— „Atgājas”

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Personīgās tehnoloģijas, kas veltīta Laikmetīgās mākslas centra rīkotajai izstādei TEV IR PIENĀKUŠAS 1234 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze (Latvijas Nacionālās mākslas muzejā līdz 4. februārim).

 

Deviņdesmitajos tētis no sava somu drauga dabūja portatīvo datoru IBM. Pelēkajai kastei neapšaubāmi piemita magnētiskas īpašības, un tā mani pievilka it kā es būtu no dzelzs. Tomēr toreiz nesapratu, ko ar ierīci iesākt. Bija skaidrs, ka kompjūteru varēja paņemt aiz atlokāmā roktura pat ērtāk nekā tēta melno portfeli ar sarkano samta polsterējumu iekšpusē. Secināju, ka IBM varētu būt sabiedrotais, ja sadomātu organizēt bēgšanu no mājām. Tomēr es nolēmu izveidot altāri. Atbrīvoju grāmatplauktu no pasakām un ieliku tajā datoru. Drīz vien šis risinājums izrādījās neparocīgs, tāpēc IBM atradās vieta uz galda. Zilajā ekrāniņā DOS vidē dienu pēc dienas es veidoju zāļu recepšu paraugus. Vēlāk tos izdrukāju un bērnistabā ierīkoju savu ārstes kabinetu. Daži īsti, tomēr lielākoties iedomāti pacienti pie manis ieradās bieži. Likās, esmu uzņēmusi īsto kursu: man bija ar perlamutra bumbuli sastiprināta zirgaste un velveta ūzas ar lencēm. Tomēr, atšķirībā no centības, ar kādu rakstīju un parakstīju zāļu recepšu lapas, man piemita absolūta nevērība pret savu slimnieciņu kaitēm. Patiesībā es pat gaidīju, kad apmeklētāji pametīs manu kabinetu, lai pēc vizītes uz adāmadatas, ko biju iestiprinājusi plastilīna pikucī, varētu nesteidzīgi uzspraust sadriķētās receptes. Papīram, kad tam cauri triecās uztrītais metāls, piemita dievišķs skanējums.

Internets manā dzīvē parādījās ap milēniumu.

Atceros, sēžam ar draudzenēm datortelpā. Oficiāli nācām šurp, lai spiestu vispirms „ctrl+c” un tad „ctrl+v” kombināciju uz klaviatūras. Mērķis? Salasīt pilnas disketes ar tekstiem no interneta, lai uzrakstītu kārtējo zinātniski pētniecisko darbu. Gadījās, ka disketes aizmirsām datorkorpusu rīklītēs. Īstais kaifs slēpās vajadzībā savstarpēji sarakstīties, neskatoties uz faktu, ka tikāmies gandrīz katru dienu. Zīmītes viena otrai sūtījām internetā uz Nokia firmas mobilajiem, kādi bija mums visām. Dažkārt sadūšojos un uzrakstīju kaut ko, kas šķērsoja kabineta robežas. Piemēram, darīju zināmu kaut ko tik svarīgu kā „Es fakjii, kur tu?” savam draugam, kurš studēja citā fakultātē. Lielākoties draugs uz manām ziņām nereaģēja, jo viņa faķī datortelpas toreiz laikam vēl nebija.

Kaut kad ap to pašu laiku ar draudzenēm aizbraucu uz Pēterburgu. Apmeklējām Ermitāžu, makdonaldu un datorsalonu.

Tad devāmies uz Barselonu. Hostelī bija daži datori. Izstāvējām rindu uz kompi un raidījām uz mājām, ka izbeigusies nauda.

Nesen internetā meklēju viesu namu, kurā nebūtu interneta. Vēlams, pie jūras.

Biju seminārā. „Vai tiešām ir jēga reģistrēties?” prasīju lektoram. „Jums jāsaprot, ka šis tīkls ir darba instruments, un jūs varat to izmantot savā labā,” viņš atbildēja, un viņam bija sniegbalti zobi. Vēl viņš teica, ka šai tīklā runa neesot par zīmēšanos, bet par vērtību, ko varu sniegt sabiedrībai. Es piereģistrējos. Pagāja vairākas dienas, varbūt pat nedēļas, kamēr saražoju sava profila saturu un izdomāju sev profesiju. „Tu izskaties ļoti labi,” tīkls mani uzslavēja.

Klusums. Nekādu ziņu, nekādu pavērsienu. Pēc kāda laika lektors atsūtīja e-pastu, lai novērtēju viņa semināru.

Iegāju internetbankā. Pārdesmit eiro no vīra un rēķins no mobilo sakaru operatora.

Vakar braucu uz centru. Mana ierastā maršruta autobusā jauns šoferis. Ar vienu roku dod biļeti, bet ar otru šķirsta vīriešu zābaku modeļu izlasi telefona ekrānā. Interneta uzplūdi ir sākušies un nav pārgājuši kopš deviņdesmitajiem. Tomēr skatu – vadītājs ar atvērtu e-veikalu plaukstā – redzēju pirmo reizi.

Mūsu ome nelieto internetu un nestaipa mobilo līdzi. „Man nepatīk, ka viņš man ir cieši klāt,” viņa argumentē.

Mana mamma iet uz solāriju (omei tas nepatīk) un lieto internetu. Reiz mamma man saka: „Lūdzu, ieliec šo bildi un atzīmē, ka arī es tur esmu redzama!” – „Kaut kad vēlāk,” bilstu. „Kāpēc atlikt uz vēlāku, ja var tagad?” viņa neliekas mierā. Nezinu, kā tas nākas, bet pret mammu vienmēr esmu patiesāka nekā pret sevi. Tad nu dzirdu sevi sakām: „Ja godīgi, tad uztraucos par komentāriem. Un vispār vienīgais, kas man ir svarīgi, – cik daudziem mani ieraksti patīk. Parasti skatos, ko tauta saka, bet pati neko normālu nevaru iekomentēt. Ja tomēr kaut ko pasaku, pēc tam pārdzīvoju, ka varēju labāk pateikt, bet… Saproti, mam?” „Saprotu,” viņa nopūšas. „Bet vēlāk aizmirsīsies,” mamma parausta plecus.

Pirms pāris vasarām mitinājos ēkā, kur bijis ierīkots dzemdību nams, bet vēlāk – mūzikas skola. Ēkā saglabātas malkas krāsnis. Katrā telpā pa krāsnij. To, kas atradās manā istabā, nolēmu iekurināt.

Divas lietas.

Pirmā. Krāsns mute bija pilna ar veciem dokumentiem. Tā vien likās, ka iepriekšējais iemītnieks bija devies prom steigā. Reiz noderīgie papīri pārvērtušies atlikās no agrākā laika, kam ar šodienu un jauno, moderno mūzikas skolu nav nekādas saistības. Tāpat ar manām zāļu receptēm bērnībā – visspilgtāk process ierakstījies atmiņā nevis uz papīra gabaliņiem, kuru gaitas vairs nav izdibināmas. Piešķīlu uguni. Papīru guba apkvēpušajā krāsnī slinki pārtapa melnās plēksnēs, mierīgi zaudējot aprises.

Un otrā lieta. Krāsns kūrās. Uzgriezu tai muguru un apsēdos pie datora. Kad pievērsos krāsnij otrreiz, tā bija izdzisusi. Toreiz likās, ka ir jāizvēlas – krāsns vai internets. Atdevu savu balsi par pēdējo un uz ziemu pārcēlos centrālapkures sildītās telpās.

Tagad sēžu pie datora un rakstu šo apceri, pilnībā sasinhronizējusies ar internetu. Internets pat neļauj spiest taustiņu kombināciju „ctrl+s”. Viņš saka: „Don’t worry! We auto-save for you.” Bet tas jau tikai pagaidām. Ticu, ka visai drīz starptautiskais datoru tīkls piedāvās: „We auto-delete for you” opciju. Tas pats nulles atkrituma trends, tikai internetā.

 

***

Ražošanas uzņēmumos materiālu pārpalikumus, ko var laist ražošanā vēlreiz, dēvē par atgājām. Tā vien liekas, ka IT koncerni, kas rada sociālos tīklus, mākoņservisus vai aplikācijas, pieiet atgājām tāpat kā tradicionālie ražotāji. Piemēram, aktualitāti zaudējušajai interneta produkcijai iepūš jaunu dzīvību ik dienu. Mīļi atgādina, ko tu darīji pirms gada, diviem, ar ko un cik ilgi draudzējies, galu galā arī – cik populārs esi bijis šai nedēļā. Lai gan lietotājs neredz, kā praktiski notiek vienreiz ievadīto datu nākamās apstrādes, piefiksēt, saglabāt, tad pārstrādāt un vēlreiz padarīt par lietas koku ir modē vai ikvienā mājā. Uz lielā fona mūsu atgājas gan ir niecīgas. Pārsvarā veci dokumenti, bildes vai atmiņas. Tomēr iespējams, ka vienā aspektā mēs sitam pušu lielos ražotājus: būtiskāko spējam atminēties un piedzīvot bez mirgojošiem atgādinājumiem vai post-it lapiņām. Kā toreiz, pirms interneta.