— no turienes & uz

Punctum sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2018 turpina eseju sēriju Kaut kur redzēta sajūta, aicinot rakstniekus radīt apceri par kādu paša izvēlētu fotogrāfiju no biennāles izstādēm. 12. un 13. maijā Rīgas mākslas telpā notiks fotomākslinieces Vikas Ekstas radošā darbnīca, kas paredzēta jaunajiem mākslas entuziastiem. Edvards F. Kuks eseju veidojis, iedvesmojoties no V. Ekstas fotogrāfijas Stacija.

Manas pirmās attiecības bija attāluma attiecības. Neiedziļinoties detaļās, – kad man bija trīspadsmit, es internetā iepazinu mazliet vecāku igaunieti Kaisu, un pēc pāris mēnešiem tētis mani aizveda pie viņas uz Tallinu. Vēl tagad atceros, ka daudz vairāk nekā prieks par ilgi gaidīto tikšanos mani pārņēma izbrīns par to, ka viņas pasaule ir tikpat īsta, cik manējā.

Rozā un gaiši zaļās tapešu strīpas uz Kaisas sienas vairs nebija sarunas fons, skapīša atvilktnes varēju atvērt, varēju just vēso parketu zem kājām. Lietas bija savstarpēji atdalījušās, savrupinājušās. Kādu brīdi sēdēju uz grīdas, cenzdamies pierast pie tā, ka lietas ir zaudējušas savu loģisko vietu un funkcijas trūkumu. Protams, katrai vietai ir arī sava smarža, bet es nu jau divdesmit minūtes sēžu un tā arī nevaru izdomāt, kā to aprakstīt. Mazliet putekļu, mazliet piepilsētas svaigā gaisa. Tuvu mājai – klajums, kurā ar draugiem klausīties D’n’B, runāties, pīpēt un dzert alu ārpus vecāku uzraudzības. Kaisa saaukstējās, mazliet pārdzīvoju, bet citādi bija ļoti forši. Tajā pirmajā nedēļas nogalē galvenokārt iepazinu apkārtni, pieradu pie turienes.

Pēc pāris dienām atgriezos Rīgā, un viss atguva savas mazās, vienkāršās vietas. Saziņā atkal dominēja teksts, jo Kaisai bija lēns internets un zvani raustījās. Arī tad, kad sazvanījāmies, rozā un zaļās strīpas saplūda vienā tonī, lietas atkal kļuva par fonu, saruna smaržoja pēc manas istabas un es klausījos, ko pats gribēju. Reizēm apšaubīju, vai viss, ko biju redzējis, patiešām pastāv. Protams, racionāli es apzinājos, ka pastāv, taču es neko no tā nesastapu savā ikdienā. Šī sajūta bija vēl jo stiprāka, kad viņa bija ciemojusies pie manis, jo mana istaba un dzīve faktiski palika neizmainīta, neieguva atgādinājumus par viņas neseno klātbūtni.

Sajūta, ka mūs nesaista nekas, izņemot mūs pašus, noteica attiecību dinamiku, attālumu. Īstuma sajūtu rada doma, ka otrs cilvēks var te uzrasties, te aiziet, var paprasīt kaut ko par kopīgiem draugiem, sūdzēties par jaunākajiem notikumiem valstī.  Protams, kaut kā centāmies iepazīt viens otra draugus, bet tas nekad līdz galam nestrādāja – tik un tā tie draugi bija piedēklis cilvēkam, kas bija dzīvē tikai kā attiecību daļa. Bija arī lietas, kas pamazām šķita mazāk attālas. Piemēram, es ar laiku pats sāku braukt no Tallinas autoostas līdz Kaisas mājai, zināju, ar kuriem autobusiem kur nokļūt. Tallinā atvērās Turkebabs, Red Hot Chilli Peppers koncertā kaut kur tālumā redzēju savu klasesbiedreni. Reiz Kaisas vecvecāki mūs pat aizveda uz Igaunijas otru galu, uz Raktuvju muzeju, un ceļš manis iztēlotajai Igaunijai deva telpu, kaut kādu iepriekš iztrūkušu plašuma dimensiju. Tomēr Tallina vēl arvien manā prātā ir ietilpināma Hābersti rajonā, ko neesmu piedzīvojis atsevišķi no attiecībām. Es negribu radīt iespaidu, ka kaut kas attiecībās bija slikti, ka es tās neizbaudīju. Kaut kad apsveicinājāmies feisbukā un nospriedām, ka tās bijušas diezgan labas pirmās attiecības. Es tikai saku, ka tās visu laiku raksturoja kāds pārrāvums.

Būšana tur savā ziņā bija tikpat fiksēta un nelokāma kā Skype /MSN sarakstes. Tapešu strīpas, lūpu balzams uz skapīša, parkets, putekļains svaigums, klajums, D’n’B, saaukstēšanās, viss kļuva par apzināmu kopumu. Šķiet, ka šī apzināmība radīja sajūtu, ka es reizēm apmeklēju Tallinas ekspozīciju un Kaisa – Rīgas ekspozīciju. Trīs dienas esi iemests lielajā citurienē, kura uz brīdi beidz nodarboties pati ar sevi, lai tevi uzņemtu, un kuru tu nekad nesatiec dabīgā stāvoklī – pildot matemātikas mājasdarbu, sazvanoties ar vecākiem, nododot ziņu citam draugam. Esot tur, ir viegli palaist garām, ka nekad nepiedzīvo ikdienu, ka viss redzētais ir īpašs un sakārtots.

Attālumam ir savi plusi. Piemēram, var sagatavot jaukas vakariņas, kad beidzot atkal satiec mīļoto cilvēku, jo tas nav jādara katru nedēļu. Var saņemties aiziet pastaigā vai aizbraukt uz pludmali, jo to visu ir vērts parādīt. Ir iespēja būt labākai sevis versijai, otrreiz pārdomājot nākamos vārdus, uzrakstīt kādu mīļu ziņu vai sadusmoties klusāk. Tādā ziņā šīs attiecības bija brīnišķīga iespēja augt. Satikšana ar citu cilvēku pirmoreiz ir liels pārbaudījums, sevišķi tik ļoti ar sevi pārņemtam pusaudzim, kāds tobrīd biju es, un attāluma attiecības pēc būtības pieprasa lielu pacietību, spēju ieklausīties. Ļoti paveicās, ka bija cilvēks, kurš bija gatavs to darīt un ar kuru varēju to apgūt. Un par spīti tam, ka mēs jau zinājām, ka satiekoties neko jaunu neuzzināsim, atkalsatikšanās prieks vienmēr bija kas gaišs un sargājams. 

Tomēr ar laiku šī pārrāvumu dinamika, šķiet, mums kļuva pārāk ierobežojoša. Kad nevar klačoties par kopīgajiem draugiem, jo tādu īsti nav, tad „kā iet” un „ko dari” pamazām izsmeļ visas iespējamās atbildes, un pat MSN neierobežotais emodži klāsts to nevar atsvērt. Skatoties atpakaļ, vajadzēja jau tolaik saprast, cik forši ir sūtīt īstas vēstules. Es sāku iet vidusskolā, Kaisa – divpadsmitajā klasē, un kļuva skaidrs, ka, lai attiecības turpinātos, man būtu jāstudē Tartu vai Tallinā, jāapgūst igauņu valoda un jāpārceļas uz dzīvi Igaunijā; man būtu jāatsakās no attāluma. Lai ko es tobrīd būtu teicis, es nebiju tam gatavs. Mēs bijām mainījušies, kā jau veselīgi jaunieši to dara, un nu mums vajadzēja kaut ko citu. Attālumam bija jābeidzas, un attiecības beidzās līdz ar to. Tagad mēs esam veci paziņas. Šad tad sarakstāmies feisbukā, uzzinām, ka abiem klājas labi, par to priecājamies. Vienreiz es biju Tallinā uz debašu turnīru un iedevu Kaisai ZeDonats virtuļu kasti apmaiņā pret pudeli Vana Tallinn.

Kad es biju mazs puika, man Opis reiz teica, ka bez atvadīšanās skumjām nav atkalsatikšanās prieka. Es tam vēl arvien ticu, un varbūt tāpēc es atkal esmu attāluma attiecībās. Tomēr šoreiz viss ir citādi – mana Londona un Agates Glāzgova abiem ir īstermiņa mītnes vietas, sava veida fons. Varu nebažīties, ka man kādreiz patiešām būtu jāiepazīst Glāzgova vai Agatei – Londona, jo abiem ir kopīgi draugi Latvijā, kopīgi joki un bažas. Attālums nerezultējas nošķirtībā, jo attiecības nebalstās attālumā. Tomēr vēl tagad par attālumu domāju bez īpaša rūgtuma. Sajūta, ka Glāzgova vai Tallina izgaist kaut kur dūmakā, kad es dodos mājup, vairs neuztrauc. Nu apgūts ir arī attālums.

1. Es sastapšu operā īsto Kairu, Austrumus, kas man ir tik neaizsniedzami.  (atpakaļ uz rakstu)