— Tas ir gaisā

 

Prozaiķe, dramaturģe un dzejniece Inga Ābele ir viena no četriem autoriem, kas aprīlī pārstāvēs Latviju Starptautiskajā grāmatu tirgū Londonā (The London Book Fair). Viņa ir vienpadsmit grāmatu autore. Par lugu krājumu Lugas (2003), stāstu krājumu Sniega laika piezīmes (2004), romāniem Paisums (2008) un Klūgu mūks (2014) rakstniece saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu (LALIGABA). Arī šogad viņas jaunākais romāns Duna nominēts LALIGABA prozas kategorijā. Romānam Paisums piešķirta Baltijas Asamblejas balva. Darbi tikuši tulkoti franču, dāņu, zviedru, čehu, lietuviešu un angļu valodā. Lugas iestudētas dažādos teātros Latvijā un citviet. Autores darbi vairākkārt ekranizēti.

Ar Ingu satiekamies, lai nedaudz parunātos par literatūras tapšanu, gaisā iemītošiem informācijas slāņiem un laika attiecībām ar realitāti un subjektīvo uztveri.

Katrīna Rudzīte

 

Tu teici, ka par Londonas grāmatu tirgu neko daudz nezini – es arī ne –, bet šajā kontekstā gribētu tev pavaicāt, vai grāmatu tirgū tiks prezentēts kāds jauns tavu darbu tulkojums.

Nē, tas pats, kas 2013. gadā iznāca angliski: High Tide¹.

 

Paisums.

Paisums, jā.

 

Būs tavi un tulkotājas lasījumi?

Nē, būs diskusijas Latvijas stendā. Pēc tam – viens lasījums Glāzgovā, Skotijā. Te, Rīgā, jau tikāmies visi kopā – britu žurnālisti, tulkotāja Žanete Vēvere-Paskvalīni un mana izdevēja Dace Sparāne. Un Dace teica: „Vajag taču iztulkot Telpu Nr. 5², tas tur iederēsies, – stāsts, kurā ir absurdas, smieklīgas situācijas.” Es teicu – labi, ja var ātri iztulkot, tad lai iet. Domāju, ka es Glāzgovā lasīšu nevis romāna fragmentus, bet gan to stāstu. Vai varbūt citu stāstu – Kamenes un skudras, tas man pašai patīk.

 

Tu vairākās intervijās esi teikusi, ka neizdomā savus stāstus un varoņus, bet tiem kaut kādos brīžos kļūst iespējams pieslēgties. Vai tev ir kāds minējums par to, no kurienes tādā gadījumā nāk literatūra?

Protams, var padarīt šo situāciju absurdu un teikt, ka man aiz muguras kāds tur pildspalvu kā Melno Karalim Alisē Aizspogulijā. Bet dažreiz ir sajūta, ka brīžos, kad esmu iedvesmas stāvoklī (vai kā to nosaukt), man rodas teikums ar tieši tādu vārdu secību, kas mani iedvesmo un parāda ceļu. Un, ja esmu šo kārtību aizmirsusi vai izsista no tās situācijas, pēc tam, tādā ikdienas stāvoklī, vairs netieku iekšā stāstā vai dzejolī… Tas teikums vai rindkopa ir kā tāda ieejas karte, lai tiktu iekšā, kur mājo stāsts. Un tādā ikdienas stāvoklī tu nemaz nevari to teikumu sastādīt. Mēģini to atcerēties, bet nevari, nevari, nevari… Atrast īsto izjūtu. Un tas aiziet garām. Tas, kas ienāk galvā tā precīzi, satur kaut kādu svarīgu ieejas punktu visā darbā. Tas, man liekas, ir gaisā, jo gaiss ir ļoti interesanta substance, matērija. Šķiet – tur nekā nav, caurspīdīgs, gaisma spīd cauri. Bet, ja tā padomā, tas sevī notur milzīgas lidmašīnas… Reizēm šķiet, ka nav brīvas vietas gaisā, tie ir aerodinamikas likumi. Un informācijas slāņi. Ja es atkal gribētu jokot, es teiktu: smadzenes taču izskatās pēc liela, ārkārtīgi smalka un ar kaulu apjozta mikrofona. Bet man galarezultāts nav tik svarīgs, es varētu iztikt bez grāmatas, pats process liek justies dzīvam. Ej pa parku, un pēkšņi sakustas kāda rinda iekšā. Un varbūt tas ceļš katram cilvēkam ir dažāds. Te jau mēs varam minēt jebko. Piemēram, mīlestību. Vienam tās ir nopietnas, dziļas jūtas. Citam tā ir spēle: klik! – mīlestība – šarmanti un viegli. Man rakstīšana varbūt ir kas vairāk… Saistībā ar pasauli, ar tiem ceļiem, ko es eju. Tieši ceļš uz to – tas man ir interesanti rakstīšanā.

 

Tev ir bail, ka tu varētu pārstāt rakstīt?

Tās nevarētu saukt par bailēm. Tagad, kad topu vecāka, aizvien vairāk jūtu, ka kļūst plānāks tas iztēles slānis, kurā varu iemitināties. Un arī ātrāk aizmirstas. Domāju, tas ir arī saistīts ar pārgurumu, vienkārši, spēks vairs netiek dots tik daudz, naktīs ir jāguļ, un spēku vajag vairāk sakoncentrēt vienā virzienā. Agrāk varēja plaši šķaidīties pa labi, pa kreisi, jo zināji, ka tev atkal tiks dots klāt. Bet tagad tas ātrāk izkaisās. Es domāju, ka varbūt tās nav bailes. Tas atkal ir kaut kas cits, kas pēc tam sekos. Vienkārši ir interesanti.

 

Redzēt, kas notiks?

Mhm.

 

Bet vai tu vari iedomāties sevi kā cilvēku, kurš neraksta? Ko tu tad darītu?

Man ļoti patīk kaut ko radīt. Piemēram, adīt. Man ļoti patīk adīt. Bet es nevaru pie adīšanas tikt, jo man nav laika.

 

Jo jāraksta?

Jā. Es sapņoju par laiku, kad varētu vairāk adīt. Man ļoti patiktu aust. Tā vispār ir mistika. Tas ir smagi, grūti, un lielās stelles… Varbūt ietu kādā pulciņā. Patīk adīt mežģīņu lakatus, ļoti, ar smalkām, smalkām dzijām. Vēl man patīk audzēt puķes. Rozes man patīk. Varbūt to vārdu dēļ es viņas uztveru kā dzīvas būtnes.

 

Tad taču sanāk, ka tu jau tagad adi un audzē puķes.

Jā, bet man nekad īsti nepietiek laika. Tieši nesen domāju, kāpēc visiem lieliem, dižiem rakstniekiem nav bērnu. To visu savienot tomēr īsti nevar…

 

Vīriešiem, šķiet, kaut kā labāk izdodas…

Viņi varbūt ir vairāk distancēti. Bet es tuvu visu turu. Un nav jau brīnums. Jo gribas savā tuvumā – sasildīt, spēcināt, atbalstīt. To visu, ko no manis prasa. Esmu to saņēmusi no saviem vecākiem un dodu tālāk – tuvību un siltumu. Tāpēc jau ir rakstnieku nami – aizbrauc uz divdesmit dienām un zini, ka tevi netraucēs. Pēdējos gadus iztieku bez tāda nama, jo es pat gribu, lai dzīve mani traucē, esmu iemanījusies rakstīt arī notraucēta. Bet mana draudzene rakstniece Margarita Perveņecka brauc uz Ventspils rakstnieku māju, jo viņai pavisam trausls tas mehānisms, kā viņa dabū tēlus. Tas nedrīkst būt traucēts vispār. No ikdienas, pat no mājas sienām tas var tikt iztraucēts. Es atceros arī, kā Ziedonis rakstīja, ka, nedod Dievs, suns kaut kur skribina ar nagiem, skrip, skrap, skrap, vai ka virtuvē šķind trauki. Tās ir briesmīgas skaņas, kas uzreiz aizbiedē.

 

Man nav bērnu, bet man tāpat ir gadījies rakstnieku mājā uzrakstīt vairāk nekā visa iepriekšējā gada laikā, jo tie impulsi kaut kā ir sakrājušies, bet ikdienā ir jāskrien, un pat tad, ja nav jāskrien, ir sajūta, ka tas būtu jādara.

Jā, tieši tā. Atceros, ka Sofija Gubaiduļina rakstīja vai vienā intervijā teica, ka mūzika viņai rodas tad, kad viņa iet bez mērķa. Pirms piecām dienām par to iedomājos – man ir ļoti, ļoti jāpiepūlas, lai atcerētos, kurā brīdī es gāju bez mērķa.

 

Te man uzreiz nāk prātā rindiņa no kāda teksta Atgāzenes stacijas zirgos³: „sākumā vajag iet ar mērķi / tad atmest mērķi”. Tātad tu to jau pati esi formulējusi.

Jā, jā, tas nozīmē, ka vajadzētu savus darbus pārlasīt. Es reizēm iedomājos, cik ļoti tās domas un idejas ir gaisā. 

 

Guntis Berelis recenzijā par tavu otro stāstu krājumu Sniega laika piezīmes saka, ka tur lasāmie stāsti ataino cilvēciskās esamības gauso ugunsgrēku, kuru var ieraudzīt zem jebkuras šķietami pavisam necilas vai pat triviālas virskārtas. Man arī šķiet, ka tu savos agrākajos darbos vairāk pievērsies tādas drīzāk anonīmas subjektivitātes pētīšanai. Savukārt pēdējos divos romānos Klūgu mūks un Duna raksti par vēsturiskām tēmām. Vai kultūrpolitiskais konteksts sāk skaidri iezīmēties tāpēc, ka tev pašai vēsturiskās tēmas kļūst būtiskākas, vai tā ir drīzāk nejaušība vai pasūtījuma ietekme?

Man agrāk bija bail no vēstures, jo es tajā neorientējos, es nevarēju atbildēt par detaļām; un tad ir ļoti grūti rakstīt. Bet vienā stāstā, kas man atnāca – Vilkumāra un balodis –, kāds tēls bija no vēstures. Es mazliet sadrošinājos, ka varu tam pievērsties. Klūgu mūks bija pilnīgi spontāna nejaušība. Es it kā ieraudzīju to romānu. Ir konkrētā biogrāfija un latgaliešu atmodas norises, bet pa vidu – tukšumi, pārrāvumi, par kuriem es neko nezinu, un tos es aizpildu ar savu iztēli. Un tā virzos, it kā lēktu purvā no ciņa uz cini. Uzliesmojumi, kuros skaidri redzu galveno varoni, un pa vidu ir kaut kas, kas jāaizpilda. Pēc tam Gundega Repše uzrunāja par Dunu. Var teikt, pasūtījums, var teikt – sakritība. Vēstures ir ļoti daudz, vēsture ir milzīgs avots. No nieka var sasmelt desmitiem romānu, var rasties simtiem. Tikai rakstniekam ik pa brīdim jāatgriežas atpakaļ pie savas vientulības, lai attīrītos no visa. Jā, tomēr pie sevis, jo smelt ir viegli, bet vajag paskatīties, kas tad ir tas, kurš smeļ. Ik pa brīdim. Tas ir otrs literatūras veids – paskatīties uz sevi.

 

No sevis pie vēstures un tad no vēstures atkal atpakaļ pie sevis?

Jā, jo ik pa brīdim kaut kas viens sevi izsmeļ. Tāpat ir arī ar žanriem. Piemēram, teātris ir ļoti spēcīgs, indei līdzīgs: tevi iemet ugunskristībās, tu satiecies ar cilvēkiem, tad atkal aizej atpakaļ pie stāsta, kur esi vientuļš un atbildīgs par katru rindu. Teātrī ir tā – jo vairāk pieliek klāt režisors un aktieri, jo labāk, jo interesantāk. Bet prozā tu esi viens pats.

 

Nedaudz atgriežoties pie vēstures, – vai tev pašai šķiet, ka literatūra palīdz cilvēkiem saprast vēsturiskus notikumus?

Nu, varbūt… Es nezinu, katram jau ir citādi. Ir jau tie eksaktie prāti, kas ļoti labi pārzina gadskaitļus. Man cipari nekad nav bijusi stiprā puse, vienmēr ir vajadzējis kaut kādu ainavu ieraudzīt. Gadskaitļi vienkārši neturas prātā. Piemēram, astoņdesmito gadu beigās izlasīju Vējiem līdzi, pēc kura stāvēja milzīgas rindas. Skārleta un Rets Batlers. Uz pilsoņu kara fona. Es nezinu, varbūt man tajā laikā bija kāda apjausma, kāds bija pilsoņu karš ASV, bet varbūt arī ne. Tās grāmatas dēļ man radās lielāka sapratne par ASV vēsturi. Bet, protams, ar tagadējo prātu es arī to lasītu pavisam citādi, redzētu vairāk kopsakarību.

 

Iespējams, šāda veida darbus precīzāk izprot lasītāji, kas labāk pārzina konkrēto kultūrpolitisko kontekstu.

Jā. Nesen skatījāmies filmu Paradīze 89. Siguldā ir maziņš kinoteātris ar lieliem krēsliem un iespēju izsaukt viesmīli. Man blakus sēdēja skolas vecuma meitenītes, kas visu filmu vienkārši godīgi noēda. Viņas ik pa brīdim paskatījās arī uz ekrānu, paprasīja viena otrai, kas tas ir, kas tas ir, bet, nu, liela jēga… Pasaulē ir viss, bet tikai tad, ja esi gatavs, tu vari paņemt. Pašam rakstniekam vēsturē iegremdēties ir ļoti interesanti. Tas pasauli dara daudzslāņainu. Protams, ja aizbrauc uz Parīzi, tu kaut kādā ziņā ej nevis pa ielas akmeņiem, bet gan pa lasītajām vietām, pa savu iztēli. Un tāpat arī ar vēsturi – ja sajūti to laika apakšējo slāni… Zemdegās ir bijušais, virsū tagadējā vide. Un, nu, par nākotni rakstīt laikam ir vissarežģītāk.

 

Fantāzijas literatūra.

Fantāzijas literatūra, jā. Bet, kā teica Lauris Gundars, kad mācījos Kultūras akadēmijā, – vienalga, vai tu raksti par rūķīšiem vai par vēsturi, būtībā tu vienmēr raksti attiecības. Un tas jebkuram darbam iedod dramatismu. Vai tās ir attiecības man ar šo – rau, es zinu, ka tur ārā tāds skābardītis, nu, dižskābardis aug [rāda ārā pa Tējas namiņa logu. – Red.]. Kad vēl dzīvoju Rīgā, pirms gadiem divdesmit, tas bija maziņš, es to vienmēr apskāvu, un varbūt šodien atkal es aiziešu pie viņa, un tas būs krietni paaudzies. Un man ir attiecības ar viņu, ar to skābardīti. Laikam tāpat arī literatūrā – ja tu jūti kaut kādas attiecības tur iekšā, tad ir vienalga, vēsture vai kas cits, tajā brīdī dzīvs ir dzīvs. Grāmatas varonis ir dzīvs, kad lasītājs lasa, un ir vienalga, vai viņš darbojas pirms divsimt gadiem vai nākotnē. Ja tur ir attiecības. Grāmatas varoņu savstarpējās attiecības. Un attiecības ar lasītāju.

 

Būtiska ir spēja identificēties?

Kaut kādam līdzpārdzīvojumam ir jābūt, citādi jau nesaprast šo pasauli.

 

Arī tajos gadījumos, kad iespējams izmantot prototipu pašu atstātas liecības (dienasgrāmatas, runas u. c.), jāņem vērā, ka, arī rakstot par sevi, mēs tomēr neizbēgami jau stāstām stāstu. Tomēr abu pēdējo romānu tapšanas procesā tu esi veikusi ārkārtīgi apjomīgu un detalizētu izpētes darbu. Kā šajos tekstos sadzīvo nosacītā realitāte un stāsts?

Tur jau, manuprāt, ir tā atšķirība starp vēsturnieku un rakstnieku. Kaut gan ikviens jau stāsta stāstu par sevi. Un tomēr – dokuments vēsturniekam ir pamats, lai aizbrauktu uz vietas un izpētītu, pārbaudītu faktus, pārliecinātos. Rakstniekam dokuments ir pamats, kas atraisa iztēli.

 

Varbūt tas patiesībā ir viens un tas pats, tikai ir izmantoti dažādi līdzekļi.

Jā, jo jautājums ir, vai laiks vispār kā tāds pastāv… Nu, protams, tas pastāv, bet tas ir līdzīgi sapnim. Pat tas, ko darīju pirms trīsdesmit gadiem… To cilvēku, kas bija man apkārt, vairs nav. Kur viņi ir? Kas viņi ir? Kas tas viss bija? Kas bija mana vakardiena? Kas bija šīsdienas brauciens no Siguldas pie tevis? Kas ir laiks? Kā var vispār uzskatīt, ka dzīve ir bijusi, ja pastāv tikai šis mirklis? Vai būtu jātic man uz vārda, ka ir bijis tas viss, ko esmu piedzīvojusi? Kā es varu sev ticēt? Un kas vēl būs? Man patīk tā doma, ka laiks ir atvērts vēdeklis. Pamatstāvoklī jau viss ir kopā, kompakti, tādā vienā lodveida zibens formā kā doma, kas iešaujas prātā. Bet tad, kad vajag cēloņus un sekas, lai kaut ko apjaustu, tad atver Dievs cilvēkam vēdekli – dzīvi. Bet, nu, labi, tagad es šausmīgi spekulēju un pati par to smejos. Jo, es, protams, nezinu to stundu, kad miršu… Vai tiešām es tad atcerēšos šo monotono „diena–nakts, diena–nakts…”? Ja nu tas tomēr būs viens zibsnis? Ar šādām pārdomām rakstniekam nākas dzīvot… Ar domām, kas nāk prātā. Un tukšuma vilinājumu. Kārdinošais aspekts, protams, ir skaistums un spēja sakārtot. Bet es jau nezinu arī, kas ir skaistums. Es nezinu, kas ir laiks. Es nezinu, kas tas ir, kas manī atpazīst skaistumu.

 

Kaut kāda versija par to, ko šie jēdzieni nozīmē, tev noteikti ir…

Tikko par to sāk runāt, tas pazūd. Apmēram tā ir ar visu, par ko tu domā – nu, tagad es formulēšu vārdos jēgu. Kā to pasaka, jēgas vairs nav. Baigi traki.

 

Bet literatūra taču savā būtībā ir mēģinājums formulēt jēgu.

Ja tas ir pārsteigums sev pašam. Jo, protams, viens veids ir labi iesist roku un cept augšā stāstus, bet arī tas neizdosies bez pārsteiguma sev pašam. Ja tu gribi uzrunāt publiku, paša pārsteigums atbalsojas citos.

 

Arī pašā rakstīšanas procesā svarīgs ir pārsteiguma moments?

Es pat neteiktu, ka pārsteiguma moments. Tas ir kaut kas daudz, daudz milzīgāks. Tas ir kaut kas tāds kā zemestrīce vai pašnāvība. Tādā līmenī. Jo, piemēram, kādā brīdī, kad tu raksti, ir bail pat iziet uz ielas. Tu vari pēkšņi nomirt, un tad tu neuzzināsi beigas stāstam. Un tas taču ir jāzina!

 

Kaut arī nerakstu prozu, es pazīstu šo sajūtu.

Bet dzeja vispār ir milzīga dvēseles higiēna. Attīrīties no kaut kādiem prozas fabrikas darbiem var tikai caur to dzīvo… Kad tu jūti, ka kaut kas iekšā sakustas, kaut kas tiek dots. Tas ir apmēram tā, ka tu pusgadu neredzi sapņus, pēkšņi ieraugi un pamodies saproti, ka tev kāds kaut ko ir mēģinājis teikt… Kas tas ir? Es nezinu, kā par to runāt. Tā ir sajūta, ka vēl ir saistība ar visu, kas ir ārpusē, ārpus tevis.

 

Vai tev šo sajūtu dod tikai dzeja?

Jā. Nu, īsais stāsts ir kaut kas līdzīgs dzejai, jo arī īso stāstu tomēr raksta vienā elpas vilcienā.

 

Man proza vienmēr šķitusi ārkārtīgi biedējošs žanrs, jo dzejā katrs vārds ir tik svarīgs, un tad, mēģinot rakstīt stāstu, ir sajūta, ka nomiršu rediģēšanas procesā, jo vārdu vienkārši ir pārāk daudz.

Ļoti labi palīdz, ja lasa priekšā otram cilvēkam.

 

Jā, arī ja lasa skaļi sev.

Jā, balss vispār ir cita kategorija. Un ļoti labi var just arī visas muļķības un melus, un lieko. Jautājums, vai ir laiks izlasīt priekšā. Kaut vai sev.

 

Vai, lasot klusu, tos melus nejūt?

Jā, nejūt. Meli dažkārt ir nevis pēc satura, bet pēc formas. Dažkārt teikuma uzbūve ir teikuma saturs… Pati teikuma konstrukcija satur melus vai arī patiesību.

 

Tu joprojām raksti dzeju?

Visu laiku gatavojos.

 

1. Abele I. High Tide. Rochester, NY: Open Letter, 2013.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Stāsts no krājuma Kamenes un Skudras, Dienas Grāmata, 2010.  (atpakaļ uz rakstu)
3. Ābele I. Atgāzenes stacijas zirgi. Rīga: Atēna, 2006.  (atpakaļ uz rakstu)