— Gan podziņas, gan blusas

 

OBERIU (no kr. v. ОБЭРИУ – Объединение Реального Искусства – Reālās mākslas apvienība) pastāvēja no 1927. gadam līdz 1930. gadu sākumam. To organizēja Daniils Harmss, Aleksandrs Vvedenskis (tolaik viņa novatoriskie teksti tikpat kā netika publicēti; iztiku pelnīja, rakstot bērnu grāmatas un spēlējot kārtis; staļinisti viņu arestēja divas reizes, līdz dzejnieks apcietinājumā mira), Nikolajs Zabolockis, Igors Bahterevs un vēl daži domubiedri. Šai literāri-teatrālajai avangarda grupai tuvi bija arī Nikolajs Oļeiņikovs (pārsvarā bija spiests nodarboties ar bērnu literatūru; baumoja, ka nositis savu tēvu, viņa ironiskā dzeja nerada sapratni boļševiku sirdīs, kaut dzejnieks Pilsoņu karā pats bija sarkanarmietis un pat iestājās komunistu partijā, kas attiecīgi 1937. gadā viņu nošāva) un Konstantīns Vaginovs (modernists, prozists, dzejnieks; 1919. gadā viņu mobilizēja Sarkanajā Armijā; pēcāk K. Vaginovs apmeklēja dažādas Petrogradas literārās apvienības, kādu laiku viņa pirkstos krita sniegs-kokaīns; 1928. gadā piedalījās slavenajā oberiutu priekšnesumā Trīs kreisās stundas; dzīves laikā tika izdoti 2 dzejoļu krājumi un 3 romāni; viņa vecākus „gaišās nākotnes cēlāji” represēja un nogalināja, viņu pašu nepaspēja, jo nomira no tuberkulozes). Oberiutu jaunradei bija raksturīga atteikšanās no tradicionālām mākslas formām, groteska un absurda poētika.

Atdzejotājs

 

Aleksandrs Vvedenskis (1904–1941)

 

***

Man žēl ka neesmu zvērs,
kam patīk pa zilu celiņu skriet,
kas sev uzticību zvēr,
bet citam sev saka pagaidi mazliet,
mēs iesim uz mežu abi
un vērosim sīkas lapiņas.
Man žēl ka neesmu zvaigzne,
kas debesīs lidinās,
meklējot īsto ligzdu kur plaiksnīt,
bet atrod vien sevi un tukšu zemes ūdeni,
nav dzirdēts ka zvaigzne mācētu čirkstināt,
tās uzdevums klusējot zivis mierināt.
Vēl man ir pretenzija,
ka neesmu paklājs vai hortenzija.
Man žēl ka neesmu jumts,
pa ko lietus plīkšķina,
kas sabrūk pamazām,
kura nāve nav pēkšņa.
Man nepatīk ka esmu mirstīgs,
ka neprecīza mana būtība.
Daudz daudz labāka ir
dienas daļiņa nakts vienība.
Man žēl ka neesmu ērglis,
kas kalnu virsotnes mēro,
kam prātā cilvēks,
kurš aršīnas vēro.
Vēj mēs piesēdīsim divatā
uz nāves akmentiņa šā.
Man žēl ka neesmu biķeris,
man nepatīk, ka neesmu žēlums.
Man žēl ka neesmu birzs,
ko bruņojis zaļums.
Man grūti ka esmu ar minūtēm,
tās nebeidz mānīties.
Man ārkārtīgi derdzas,
ka esmu pa īstam redzams.
Vēl man ir pretenzija,
ka neesmu paklājs vai hortenzija.
Man žēl ka es kustos
ne tā kā vaboles kukaiņi,
kā taureņi un ratiņi
un kā vaboles zirnekļi.
Man žēl ka es kustos
citādāk nekā tārps,
slieka rok zemē alas,
uzsākot ar zemi sarunu.
Zeme kur tavs darbs,
prasa tai aukstā slieka,
bet zeme ņemoties ar nelaiķiem,
iespējams atbildot klusē,
tā zina ka nav labi vien liekas.
Man grūti ka esmu ar minūtēm,
tās turpina briesmīgi mānīties.
Man baisi ka neesmu zāle zāle,
man baisi ka neesmu svece.
Man baisi ka neesmu nedz svece nedz zāle,
es atbildēt lūkoju,
un acumirklī koki līgo.
Man baisi ka redzot
divas vienādas lietas
nemanu ka tās ir dažādas
un katra dzīvo vienreiz.
Man baisi ka redzot
divas vienādas lietas
nemanu ka tās cītīgi
pūlas būt līdzīgas.
Es redzu ka pasaule kapi,
es dzirdu kā liras čukst knapi,
un ņemot burtu aiz gala ciet
es paceļu vārdu skapi,
tagad nolieku skapi vietā,
tā ir cietvielīga lieta.
Man nepatīk ka esmu mirstīgs,
ka neprecīza mana būtība,
daudz daudz labāka ir
dienas daļiņa nakts vienība.
Vēl man ir pretenzija,
ka neesmu paklājs vai hortenzija.
Mēs iesim uz mežu abi
un vērosim sīkas lapiņas,
man žēl ka uz šīm lapām
es neredzēšu nemanāmus vārdus,
ko sauc par gadījumu,
ko sauc par nemirstību, pamatkārtu.
Man žēl ka neesmu ērglis,
kas kalnu virsotnes mēro,
kam prātā cilvēks,
kurš aršīnas vēro.
Man baisi ka viss kļūst vecs,
un es salīdzinoši neesmu rets.
Vēj mēs piesēdīsim divatā
uz nāves akmentiņa šā.
Apkārt kā svece zāle dīgst,
un acumirklī koki līkst.
Žēl ka es esmu sēkla,
baisi ka neesmu leknums.
Aiz visiem lien slieka,
tā vienmuļību nes.
Baisi ka esmu nezināmība,
man žēl ka neesmu uguns.

1934

 

(Kur. Kad)

KUR

Kur atspiedies pret statuju viņš stāvēja. Ar seju domīgu. Viņš stāvēja. Viņš pats pārvērtās par statuju. Viņam nebija asiņu. Raugiet ko viņš sacīja:

ardievu tumsas klātie meži
ardievu melnīgsnējie koki
un nebēdnīgo putnu balsis
un debess zvaigžņu mestie loki.

Viņš droši vien taisījās kaut kad kaut kurp ceļot.

Ardievu kalni mežonīgie
uz jums es stundām raudzījos
ardievu taurenīši dzīvie
ar jums es kopā badojos
ardievu akmeņi un tūces
jūs mīlēju i cirtu brūces.

Viņš grūtsirdīgi un ar novēlotu nožēlu sāka aplūkot stiebru galiņus.

Ardievu stiebru galiņi
ardievu ziediņ ūdeņi.
Skrien pastnieki un ziņneši
Skrien nelaime un likteņi.
Kā gūsteknis pa lauku gāju
un meža taku samīlēju
es rītos zivis modināju
un ozolbaru izbiedēju
es zinu ozolzārka māju
kam apkārt dziesmu staidzināju

Viņš iztēlojas un atminas kā gāja vai negāja uz upi.

Tev arī upe plūdu līdz
ardievu upe. roka trīc.
tu mirdzēji un šūpojies
es stikla svārkos saģērbies
pie tevis bieži kavējos
un tavās čalās klausījos.
Cik saldi bija tevī nirt
un atkal ārup izpeldēt.
Cik saldi bija sevī nirt
un atkal ārup izpeldēt
un virzīties uz krasta pusi
kur ozolbirze aptrakusi
kā žubīte šalc klusi klusi.

Bet šeit viņš iztēlojas, kas būtu, ja viņš ieraudzītu jūru.

Ardievu jūra, smilšu valni
cik varen milzīgi jūs, kalni.
Lai jūra šņāc. Lai putas šļācas,
uz klints ar stabuli aizvien
es apsēdies, bet debess mācas.
Viss jūrā tālu atrodas,
viss jūrā tālu atrodas.
Kā sāji joki raizes skrien,
no jūras grūtas atvadas.
Ardievu jūra, piekraste.
O, augstā kalnu virsotne.

Par pēdējo, kas ir dabā, viņš arī atminas. Viņš atcerējās tuksnesi.

Ardievu arī jūs smilšu klaidi
un lauvu praidi.

Un tā, atvadījies no visiem, viņš akurāti salocīja ieroci un, izvilcis no kabatas deniņus, iešāva sev galvā. Un te sākās otrā daļa – visu atvadas no viena.

        Koki savicināja savas rokas itin kā spārnus. Viņi, ko varēja, to apdomāja un atbildēja:

Tu mūs apciemoji. Raugiet,
viņš mira un jūs arī raugiet.
viņš mūs uzskatīja par minūtēm
apdilis, salīcis, vienatnē
klīstošais bez prāta
kā ziemā zeme ledus klāta.

Ko gan viņš tagad paziņo kokiem. – Neko – viņš pamirst.

        Klintis un akmeņi nepakustējās. Tie klusējot un noklusējot un bez skaņas iedvesa ij mums, ij jums, ij viņam.

Ardievu. Dusi. Beigts esi.
Sagaidīji vēstnesi.
Šī pēdējā stundiņa būs.
Kungs, apžēlo mūs.
Kungs, apžēlo mūs
Kungs, apžēlo mūs.

Ko gan viņš tagad iebilst akmeņiem. – Neko – viņš sastingst.

Zivis un ozoli uzdāvāja viņam vīnogu ķekaru un mazliet pēdējā prieka.

Ozoli sacīja: – Mēs augam.
Zivis sacīja:  – Mēs peldam.
Ozoli vaicāja: – Cik tagad pulkstens būs.
Zivis sacīja:  – Apžēlo arī mūs.

Ko gan viņš sacīs zivīm un ozoliem: – Viņš nevarēs pateikt paldies.

        Upe valdonīgi pa zemi traucošā. Upe valdonīgi plūstošā. Upe valdonīgi savus viļņus veļošā. Upe kā cars. Tā atvadījās tā, ka. Lūk tā. Bet viņš gulēja kā burtnīca pašā krastā.

Ardievu, burtnīca. Vairs neatšķirt.
Nepatīkami un grūti mirt.
Ardievu, pasaule. Ardievu, paradīzes sala,
tu ļoti tāla cilvēkmala.

Ko gan viņš atdarīs upei? – Neko – viņš pārakmeņojas.

        Un jūra novārgusi no savām ilgajām vētrām ar nožēlu vēroja nāvi.

Vai šī jūra kaut attāli atgādināja ērgli. – Nē, neatgādināja.

        Vai viņš palūkosies uz jūru? – Nē, viņš to nevar. Bet – pag! Piepeši kaut kur ietaurējās – ne ta mežoņi ne ta ne. Viņš pavērās uz cilvēkiem.

KAD

Kad viņš pavēra savas pietūkušās acis, viņš atvēra acis savas. Viņš atcerējās visu kā no galvas. Es aizmirsu atvadīties no pārējā, t. i., viņš aizmirsa atvadīties no pārējā. Te viņš atcerējās, ka viņš atminējās visu savas nāves mirkli. Visus šos sešiniekus, pieciniekus.  Visu to – kņadu. Visu rīmi. Kas bija viņa uzticīgā draudzene, kā vēl pirms viņa pauda Puškins. Ai, Puškins, Puškins, tas pats Puškins, kas dzīvoja pirms viņa. Šeit vispārēja riebuma ēna krita pār visu. Šeit vispārējā ēna krita pār visu. Šeit ēna krita pār visu. Viņš neko nesaprata, taču viņš atturējās. Un mežoņi, bet varbūt arī ne mežoņi, raudot līdzīgi ozola šalkām, bišu dūkšanai, viļņu šļakstiem, akmeņu klusēšanai un tuksneša ainavai, turot šķīvjus virs galvām, iznāca un nesteidzīgi nokāpa no virsotnēm uz mazskaitlīgo zemi. Ai, Puškin. Puškin.

VISS

1941

 

 

Nikolajs Oļeiņikovs (1898–1937)

 

***

Ak, sienāzīt, likteņa brāli,
Mans senais un patiesais draugs,
Kam vientuļi, skumīgi sēdi,
Ar skatu uz dienvidiem trauc?

Kam sapņo par tālajām zemēm?
Vien tāpēc, ka tajās ir silts?
Pie mums ir gan meži, gan pļavas,
Bet tur visu aizpūta smilts.

1927

 

Murai Švarcai

 Ai, mīļā Mura Švarca,
Jel danco, danco, danco,
Bet, kamēr dancī nirsti –
Par dvēsli neaizmirsti.

Jo dvēsele ir viena
Ij mums, ij arī jums.
O, zelta bērnu dienas,
Jūs aiztraucāt no mums.

Baletomans Makars Niknais
1927 . g. 15. septembrī

 

Alisei

Reiz Ādams, auglī iekožot,
Iekš sevis juta mostam dziņu,
Un, Dievam-tēvam neprasot,
Viņš Ievai padeva šo ziņu.

Bet Ieva acis nodūra
Un bilda spītīgi kā kaza
(kaut sen šo brīdi gaidīja)
– Kam, mīļais, ēdenē mums mazie?

Tak sitās Ādams, kā nu prata:
Viņš mīlu, kaisli lūdzās kairs.
Un Visuaugstais nesaprata –
Vai Dievs vēl viņš vai nava vairs?

Bij Ādams mīlā malacis.
Viņš kaunā nepalika vis.

1928

 

Apskaidrība

Gan podziņas, gan blusas, it visas lietas kaut ko pauž.
Ne velti vienas lec, bet citas klīst.
To kontūrās tik tikko sadzirdamas runas jauš:
Kaut ko man ziņo aste,
                 kaut kādu mājienu dod skuveklis .

Tev siļķi iedeva. Tu priecīgs esi.
Bet nesteidzies to mutē stūķēt sev.
Jel, skaties, palūko! Tā signalizē tev

1932

 

 

Konstantīts Vaginovs (1899–1934)

 

***

V. L.

Mani pirksti – mirušas pilsētas
Bet plauksta – skumju okeāna mokas
Varbūt tālab man tik svētas
Tavas rokas.

 

***

Miesā zila zila vēja virpulis
Manos pirkstos sniegi krīt.
Sirdī puteņu saltais sirpis
Tā Kunga dārzā Miris Mēness vīd
Iededz svētbildes lampiņu draugs
Un Evaņģēliju balsī lasi.
Ož pēc līķa nakts drēgnums
Klusi.

 

***

It visu ceļā sagraujot un ārdot,
No stepēm atdrāzās sirms viesulis.
Un akmeņgrēdas klāja sūnas kārta.
Kā zāle uzdīgst mūsu dvēseles.

Ēd zaļojošo zāli akmeņbari.
Es naktī dzirdu baisu čaukstoņu,
Un oranžajos mēnesnīcas staros
Zūd mūsu dvēseles šais akmeņos.

 

***

Nost autu zābaku pret zvaigznēm miju,
Pret zvaigznēm iemainīju katūnhalātu,
Cik Kunga taka stulbi, prasti vijas,
Pret šokolādi iemainīju piparus.

Draugs aizgāja un guļ ar liras lausku,
Viņš vēl arvienu domās Hellādā.
Un rādās tam, ka noliekusi lauru,
Pie dārgās iztekas to gaida mīļotā.

 

***

Es acis apgriezu un sevī vēros:
Man iekšā arī melnē tāds pats sniegs,
Kumpst mugura – bez spārniem putns,
Un manās krūtīs gaisma trīs un stieg.

Viss izgaismots uz pazīstamo māju dodos
Un, kuslo krūti galdam atspiedis,
Es klausos zvanos, ritmus rodu,
Un kaila mūza manim roku sniedz.

 

***

Viens dūmakā starp sazarotiem namiem
Es viļņojošo stīgu šķipsnas skaru.
Nekas, ka mani pleci sazaļoja,
Ka sausos pirkstos uzliesmoja vātis.
Sen aprimušo dienu apburošais Mēness,
Es pēctečiem kā lakstīgala likšos,
Mazlietiņ satrūdējusi un akmeņaina,
Pusskulptūra no koka un no sapņa.

1923. g. novembris

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs