet ne šonakt – par pusotru dolāru lētāk.

Lai palīdzētu pērtiķim šķērsot upi,

kas tam noteikti
jāšķērso, peldus, pēc augļiem un riekstiem,
lai palīdzētu tam,
es sēžu ar savu šauteni uz platformas
augstu kokā, tajā pašā upes krastā,
kur izsalkušais pērtiķis. Kā tas varētu
palīdzēt? Kad tas metas peldēt,
vispirms es skatos uz upi pa straumi: plēsoņas kustas
ātrāk pa straumi nekā pret to.
Ja krokodils tīko apēst pērtiķi pa straumi
un anakonda pret straumi lolo
tādu pašu mērķi, es ņemu vērā
matemātiku, algebru, leņķus, pērtiķa kursu,
krokša un čūskas ātrumu un, ja, ja
izskatās, ka anakonda vai kroksis
sasniegs pērtiķi,
pirms tas nonāks otrā krastā,
es paceļu savu šauteni un izšauju
vienu, divas, trīs, pat četras reizes upē
tieši aiz pērtiķa,
lai viņu nedaudz pasteidzinātu.
Šaut uz čūsku, uz krokodilu?
Viņi vienkārši dara savu darbu,
bet pērtiķim, pērtiķim
ir mazas rociņas kā bērnam
un gudrākajiem, tiem, kas būrī, var iemācīt smaidīt.

 

Zirgu indētājs

Neviens nezināja, kādēļ zirgi mira – divi katrs savā fermā,
viens pilsētā, trīs nabadzīgā fermā (ne tajā labākajā stāvoklī,
tādēļ sākumā
nekādas vērības), tad mēra dēla ponijs,
tad trīs steliņģos rindiņā
vietējā rikšošanas trasē. Veterinārs nosūtīja asinis štata policijai,
kas nosūtīja tās uz Bostonu “tālākām analīzēm”.
Tikmēr nomira vēl divi.
Viens tik vecs, ka tas nebija pārsteigums,
bet otrs – noturēts par briedi un nošauts.
Daži ļaudis gribēja meklēt sakarību,
taču kļūdīgais mednieks bija šerifa brālēns
un bija pazīstams kā pārāk truls, lai pavilktu
veselu virkni ar zirgu indēšanām.
Apkaimē divus mēnešus vairs nebija
aizdomīgu nāvju. Tad trīs gulēja
blakus viens otram, tos ieraudzīja mans brālēns Fredijs
rītausmā pilsētas laukumā.
Viņš piegādāja avīzes.
Zirgi reti guļ pie zemes,
ja vien nav slimi vai beigti.
Drīz pienāca testu rezultāti
no Bostonas un, Fredijs teica, arī no federāļiem.
Bez galējiem secinājumiem, lai gan visas autopsijas
uzrādīja, ka inde
tikusi iebarota ar burkāna palīdzību
vai ar cukura graudu burkānā.

 

Tarantuli uz glābšanas riņķa

Kāda subtropiska iemesla dēļ,
kad sākas lietusgāzes,
tie nemitīgi krīt

peldbaseinos – šie visādi citādi
prātīgie un baisie
arahnīdi. Tie var nedaudz
papeldēt, bet ne ilgi

un tie nevar izrāpties ārā pa trepītēm.
Parasti tie noslīkst, taču –
ja vēlies iegūt to labvēlību,
ja tici, ka pastāv taisnīgums,
atlīdzinājums par to, ka tev netīk

neglīto un pat
bīstamo radījumu (zutis, zalktis,
žurkas) nāve, ja

tu tici tam visam, tad
tev jāatstāj baseinā viens
vai divi glābšanas riņķi uz nakti.

Un no rīta
tu izvilktu krastā
kopā saspiedušos, matainos izdzīvotājus

un nogādātu tos
atpakaļ uz krūmu, un zinātu,
būtu drošs, ka vismaz šie izglābtie,
kādu dienu vismaz individuāli

neuzradīsies
tavā cepurē, atvilktnē
vai tavu zeķu samudžinātajā

tumšajā pasaulē un pat vairāk –
ja tava ticība taisnīgumam
apvienosies ar ticību sapņiem –
tie varētu pastāstīt arī citiem

zīmju valodā,
četrreiz smalkākā
un sarežģītākā par to, kas cilvēkiem,

ka tu esi labs,
ka tu tos mīli,
ka tu tos izglābsi atkal.

 

Trīs mēģenes ar tārpiem

tika ievāktas no līķa,
ko atrada guļam uz lauka
blakus mazam strautiņam. Pēc tiem laboratorijā
var noteikt laiku, kad mirušais miris.
Tām ir grafiki – mušām.
Tās iedēj oliņas,
no kurām izšķiļas tārpi,
kas barojas no līķa. Tad nāk citi ēst mušas, tārpus, oliņas.
Ierodas vaboles, lai notīrītu skrimšļus.
Tā ir gluži parasta darba dalīšana.
Viss, ko dara tārpi, –
tie dara to tev.

 

No angļu valodas atdzejojis Arvis Viguls