— Rakstīt nāves ielenkumā

Par Liānas Langas dzejoļu krājumu Velēnu kleita (Neputns, 2018).

Gundegas Repšes sarunā ar Liānu Langu, kas iekļauta interviju krājumā Rakstnieki ir. Gadsimta sākuma skatiens (2012), dzejniece literatūru un rakstnieka (plaši ņemot) atbildību asociējusi ar domāšanu kā reizē kritisku un pasaulei atvērtu procesu, kas spēj piedāvāt jaunas realitātes uztveres formas: „Pētīt un pazīt dzīvi, nelolot ilūzijas, daudz ceļot, uzturēt sevī jūtīgumu, atbalsot realitāti, rakstīt cik vien labi iespējams un brīžos, kad nav īsti ko teikt – klusēt.”¹ Kritiskais moments Langas dzejā izpaudies nesaudzīgā skatījumā uz cilvēka gļēvumu un ļaunumu (noteikti daudzi atceras ciklu Izpildītājs no krājuma Vilkogas (2010)), savukārt minēto atvērtību apstiprina viņas valodas īpašais jutekliskums, kam piemīt kaut kas makabrisks, htonisks, tomēr ne nomācošs.

Rezumējot citu kritiķu teikto, Inta Čaklā savulaik identificējusi kādu Langas dzejai centrālu principu – „skatu vienlaikus no norišu iekšienes un no lielo koordināšu robežām”, to trāpīgi nodēvējot par „paplašinātas apziņas stāvokli”². Var teikt, ka Langas domāšana potenciāli ir domāšana par visu, izvairoties mākslīgi nošķirt skaisto no neglītā, dzīvo no mirušā, ikdienišķo no neparastā un labo no ļaunā. Ja priekšplānā iznāk šo opozīciju negatīvās puses, tad tikai tāpēc, lai iezīmētu atšķirību starp dzīves patiesību un izpušķotu tās reprezentāciju. Paralēla tendence vērojama arī Langas slejās un intervijās – vēršanās pret pozitīvismu un konformismu, akcentējot arī valodas un dzejas būtisko lomu. Dzejniekus Langa dēvē par „valodas zemniekiem”³. Vai mēs varam iedomāties savu eksistenci bez cilvēkiem, kaut dažkārt neredzamiem, kas čakli apstrādā zemi? Simboliski šeit ir runa par tradīcijas turpināšanu caur jauno kā mūžīgu vērtību. Vienlaikus tonis, kādā Langa to atgādina, ir noteiktas paaudzes zīme.

Jaunajā dzejoļu krājumā Velēnu kleita (2018) ierasti plašajam skatienam sašaurinājušās robežas – vienlīdz ticama ir cita versija: noregulēts asums. Vispirms tas izpaužas valodas askēzē. Lai gan nevarētu apgalvot, ka Langa ir radikāli mainījusi savu rakstības manieri, tā tomēr kļuvusi mazāk asociatīva, mazāk dinamiska, tāpat, šķiet, sarucis ironisku, sarkastisku un dusmīgu rindu nozīmīgums. Šī pārmaiņa abstraktā līmenī (jo citādāk formu no satura grūti nodalīt) skaidrojama ar krājuma acīmredzamo tēmu, ko var izteikt jautājumu formā: „Kā dzīvot nāves ielenkumā? Kā rakstīt nāves priekšā? Kā aiz mirušā arvien saskatīt dzīvo?” Viena no Langas dzejas noturīgajām kvalitātēm ir prasme veidot sakārtas, kas sevī apvieno brīvi plūstošas valodas efektu un iespēju lasītājam pašam izšķirt vadmotīvu, dominējošo noskaņu. Velēnu kleitas tituldzejolis, kas krājumā ievietots kā pirmais, piesaka grāmatas poētisko ievirzi: „ES ZEMES MEITA, MAN VELĒNU KLEITA / CIRSLĪŠU MATI, NEESMU BEIGTA / NEBAIDĀS PUTNI, ACIS MAN KNĀBĀS / IZDZIRDĒŠU, KAS DZĪLĒM SAKĀMS” (3. lpp.) Langas dzejoļu „es” atrodas īpatnējā stāvoklī starp dzīvību un nāvi, un tas galvenokārt atklājas vai nu htoniskajā semantikā balstītās metamorfozēs (skatīt, piemēram, arī ciklu mīlestība (31.–38. lpp.)), vai mēģinot domāt par dažādiem neatrisināmiem jautājumiem, tuvoties nāves izpratnei nevis ķermeniski, bet intelektuāli – kā valodas problēmai (izteikti dzejojumā saruna (24.–30. lpp.) – „pārmijot sms par metafiziskām tēmām”) un mudinot secināt, ka dažas atbildes, iespējams, zināmas tikai mirušajiem. Līdz ar to aizgājējiem veltītās elēģijas tikpat labi ir skumjš skats uz dzīvajiem.

Ja neskaita pašu nāvi, absolūto notikumu, tad kā alternatīva neizturamajai realitātei, kurā „valda nauda” un „vairākums cilvēku neprot domāt” (85. lpp.), krājumā parādās ideja par piepildītu laiku, ko gnostiskā vēstures izpratnē nepieciešami sniedz pārrāvums (punkts kā metafizisks koncepts), taču pagaidām šo atraisīšanos no likteņa atliek vien iztēloties. Langai tas izdevies skaisti: „un mirušie ar dzīviem apskāvienā / stāv, it kā robežu vairs nav un sāpju arī // stāv ziedlapiņu drānās mirdzēdami / viss beidzies, un vēl nekas nav sācies” (10. lpp.). Interesanti, ka struktūras ziņā līdzīgi laika modeļi atrodami arī Annas Auziņas, Dainas Sirmās un Rutas Štelmaheres krājumos. Šis laika linearitātei spītējošais motīvs ļauj izbēgt no rezignēta skatījuma uz nāves nenovēršamību, ko Langa uzlūko bez ilūzijām un lieka ornamentālisma. (Neobligātas detaļas Velēnu kleitā gan var atrast – dažbrīd autore pastiepj garāku kādu frāzi, padarot to smagnēju, kā, manuprāt, noticis dzejolī Rienci (14. lpp.), vai aizkavējas pie tēla – Zvejnieks veltījumā Margitai Gailītis (77. lpp.).)

Ko gan var pateikt par nāvi? Tā nepakļaujas analīzei, un paradoksālā kārtā runāt par nāvi vienlaikus nozīmē dzēst to kā notikumu. Citējot Žaku Deridā: „tas [notikums] ir jādzēš, jāpadara lasāms, sadzirdams, domājams ārpus tīrās singularitātes, par kuru tas runā.”⁴ Šādā skatījumā Langas sēru darbs ir dzēšanas darbs, un jūtams, ka pats process (tātad ne tikai tā impulss) dzejniecei sagādājis grūti komunicējamu pārdzīvojumu. Arī kritika šeit spēj vienīgi dzēst.

1. Repše G. Rakstnieki ir. Gadsimta sākuma skatiens. Rīga: Dienas Grāmata, 2012, 46. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Čaklā I. Skatieni. Latvju Teksti, 2010, Nr. 1, 33. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Langa L. Dzejnieks, tas ir valodas zemnieks. Intervējis M. Salējs. Kultūras Forums, 2006, Nr. 35, 12. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
4. Derrida J. Sovereignities in Question: The Poetics of Paul Celan. Ed. by T. Dutoit and O. Pasanen. Transl. by T. Dutoit et. al. New York: Fordham University Press, 2005, p. 9.  (atpakaļ uz rakstu)