— Redzamās pilsētas

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Arhitektūras bauda: starp teoriju un biogrāfiju.

 

„Ceļojot cilvēks ievēro, ka atšķirības pazūd: ikviena pilsēta kļūst līdzīga visām pārējām, vietas maina formu, kārtību, attālumus, bezveidīgi, netveramu putekļu mākoņi pārņem kontinentus.”
Italo Kalvīno Neredzamās pilsētas.

 

Dažas pilsētas liek par sevi domāt uzstājīgāk nekā citas – nezināmu iemeslu dēļ iekaro nozīmīgu vietu mūsu apziņā, kamēr citas tur parādās un pazūd bez pēdām. Globalizācija pilsētas sapludina arvien vairāk – sākumā tās kļūst līdzīgas, bet vēlāk grūti atšķiramas, arī spriest par tām nav viegli.

Dažas pilsētas ļauj par sevi runāt ne tikai mūsdienu kontekstā – kā labas pilsētplānošanas, pārvaldības vai arhitektūras piemēri. Atzīšos, mani vairāk interesē pilsētas, kurās ir vāja plānošana un pārvaldība vai pat acīm redzama korupcija visās sistēmās. Tādās pilsētās vienmēr ir, par ko padomāt, var uzņemt kādu pretrunīgu fotouzņēmumu, pabrīnīties, kā tas vispār ir iespējams vai kāpēc pilsētnieki to pacieš. Tomēr dažās pilsētās ir vēl kāda dimensija – tajā var pārvietoties stāstos, vecās fotogrāfijās un zīmējumos vai pat savās atmiņās un fantāzijās. Tā nepieļauj digitālu fotografēšanu, un nereti šo dimensiju ir sarežģīti aprakstīt sakarīgā stāstījumā; ar zīmēšanas prasmēm apveltītie varbūt to varētu attēlot uz papīra. Nonākot šādās pilsētās, nav aizliegts sapludināt realitāti ar iztēli, iekārtojoties novērojumiem ērtā vietā, teiksim, sabiedriskajā transportā, kafejnīcā vai dodoties bezmērķīgā klejojumā pa miegainajām piepilsētām, tūristu pārpildīto vecpilsētu vai kaut kur redzētām, bet tādēļ ne mazāk aizdomīgām sejām pilno stacijas rajonu.

Dažās pilsētās ir labvēlīgi priekšnoteikumi vai pat nepazīstami sabiedrotie, lai iztēlē ieraktos aizvien dziļāk. Šajā procesā palīdz gadu desmitiem nemainīgās kafejnīcas, kurās bez izskata nav mainījies arī piedāvājums, apmeklētāji un apkalpojošais personāls, kāds no tiem varbūt tikai nedaudz novecojis. Vienīgais veids, kā šeit var noteikt kalendāro laiku – apskatot bāra stūrī samestos jaunākos preses izdevumus.

Lietišķas sarunas ar pārdevējiem krāmu tirgū dažkārt par pilsētu un pilsētniekiem ļauj uzzināt vairāk nekā skopie stāsti dažādās valodās muzejā. Dažkārt pat biedējoši daudz, ja reģionu ir skāris karš un tam sekojoša nestabilitāte. Pēc tādām vaļsirdīgām sarunām Akras, Keiptaunas, Kigali vai Lomes tirgos (tos nebūtu korekti saukt par krāmu tirgiem eiropiešu izpratnē) esmu par Āfriku, tās saimniecību, tradīcijām, augu un dzīvnieku valsti, politisko un drošības situāciju uzzinājis daudz vairāk, nekā četros gados studējot universitātē Latvijā. Nekad neaizmirsīšu kādā Kigali nomales tirgū pārdošanai izliktos 200–300 gadus vecos ēku fragmentus (masīvkoka durvis un logu slēģus, krāsotus ar dabas materiāliem), koka statujas un saimniecības priekšmetus, nolaupītus no ciematiem ziemeļu un dienvidu Kivu provincēs Kongo Demokrātiskajā Republikā. Tā, šķiet, bija vienīgā reize, kad nespēju fotografēt vai pajautāt preces cenu. Arī Eiropā koloniālismu vislabāk var apjaust tieši krāmu tirgos Briselē, Lisabonā, Parīzē vai Londonā.

Vislielāko baudu man sagādā grāmatu antikvariāti – jo specializētāki, jo labāk. Piemēram, iestāde, kurā visa uzmanība tiek veltīta tikai un vienīgi pirmskara izdevumiem par aviāciju vai, teiksim, botāniku, papildinātiem ar dzeltenīgām augu gravīrām. Manam dēlam pagaidām vislabāk patīk antikvariāti, kas specializējas komiksu pārdošanā. Ar biezās burtnīcās iešūtiem, melnbaltiem japāņu komiksiem viņš tiek galā salīdzinoši ātri, taču, ja veikalā atrodas Tintiņam veltīto grāmatu sērija, man prātīgāk ir pasūtīt kafiju laika kavēšanai kādā no blakus esošajiem bāriem.

Ir pilsētas, par kurām lasot, esmu pakāpeniski uzbūvējis to vizuālo modeli, pacietīgi papildinot ar ikvienu jauniegūto detaļu. Tur nokļūstot, parasti paveras cita aina. Labākajā gadījumā ir iespējams atrast dažus enkurpunktus: Citadeli, Gīzas piramīdas, City of the Dead, Han el-Halili tirgu vai pēc Arābu pavasara labi zināmo, mūžam dzīvo Tahriri laukumu Kairā. Līdzīgi ar mūsdienu Atēnām – ir jābūt ļoti pacietīgam, lai sešdesmito gadu blīvajā apbūvē ieraudzītu kaut ko no Rietumu kultūras vēsturē visvairāk aprakstītajiem objektiem: Akropoles klints, Zeva tempļa, agorām, Panatinaiko stadiona vai citām antīkās pasaules leģendām. Jāpiepūlas, lai iztēlotos, kā šīs pilsētas izskatījās un funkcionēja savos ziedu laikos.

Foto un video (salīdzinot ar literatūru) uzburtais pilsētas tēls daudz vairāk atbilst tam, kā tā izskatās mūsdienās. Iemūžināšanas cienīgas ēkas, tilti, dabas objekti vai vismaz to fragmenti bieži ir precīzi sazīmējami arī šobrīd. Šajā ziņā mulsinošs ir vecu fotogrāfiju un jo īpaši klasiskā kino radītais tēls. Lai arī melnbaltās tonalitātes ir pieejamas labi ja uz īsu brīdi negaisā, naktī vai drīzāk sapnī, šo pilsētu pirmreizējais tēls ir noturīgs. Bērnībā vecvecāku bibliotēkā lietainās dienās man patika šķirstīt daudziem parakstiem izraibinātu fotoalbumu par Čehoslovākiju. Vēlāk jau tīri labi pazīstot Prāgu, daudzkārt esmu nonācis pie utopiskas vēlmes kaut uz stundas ceturksni nonākt Prāgā, kas ir saglabājusies tikai fotogrāfijās – bez košām reklāmas izkārtnēm un automašīnām, ar dīvaini ģērbtiem cilvēkiem vecmodīgās zelta nokrāsas brillēs.

Dažas pilsētas sevī slēpj negaidīti patīkamu pārsteigumu, savukārt citās ir ieprogrammēta vilšanās. Pirmo reizi nonākot Bukarestē, sajutos kā bērnībā, ieraugot daudz satraucošu atklājumu. Bukarestes atšķirīgie rajoni atgādināja dažādas parādības no bērnības: rosīgas maiznīcas, kurās pārdeva smaržojošu un siltu maizi (arī pahlavu un burekus), katrā kaut cik piemērotā pagrabā, pagalmā vai trepju telpā ierīkotus veikalus, kantorus un darbnīcas, bet satraucošākie bija līmi ostoši bērni Gare de Nord stacijas rajonā, turpat blakus arī mežonīgs tirgus un vairāki šobrīd nojaukti čigānu tabori. Vēlāk, jau apzināti turpinot šo eksperimentu un dodoties uz Kišiņevu, mani sagaidīja vilšanās. Pilsētā nespēju atrast neko sev saistošu.

Mani nekad nav valdzinājušas pilsētas augstu kalnos vai kūrortpilsētas, kurās dzīve organizēta par un ap ūdeni. Šādas pilsētas es izjūtu kā miegainas un pašapmierinātas vietas. Līdzīgu iemeslu dēļ pat palielas apdzīvotas vietas ziemeļos (ar dažiem izņēmumiem) es neuzskatu par īstām pilsētām pretstatā tāda paša izmēra tuksneša oāzēm. Ziemeļu pilsētās bieži ir nolasāms pārdomāts plānojums, svarīgākās celtnes ir projektējuši man nezināmi skandināvu stārarhitekti, tomēr nereti tajās trūkst dzīvības (ziemā arī dabīgas gaismas), redzamas aktivitātes un kustības. Irānas tuksneša oāzē Nain nav asfaltētu ceļu, lidostas vai lielveikalu atšķirībā no Kīrunas zviedru Arktikā, kurā atrodams viss uzskaitītais, turklāt pati pilsēta tiek pārvietota par dažiem kilometriem, lai neiebruktu pagājušajā gadsimtā izstrādātajās dzelzsrūdas šahtās.

Ir pilsētas, kuras dzīvo paralēlu, slepenu dzīvi, vienu – svešiniekiem paredzēto, otru – īstenajiem pilsētniekiem. Austrumu pilsētās no liekām acīm daudz kas ir paslēpts uz ēku jumtiem, iekšpagalmos vai aiz augstām mūra sienām. Tomēr dubultā dzīve nav sveša arī Eiropas pilsētām. Šeit liekās acis pieder tūristiem, un pilsētu rajoni „pārvietojas”, vietējiem bēgot no iebraucējiem. Šajā ziņā berlīnieši ir labākie pēdu jaucēji, veiksmīgi ievilinot tūristus kādā no atstātajiem, iepriekš slaveniem pilsētas rajoniem, kamēr paši devušies uz nākamo slepeno paradīzi, ko vēlāk pametīs, lai atdotu ārzemniekiem.  Daži autori savos tekstos Lisabonu vai Atēnas dēvē par „jauno Berlīni”, tādējādi mēģinot apzīmēt Berlīnes agrāk populāro rajonu spraigumu.

Dažkārt nekāda iepriekšēja sagatavošanās vai maskēšanās nepalīdz sajust pilsētas pulsu. Paši pilsētnieki to sadrumstalojuši radikāli atšķirīgos rajonos, panākot sava veida status quo dalījumu starp dažādām kopienām, piemēram, turku, ebreju, afrikāņu un arābu rajoniem Briselē vai Parīzē. Bez  pilsētnieku vairākuma piekrišanas, piemēram, Belfāsta un īpaši Nikosija un Jeruzaleme joprojām ir sadalītas vairākās daļās.

Laiku pa laikam man patīk atgriezties pazīstamās vietās un katru reizi ieraudzīt kaut ko jaunu – kaut ko,  ko iepriekš neesmu pamanījis. Labi zināmās pilsētās nereti rodas kārdinājums kļūt par „vietējo”: īsināt laiku un ģērbties atbilstoši vietējām paražām, apmeklēt tos pašus bazārus, galerijas, bibliotēkas, koncertus, kafejnīcas vai bārus, pasūtīt ēdienus, kurus šeit pieņemts baudīt, pat ja unikālo garšu vēl nespēju novērtēt. Tas ir teātris, kur skatītājs mēģina izlikties par aktieri, un augstsirdīgie aktieri to neliedz, kamēr viņiem tas netraucē spēlēt galveno lomu, bieži pilnīgi citā lugā, bet uz tās pašas skatuves.

Ir pilsētas, kuru attīstībai var izsekot, periodiski tās apmeklējot: redzēt, kā tās pamazām kļūst aizvien lielākas (augstākas) un straujākas, dažos gadījumos arī tīrākas, dārgākas vai tūristiem pilnākas, bet vietējie iedzīvotāji kļūst aizvien nevaļīgāki garākām sarunām ar svešiniekiem. Stambulā vairs tikai retu reizi kāds iepriekš nesatikts pilsētnieks piedāvās iedzert tasi tējas vai Tbilisi līdz malām pielietu čačas glāzīti – vienkārši tāpat, bez nopietna nolūka, lai parunātos un pajautātu, no kurienes nāku, kurp dodos un ko domāju par šo nepārspējamo vietu. Dažreiz šādas īsas tikšanās reizes ir kā radītas, lai pilsētnieks atklātu kādu labi glabātu noslēpumu, vai tā būtu šašliku cepšanas māksla uz kāda Sultanahmetas blīvi apdzīvoto ēku jumta vai sens iekšpagalms ar nošķiebtām un vīnogulājiem apaugušām terasēm Tbilisi vecpilsētā. Tēja un čača tagad ir pieejama katram neskaitāmās, nesen atvērtās, tūristiem domātās kafejnīcās, bāros, restorānos vai hipsteru bodītēs. No jauna nonākot šādās pilsētās, es labprātāk izvēlos atgriezties atmiņās par šīm pilsētām.

Ar gadiem kļūst arvien sarežģītāk ātri izprast lielas pilsētas, saprast to struktūru, pilsētniekus, viņu ieradumus, atkodēt katras pilsētas daļas nozīmi plašākā sistēmā. Iespējams, man vairs nav motivācijas īsā laika periodā atrasties neskaitāmos pilsētas punktos (rajonos), tā vietā daudz labprātāk dodu priekšroku meditatīvam pilsētas vērojumam, atrodoties vienā punktā (vietā) un ļaujot pilsētai savā ritmā plūst man garām, jo katrs ceļojums sākas un beidzas galvā. Lai arī visu mūžu esmu dzīvojis pilsētās, aizvien vairāk šaubos, vai tās saprotu un vispār esmu daļa no tām.