— Politisko ideju vēsture kā māksla

 

Marta sākumā Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē pēc Filozofijas atbalsta fonda ielūguma viesojās ideju vēsturnieks Dr. Čezāre Kutika (Dr. Cesare Cuttica, Université Paris 8 / Helsinki Collegium for Advanced Studies) ar lekciju par politiskās domas vēstures pētniecību mūsdienās. Dr. Kutikas akadēmisko interešu lokā ir intelektuālisma vēsture, kā arī jaunlaiku politisko ideju vēsture, ko viņš pētījis, pievēršoties patriarhālisma un absolūtās varas jēdzieniem, pretošanās teorijai, kā arī sociālpolitiskajiem ideāliem, kas atklājas dažādos vēstures avotos. Viņš ir monogrāfijas Sers Roberts Filmers un patriotiskais monarhs: patriarhālisms 17. gadsimta politiskajā domā autors un vairāku rakstu sējumu redaktors, kā arī pasniedzējs Helsinku Universitātē. Šajā intervijā Dr. Kutika stāsta par politisko ideju vēstures specifiku un izaicinājumiem, meklējot atbildes uz jautājumiem par to, kā veidojas sociums, kā politiskās parādības caurauž mūsu ikdienu, kādas ir tolerances robežas, kā un kur formējas politiskā doma un kā to visu pētīt neatrauti no avotu daudzveidības un vēsturiskā konteksta, tostarp neatrauti no savulaik „zaudējušām”, nereti jau piemirstām idejām.

Sandris Ādminis

 

Kas ir politisko ideju vēsture?

Īsi sakot, tā ir pētniecības joma, kas pievēršas politiskiem jēdzieniem – kā tiesības, demokrātija un vara –, lielajiem „ismiem” – kā komunisms vai kapitālisms, pēta, kā tie veidojušies konkrētos kontekstos. Politisko ideju vēsturnieki cenšas saprast, kā cilvēki (un it īpaši „aizmirstie cilvēki”) pagātnē uztvēra politikas pasauli un kas bija būtiski, svarīgi un izšķiroši viņiem – nevis mums, veroties no šābrīža skatpunkta. Citiem vārdiem sakot, politisko ideju vēsture mūsdienās pēta ne tikai to, kas saistīts ar „lielajiem autoriem” un veiksmīgākajām idejām, kā tas bijis ilgu laiku līdz šim, bet arī novecojušās, absurdās, kā arī trakās un tracinošās idejas. Idejas, kas mums šodien ir pavisam maz saprotamas un pieņemamas, rasistiskās un mizogīniskās, un tā tālāk. Politisko ideju vēsture cenšas izprast to, kas laika gaitā ir izzudis, bet savulaik bijis nozīmīgs. Tā cenšas saistīt toreizējo un tagadējo, lai saprastu, piemēram, vai daļa no šīm idejām ir spēkā arī mūsdienās. Un, pat ja tās nav spēkā, tas nav svarīgi. Mūsu kā vēsturnieku un pilsoņu uzdevums ir to saprast, un, saprotot savulaik notikušo, mēs varētu pie pašreizējo politisko, ekonomisko, sociālo un ar kultūru saistīto lēmumu „galda” dzirdēt labāk informētas balsis un viedokļus. Tā ir viena no lietām, ko politisko ideju vēsture cenšas darīt.

 

Tātad šī joma nemeklē patiesības vai risinājumus pastāvošām problēmām, tomēr vienlaikus aizpilda tukšos laukumus mūsu izpratnē par notikušo?

Tieši tā, politisko ideju vēsturnieki nemeklē patiesības, īpaši tādas, kas rakstāmas ar lielo „P”, kā to reizēm dara filosofi. Tā vietā viņi piedāvā skatījumu uz to, kā senatnes domātāji izprata, piemēram, jautājumus par iecietību, tiesībām, dzimumu līdztiesību un tā tālāk, un tā joprojām. Politisko ideju vēsture cenšas pateikt vēsturiski piesātinātas domas arī par tagadni.

 

Kas nosaka šīs jomas pētījumu robežas un fokusu?

Mums vajadzētu domāt par politisko ideju vēsturi kā akadēmisku disciplīnu. Tāpat kā citās nozarēs, tā ir dažādu disciplīnu vienošanās rezultāts, akadēmiskajā pasaulē veiktu „mākslīgu” lēmumu rezultāts, un, protams, to ietekmē arī sabiedrībā aktuālās tendences un politiskā dienas kārtība. Daļa no tā ir pašu akadēmiķu radīta: daži ir vairāk celmlauži nekā citi, viņi pieņem lēmumus un piesaka pētāmos jautājumus. Dažiem savās publikācijās tas izdodas veiksmīgāk nekā citiem, piedāvājot jaunus skatījumus. Taču taisnība arī, ka savā ziņā politisko ideju vēsturnieki ir tādi kā pārējie – mūs ietekmē globālas tendences, sabiedrībai interesējošais, aktuālais. Piemēram, pastāv tendence paplašināt politisko doktrīnu vēsturi uz tādiem ģeogrāfiskiem un kultūras aspektiem, kas ilgu laiku bija atstāti novārtā, tā paplašinot darbību uz kontekstiem, kas ir ārpus eiropeiskā, rietumnieciskā. Mēs izmēģinām arī jaunus avotus, jo gribam būt oriģināli, gribam arī ieraudzīt ko jaunu, ne tikai pateikt ko jaunu, taču, lai to izdarītu, jācenšas vērot labāk un dziļāk. Tas nozīmē pievērsties arī jauniem avotiem, piemēram, mākslai un mūzikai, mēģināt aplūkot arhitektūru, gleznas, skulptūras, filmas, skaņdarbus, nevis tikai tekstu. Tie visi ir nesēji, caur kuriem tiek komunicētas politiskās idejas – gan toreiz, gan tagad.

 

Savā lekcijā jūs minējāt politiskās metaforas kā īpaši vērtīgu izpētes avotu.

Jā, metaforas ir ļoti svarīgas, jo – patīk mums tas vai ne, tas notiek apzināti vai ne, reflektīvi vai ne – mēs visi lietojam metaforas. Tās ir mēģinājums padarīt sarežģīto saprotamāku, mēģinājums vienkāršot pasauli, bet ne negatīvā ziņā, drīzāk, lai to saprastu labāk. Metaforas var būt ironiskas, sarkastiskas un asas, un politiskie domātāji tās lieto, lai izskaidrotu savu pasauli un komunicētu ar savu auditoriju. Jo parasti par problēmu kļūst tas, ka cilvēki sāk garlaikoties, mūsu spēja noturēt uzmanību mazinās, tādēļ metaforas kļūst vēl svarīgākas. Arī tāpēc, ka, lietojot metaforu, tu savā ziņā pārinterpretē realitāti, pārveidojot to, kas parasti tiek uztverts kā pašsaprotams, tu apgāz šo šķietamo pašsaprotamību, un tas ir labi. To politisko ideju vēsturnieki dara – viņi vairs neļauj uztvert daudzas lietas kā pašsaprotamas. Viņi liek saprast, ka nav tik vienkārši, kā mums likās, un tādējādi uztur sarunas dzīvīgumu un veicina to, ka cilvēki apzinās, cik šī ievērojamā daļa no mūsu dzīves ir daudzšķautņaina. Jo, kā Aristotelis teica, mēs esam politiski dzīvnieki, un politikai – patīk tev tas vai ne – ir ļoti visaptveroša ietekme uz mūsu dzīvēm.

 

Jūs minējāt, ka metaforas savā ziņā veido realitāti no jauna. Kāda loma ir radošumam ideju vēsturnieka darbā?

Manuprāt, radošums, iztēle un ironija ir būtiskas politikas vēsturnieka darba daļas. Bez radošuma mēs netiekam diez cik tālu. Piemēram, nesen mirušais Jeila Universitātes mākslas vēsturnieks Skallijs (Vincent Scully) teica: „pagātne vienmēr gaida, gaida, kad detonēs” [„past is always waiting, waiting to detonate”]. Man patīk šis citāts, tomēr es pieķēru sevi sakām: jā, taču pagātne nedetonē bez detonatora, bez kāda, kas veic šo detonāciju. Un tas „kāds” ir politisko ideju vēsturnieks, kas izraisa klikšķi, lai detonētu pagātni. Pretējā gadījumā pagātne ir un paliek mēma. Politisko ideju vēsturnieks aicina lasītājus „uzlikt citādas brilles”, lai ieraudzītu jaunas lietas vai aplūkotu pazīstamo jaunā veidā. Lai to paveiktu, ir vajadzīgs radošums un iztēle, un tas notiek, rakstot naratīvā, stāstošā veidā. Šī joma nepretendē būt zinātnes nozare, kāda, piemēram, ir politikas zinātne. Tā vairāk ir kā māksla, taču mākslinieki jau pēc savas būtības ir radoši.

 

Vai arī mūsdienu literatūrai ir kāda loma politisko ideju vēsturnieka acīs?

Bez šaubām. Ilgu laiku politisko ideju vēsture bija, varētu teikt, augstprātīga, ieinteresēta tikai „gaisīgās”, teorētiskās pārdomās, doktrīnās un principos un tamlīdzīgi. Taču pēdējos gados, iespējams, pēdējā pusotrā desmitgadē, populārā kultūra un populārās politikas izpausmes ir daudz vairāk nonākušas politisko ideju vēstures redzeslokā. Tādēļ, ja iedomājos politisko ideju vēsturniekus desmit gadus tālā nākotnē, redzu viņus pētām arī mūsdienu literatūru, blogus, tvītus, e-pastus, Facebook, reklāmas un citus tekstus, kuros atspoguļojas politiskās idejas.

 

Arī tādēļ, ka privātuma dēļ nav pieejamas sarakstes kā savulaik vēstules, kuras nebija aizsargātas ar vienam cilvēkam vien zināmu paroli.

Jā, lai saprastu dažādas lietas, piemēram, par gadsimtu, ko es pētu, ir jāaplūko privātā korespondence. 21. gadsimta politisko ideju vēsturniekiem būs jācenšas strādāt ar to, kas būs pieejams no rakstītā e-pastos, blogos un citur.

 

Vai politisko ideju vēstures pētniecība ļauj kaut ko secināt par akadēmisko disciplīnu attiecībām?

Domāju, ka jā. Vismaz vajadzētu. Politisko ideju vēsture, protams, iespaido radniecīgās jomas, piemēram, politikas vēsturi, kas vairāk orientējas uz faktiskiem notikumiem un objektiem. Tā iespaido politikas zinātni un politikas teoriju, filosofiju, ētiku un arī socioloģiju. Šķiet, politisko ideju vēsturei vienmēr ir tendence uzstāt, ka idejas ir nejaušas, gadījuma rakstura – norādot uz faktu, ka idejas laika gaitā transformējas, mainās arī tādi jēdzieni kā vārda brīvība, patriotisms un tiesības. Turpretī reizēm man rodas iespaids, ka kolēģi iepriekš minētajās jomās ir vairāk tendēti domāt, ka šīs idejas tik daudz nemaz nemainās. Viņi saskata nepārtrauktību tur, kur politisko ideju vēsturnieki neredz tiešas saiknes esamību.

 

Kā varētu motivēt cilvēkus no citām jomām vairāk interesēties par šādu pieeju, lai veiksmīgāk veidotu saiknes starp disciplīnām?

Viens veids – neuztiept savas disciplīnas metodoloģiju kolēģiem citās jomās. Tā vietā, lai izvirzītu noteikumus, esi atvērts un saki: „Tas ir veids, kā es to daru, taču pastāv ierobežojumi, kurus mēs varētu apiet, un, vairāk ieklausoties viens otrā, mēs varētu atmest šķēršļus, kas šķita nenovēršami, un ieviest diskusijās ko jaunu.” Mazliet līdzīgi kā ceļot ar koferi: kad dodies ceļā, tajā ir daži apģērba gabali, bet varbūt pēc kāda laika tu aizmet daļu no tiem un uzvelc jaunus tērpus, ko ieguvi citur. Tādā ziņā, iespējams, politisko ideju vēsturniekiem pret kolēģiem citās jomās vajadzētu būt drīzāk kā kultūras antropologiem, kas daļēji iekļaujas esošajā vidē, gūstot arī iespēju „noklausīties” sarunas citās jomās.

 

Latvijā vārds „politisks” un „politika” ir tādi kā sasmērējušies, cilvēki negrib nekādu saistību ar to. Kā motivēt interesi par jebko, kas, šķiet, kļuvis „netīrs”?

Šajās dienās Itālijā notiek vēlēšanas, un medijos regulāri izskan doma, ka itāļi politiku un politiķus uztver tieši tā – kā netīrus vārdus. Manuprāt, tā ir skaidra liecība, ka uzticība politiķiem ir pilnībā zudusi. Kā to atgūt? Es teiktu, ka to var atgūt, prioritarizējot atbildību, caurspīdīgumu un cīņu pret korupciju. Un, iespējams, cilvēkiem patīk domāt par politiķiem kā par sevi – to, vai tas ir labi vai slikti, es nekomentēšu. Taču, ja politiķi sāktu uzvesties veidos, kas nav ārišķīgi un pompozi, kas nav saistīti ar kādām viņu īpašām privilēģijām, ja viņi nebrauktu uzkrītošās automašīnās, netērētu milzu summas par vakariņām, rīkotos mazliet pazemīgāk, manuprāt, viņi iegūtu cilvēku acīs mazliet vairāk cieņas. Viens piemērs. Atzīstos, neesmu reliģiozs, gluži otrādi, taču, manuprāt, viena no spēcīgākajām mūsdienu figūrām ir pašreizējais pāvests. Viņš spēj saglabāt pazemību un uzrunāt cilvēkus tā, kā viņiem tas patīk. Vienalga, vai esi katolis vai nepavisam neesi reliģiozs, pret pāvestu kopumā izturas ar lielām simpātijām. Es nesaku, ka piekrītu viņa teiktajam, bet tajā, kā viņš rīkojas, ir kaut kas ievērības vērts.

Un galu galā – viens svarīgs veids, kā atjaunot cilvēkos motivāciju un interesi par politiku, ir iesaistīt viņus lokālā līmenī, bet tur ārā. Tur ārā –  ielās. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ labējā spārna kustība (manā skatījumā – diemžēl) mūsdienās ir kļuvusi veiksmīga. Viņi iet no vienām durvīm pie nākamajām. Viņi piegādā pārtikas paciņas trūcīgajiem. Viņi to dara ar nacionāli etnisku motivāciju, bet viņi ir tur ārā. Kreisajiem vajadzētu darīt to pašu, citādi pastāv risks vēl vairāk apstiprināt Donalda Trampa potenciālā elektorāta ilūzijas.