Foto: Patrīcija Keiša
***
pirksti uz gultas malas kapara
slieksnis muguras tilts
slietnis divām neuzceltām pilsētām
pēc skata kā nepabeigts padomju projekts,
apmetnes pierādījums.
aina, kas izgriezta no filmas, jo tā nekur nenoveda.
virs parketa – transporta dzīslas.
par tām liecina sliedes iedobums.
kāds lepni braucījis pirkstus pa maketu,
tā maigo gultni.
nez ko šī roka ņurca tagad?
šķirstot upi šķita tikko celts
šis čulgais kopums sviltie
krasti klusē gaidot savu kārtu
ar gadiem atmaigusi vanšu dzelzs
izkūst pirksti mala
atgādinot ka nav ornamenti
drīz atslābs arī mugura
piekļausies un ļausies
dzēsīs gultni lauku
dzīslas laidīs lejā
kopums kļūs par ainu pastkartē
par slietni divām neuzceltām pilsētām
zem mana loga stāv
izkāmējis ielu muzikants
kuram kāds nozadzis instrumentu
viņa pēdas iemītas zemē kā sēklas
izmežģītā potīte saplīsusi glāze
kāju krūmā
nevar saprast vai tas jebkur beidz sazaroties lapotnes vietā zīme kas jāuztver
kā torsu miesas zīme
tukšums kā gredzeni
norāda laiku ap viņa pirkstiem, kad tie
aizlūguši ejas gana stabulē aizmirsuši dobo
klajumu kā toni pakausī sūb klausīgās delnas
skatos un gaidu kad nāks viņa labvēļi vaikstus
vingrumu locītavās smilšpapīru limfvados
džonijs kešs, šķiet, pazuda uz divdesmit gadiem, lai
pārvērstos par stihiju.
pērkonrūsa
uz mirkli atguvis kustību kungs izdvesa turzu
mazu antifonu strupceļam dūkdams kā noslāpis
iepūtis par stipru viņš pārrāva turzu kā asinsvadu
un sāka svilpot
***
dzīvsudraba zīlītes kokā
izpletās riskējot saplēst zaru
varavīksneni izbirt no
siltās ligzdas lūša ķepā
saplūstot ar viņa ādu zīlītēm saindējot varavīksnenes
piebirušas pilnas saplīsušu spīdīgu kataraktas zaru
pāri ielai jumta korē gozējas
spirta zīlīte izplezdamās līdz
varavīksnene izbira no siltās ligzdas
samirkšķinājās un izgaroja
***
1.
No plakstiņa izkāpj pasažieris. Viņš zaļajā uzvalkā ģērbtajam šoferim samaksā ar pildītām olīvām, apgalvodams, ka tie ir avokado kauliņi. Trīsreiz nospļāvies pār kreiso plecu, pasažieris iemāna roku bagāžniekā, bet, neatradis meklēto, smagi nopūšas. Pasažieris ieiet tuvējā mājā un cer, ka nokļūs vai nu dzīvoklī, vai Ziemeļkiprā. Plakstiņš aizveras.
2.
No plakstiņa izkāpj pasažieris. Vadītājs izkaulē no pasažiera četrus avokado kauliņus. Viņš nogaida, līdz pasažieris aiziet, un ierušina kauliņus siekalu peļķē. Kad no peļķes neizaug avokado koks, viņš smagi nopūšas. Vadītājs iekāpj plakstiņā un to aizver, cerēdams drīz nokļūt vai nu dzīvoklī, vai Ziemeļkiprā. Viņu vēro olīvu acis, kas pamīšus veras vaļā un ciet.
***
māte velk divas elpas
kā diagonāli
māsas no vienām plaušām seko
cita citai pazūd ūdens
strūklakas pamatnē guļ tās pašas elpas
marmors nosedz
metāla trubas kaklā
kas laiž viņas pasaulē
un uztur pie dzīvības
domu ka iekšā ir pirmavots
reizēm māsas var atšķirt
pēc auduma
bet tad tās pazūd
un viņas atgriežas pamatnē
pie auguma
Naum Gabo „Head No. 2”, Cor-ten steel 175.3 x 134 x 122.6 cm
Plaukstas lūgšanā pārvēršas par
mazu akordeonu. Dzīslas ir podziņas,
kuras kāds izvēlas nenospiest. Galds
ieloka elkoņus krūšu piedēklī
kā origami; anatomiskais īsceļš.
Locītā iedobe krūtī – atmiņu
vācelīte. Aizkulisēs komposta kaudze.
Špicka mugurkaula galā gaida
lielo vajadzētāju,
jaušo satekpunktu.
***
Es apciemoju tavas drupas. Halva
gruva celofānā, lētā šinā.
Nočaukstēja mazās puķes kājgalī. Kā viņas sauca?
Dzeltenās uz ledusskapja zīmītes. Nočaukstēja,
kad noriju. Atraisījās gali: saistvielas
ap tevi plīsa kā viļņi. Kā viņas sauca?
Oļi, irdeni kā melnzeme. Pēdas tumsā
dungoja kā aukles. Gruva kā drupas.
Starp smiltīm manas pēdas. Kā viņas sauca?
Sastatnes vai šinas?
Kā tevi sauca?